Raimonds Pauls: Ja runājam par sievietēm, man tās iespējas bijušas kā nevienam…

Intervija
Santa Anča
Santa Anča
Santa
Santa
12. janvāris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Maestro Raimonds Pauls
Foto: F64
Maestro Raimonds Pauls
Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumos zem šķirkļa Raimonds Pauls ir 1700 publikāciju, par viņu sarakstītas vairākas grāmatas. Šķiet, latviešu tauta par viņu zina visu. Un tās ir tādas monumentālas zināšanas – Pauls nenoliedzami ir latviešu kultūras ikona, personība ar konsekventu atturībnieka statusu un nesatricināmu, ilgstošu laulības dzīvi. Par šīm sadaļām pat nav jautājumu. Bet…

Raimondam Paulam piemīt tāds raksturīgs pianista rokas uzsitiens pa klavierēm. Kad pēc pieskāriena skaņa vēl kādu laiku turas gaisā. Un tieši šī melodija mani interesē. Jo tajā kaut kas ir. Mākslinieka ievainojamā dvēsele? Latvieša mītiskais robustums? Vai kādreiz cirsta brūce, kura nepārstāj sūrstēt? Ar Raimondu Paulu sarunāties nav viegli. Tās ir daudzas pauzes, vēlme pazust tulkojumā, palikt vienatnē ar sevi. Bet pēc sarunas vēl stundu staigāju pa Vecrīgu. Nevaru atgriezties mājās. Jādomā.

Intervija publicēta 2010. gada žurnāla Santa janvāra numurā. 

– Kad es jums, Paula kungs, zvanīju jūsu pirmie vārdi bija – Jēzus Marija! Tas nozīmē, ka jums jau tā runāšana ir līdz kaklam. Bet mani jau vairāk interesē nevis muzikālās biogrāfijas pārstāsts, bet kas jūs esat par cilvēku!

– Ja? To jūs nekad neuzzināsiet.

– Varbūt mazliet pamēģināsim. Šinī mēnesī jums paliek septiņdesmit četri gadi, bet kādā intervijā bijāt pajokojis, ka jums jau ir simts gadu. Vai jūs tiešām jūtaties vecāks par saviem gadiem?

– Redziet, tā kā esmu skatuves cilvēks, bieži vien manos izteikumos varbūt ir teatralizētas frāzes, varbūt arī koķetēšana. Jo, piemēram, aiziešanu no skatuves esmu solījis jau reizes piecas. Skatos, ka arī Pugačova katru gadu atvadās no skatuves un reizē ar paziņojumu tik taisa jaunu koncertu vilni. Es varu būt priecīgs, ka varu vēl atrasties uz skatuves. Baidos, ka vienu dienu man pateiks, ka vairs nevaru tur iet.

– Vai tad tiešām Latvijā ir kāds, kas varētu jums to pateikt?

– Varēs. Ir jau teikuši. Un es viņus arī saprotu. Tās sejas, ko rāda pie mums televīzijā, jau ir nedaudzas. Nupat biju vienā programmā, arī otrā bija kāds vecs koncerts. Es jau pat pie tā neesmu vainīgs. Esmu gadiem maisījies visiem pa vidu, un dabiski, cik tad ilgi var. Cilvēkiem jau var apnikt. Gadi… Gadi…

Kad pats sevi redzu televīzijā, viens ir skaidrs, – ka tas, kas biju desmit gadus atpakaļ, tas vairs neesmu.

Pasē uz savu gadu skaitli pat vieglāk skatīties nekā uz sevi televīzijā. Man ir jāmēģina to saprast… Mana priekšrocība ir tā, ka man ir instruments. Redziet, dziedātājām ir tā traģēdija, – jo viņas paliek vecākas, jo viņas vairāk cenšas spēlēt jaunas. Un te viņas iekrīt. Labāk ir būt tādam, kāds esi. Bet vecums nekas priecīgs nav. Domājat, vecums ir kas priecīgs? Piedzīvosiet to un tad redzēsiet…

– Saka, ka ar gadiem cilvēks kļūst viedāks, gudrāks.

– Gudrāks? Nezinu. Vienīgais, ka tu sāc domāt par dažādām lietām, un tas sāk traucēt. Tagad braucu uz koncertiem un esmu spiests skatīties, kas notiek ceļmalās. Uz to cūcību vairs nevaru vienaldzīgi paskatīties. Lai arī zinu, ka citiem nospļauties. Kāpēc cilvēki tā cūkojas? Kāpēc atrodas tādi ģēniji, kuri uz jaunām mājām var sazīmēt, ko viņi grib? Un beigās vēl atrodas cilvēki, kas to atzīst par milzu mākslu. Grafiti, iedomājies. Bet kādam ir jāremontē tā māja un jāmaksā par to nauda. Agrāk man tas bija vienaldzīgi. Bet tagad es tam pievēršu uzmanību. Es jau pats savu jaunību esmu pavadījis jautri. Bet tomēr, kad tagad skatos, kā tās meitenes te Doma laukumā uzvedas, kā sarunājas, kā viena otru iebukņī…

– Bet nevaram jau gribēt, lai šie jaunieši iekāpj tajās kurpēs, kurās jūs savā jaunībā.

