Pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs: Bērniem nevajag vecākus kā draugus, bērniem vajag vecākus

Jaunieši
Anna Peipiņa
9. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs
Iespējams, jūs viņu vairāk zināt kā Nilu Saksu – atceraties pēc savulaik diezgan provokatīvajiem stāstiem vai bestsellera Nāve – tās nav beigas, kam viņš bija līdzautors. Tagad viņš atkal vairāk ir NILS KONSTANTINOVS. Pusaudžu terapeits, pagājušogad atvērtā Pusaudžu resursu centra vadītājs. Laba lieta izdarīta – toreiz daudzi teica. Ja Nilam pašam pirms gadiem piecpadsmit pareģotu šādu dzīves un karjeras pavērsienu, viņš neparko neticētu.

– Kādus tu atceries savus pusaudža gadus? Biji sarežģītais pusaudzis?

– Ar šodienas acīm skatoties, domāju, ka biju diezgan vienkāršs pusaudzis, – ja vien jau tolaik tuvumā būtu kāds labs speciālists, kas mazliet palīdzētu. Mācījos 1. ģimnāzijā, bet nu arī dauzījos apkārt… Man bija tas, ko tagad redzam diezgan lielai daļai pusaudžu, – trauksme un panikas lēkmes. Tās šobrīd var gan labi atpazīt, gan arī palīdzēt, bet toreiz tās veda pie dažām visai nepatīkamām pieredzēm…

– Kā tu juties?

– Atceros, bija milzīga pasaules negodīguma izjūta. Biju izteikts opozicionārs, pārņemts ar ideju, ka pasaule nav godīga un vajag mainīt lietas… Droši vien tur bija arī neapmierinātība ar savām spējām.  Nāku no sportistu ģimenes, un, protams, tas, ko es augot dzirdēju un redzēju, tas, par ko vecāki runāja, bija gandrīz tikai basketbols. Līdz ar to mans protesta veids bija attālināties no sporta un no basketbola tik tālu, cik iespējams. Vispirms gribēju būt rokmūziķis, tad mākslinieks. Vēl skolas laikā spēlēju panku grupā… Bet tad nokļuvu Amerikā.

– Kādā veidā?

–Tas bija saistībā ar basketbolu. Un šis gads man ir ļoti svarīga pieredze, kas pārliecināja – videi ir ļoti liela nozīme tajā, kā pusaudzis uzvedas. Rīgā es tātad biju problemātisks pusaudzis ar sliktu uzvedību, ar sekmēm, kas kritās, ne ar vienu nesapratos, bet Amerikā, kur nonācu ļoti labā skolā, jau no pirmās nedēļas biju burtiski labākais skolnieks. Un visas problēmas pazuda kā nebijušas.

Skola un skolotāji var būt ārkārtīgi nozīmīgas personas skolēna dzīvē, kuras var daudz mainīt vienā vai otrā virzienā.

Arī interesants mācību process, iespēja izpaust talantus. Bet pie reizes diezgan stingra kārtība, piemēram, mums bija noteikts dreskods, nekādi tur krekli ārā no biksēm. Jā, tas pusaudzim nepatīk, bet tas iedod rāmjus. Konsultācijās vecāki man nereti jautā, vai ir vērts mainīt skolu. Domāju, ja var mainīt pret labāku, tad ir vērts. Skola ietekmē ļoti daudz.

– Pusaudžu resursu centrs darbojas kopš vasaras, vēl ir kabinets bērnu slimnīcā un konsultāciju kabinets Elizabetes ielā, izrādās, arī Liepājas filiāle. Kam jānotiek, lai laba ideja realizētos?

– Vienā laikā vairākiem cilvēkiem jāiedomājas par vienu un to pašu lietu un pēc tam jāsakrīt labvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Patiesībā viss sākās jau 2017. gadā, tolaik ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu Mančestrā redzējām līdzīgu modeli un sapratām, ka tas varētu darboties arī pie mums. Izrādījās, ka paralēli par šo domā Liene Dambiņa no Bērnu slimnīcas fonda, un tā mēs visi sākām domāt vienā virzienā. Godīgi sakot, nevaru teikt, ka uz to visu esmu gājis ļoti mērķtiecīgi, savulaik man bija citi plāni. Mana lielā ideja bija, ka es strādāšu ar politiķiem un uzņēmējiem. Par pievēršanos pusaudžiem sāku domāt drīzāk citu apstākļu nesakritības rezultātā.

