Domu higiēna – kas tas ir un kā to ievērot?

Nezinu, kā jums, bet man ļoti patīk ceļot. Tam ir daudz iemeslu, bet tikai nesen pa īstam sapratu galveno. Ceļojuma laikā man ir sajūta, ka dzīvoju ar tādu kā citu prātu. Skaidru, tīru, vērīgu un modru. Tas nenoņemas ar sadzīviskiem niekiem, bet pilnībā nodevies tikai tam, ko es redzu un kas notiek. Viss liekais ir kaut kur prom. Esmu pārņemta ar notiekošo un par visiem simts procentiem pieslēgusies mirklim. Un esmu neviltoti un pilnīgi laimīga. Diemžēl tā nemāku dzīvot visu laiku. Pat ne pusi laika. Bet es gribētu iemācīties.

Saduļķots ūdens

Mūsu prātu var salīdzināt ar ūdens glāzi. Tas var būt absolūti dzidrs un skaidrs, un būt tāds visu laiku, taču šādu izredzēto cilvēku pasaulē ir tikpat daudz, cik Everestā uzkāpušo. Mums, visiem pārējiem, katram tā glāze – kāda nu ir, tāda ir. Citu dienu tikai mazliet saduļķota, citu – pavisam duļķaina. Pilna lieku, nevajadzīgu, svešu un pat kaitīgu domu.

Protams, ja glāzi kādu laiku atstāj pilnīgā mierā, duļķes nogulsnējas un ūdens kļūst skaidrāks.

Citi lasa

Aiva Kanepone

Personības

Stiliste Indra Salceviča: Psoriāze man kā sievietei nopietni ir situsi pa pašapziņu

Estere Jansone

Mode

Dubska un Ševeļovs pasaka, kas ir stilīgi, un kādu daudziem mīļu apģērbu būs jāizmet

Lauma Lapsa

Skandāls

Atklājas jaunas detaļas par Jelgavas novada mēra Lasmaņa ēverģēlībām darbā. Bijušās darbinieces stāsts

Par laimi, liela daļa no mums ir atraduši puslīdz iedarbīgu recepti, kā ūdeni nostādināt, – cits lasa dzeju, cits klausās mūziku, cits staigā gar jūru, meditē vai vienkārši padzīvo vienatnē un klusumā.

Taču parasti jau tas ir uz kādu laiku. Ikdiena atkal piesārņo domas kā novecojis ūdensvads… Kā man reiz teica kāds pieredzējis santehniķis – vaina ir sistēmā, kundzīt! Tāpēc parunāsim par to – par domu higiēnu.

Garšaugu dārzs

Domu higiēna ir līdzīga ķermeņa higiēnai, tikai krietni sarežģītāka un prasa lielāku koncentrēšanos. Ķermenim pietiek ar dušu, pedikīru un smaržīgu losjonu, bet domu higiēna drīzāk salīdzināma ar garšaugu dārza kopšanu. Tas nozīmē, ka ik pa laikam jāpavēro, lai dārzā neiesējas nezāles (nevajadzīgās, liekās domas), bet, ja iesējušās, jāizravē. Turklāt nezāles nemaz tik viegli nevar atpazīt – tās bieži vien ir krāšņākas par īstajiem augiem, arī aug griezdamās nelaistītas un nekoptas.

Dzīvot ar nezāļainu domu pilnu prātu, protams, var. Tikai tas nozīmē, ka mūsu dzīvi vairs nevada – lieliskās vai ne visai, gudrās vai ne visai, tomēr – mūsu pašu domas. Tas nozīmē, ka mūsu dzīvi vada… hm, nezāles. Diez kas nav, vai ne?

Simts satracināti mērkaķi

Cilvēki, kas sāk meditēt, pēc pirmajiem nopietnajiem seansiem bieži vien saka vienu un to pašu – man likās, ka galvā ir satrakotu mērkaķu bars. Tieši tā uzvedas domas mūsu galvā, kad mēģinām pilnīgā klusumā pasēdēt minūtes divdesmit. Ko šie mērkaķi grib? Neko. Viņi vienkārši kliedz, tāda viņiem daba.