– Es jau to saprotu. Manas mazmeitas… Tā ir pilnīgi cita pasaule. Atceros, ka mēs kādreiz klausījāmies uz rentgena fotogrāfijas ierakstītu Luisa Ārmstronga plati. Vēl miroņa kauli bija aizmugurē. Bet šodien mazmeita parāda telefonu un saka – pagaidi, es māsai Ņujorkā saspiedīšu ziņu, viņa tūlīt telefonā atsūtīs to plati, ko tev vajag. Kur mēs varējām ko tādu iedomāties! Tikai ir viena atšķirība – par tiem telefoniem es maksāju. Tas gan.

– Lai mācās pašas nopelnīt.

– Es arī esmu par to, lai mācās nopelnīt. Ja tā padomā, cik es neesmu tos jaunos dziedātājus vilcis ārā aiz matiem visādos veidos.

Faktiski gandrīz visi ir gājuši caur manām rokām. Bet, kā viņi nonāk televīzijā, tā kļūst par tādām zvaigznēm. Dievs pasarg’!

Bet nedrīkst nevienam iet pārāk viegli. Es kādreiz palasu biogrāfijas par slavenajiem amerikāņu aktieriem, par Dastinu Hofmanu un citiem. Paskatieties, kam viņi ir gājuši cauri. Bet daudzi mūsējie nemaz nezina, ko kārtīgs darbs nozīmē.

– Grūti jums oponēt. Bet vispirms jau jāsāk ar saviem bērniem. Kad jūsu mazmeitas atbrauc pie jums, jūs liekat viņām ravēt Baltezera dārzu?

– Nē, nu, ravēt man nav ko… Bet, kad vienreiz ieraudzīju vienu nomestu konfekšu papīru, tad gan pateicu – tūlīt iztīrīsi visu teritoriju, lai es neko tādu neredzētu. Nu, ko es vairs varu sevišķi tur mācīt… Viņu mātei dzīvoklis Nicā. Bet es te pa savu Baltezeru…

– Tagad esat tāds sabozies un īgns. Bet kur ir palicis jūsu trakums? Tikko lasīju jūsu bohēmas drauga Liepājas žurnālista Andžila Remesa grāmatu. Tajā ir spilgta epizode, kur jūs ar zirgu pajūgu esat traucies pa Liepājas centru. Jāsaka, ka tāds izdomas lidojums pat ne visiem šodienas trakuļiem ir pa spēkam.

– Studentu gadi Konservatorijā… Toreiz pamatnodarbošanās bija dabūt naudu, lai varētu iedzert, jo ikdienā jau vairāk naudas nebija kā vienai pudelītei, un tad gājām uz studentu ēdnīcu, jo tur varēja dabūt rupjmaizi un sinepes par velti. Tikko tu iedzer, tā sāk darboties visas tās dullības.

Iedomājieties, mēs braucam komandējumos ar orķestri, divdesmit jauni tēviņi. Lielākā daļa mīl iedzert. Nospēlē koncertu un tad gudro, ko darīt. Piemēram, Valmierā dienu staigājām zirgam pakaļ, kamēr tas nokārto savas vajadzības, tad visu salikām kastē, pārsējām ar banti un vakarā uz skatuves pasniedzām solistei. Stādieties priekšā, kā jutās orķestris, kad soliste to kasti sirsnīgi spiež pie krūtīm. Paspēlēt jau nevar vairs neviens.

Vai tas, ko mēs sastrādājām kopā ar fotogrāfu Uldi Briedi un Andžilu Liepājā… Margaritu Vilcāni guldījām zārkā un visi fotografējāmies. Tad viņi bija izdomājuši, ka Liepājas centra strūklakā jāsagatavo peldēšanas sacensības, lai visa pilsēta sanāk skatīties. Vai arī iesēdās mašīnā un izdomāja, ka novilks bikses un plikos dibenus piespiedīs pie pakaļējā stikla un brauks līdz Grobiņai. Skatīsies, kā reaģēs tie, kas brauks aiz muguras. Parasti, kad biju Liepājā, tad jau visi bija klāt. Es gan nebiju iniciators, es vairāk līdzdalībnieks. Kamēr lietoju alkoholu… Pēc tam pārvērtos par šo pasākumu finansētāju, apmaksāju šnabi. Bet veči mani vienmēr ieskaitīja. Pieņēma, ka es būtu pats starp viņiem.

– Citi dzer, spēku dzesēdami, citi dzer, lai atbrīvotos. Kāpēc jūs to darījāt?

– Nezinu. Tā ir mūziķa profesija. Nāca tev visi klāt, komplimentus birdināja, nesa piecdesmit gramus un grūda rīklē. Un tu pie tā pieradi. Tas viss notika nemanot.

– Un tad jūs kā ar cirvi nocirtāt un pieņēmāt lēmumu nedzert. Vai tomēr dzīves garša tad mazliet nezūd? Varbūt tas jūsu vieglais nīgrums ir stājies alkohola vietā?