– Kāpēc tevi interesēja politiķi un uzņēmēji? Naudīgi klienti?

– Domāju, tas saistīts tieši ar faktu, ka nāku no sportistu ģimenes. Sportā sasniegumiem ir ļoti liela nozīme. Arī man pašam sasniegumi ir svarīgi, mani interesē, kā un kāpēc cilvēki dzīvē kaut ko sasniedz. Tā varētu būt interesanta lieta – palīdzēt viņiem sasniegt vēl vairāk… Bet, kā jau teicu, apstākļi sakrita citādi, un es pievērsos pusaudžu auditorijai. Turklāt man bija zināma pieredze, jo vecāki ir daudz strādājuši ar bērniem, principā esmu uzaudzis sporta nometnēs. Tiesa, ne viss iznāca tā, kā bija paredzēts, – mēs domājām, ka te nāks pusaudži, kam tikko sāk parādīties kādas grūtības, ka tas vairāk būs profilaktisks risku mazināšanas darbs. Bet, tā kā pusaudžiem pieejamais aprūpes klāsts mūsu valstī ir neliels, pie mums sāka nākt visi. Un es diezgan ātri dabūju redzēt visai plašu spektru… Bet tagad varu teikt – man patīk, ka te nonāk tiešām visādi pusaudži, gan ļoti turīgu ģimeņu ģimnāzisti, gan arī pusaudži no sociālā dienesta. Tādā ziņā mēs esam ļoti demokrātiska vieta.

– Kas īsti ir pusaudzis? Vairāk bērns, vairāk pieaugušais vai tomēr vēl kas cits?

– Jautājums vietā. Ir daudz labu speciālistu, kas prot strādāt ar bērniem, un daudz labu speciālistu, kas prot strādāt ar pieaugušajiem, un tad liekas, ka ar tiem, kas pa vidu, var strādāt gan vieni, gan otri. Bet, protams, tā gluži nav. Pusaudzis prasa īpašu pieeju. Tas nav nepieaudzis pieaugušais vai pāraudzis bērns. Tā ir noteikta cilvēka attīstības stadija, kuram raksturīgi, ka ķermenis un iespējas lielā mērā jau ir no pieaugušā, savukārt iekšējā dzīve vēl nav tik nobriedusi. Tas ir cilvēks, kurš savā veidā cīnās ar pubertātes sekām. Pubertāte pamatīgi izsviež no līdzsvara, un pusaudzim ar to visu kaut kā ir jātiek galā.

– Kā viņi te nokļūst?

– Lielu daļu, laikam pat lielāko, pirmajā reizē atved vecāki. Bet aug arī to skaits, kas piesakās paši. Ir tādi, kurus nosūta ģimenes ārsti vai rekomendē atnākt citi speciālisti. Ir arī tādi, kurus sūta sociālie dienesti. Mēs gan ļoti negribam, lai pusaudži mūs uztver kā kādu…

– Pāraudzināšanas iestādi?

– Apmēram. Jo vēl joprojām ir tāds absurds kā, piemēram, piespriež psihologa apmeklējumu. Ja kāds pieķerts pīpējam, tad kā sodu liek atnākt pie psihologa aprunāties. Patiesībā tas ir pat kaitīgi, jo tad, kad viņam tiešām vajadzēs palīdzību, viņš vairs neies.

– Pusaudža vecumā jau gandrīz katram ir kādas grūtības.

– Esmu novērojis, ka attieksmē pret pusaudžu grūtībām pie mums ir divas galējības: cilvēki ļoti, ļoti uztraukušies atnāk, tiklīdz pusaudzis pieķerts ar pirmo cigareti, vai arī otra galējība, ka pusaudzis nonāk pie mums jau diezgan sarežģītā stāvoklī, teiksim, pēc pašnāvības mēģinājuma. Ceru, ka tad, kad par garīgo veselību aizvien vairāk runās kā par ierastu lietu, cilvēki labāk sapratīs, kad nevajag krist histērijā par katru izpausmi un kad tomēr ir svarīgi nepalaist garām nelabojamo.

– Varbūt vecāki vienkārši nesaprot, kā reaģēt?