Viens no labākajiem veidiem, kā nomierināt šos mērkaķus, ir ļaut viņiem izbļaustīties, taču nepievērst uzmanību.

Pavērojiet savas domas no malas. Iedomājieties, itin kā jūs sēdētu kādas svešas stacijas uzgaidāmajā telpā, kur visu laiku ienāk un iziet cilvēki, un jūs aiz gara laika viņus vērotu. Ja savas domas pavēro kā svešus cilvēkus, atklājas pārsteidzoša aina. Pirmkārt, mūsu galvā dzīvo ļoti daudz pilnīgi nejaušu, tiešām svešu domu. Ziņu virsraksti, fragmenti no kaut kādām sarunām, bet visvairāk, protams, reklāmu saukļi! Dialogu fragmenti no dzīves un pat… no kino. Un, protams, mūsu pašu domas par to, kas bijis, un to, kas būs…

Pats galvenais – nesākt ar šiem cilvēkiem (proti, domām) sarunas. Lai aiziet, kā ienākušas. Kārdinājums ir liels, un ir grūti, bet mēģiniet uztvert tās kā kāda sveša cilvēka domas, kas sajaukušas galvas un netīšām ieklīdušas pie jums. Domas uzvedas diezgan skaļi, cenšoties pievērst sev uzmanību, taču izliecieties, ka esat pagalam atsaldēta un nepieklājīga būtne un neatbildiet tām. Tā vietā atkal un atkal koncentrējieties uz elpošanu – elpojiet lēni un dziļi, un ar domu, ka no tā, cik labi elposiet, atkarīga jūsu izdzīvošana. Redzēsiet – domas pamazām pazudīs un prāts palēnām norims.

Ar laiku šī tehnika mazliet sāk darboties arī ikdienā.

Labākais, ko tā iemāca, – tu sāc valdīt pār savām domām, nevis ej to pavadā.

Tu savas domas it kā mazliet atdali no sevis un spēj uz tām paskatīties no malas. Un saproti, ka domas ir visādas, daudz arī lieku un nevajadzīgu, kuras nekā laba tavai dzīvei nedod, tikai duļķo ūdeni. Galvenais – tās laikus atpazīt un nolikt pie vietas.

Mans mazais karš

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, un tas nozīmē, ka informācija ir ne vien televīzijā vai internetā – tā ir burtiski visur!

Pirms dažām desmitgadēm lielākā vērtība bija prasme iegūt nepieciešamo informāciju, tagad zelta vērta ir prasme izvairīties no liekās.

Par to, cik liels ir informatīvais spams, kas gāžas pār mums katru dienu, var pārliecināties katrs, kurš uz nedēļu vai divām dodas ceļojumā ārpus mūsu informatīvās telpas (vienalga, uz Bali vai māju Kurzemes meža vidū). Pa to laiku kaut kur notiek zemestrīces un aviokatastrofas, skandāli parlamentos un trakumi šovbiznesā, bet, izrādās, nekam, pilnīgi nekam no tā visa patiesībā nav kaut niecīgākās nozīmes tavā dzīvē… līdz mirklim, kamēr tu atgriezies apritē un atkal esi uz informācijas adatas.

Zinu cilvēkus, kas ir sākuši savu kluso karu par personisko informatīvo neatkarību. Kaut vai apzināti filtrējot informāciju, kas nāk no TV ekrāniem. Zinu, ka esmu ar mieru uzzināt arī smagas un traģiskas lietas un iedziļināties cilvēku sāpēs un pasaules problēmās, taču kārtējais kriminālās informācijas sižets ar degradētām sejām ekrānā man nav jāskatās. Arī kadri no kārtējās dzelzceļa avārijas vai zemestrīces – nedomāju, ka tie raisa līdzjūtību, tieši otrādi, vairo vienaldzību un cinismu.

Varbūt kādam tiešām liekas būtiski, ko deputāts A domā par deputāta B izteikumiem, bet man ne. Es labprāt uzzinātu, kas reāli notiks ar ātrās palīdzības sistēmu mūsu valstī, bet to man nestāsta.