– Saprotiet… Bija viens ļoti bīstams moments. Ja es nebūtu izrāvies ārā, noteikti viss būtu ļoti slikti beidzies. Pat traģiski… Zināt, ko es visvairāk apskaužu cilvēkos? Apskaužu to, ka tie, kuri iedzer, zina, ka viņi rīt no rīta nedzers. Viņiem ir tā mēra sajūta. Es tā nemācēju. Un man tas ļoti daudz maksāja. Nedzeršana man tikai labu ir darījusi. Ja man ir labs garastāvoklis, es līdz šai dienai varu atļauties dažādas dullības.

– Kāda tad ir bijusi jūsu pēdējā dullība, Paula kungs?

– Kaut vai tas, ka piedalījos šovā Dziedošās ģimenes. To jau jebkurš nemaz tā neatļautos. Ja es uzskatu sevi par profesionāli, tad man tur vispār nebija ko darīt. Bet es cienu tos cilvēkus, kuros ir kaut kāds dzīvesprieks, kuri nāk no laukiem, no diezgan sarežģītām finansiālām situācijām, un tajā pašā laikā viņi ir daudz ko saglabājuši sevī skaistu. Nerunāsim par kaut kādām augstām dziedāšanas kvalitātēm. Pasarg’ Dievs!

Man liekas, ka lielākā māksla ir sevī saglabāt vienkāršību. Es jau arī varētu pieiet jebkuram klāt un teikt – kā tu spēlē, es par tevi spēlēju labāk, es nodemonstrēšu, kā jāspēlē, bet es to nekad nedaru…

– Lasīju kādā intervijā, ka jums mamma mācījusi būt patiesam. Bet jūs taču visbiežāk slēpjaties aiz ironijas maskas…

– Tikai tā.

– Kāpēc tad nevēlaties būt patiess?

– Kurš uzreiz tad pateiks, vai tā patiesība vai ironija?

– To jau jūt, Paula kungs. To jūt.

– Diemžēl daudzi nejūt. Reizēm gribi par cilvēku pasmaidīt, viņu neaizskarot, bet bieži vien iznāk, ka viņš to nesaprot. Vienu otru reizi esmu par to diezgan norāvies. Kāda sieviete bija teikusi manai sievai – kā jūs ar to rupekli vispār varat dzīvot?

Redziet, ja es iešu un runāšu tā patiesi, tad pārvērtīšos par tādu politisku pļāpu, kādi mums ir daudzi. Es, piemēram, ārkārtīgi dievinu ebreju anekdotes, fantastiski asprātīgas. Ja tev piemīt kaut kāda humora izjūta, tas taču ir pats labākais. Vai arī nesen dzirdēju joku par meksikāņiem – viens nomiris, viņam nopērk zārku, bet miroņa kājas par garām. Radinieki paņem un nozāģē kājas, lai varētu puisi ielikt. Es mājās tā kaifoju par to stāstu. Velns, cik tas ir forši!

– Bet reizēm taču ir tik būtiski kādam pastāstīt, kā jūties!

– Nē, nē. Redziet… Diemžēl… Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es nevienam neticu. Nevienam.

– Tas jau ir ļoti nežēlīgi.

– Diemžēl tā tas ir.

– Tas ir arī ļoti skumji.

– Diemžēl dzīvē esmu ar daudz ko tādu sadūries, ka es… Es neticu. Neticu. Varbūt tas nāk arī no ģimenes. Mums nekad nebija tādas bučošanās un mīlināšanās.

Atceros reiz tēvam teicu: «Pap, man šodien dzimšanas diena!» Uz ko viņš atbildēja: «Vells, es nemaz nezināju, ka tu esi dzimis!»

Māsa stāstīja, ka slimnīcā, kad paps aizgāja pie dieviem, pēdējais, ko viņš izdarījis, – ieķēries dibenā māsiņai, kura viņu apkopa. Viņam bija tāds stils. Vai arī mamma, ja es, gribēdams naudu aizņemties, viņu apķēru, tad mamma uzreiz teica – tu esi kā tāds falšs polis, kas sievietēm rociņas bučo. Tā mēs augām. Nebija mums tādas jūtu demonstrēšanas vienam pret otru. Absolūti ne. Tagad arī – aizgāju uz māsas izstādes atklāšanu (tekstilmāksliniece Edīte Paula-Vīgnere – red.) un pat viņai klāt nepiegāju. Pa gabalu pateicu, ka forši, un gāju mājās. Arī ar radiem absolūti nekontaktējos. Varbūt tāpēc, ka atceros tos laikus, kad biju pliks un nabags, kad viss gāja dēlī ar to dzeršanu, bet man neviens nekad ne ar ko nav palīdzējis.

– Tad jau jūs savā sirdī jūtaties vientuļš?

– Pilnīgi. Tas nu gan. Jā… Jums ir daudz draugu?

– Jā, es nevarētu savādāk. Man citādi būtu ļoti grūti.

– Nu, paldies Dievam.

– Es neesmu tik pašpietiekama. Varbūt jums pietiek pašam ar sevi?