– Tad vecāki var konsultēties, kā reaģēt un kā rīkoties. Mani vērojumi liecina, ka vecāku trauksme ir diezgan liela un tas pat īsti nav par bērnu, – tā ir viņu pašu iekšējā trauksme. Protams, nereti trauksme ir pamatota, bet, ja ir trauksme, tad neko īsti nevar risināt, trauksme pārmāc. Jo svarīgi, lai risinājums ir mierīgs un pragmatisks.

– Droši vien ir vērts atcerēties savus pusaudžu gadus.

– Jā, reizēm tas palīdz. Tomēr reizēm kaitē. Nākas dzirdēt, kā vecāki saka – jā es arī biju jauns, arī trakojām, bet es mācījos! Es tiku galā! Kāpēc viņš tā nevar? Tad ir ļoti svarīgi atgādināt, ka cilvēki ir dažādi.

– Vai taisnība, ka daļa pusaudžu jau nāk ar gatavu formulējumu – man ir depresija?

– Daļa pusaudžu ir pat ļoti labi informēti par depresijas pazīmēm, par trauksmi. Mentālās veselības problēmas jau tagad zināmā mērā ir trendā… Bet, protams, lielākoties tā ir Rīgas un pat Rīgas centra auditorija. Kad aizbraucu uz Liepāju, redzu, ka sociālais fons tomēr izšķir daudz. Liepājā mēs redzam to, ar ko Rīgā vispār nesaskaramies, piemēram, šķiltavu gāzes ostīšanu. Un otrs – Rīgā jaunieši par šo visu runā brīvāk.

Reģionu pilsētās jaunieši ir daudz piesardzīgāki, ļoti uztraucas, ka kāds var uzzināt.

– Pārsteidzoši. Man bija radies priekšstats, ka interneta laikmets pusaudžu intereses ir diezgan novienādojis.

– Tā gan ir, gan nav. Mums centrā palīdz kāda sociālo mediju influencere, un viņa nodefinēja, kādi ir trīs tipiskākie jauniešu strāvojumi. Protams, mazliet pārspīlēti, un tomēr man šķiet, ka tur ir daudz patiesības. Vieni nosacīti tiek dēvēti par Berlīnes jauniešiem – viņi pārsvarā ģērbjas melnā, viņiem ir sava mūzika, savs stils, pīpē zālīti, viņu sāpju punkts ir depresija. Otra grupa esot Losandželosa. Tie lielākoties ir turīgu vecāku bērni, tur svarīgas ir ballītes un instagrams, viņu punkts ir trauksme un dārgāku vielu atkarības, piemēram, kokaīns. Un ir trešā grupa Bolderāja, izteiktāka sociālā riska grupa. Tur aktuāls pārsvarā lētais alkohols vai zālīte, un, starp citu, internetā viņu ir krietni mazāk. Tādi rajona bērni. Un jāatzīst, ka gandrīz katru bērnu, ko šeit satieku, vairāk vai mazāk var saistīt ar kādu no šīm grupām. Vēl gan ir viena maza, bet specifiska grupa – tos varētu saukt par centra ģimnāzistiem. Tie ir pusaudži ar augstiem, dažkārt pat ārkārtīgi augstiem sasniegumiem, bet, no otras puses, – arī lielām problēmām. Tas ir pusaudzis, kam visu laiku liekas, ka viņš nav pietiekami labs, gudrs, izcils… Ja klasē esi desmitais, tad viss, tu esi lūzeris. Tur ir daudz nepiepildītu gaidu – gan savējo, gan vecāku. Ārēji ar viņiem problēmu nav, un sociālā dienesta redzeslokā viņi neparādās, bet riski nav mazāki. Ja runājam par pašnāvībām pēdējos gados Rīgā, domāju, ka lielā mērā tie bija pusaudži tieši no šīs grupas.

– Vairāk pie jums droši vien nonāk puikas? Vai tomēr ne?

– Es teiktu, ka pie mums ir dzimumu līdzsvars un mēs to apzināti veidojam. Starp citu, statistika liecina, ka tieši meitenēm ir salīdzinoši vairāk depresīvo traucējumu. Vai arī viņas vienkārši biežāk meklē palīdzību. Puikām vairāk ir dažādu vielu lietošana, atkarības, līdz ar to arī riskanta uzvedība. Kaut gan tas tagad arī mainās.

Kādreiz puikām vispār nebija raksturīgi ēšanas traucējumi, tā bija izteikta meiteņu lieta. Tagad arī viņiem parādās apsēstība ar ķermeni, ķermeņa svaru.