Nu, un es tad arī neklausos. Vairs arī neskatos TV šovus – tur nauda izspiedusi radošo brīnumu, tāpēc tie vairs neaizkustina.

Filmas aizvien vairāk cenšos skatīties DVD vai internetā – tikai tādēļ, ka tur to nepārtrauc reklāmas. Un tās ir ne tikai kaitinošas – no uz zempaziņu programmētajām TV reklāmām savas vienīgās smadzenes gribu sargāt jo īpaši.

Esmu ar mieru joprojām lasīt avīzes un žurnālus, pat ja tie ir tādi, kādi ir. Jo tad man ir sajūta, ka ienāku mājā, kuru pati esmu izvēlējusies, un, ja nepatīk, izeju ārā. Viss pārējais, tieši otrādi, ienāk manī, pat īsti nepieklauvējot un zābakus nenoslaukot. Un tāpēc es labāk aizslēdzu durvis.

Dvēseles vintāža

Man allaž licies, ka vārdam atmiņas ir ne vien sieviešu dzimte, bet arī sievietes daba. Vai kāds vīrietis spēj stundām gremdēties atmiņās par trīs minūtes ilgušu sarunu ar Viņu, kurā turklāt bijis vairāk paužu nekā vārdu un kura notikusi pirms pieciem gadiem? Taču atmiņas arī ir tikpat bīstamas kā sievietes viltība. Tās aizved mūs projām no vienīgā, kas mums pa īstam pieder, – no šī dzīves mirkļa.

Nav jau liela bēda, ja tas notiek pārpildītā rīta tramvajā vai zobārsta uzgaidāmajā telpā – nez vai tur ir daudz, ko izbaudīt. Taču atmiņas ir kā maigs miglas plīvurs, kas apklāj skaidro prātu un liek gremdēties atmiņās un vēl un vēlreiz atcerēties… un kā viņš… un kā es… un varbūt vajadzēja… bet varbūt nevajadzēja…

Tas ir kaut kāds velnišķīgs mehānisms, kas liek mums ņemties ar lietām, ko vairs nevar mainīt, un scenārijiem, ko nevar pārrakstīt. Labi vēl, ja scenāriji ir skaisti, vismaz patīkamas sajūtas. Taču visvairāk jau gribas ņemties par notikumiem, kuros kaut kas liekas nepabeigts, nepiepildīts… Gribas atkal un atkal iet cauri visam, meklēt īstos vārdus, kas toreiz neatradās, iet, skriet, steigties, paspēt. Atvainoties, samīļot, paskaidrot.

Viss, aizmirstam!

Samīļosim un paskaidrosim citā dzīvē – ja kāds tai tic. Ja ne, tad vēl jo vairāk – labāk samīļosim tos, kas vēl tepat un blakus.

Izmetam no domu skapja visas vecās drēbes, pat ja liekas, ka vēl taču noderēs! Nenoderēs. Tās traucē, tās aizņem vietu, tās rada haosu mūsu vienīgajā skapī.

Atmiņas jau nekur nepazudīs, bet tām vajag dzīvot atmiņu atvilktnē. Lai tā ir mūsu dvēseles vintāža, mūsu iekšējie diors un šanele.

To atvērsim, kad būs īstais noskaņojums. Ieliesim glāzi šardonē, paskumsim un varbūt pat paraudāsim.

Bet no rīta atvērsim domu skapi un atkal konstatēsim, ka tas ir divreiz lielāks un brīvāks.

Svešie ļaudis

Pārdevēja, kas iesmērējusi vecu sieru. Nīgra kolēģe, kas savu neizdevušos dzīvi izgāž pār tevi. Policists, kurš trīs minūšu laikā paspējis piestiprināt soda kvīti par stāvēšanu neatļautā vietā. Seriāla varonis, kurš ir tik ļauns, ka kaitina jau ar savu klātbūtni ekrānā vien. Tie ir cilvēki, kuri nav ne mūsu vecāki, ne bērni, ne mīļotie vīrieši, tomēr tā vai citādi ienāk un pat piedalās mūsu dzīvē, bet par kuriem patiesībā vajadzētu domāt… gandrīz nemaz.