– Nezinu. Varbūt man kompensē tas, ka man ir skatuve. Es pat knapi paspēju izskriet visas vietas, kur man jābūt. Bieži esmu daudzu ideju autors. Un, radot tās, satiekos ar aktieriem Dailes teātra bufetē, satiekos Nacionālā teātra bufetē. Tā ir tā dzīve, kuru es dievinu. Tā ir narkotika. Pirmizrādes garša. Visa tā putra, kas tur apkārt vārās, – kad aktieri šķiras, precas, nekad nezini, kurš ar kuru dzīvo. Tūlīt mums būs koncerts ar Rēziju Kalniņu. Tas ir viens velna skuķis, redzēs, kas tur sanāks. Ar viņu ir interesanti strādāt. Interesanti, jo tev jāatkāpjas no līdera pozīcijām un jāpāriet uz otro plānu tāpēc, ka viņa momentā pārņem vadību. Un es turu muti ciet.

– Šķiet, ka jūs ļaujat, lai visi izplosās.

– Nu, lai jau. Bet tad, kad mēs kopā uzstājamies, tad es pats lieliski jūtos, ja jūtu līdzvērtīgu partneri. Labus dziedātājus esmu gatavs uz rokām nēsāt, jo bez viņiem jau nevaru iztikt. Mans darbs jau citādi nebūtu iespējams. Tas ir prieks, kad tu vari kopā ko labu izdarīt. Un talants ir jājūt. Nevaru pat pateikt, kāpēc izvēlos tieši to vai citu cilvēku, kāpēc kāds izpildītājs tevi kā magnēts pievelk klāt. Piemēram, Ditas Lūriņas programma. Tā ir mana ideja, es uz viņu ilgi skatījos un domāju, domāju. Vai daudzi būtu uzticējuši veselu koncertu vienai aktrisei veidot? Bet rezultāts mums bija diezgan labs, publika ļoti labi uzņēma.

– Es nesen biju modernās mākslas izstādē, kurā rādīja mazu filmiņu par gaiši apgaismotu istabu. Sākumā viss ir ļoti gaišs, un tad ar laiku sāk pa vienai krist lejā spuldzes. Krīt un saplīst. Laikam ejot, spuldzes krīt arvien ātrāk. Un beigās istaba paliek tumša. Gluži kā mūsu dzīve. Kā jums šķiet, vai tās spuldzes, kuras jūsu dzīvē nokritušas, ir godam nokalpojušas? Vai jums visi gadi ir bijuši vienādi piepildīti?

– Ar tām spuldzēm tas varbūt ir pat labs salīdzinājums, jo katra spuldzīte, lai cik viņa nebūtu liela vai maza, ar laiku izdeg. Un bieži vien tad, kad tu vismazāk gaidi. To es zinu pēc savām mājām. Tas notiek pēkšņi, un tad tev jālien augšā, jānomaina, un tu konstatē, cik viss tur ir netīrs.

Man šis salīdzinājums atsauc atmiņā manu darbu. Ir bijuši posmi, kuri nav tik nozīmīgi mūzikas vēsturē, un tu jūti, ka lampiņa izdziest. Un iestājas moments, kas daudziem nepatīk, kad tu sāc meklēt jaunu lampiņu. Tas attiecas uz dziedātājiem, uz aktieriem, tu pārslēdzies no viena mūzikas žanra uz citu. Ja tev ir talants, tad baidies atkārtoties, meklē jaunus ceļus. Un šajos brīžos sākas lieli konflikti. Lampiņu jau ir viegli nomainīt, bet dzīvam cilvēkam pateikt, ka tu esi izdedzis, tā ir pavisam cita lieta. Bet to darītu jebkurš profesionālis. Taču tas ir sāpīgs moments. Tā ir.

– Vai jums visi gadi savā dzīvē liekas vienādi spilgti?

– Absolūti ne, un tas ir pilnīgi loģiski. Radošā darbā tu nevari vienmēr garantēt panākumus. Tu esi vienkāršs cilvēks, un no tevis nevar prasīt, lai tu vienmēr piesaisti publiku. Publika ir nežēlīga. Oi, cik nežēlīga. Paskatieties, kā beidzās Marijas Kallasas karjera. Tas ir ārprāts. Vai mūsu Emīls Dārziņš. Mākslinieku kritika un publika var iznīcināt ļoti viegli. Un ļoti nežēlīgi.

– Vai tad jūs arī esat jutis publikas nežēlību?

– Ir jau visādi. Bet mums tie mērogi ir pārāk sīki, tā nav Milānas La Scala vai Metropolitēna opera. Bet arī mums katru vakaru ir pilnīgi citādāk. Un, galvenais, tu jau ar pirmajiem aplausiem jūti, kas būs par publiku. Man tādā ziņā ir laimējies. Piemēram, kad tu spēlē un dziedātājs dzied Raudāja māte, raudāja meita, tu redzi, kā cilvēki reaģē. Tu sajūti, ka esi izdarījis kaut ko tādu, kas pārmaina cilvēkus. Tu esi trāpījis viņu sirdīs. Tikai tā politika sačakarēja manu publisko tēlu. Agrāk, kad nācu ārā no kulisēm, man vienmēr cilvēki smaidīja. Burtiski labestība nāca ārā. Kas vēlāk politikas dēļ pārvērtās galējā naidā, jo arī mani ieskaitīja visā tajā kompānijā. Skaita un ķengā vēl līdz šodienai.

