Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tagad man nācies atteikties no pasākumu vadīšanas – tā bija nozīmīga manas profesionālās darbības daļa. Un es nemācēju pateikt nē – braucu, darīju, piedalījos. Bija tik ļoti daudz visa kā, ka sagriezās rīts ar vakaru – bliez tik tālāk, jo tu taču vari, tu esi jauns un foršs, un viss ir kārtībā! Bet skaidrs, ka ar laiku tas nodara arī zināmu kaitējumu.
Tagad, kad tā visa vairs nav, esmu zaudējis daļu ienākumu, toties ieguvis ko vairāk – laiku ar ģimeni. Izrādās, tīri labi var dzīvot, arī negriežoties kā vāverei ritenī. Tagad, kad ir iespēja arī mierīgi pasēdēt un padomāt, esmu sapratis: bāc, man nav taču uz visām pusēm jāraujas – katram ir savas prioritātes, un man tās nešaubīgi ir ģimene un bērni! Kādreiz bērni mani dažreiz pat līdz pusnaktij gaidīja mājās, bet tagad varam būt kopā daudz biežāk.
Agrāk, beidzoties hokeja sezonai, vienmēr mēģinājām ar ģimeni izrauties kādā ceļojumā – pasauli paskatīties. Tagad no tā, protams, esam atteikušies.
Un arī pie pirmās iespējas pa galvu pa kaklu nemetīsimies ceļot – tas nav nekas tāds, bez kā nevaram dzīvot.
Bet, pateicoties ierobežojumiem un atceltajiem ceļojumiem, esam sākuši apceļot Latviju, un tas ir brīnišķīgi! Esam sapratuši, ka dzīvojam ļoti skaistā zemē un paši to nemaz nenovērtējam – lai gan esam iedomājušies, ka savu valsti pazīstam, bet īstenībā to ļoti maz esam izzinājuši.»
Tiklīdz tas būs iespējams, es…
«Tas, ko tiešām ļoti gribētos, – būt arēnā pie skatītājiem. Tagad hokejs tiek spēlēts bez līdzjutēju atbalsta, bet emocijas, ko sniedz zāle, ir neaprakstāmas. To visai komandai ļoti pietrūkst. Vēl ļoti gribētos sapucēties un aiziet uz teātri, kaut vai vienkārši uz restorānu.»