Kāda gan vairs nozīme, kāpēc pārdevēja iesmērēja veco preci tieši tev? Ir pilnīgi lieki un neproduktīvi apcerēt, kā viņš tā varēja un ko viņš īsti ar to domāja. Jo mēs ne vien to nekad neuzzināsim (it īpaši par seriāla varoni, vai ne?), galvenais – mēs taču nevaram ietekmēt citu cilvēku motīvus un rīcību. Tā viņi dara, un viss. Acīmredzot viņiem ir iemesls tā darīt. Vai arī nav. Ir ļoti dabiski un saprotami uzkurbulēties par cilvēku un pasaules nejēdzībām, diemžēl tas ir absolūti neproduktīvi.

Vienīgais cilvēks, ko visā pasaulē vari mainīt, esmu es pati un mana attieksme pret notikumiem. Tā, protams, nav nemaz tik patīkama atziņa, jo vienmēr jau vieglāk analizēt un šausmināties par citiem.

(Tas, starp citu, ir viens no izskaidrojumiem ziepju operu milzīgajai popularitātei visā pasaulē – kamēr vērojam un apspriežam citu dzīves, nav jādomā par savējo.)

Vārdu sakot, domas par pārdevēju, kolēģi, policistu un seriāla varoni ir pelnījušas tieši tik laika, cik nebūtu žēl domāt par akmens laikmeta cilvēku, kuram nav paveicies mamuta medībās un kurš tāpēc ir dusmīgs. Protams, ka mēs nevaram satikties tikai ar sev svarīgiem, tuviem, patīkamiem un mūs mīlošiem cilvēkiem. Taču domāt gan labāk par viņiem.

Nākotnes shēmas

Patiesībā mēs par to nezinām neko – par savu nākotni. Ne vien rītdiena, bet pat nākamais mirklis ir liels noslēpums, jo var nest jebko. Pēc visas tiesas un patiesības mums vajadzētu ar modru un skaidru prātu klausīties, no kuras puses skan tie likteņzirgu zvārgulīši. Taču mēs gribam būt gudrāki par likteni, un mums tas reizēm nudien lieliski izdodas.

Neviens likteņa kopīraiters neizdomātu to, ko mēs reizēm sashēmojam savās galvās.

Pa internetu klīst kāda joku tabula, kurā ar shēmu parādīts, ko domā vecāki, kuru bērni neatbild uz mobilā telefona zvanu. Ja pareizi atceros, deviņdesmit astoņi procenti no viņiem domāja, ka ar bērniem jau noticis kaut kas absolūti nelabojams vai arī notiek tieši tajā mirklī. Tikai divi procenti domāja, ka bērns nedzird zvanu vai ir izlādējies akumulators. Iespējams, šis joks nav tālu no realitātes.

Pajautājiet līgavai kāzu dienā – viņai galvā jau noteikti ir skaidra visa ģimenes dzīve turpmākajiem piecdesmit gadiem. Kāda būs māja, cik bērnu, ko viņi studēs un, ak, jā, protams, kā abi ar vīru kā divi vecīši roku rokā pastaigāsies pa Sēnas krastmalu. Un tad dzīve, maita tāda, ņem un nepiepilda ne pusi…

Tā ir diezgan augsta pilotāža – skatīties nākotnē ar skaidru, vērīgu, pat vēsu skatienu.

Tas prasa diezgan lielu garīgu disciplīnu. Nākotne – tā ir vienīgā mūsu atlikusī dzīve, un ir tik cilvēcīgi gan baidīties, gan uztraukties, gan sapņot, gan sasapņoties. Un no visa tā līdz izfantazētiem scenārijiem knapi viens solis. Tāpēc varam mēģināt izdarīt vismaz mazāko – atpazīt savus domu fantomus un saprast, ka tās ir tikai mūsu iedomas. Kafijas biezumi, kas sprūst zobos un neļauj baudīt kafijas dzeršanas procesu.