– Kas tev kā terapeitam ir grūtākais darbā ar pusaudzi?

– Visgrūtāk strādāt, ja nevar panākt vienotu izpratni ģimenē. Darbs ar pusaudzi lielā mērā ir darbs ar ģimeni. Bieži ģimenes ir ļoti ieinteresētas uzklausīt un piedalīties, bet gadās ģimenes, kur tas ir ļoti sarežģīti. Ir ģimenes, kur pusaudžiem ir tik milzīgas bailes no saviem vecākiem, ka viņi nav gatavi pastāstīt par savām problēmām. Man ir bijis, ka pusaudzis pat gatavs nākt, bet saka – tikai mammai nestāstiet, ka es šeit nāku.

Tā izveidojies, ka beidzamajā laikā pie mums nāk arī pusaudži ar dzimumu disforiju. Tie ir pusaudži, kam bioloģiskais dzimums nesakrīt ar psiholoģisko. Redzu, cik grūti pusaudzim to pateikt ģimenē, viņš atved vecāku šurp un gaida, ka to pateikšu es. Pusaudzis baidās, ka dusmosies, ka ņirgāsies, ka pazemos… Visāda mēdz būt vecāku reakcija. Es arī saprotu, ka vecākam var būt ļoti grūti sagremojams fakts, ka bērns, ko viņš četrpadsmit gadu audzinājis kā meitu, pēkšņi paziņo, ka jūtas kā puisis… Tāpēc jau mēs šeit esam stundu, lai paspēj izreaģēt pirmās emocijas.

– Pieņemts taču uzskatīt – ja tavam ir pusaudzim problēmas, tad esi slikts vecāks.

– Tā ir, un tas bieži vien kavē vecākus vērsties pēc palīdzības, jo liekas, ka es ar kaut ko neesmu ticis galā. Mums sabiedrībā valda mazliet kļūdains vēstījums, ka bērnā visu veido tikai vecāki. Patiesībā, sākoties pusaudžu vecumam, vecāku ietekme stipri samazinās, ir arī daudz kas cits. Tās var būt ietekmes, ko vecāki pat nezina, – gan ģenētiskās, gan bioloģiskās, gan vides ietekme.

Nu jau ir pierādīts, ka, piemēram, gaisa piesārņojums lielā mērā ietekmē pusaudžu depresiju.

Jā, to aizvien vairāk apliecina pētījumi. Tā ka varētu pat teikt vecākiem, lai nepārvērtē savu ietekmi – ne tajā, ko labu var izdarīt, ne tajā, kas ir slikts. Vecāku kvalitāti pietiekami apliecina tas, ka vecāks rūpējas par bērnu un, ja pats netiek galā, konsultējas vai meklē palīdzību.

– Dažkārt ir pretēji: vecāki ar lepnumu stāsta par savu draudzību ar bērniem. Piemēram, mēs ar meitu esam labākās draudzenes… Vai tas ir tik labi?

– Bet vai tas nav saistīts ar kādu sabiedrības tendenci, ko varētu saukt par vēlmi pēc pusaudzības? Kaut kā šobrīd visos vecumos cilvēki grib dzīvot un justies kā pusaudži, un tad vecāki sāk draudzēties ar saviem bērniem, tāpēc ka tas dod šo sajūtu. Bet bērniem nevajag vecākus kā draugus, bērniem vajag vecākus. Viņam vajag tieši pieaugušus cilvēkus kā autoritātes – gan ģimenē, gan arī ārpus ģimenes.

Diemžēl mūsdienu sabiedrībā pazūd pieaugušais kā autoritāte un nezin kāpēc valda doma, ka būt par pusaudzi ir kāds universāls labums. Dzīvot pasaulē, kurā nav pieaugušā, ir šķietami vilinoši, bet patiesībā ļoti trauksmaini. Arī te ir meklējami iemesli trauksmei un depresijai. Pusaudzim varbūt pat liekas, ka viņš gribētu tādu pasauli, kurā viss ir atļauts, bet iekšēji tomēr ir vajadzība pēc stabilitātes. Nesen lasīju interesantu grāmatu, kurā ir pārdomas par klasisko Edipa kompleksu. Edipa komplekss, kā zināms, ir stāsts par to, kā pārspēt tēvu, bet jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrībā šis komplekss vairs īsti nav aktuāls, jo daudziem tēva nemaz nav.