– Kā jums liekas, vai radošam cilvēkam vispār ir jāiet politikā?

– Ja viņš neiet, tad viņu tur ievelk. Tā tas ir visā pasaulē. Visos parlamentos kādi seši septiņi radošie sēž.

– Bet var jau atteikties.

– Dabiski, ka var. Nu, nebūšu es, aiziesiet jūs, kāda starpība? Vai jūs domājat, ka ir ļoti patīkami lasīt, ka visi tiek saukti pa zagļiem? Jūs man pasakiet, ko es esmu tādu ļaunu valstij nodarījis! Ko Ausma Kantāne vai Imants Kalniņš ir nozadzis? Kā var tā visu pagriezt!

Bet, saprotams, nekur pasaulē nav bijusi tāda situācija, ka dažu nedēļu laikā var iegūt milzu kapitālu. Cilvēki ir sākuši no nulles varianta, riskējuši, kaut vai kā Ķuze uz ielas pārdevis bulciņas, lai varētu vēlāk izaugt par lielu rūpnīcu. Bet te taču paņēma visu ar plikām rokām. Un ne tikai tie, kurus mēs tagad lamājam. Laukos tāpat grāba kolhoza mantu. Kur palika krievu ieroči? Tas taču viss tika pārdots. Tāda bija sistēma. Bet tas jau viss agri vai vēlu beidzas. Esmu par to pārliecināts.

Negribu runāt par Latviju, šeit jau visi salīdzinoši ir sīkmaņi. Manam kolēģim Krievijā, piemēram, uz jubileju uzdāvina divas fotogrāfijas. Kā jūs domājat – kas ir uz tām fotogrāfijām? Uz vienas ir bentlijs, uz otras mersedess. Jo pašas mašīnas taču neatnesīs. Lūdzu! Bet tagad skatos ziņās, ka par dāvinātāju Ukrainā jau iet vaļā izmeklēšana.

– Bet kas šodien var glābt Latviju?

– Pagaidām es gandrīz neredzu cilvēkus, kuri saka – es gribu izdarīt, es gribu strādāt. Kad paskaties to nelaimīgo televīziju, visi tikai sten un vaid. Vainīga Saeima, vainīga valdība, visi vainīgi – viņiem nedod. Bet kāpēc kādam kaut kas jādod?

Un valdībā ir jābūt personībām. Kaut negribu, lai mani pieskaita pie tiem, kas tagad gaida diktatoru. Bet ir jābūt cilvēkiem, kas nebaidās par savu vietu, bet ir gatavi iet uz risku un pieņemt lēmumus. Es jau katru dienu Saeimā tagad redzu, ka baidās.

– Un jūs pats nebaidītos?

– Šodien no rīta atkal visu to klausījos. Piemēram, izglītības sistēmā reforma ir vajadzīga, tā ir galīgi satrunējusi, jātiek vaļā no tā liekēžu bara, kas sēž tanīs ministrijās un arī citur. Bet, tikko tu ķeries klāt, mīļie cilvēki, tā tev atnāk un saliek uz galda papīrus – te ir simts paraksti, te divsimt nepamierināto skolotāju. Un visa šī pretošanās sistēma tevi lēnā garā saēd, un beigās iznāk, ka tu noraujies. Tevi iztaisa par ienaidnieku vai tevi noņem no amata.

Kad Dienvidkorejā jautāja, kas padarīja viņus par ekonomiski spēcīgiem, tad atbilde bija – visam pamatā ir disciplīna. Citādi nevar strādāt, nu, nebūs nekā. Jūs taču pati vadāt savu uzņēmumu un redzat, kas notiks, ja jums viss ies dēlī, bet jūs visus sāksiet žēlot. Kas jūs žēlos? Neviens. Privātajā firmā jūs varat būt nežēlīga, bet tiem, kas strādā valsts iestādēs, ko tiem darīt? Mēs varam pieņemt to likumu, bet kas ar to tiek atrisināts? Jo tas jau nedarbojas.

– Tad jau ir bezizeja. Tad ir divas iespējas – reāla katastrofa vai jāgaida ārzemju desants, kas tās lietas sakārtos.

– Bet mums jau ārzemnieki vienmēr ir bijuši komandieri, vai nav tā? Mums tiešām ir katastrofāls nacionālo kadru trūkums.

– Bet ir jau arī savs vilinājums apziņai, ka stāvi tik tuvu politiskajai elitei.

– Vilinājums varbūt ir tad, ja tu gribi taisīt karjeru. Es to nekad neesmu gribējis. Vienreiz mūžā iekritu ar to ministra amatu, un otru reizi vairs nekad uz tādu neietu. Ja es šodien būtu ministrs, mani apmētātu no rīta līdz vakaram. Ko es varētu glābt, ja man nav naudas? Un to nelemj ne Zatlers, ne kāds cits priekšnieks, lemj Finanšu ministrija, kas pasaka – mēs jums tik daudz dosim, un viss.

– Ko jums vispār nozīmē nauda?