Tas, kā mēs iedomājamies, protams, var notikt, bet, visticamāk, notiks kaut mazliet, tomēr citādi. Un šajā neprognozējamībā arī ir dzīves burvība. Turklāt ir teiciens, ka vislabāk iet tajās ballītēs, kurās ne uz ko īpašu neceri. Visticamāk, tieši tāpēc – ja ne par ko neesi sasapņojusies, tad viss, kas notiek, ja vien nav katastrofāli slikts, liekas tīri labs. Tas, protams, nenozīmē, ka dzīve nav jāplāno. To vienkārši nav jāmēģina uzvilkt uz jau iepriekš sagatavota režģa.

5 vienkāršas lietas, kas palīdz attīrīt domas

• Vakarā, atgriežoties mājās, jācenšas dienas rūpes nenest mājās. Ja nepieciešams, labāk lieku stundu pavadīt darbā un tad ar tīru galvu atgriezties mājās.
• Nez vai iespējams pavadīt vakaru pavisam bez mājas darbiem, taču tuvāk miegam vēlams kaut pusstundu vajadzētu veltīt kaut kam mierīgam – atpūtai, lasīšanai, maigai mūzikai, pat klusumam. Filma nav laba izvēle, pat ja tā ir mierīga un skaista, – vizuālie tēli uz smadzenēm atstāj pārāk aktīvu iespaidu. Protams, vissliktākā izvēle – agresīva vai šausmu filma.
• Var likties mazliet bērnišķīgi, taču ir vērts dienas beigās uzskaitīt trīs labākās lietas, kas todien notikušas. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo ir dienas, kas šajā ziņā šķiet pilnīgi bezcerīgas. Ir pamatīgi jāsaspringst, lai atrastu veselas trīs tiešām labas lietas, un reizēm jāaprobežojas ar Serenādes konfekti, labu dziesmu un to, ka uz galvas neuzkrita lāsteka. Tomēr ir vērts to darīt – pirmkārt, tas liek paanalizēt savu ikdienu, otrkārt, tas mūsos trenē pateicības izjūtu. Un pateicība vispār ir ļoti svarīga domu sakārtošanā – tā neļauj labo pieņemt kā pašsaprotamu lietu, bet kā vērtību.
• Modinātājs ir cilvilizācijas izgudrojums, kas gan palīdz pamosties, taču mūsu garīgajai pasaulei sagādā diezgan lielu šoku. Pamošanās mirklis jau tā ir ļoti sarežģīts – mēs atgriežamies šajā realitātē no pilnīgi citas un to izdarām nevis dabiski, bet ar spalgu skaņu… Ja nevarat celties bez modinātāja, pasaudzējiet sevi un neļaujiet domām sākt uzreiz joņot. Atrodiet kādu rīta mirkli, kas būs lēnāks un mierīgāks, – varbūt pie spoguļa, varbūt pie rīta kafijas.
• Grozies, kā gribi, diena mūs ieliek savā ritmā. Un kādā mirklī tu sajūties kā mazs zobratiņš lielā mehānismā, pār ko tev nav ne varas, ne teikšanas. Lai pretotos šai sajūtai, dienai kaut ar zobiem jāizplēš dažas pauzes. Vienalga – tējas, meiteņu klaču vai desmitminūšu meditācijas pauzes. To laikā domas atkal uz mirkli atgriežas Mājās. Un mēs atkal pār tām valdām.

Kas īsti ir pozitīvā domāšana

Pozitīvā domāšana nebūt nenozīmē visur saskatīt tikai labo un skaisto un sev iestāstīt, ka viss ir lieliski, kad tā nebūt nav. Tas būtu apmēram tāpat kā ciest sāpes no akūta apendicīta un nevis dodies pēc palīdzības, bet mēģināt sev iegalvot, cik šodien skaista diena.

Pozitīvā domāšana ir veids, kā raudzīties uz pasauli godīgi un konstruktīvi, taču ar paļāvību un ticību. Ar domu, ka pasaule nav radīta tādēļ, lai mums ieriebtu, bet lai dotu mums iespējas.

Tas nozīmē reāli novērtēt gan visu labo, gan riskus, turklāt emocionāli vairāk atsaucoties labajam, bet pret riskiem izturoties maksimāli analītiski – kā pret uzdevumiem, kas jāatrisina.