Vai tu, šeit strādājot, jūti, ka tas tiešām iespaido bērnus? Daļa uzskata, ka tas tikai tāds aizspriedums.

– Man varbūt ir grūti būt objektīvam, jo es tomēr pamatā satieku pusaudžus, kam ir kādas grūtības. Bet no tiem, kas atnāk, vismaz astoņdesmit procentiem tēvi nedzīvo ģimenē. Tas ir izņēmums, ja uz pirmo vizīti ar bērnu atnāk abi vecāki. Un ja vēl tētis nepaliek uzgaidāmajā telpā, bet nāk iekšā… Jā, tā ir problēma. Atnāk mamma ar puisi ar domu, lai ir vismaz kāda vīrieša figūra puikas dzīvē… Jo ne ģimenē tāda nav, ne acīmredzot arī skolā. Puikam nepieciešams iegūt priekšstatu, ko nozīmē būt puikam, un viņš to var iegūt tikai no vīrieša figūras. Šāds uzskats nav nekāds konservatīvisms, tā ir elementāra attīstības psiholoģija. Nav jau runa par to, ka viņam uzreiz jābūt ārkārtīgam mačo, bet, ja ar šo ir apjukums, identitāte nevar stabili formēties. Bet tas viss skar arī meitenes. Tieši uz viņām visvairāk attiecas dzimumu disforija, ko jau pieminēju. Meitenes, kuras grib būt puiši un jūtas kā puiši. Un tā ir lieta, kas šobrīd notiek visā pasaulē. Īsti nav skaidrs, kāpēc, bet iespējams, ka arī tas, ko pasaka par vīrieša lomu sabiedrībā. Un par to, kā meitas uztver tēvus un vīriešus.

– Vai tās nav tikai iedomas? Pusaudžu spēlītes ar identitāti?

– Tā man arī vecāki dažkārt jautā. Vai tas ir objektīvi? Varbūt pāries? Bet cilvēka psihē nekas nav objektīvs, tur viss ir subjektīvs. Un, ja reiz bērns tā jūtas, tad tā arī jūtas.

– Nil, kurā brīdī par pusaudžu problēmām vispār sāka runāt tā īsti nopietni – ja skatāmies vēsturiski?

– Viens atskaites punkts ir Gētes Vertera ciešanas. Verters būtībā ir pusaudža tēls, vētru un dziņu laiks. Bet vispār ideja, ka pusaudzis ir atsevišķs posms, kam īpaši jāpievēršas, – tā gan ir jauna. Varētu teikt, ka Stīvens Hols, amerikāņu psihologs, aizsāka šo tēmu. Bet tagad aizvien vairāk parādās pusaudžu speciālisti.

– Visu šo laiku es runāju ar tevi kā pusaudžu psihoterapeitu, bet patiesībā daļa tevi tādu nemaz nepazīst, toties zina rakstnieku Nilu Saksu. Kas ir Sakss?

– Kad sāku rakstīt, likās, ka vajag taču pseidonīmu, ja gribu būt īsts rakstnieks. Konstantinovs nelikās pietiekami stilīgi. Būtībā tā jau arī tāda identitātes meklēšana… Vienmēr esmu zinājis, ka gribu kaut ko radošu. Bet interese par literatūru man radās tieši Amerikā, kur bija lieliska literatūras skolotāja, viņa iepazīstināja ar Šekspīru, Nīči, Hemingveju…

– Tavi pirmie darbi jau bija diezgan lecīgi. Īpaši skandalozais stāsts, kur Nora Ikstena tiek nobraukta ar auto… Starp citu, mēģināju atrast, bet neizdevās.

– Nē, tas vairs nav atrodams… (Ar smaidu.) Psihonalītiski domājot, tur viss skaidrs – pusaudža sacelšanās pret autoritāti. Laimīgā kārtā šis strīds ir atrisinājies, mēs abi tagad apmaināmies ar ēdienu fotogrāfijām… Tā jau tāda klasiska lieta – atrodi, kā izpaust savu iekšējo opozicionārismu. Pirmie stāsti bija kaut kādu savu problēmu risināšana. Kad nevari to atrisināt pie psihoterapeita, tad noraksti nost.

– Tomēr iespējams, ka tevi visvairāk zina no tava un Jurģa Liepnieka kopīgi uzrakstītā trillera Nāve – tās nav beigas. Atkal gribējās padauzīties? Vai nopelnīt?