– Bez naudas nekad nebūs neatkarības. Radošam cilvēkam būt neatkarīgam ir pats svarīgākais. Lai tavu talantu neizmantotu visādos veidos. Tas ir arī zināmā mērā mans dzīves kredo – jāraujas un jāstrādā tā, lai varētu nopelnīt tik daudz, ka vecumdienās vari nebaidīties būt atkarīgs no kāda palīdzības. Paldies Dievam, tas man kaut cik ir izdevies. Cilvēkiem, kas saka, ka nauda viņus neinteresē, es neticu. Viņi visi melo. Redzu, cik ir grūti tiem, kam jārēķinās, vai uzaicinās uz koncertu, vai pasūtīs kādu darbu. Drūmi.

– Vai jūs esat tāds vieglprātīgs tērētājs vai skopāks?

– Sieva man saka, ka es esot dumjš. Jo ieeju veikalā un tūlīt pērku. Viņa rēķina, zina, ka tajā veikalā ir lētāk, tajā dārgāk. Es viņai saku – ko tu, divdesmit santīmu dēļ tagad skriesi uz tirgu? Bet es to saprotu, jo man mamma bija vienkāršs strādnieku cilvēks, vecāki zināja, ko katra kapeika nozīmē. Viņi bez pārtraukuma rēķināja… Visādus laiku esmu piedzīvojis. Padomju laikos izpildītājiem maksāja tikai kapeikas, lai arī zinu, ka par Miljons rozēm esmu saņēmis līdz 70 000 dolāru autoratlīdzības no Japānas par gada atskaņojumu. Bet, kad man bija jābrauc komandējumā, no tās summas varēju saņemt tikai 7 dolārus komandējuma naudas. Kapeikas!

Tagad jau visvairāk tērējam mazmeitām. Apmaksājam skolas. Un tā ir liela nauda. Tā ir Ņujorka. Sieva visu laiku viņām palīdz. Un es te nevaru neko iebilst. Meita mums tikai viena, kam tad mēs citam palīdzēsim? Māsai arī ir ļoti traģiska situācija. Bet patiesībā es varu teikt, ka naudas lietās esmu piesardzīgs. Tagad jau nevienam nevar ticēt. Tikai sev.

– Jūs pieminējāt dziesmu Miļjon alih roz. Tajā ir ļoti skaisti vārdi. Vai jūs arī kādreiz esat bijis romantisks?

– Es vienmēr esmu bijis sentimentāls. Tie, kas saka, ka viņi sentimentu ciest nevar, tie atkal melo. Jo liriskā mūzika un melodrāma vienmēr ir bijusi vistuvāk cilvēka sirdij. Un nevajag tēlot, ka tā nav. Čaikovskis, Emīls Dārziņš – viņi vienmēr ir tikuši visvairāk atskaņoti. Melodiskais materiāls vienmēr cilvēkus ir visvairāk aizkustinājis.

– Bet vai jūs būtu gatavs par pēdējo naudu uzdāvināt sievietei miljons rožu?

– Par pēdējo naudu? Sievietei? Nekādā ziņā, nē. Tad aizņemšos no jums naudu un nopirkšu to miljonu rožu. Kaut gan pats jau arī varu atļauties.

Nē, es vispār nemīlu tādus gājienus. Tu vari arī citādi izrādīt savu cieņu pret kādu cilvēku. Es tā nekad nedarīšu. Es vispār tad jūtos tā, ne savā ādā.

– Bet kādā intervijā teikts, ka bez savas sievas jūs nevarat paelpot. Tā tas ir? Vai šī sajūta tiešām ir ļoti laba? Ja nevari bez otra paelpot.

– Paelpot jau var. Bet šo gadu laikā ir izstrādājies tāds ieradums, ka tu rēķinies ar zināmu kārtību. Mēs abi esam sākuši no nulles, izgājuši cauri daudzām lietām, viss ir pašu rokām veidots, pie tam ir vesela rinda sadzīvisku jautājumu, kuros es vispār neorientējos. Un arī necenšos orientēties. Un pie tam es jau sen vairs nespēlēju pirmo vijoli, pirmo vijoli spēlē mazbērni. Kā jau jebkurā ģimenē.

Un rēķinieties vēl ar vienu lietu, kas nav tik vienkārša, kā tā tiek aprakstīta. Toreiz Latvijas kompānijā ienāca cilvēks no citas pasaules, no citas vides, kurš neko nesaprata, valodu nezināja. Tas nebija viegli, maz bija tādu, kas šo faktu pieņēma, daudzi jau teica – priekš kam tev tas ir vajadzīgs, vai tad uz vietas nevari sievu atrast? Visam tam esam kopā cauri gājuši un norijuši šos izteikumus un piezīmes. Visu to izturēt un no daudz kā atteikties, tas nav cilvēkam viegli.

– Bet kāpēc tieši Lana jums iepatikās?

– Grūti spriest. Man jau līdz tam brīdim… Tās ir lappuses, par ko es vispār nerunāju. Tās ir lietas, kas manā apziņā tiek nobīdītas malā… Man tikai viens cilvēks kādu dienu pienāca uz ielas klāt. Viņš pienāca un teica – tu zini, šodien tiek apglabāta viena tava tuva paziņa…

– Tad tā būs jūsu pirmā sieva, par kuru neviens nerunā.