Pozitīvā domāšana – tas nozīmē priecāties par priecīgo un skumt par skumjo.

Tieši tik vienkārši. Tomēr dzīvē nemaz tik vienkārši nesanāk. Mums patīk skumt un pačīkstēt – vai nu draņķīgā klimata, vai ģenētiskā mantojuma dēļ. Varbūt tā pat ir tāda mūsu neapzinātā kolektīvā psihoterapija – eh, visiem neiet, pačīkstējām, kļuva vieglāk. Diemžēl tas rada diezgan depresīvu fonu, kas palēnām pieradina pie domas, ka slikti – tas nemaz nav tik slikti. Ka tā ir sava veida norma. Un tas jau tiešām ir slikti.

Tipiska kļūda – slikto mēs vispārinām, bet labo, kad tas ar mums notiek, uzskatām par nejaušu veiksmi. Ja nozog somiņu, mums uzreiz gatava domu ķēde – ak, jā, nav brīnums, ka man gadījās tieši tā, es jau esmu neveiksminiece, un, jā, dzīve kopumā nav izdevusies.

Daudz vērtīgāk būtu otrādi – no viena nejauša komplimenta secināt, ka esmu ļoti īpaša un visi mani mīl…

Viens no pozitīvās domāšanas stūrakmeņiem ir ieteikums formulēt visas domas un vēlmes jā formā. Tas nozīmē nevis es negribu saslimt, bet es gribu būt vesela. Nevis es ceru nepazaudēt darbu, bet es ceru turpināt darbu. Tas var likties sīkums mums – taču ne mūsu zemapziņai. Sakot es negribu saslimt, mēs it kā mēģinām distancēties no slimošanas, taču pavisam neviļus vizualizējam sevi jau savārgušu, zem segas un ar ārstnieciskas tējas krūzi rokā. Un tā jau ir sevis programmēšana uz noteiktu stāvokli. 

Ja kādam liekas, ka tie ir tādi kaktu psiholoģijas nieki un tā jau nemaz nenotiek, lai pamēģina pateikt sev es nemaz negribu domāt par milzīgu oranžu vardi. Šajā mirklī kā dzīva acu priekšā nostājas milzīga zaļa varde, vai ne? 

Taču pozitīvā domāšana – tas nav platais amerikāņu smaids. Ne vien nepareizi, bet pat bīstami izlikties neredzam sāpes, neveiksmes un skumjas. Pirmkārt, tādēļ, ka tie ir mūsu dzīves svarīgi signāli – ja apendicītu nepavadītu sāpes, mēs nezinātu, ka vispār jāskrien pie daktera. Otrkārt – arī ļoti pozitīvam cilvēkam var būt skumji. Arī viņam kādā brīdī ir tiesības uz dusmām un izmisumu. Bet galvenais – cilvēks, kas vairās no sāpēm un ciešanām, vairs nespēj patiesi just arī prieku un laimi. Mēs nevaram būt atvērti tikai priekam un laimei, ja gribam tos izjust pa īstam, – mūsu jūtu durvis vai nu veras uz abām pusēm, vai arī neveras nemaz. Tā nu tas ir konstruēts.

Mākslots vai paviršs pozitīvisms nav nekāda labā lieta arī tad, ja gribas mierināt tuvu cilvēku. Pamēģiniet iestāstīt draudzenei, no kuras nupat aizgājis viņas dzīves vīrietis un bērnu tēvs, ka katra krīze ir jauna iespēja un ka pasaulē vēl ir daudz burvīgu vīriešu. Labākajā gadījumā viņa klusi apvainosies un vairs neko nejautās.

Tomēr ir situācijas, kad labāk paviršs pozitīvisms nekā nīgrums un agresija, un tādu ir daudz – veikalā, transportā, uz ielas, saskarsmē ar kolēģiem.

Jūs tiešām interesē, ka tantei pie kases vakar nomira sunītis? Savukārt viņu neinteresē, ka tantei otrpus kases, tas ir, jums, samazināja algu. Tāpēc viena tante pasmaida un otra atbild ar to pašu. Un abām tantēm kļūst mazliet vieglāk.