– Drīzāk bija sportiska interese pārbaudīt, vai ir iespējams uzrakstīt tādu detektīvu, lai cilvēki lasītu un pirktu kā bestselleru. Gribējās pierādīt, ka var.

Bet vispār es domāju, ka rakstīšana un psihoterapija ir ļoti cieši saistītas.

Lielā mērā pat viena otru uzlabo, jo abās ir darbs ar valodu, ar vārdu. Ne velti klasiskie psihoterapeiti arī rakstīja. Es gan šobrīd literatūru rakstu mazāk, pārsvarā rakstu doktora darbu.

– Kā tu vispār nokļuvi Kembridžā?

– Anglosakšu vidē esmu iefiltrējies jau pasen, psiholoģiju mācījos Anglijā. Tad, pateicoties veiksmīgai sakritībai, nokļuvu vienā no Kembridžas teoloģiskajām koledžām, jo man bija pamats gan psiholoģijā, gan teoloģijā, ko studēju vēl pirms tam tepat Latvijā. Mans doktora darbs ir starpdisciplinārs pētījums par pusaudžu psihoterapiju – skatoties gan no psiholoģiskās, gan garīguma perspektīvas uz to, kā veidojas pusaudža identitāte, kā formējas viņa vērtības. Un mana doma ir, ka vērtību sfēra pusaudzim veidojas caur draudzību. Draudzēšanās, labākais draugs – tas ir veids, kā es saprotu, ka pastāv kaut kas vērtīgs arī ārpus manis. Mēs dzīvojam sekulārā pasaulē, bet cilvēkam kaut kādas vērtības ir vajadzīgas, un interesanti, kā tās veidojas mūsdienu pasaulē.

– Tagad man gribas pajautāt – un kādas ir tavas vērtības?

– Pusaudžu psihoterapeita darbs jau ir tāds, ko nekad līdz galam nevar izmērīt. Mēs redzam pusaudzi trīs vai sešus mēnešus, vai gadu, bet nezinām, kas ar viņu būs, kad būs divdesmit pieci vai trīsdesmit. Mēs, visticamāk, nezināsim, cik liela nozīme būs bijusi tieši mūsu darbam. Mēs tikai varam cerēt. Tādā ziņā šī profesija māca būt piezemētam un pazemīgam.

– Rutīna nepārņem?

– Hinduismā ir leģenda par dievu Šivu. Šiva katru dienu rada, izdejo un sagrauj pasauli. No rīta izdejo un vakarā sagrauj. Varētu domāt – cik garlaicīga lieta, visu laiku atkārtojas. Bet tā nav. Pusaudzī ir kaut kas līdzīgs. Katrs pusaudzis izdejo savu pasauli un vienlaikus arī sagrauj. Un kaut kas tajā ir ļoti fascinējošs, tas ir interesantākais rituāls, kas var būt, – pasaules radīšana un pasaules iznīcināšana. Tajā visā ir milzīga enerģija, vētras un dziņas, un drāma, un emocijas! Turklāt neesmu tikai terapeits, es arī pilnveidoju un vadu šo resursu centru. Tajā visā ir kāda radīšanas burvība. Mēs aizbraucām uz pasaules psihiatrijas kongresu, nāca cilvēki no Kanādas un brīnījās – kā, jums ir tāda vieta, kur bērni atnāk un saņem palīdzību? Kanādā tas nemaz nav iespējams… Ja godīgi, es laikam nevarētu pavadīt dzīvi tikai kā rakstnieks, man tomēr svarīgi darīt arī lietu.

– Kas vēl tev ir svarīgi?

– Man ļoti patīk māksla. Ļoti fascinē teātris, balets. Jo tā ir valoda, kurā var kaut ko vairāk saprast par dzīvi. Savā uztverē esmu diezgan akadēmisks, un arī šeit centrā mēs strādājam ar pieeju, kas balstīta zinātniskos pētījumos, bet vienlaikus saprotu, ka tā ir tikai viena daļa no cilvēciskās pieredzes, no tā, kā mēs varam runāt par pasauli. Pētījums ir laba lieta, bet iespējams, ka baleta vai gleznas pieredze pasaka par cilvēku kaut ko citādā un dziļākā veidā. Tā kā mani interesē dzīve vispār, mani interesē, par ko tas viss ir, svarīgi izmantot dažādas valodas. Māksla dod to iekšējo sprādzienu, bet reizē arī notur tevi pietiekami stingros rāmjos. Tajā ir kaut kas no pusaudzības draiva – gribas spridzināt, bet arī tā, lai tas nesagrauj pašu.