– Šodien apglabā… Nu ja, tā ir, jā… Tā bija vesela lappuse manā dzīvē, pie kuras es pats biju daudz vainīgs, es nemaz tur nevienu nenosodu.

– Bet kāpēc Lana?

– Kā jūs varat atbildēt uz jautājumu, kāpēc jums tas cilvēks tieši patīk…

Tajā situācijā es neko nezināju. Riņķī apkārt notika dzeršanas, viss gāja tādā bezjēdzībā, ne tev ir, kur dzīvot, ne tev ir naudas, ne tev regulārs darbs… Nekāda aprēķina vai skaidra nodoma nemaz nebija. Mums taču pat nebija kāzas. Nebija, par ko. Iegājām kaut kādā dzimtsarakstu nodaļā un parakstījām papīrus.

– Kad es jūsos tā klausos… Es nerunāju par sievu, tā ir svēta lieta. Bet tad jau daudzas varēja jūs pa to burzmu apprecēt?

– Runāsim atklāti, man tās iespējas ir bijušas tādas kā nevienam. Pateicoties skatuvei, pateicoties manai atpazīstamībai, man tā izvēle bija milzīga. Īpaši, kad aizbraucu uz Maskavu.

Bet es nebiju tāds, kas sevišķi tās situācijas izmanto, lai gan bija sievietes, kas man patika.

Pat šodien daudzas sievietes man staigā riņķī apkārt, bet es to uztveru ar tādu vieglu smaidu. Jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās meitenes, kas grib dziedāt, kas grib dejot, kas grib filmās tikt, viņas ir gatavas uz visu, lai tikai panāktu savu.

– Bet jūs ticējāt mīlestībai?

– Es nezinu. Kas tā ir – mīlestība?

– Kad ar otru cilvēku ir tik labi, ka ne uz vienu citu neskaties.

– Es uzskatu, ka man laimējies tādā ziņā, ka sieva nekad negāja uz konfliktiem, viņa mācēja mani ieturēt tādā līdzsvarā. Ne par velti es viņu esmu nodēvējis par savu amortizatoru. Jo es jau savu žulti un neapmierinātību bieži izgāžu mājās.

– Kā jums pašam šķiet – par ko jūs var mīlēt?

– Es nezinu, ko lai jums atbild. No rīta jūs šķiraties, vakarā satiekaties, katrs dara savu darbu, nemaz vairs nedomā par tādām lietām. Varbūt savu lomu nospēlēja tas, ka man tā dzīve bija diezgan interesanta, pie mums ļoti bieži apgrozījās interesanti cilvēki, piemēram, nelaiķis Andrejs Mironovs, Pugačova un citi. Tās bija personības, ar kurām pabūt kopā ir bauda.

– Bet jūs nekad neesat uzdevis sev jautājumu, vai esat kopā ar īsto sievieti?

– Es par to nemaz nedomāju. Tas viss aizgāja tā, kā viņa aizgāja un es neanalizēju. Esmu nodrošinājis viņai vecumdienas, nekad man nav bijušas domas, ka būtu kādi līgumi jāslēdz, lai pēdējo dakšiņu dalītu. Jo viņa ir man bijusi klāt tajos brīžos, kad man bijis visgrūtāk. Un es to novērtēju.

Pēc tam, kad man gāja labi, tad jau varēju viņas mainīt vienu pēc otras. Bet, redziet, ja jūs gribat runāt par godīgumu, tad te es būšu godīgs līdz galam. Jo es nedrīkstu atļauties kaut ko darīt savādāk. Tas ir vairāk kā skaidrs. Tā tas ir. Viņai decembrī bija apaļa dzimšanas diena. Un es jau patiesībā viņai veltīju dziesmu ciklu ar Jevtušenko vārdiem. Es jau nemāku tā runāt. Bet Jevtušenko māk. Un viņam ir vārdi – es tevi mīlu vairāk kā savu brīvību. Skaisti vārdi.

– Man ir vēl viens nopietns jautājums. Un, ja jūs man būtu tāds godīgs, es būtu ļoti priecīga.

– Nu, nu.

– Ja jums būtu iespēja vienu lietu savā dzīvē mainīt, kas tā būtu?

– Ir viena lieta, ko es nožēloju. Bet arī tā ir saistīta ar profesiju. Ja es nebūtu pēc Konservatorijas beigšanas iegājis tādā pavieglā dzīvē… Man toreiz bija rekomendācijas kā pianistam iestāties aspirantūrā Maskavā. Man paredzēja ļoti labu karjeru. Bet es to neizmantoju. Un to es nožēloju.

Es ar baudu tagad klausos pasaules labākos pianistus un iekšēji tad mazliet pārdzīvoju – velns, varbūt es arī varēju tā spēlēt.

Man būtu nopietnā pianista karjera. Tas gan ir nenormāli smags darbs. Jo, lai tu tad sevi uzturētu formā, tev katru dienu sešas astoņas stundas jāstrādā pie instrumenta. Galvā vienlaicīgi jābūt vismaz divdesmit koncertprogrammām.

– Jūs jau arī tagad tāpat strādājat. Redzat, pats ne par ko citu kā darbu negribat runāt. Man gluži kā jums uz taustiņiem jāmeklē tā melodija.

– Tos taustiņus jau viegli atrast, tā ir profesijas lieta. To jau var spēlēt arī tumsā. Tas viss ir pirkstos. Bet par ko citu runāšu? Man jau nekas cits nav. Domājat, esmu kopā ar tiem politiķiem? Nu, nav man ar viņiem nekā kopīga.

– Kādas ir jūsu attiecības ar meitu? Tēvi jau meitas parasti ļoti mīl.

– Ziniet, domāju, ka tās ir normālas. Bet ne tik pārspīlēti siltas. Mums tās attiecības ir ļoti izturētas. Es to ļoti labi saprotu. Un tajā pašā laikā, cik es varu, viņai palīdzēšu.

– Jūs atkal par to naudu. Bet jūs no sirds ar viņu arī esat kādreiz parunājies?

– Nē. Sieva runā. Jā, varbūt es to kādreiz nožēlošu. Laikam nemāku parādīt savas jūtas. Es vienmēr mēģinu atturēties. Man jau sieva arī to bieži pārmet. Uzlieku tās ironiskās maskas. Droši vien vajadzētu būt maigākam. Bet tā jau ir katram cilvēkam. Arī tās sliktās īpašības…

– Tad jau Pugačovas dziesmas vārdi Tu esi tik auksts kā aisbergs okeānā būs varbūt par jums…

– Tā nav mana dziesma. Nu, redziet, jūs tagad arī… Toreiz, kad es ar viņu uzstājos televīzijā, cilvēki momentā runāja, kādām teļa acīm es esot uz viņu skatījies. Nu, tie cilvēciņi… Nu, nebija nekā tur. Nebija.

– Bet Pugačova jau ir ļoti krāšņa personība.

– Negribētu teikt – krāšņa. Es viņu pārāk labi pazīstu. Tur ir divi cilvēki, tas ir vairāk kā skaidrs. Viena lieta ir skatuve. Bet otra – viņas privātā dzīve, kas ir pavisam kas cits, kur ap viņu riņķo vesels bars liekuļu un liekēžu, kuriem ir svarīgi būt viņas tuvumā. Viņa bieži paļaujas, mīl arī iedzert, tagad aizraujoties ar kazino. To visu zināmā mērā piesedz tie brīži, kad viņa iziet uz skatuves.

Viņa nenoliedzami ir māksliniece, ar viņu uzstāties kopā patiešām ir bauda. Bet nedomāju, ka viņa ir laimīgs cilvēks. Lai gan viņa pret mani izturas ļoti labi. Ja kādreiz pasēžam pie galda un parunājam, tad tas ir viens cilvēks, bet, līdzko sākas visi tie Maskavas gājieni, jo pelna jau viņi visi ļoti labi, tad atkal ir cita lieta…

– Vai jūs vispār pazīstat daudzus māksliniekus, kuri ir laimīgi? Varbūt mākslinieka būtība ir nebūt laimīgam.

– Bet, mīļie cilvēki, taču iedziļinieties – tev gadi iet uz priekšu, vienmēr rodas jaunie talanti. Vienu gadu tev ir panākumi, nākamajā tev absolūti to nav, tev krītas popularitāte, ja tu neparādīsi kaut ko jaunu, bedre kļūs arvien lielāka. Tas visu laiku ir tāds nenormāls stāvoklis, tāpēc jau liela daļa tās pasaules turas uz narkotikām, jo tev no sevis ir jāizspiež viss pēdējais, kas tev ir iekšā. Tā pasaule ir ļoti nežēlīga. Līdzko tev krītas pieprasījums, tā ar tevi ir cauri. To dzīvi apskaust nevajag. Tā nav nekāds rožu dārzs, lai gan daudziem no malas tā liekas.

– Tagad klausos un jūtu, ka lēnām tomēr nonākam pie manas domas, ka arī brīnišķīgākā karjerā nesniedz laimes sajūtu, ka tomēr galvenās ir tās cilvēciskās attiecības ar tiem, kas tev ir blakus.

– Tas vairāk kā skaidrs. Jo tu nekad nezini, kurā mirklī tas viss var pagriezties. Cik daudziem cilvēkiem uz skatuves nav bijis infarkts, kad tu paliec nelietojams. Bet es tikai saku, cik maza ir iespēju atrast tādus cilvēkus. Un cik maz viņu ir. Manā dzīvē man tik ļoti labu izdarījuši ir tikai Katrīnas Pasternakas mamma Lidija Freimane un viņas vīrs Jāzeps Pasternaks. Viņi mani toreiz manā visdrūmākajā situācijā paņēma un aizveda uz Aptiekas ielas slimnīcu. Citiem toreiz tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Un tagad? Kuram tagad sevišķi interesē, kā es jūtos. Priekš daudziem es esmu konkurents. Es viņiem traucēju.

Ziniet, es kādreiz vakarā sēžu ar sievu un skatos filmas. Un man pēkšņi gribas kādam piezvanīt. Paņemu savu blociņu un – paskatieties, man tajā ir tik daudz ierakstu! Bet nav kam piezvanīt. Tā nu tas ir… Varbūt es varu jums piezvanīt?

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+