– Tev nupat bija teikums – par ko tas viss ir. Nu tad – par ko patiesībā ir šī dzīve?

– Nejūtos gan kvalificēts atbildēt uz tik nopietnu jautājumu… Dzīve droši vien ir tieši mēģinājums saprast, par ko šis viss ir. Un par vērtībām. Ar tām ir apjukums. Kaut kā esam pārņemti ar uzskatu, ka ir svarīgi baudīt – pēc iespējas vairāk un pēc iespējas ilgāk. Cilvēks kļūst par tādu kā baudas gūšanas mašīnu. Bet cilvēks patiesībā nemaz nav tam īsti piemērots, jo mūsu smadzenes nespēj baudīt kairinājumu pārāk ilgi. Neviens neizjūt ārkārtīgu baudu, stundām sēžot pie alkohola pudeles vai desmit stundas no vietas skatoties pornogrāfiju. Bauda nemaz fizioloģiski nevar turpināties pārāk ilgi – mēs neesam tā konstruēti no neirobioloģijas viedokļa.

Varētu domāt, ka baudas pieejamības ziņā pašreizējais laikmets ir labākais, kāds jebkad bijis, bet cilvēki nez kāpēc kļūst depresīvāki, nevis laimīgāki.

Kad dzīve pārtop par vienu milzīgu lunaparku, kurā viss ir tikai jābauda, tas vienkārši pārvēršas pārkairinātībā. Un tā nav ne laba dzīve, ne laba sajūta.

– Un kāda ir?

– Cilvēki vienmēr ir domājuši, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi. Vai laba dzīve ir tā, kurā tu visu laiku jūties labi, vai arī tāda, kurā tu esi krietns cilvēks, izdari labas lietas? Man šķiet, ka balstīt dzīvi uz labu jušanos nav nopietni. Tas, kā jūtamies, ir tik neparedzami un gaisīgi, ka balstīt uz to dzīves vērtības ir kā… kā celt māju bez pamatiem. Starp citu, ir arī pamatots uzskats, ka cilvēka smadzenes nemaz nav īpaši piemērotas tam, lai ilgstoši justos stāvoklī, ko sauc par laimi. Mūsu smadzenes ir konstruētas kam citam – tam, lai mēs izdzīvotu. Iespējams, tieši tā skaidrojams paradokss, ka ar visu labo, pārtikušo dzīvi palielinās gan depresija aizvien jaunākiem cilvēkiem, gan Alcheimera un deģeneratīvās slimības vecākiem cilvēkiem. Smadzenēm vairs īsti nav izdzīvošanas problēmu, līdz ar to tām nav nekādas vajadzības darboties… Izklausās pēc patiesības.

– Es neko daudz nezinu par tavu personīgo dzīvi. Vari ko pastāstīt?

– Tā kā strādāju ar pusaudžiem, man nereti prasa, vai man pašam ir bērni. Nē, man nav savu bioloģisko bērnu. Un domāju, ka patiesībā es nestrādātu šajā profesijā un šajā jomā, ja man būtu. Man šķiet, ka tas nedaudz palīdz neitrālāk un objektīvāk redzēt katra konkrētā bērna situāciju. Jo paralēles ar saviem bērniem neizbēgami uzreiz iedarbojas emocionāli… Ir pat leģenda, ka bērnu psihoterapeits ir tikai tik ilgi, kamēr nav savu bērnu. Varbūt tāpēc ne Annai Freidai, ne citiem šīs jomas psihoterapeitiem nebija bērnu. Droši vien mēs tādējādi arī kaut kompensējam, tāpēc jau mēs tā ieguldāmies darbā un par to tik daudz domājam.

– Cik tev gadu?

–Trīsdesmit pieci.

– Kā plāno pārlaist pusmūža krīzi?

– Es jau labprāt nopirktu spožu sporta mašīnu, bet tas ir pārāk dārgi un nez vai šī profesija to varēs nodrošināt. Turklāt, tā kā esmu diezgan emocionāls cilvēks, man krīzes notiek pietiekami bieži, un var gadīties, ka pusmūža krīzi starp visām pārējām varu arī nepamanīt.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs