Vispirms sunīti, tad bērniņu? Mājdzīvnieks kā ģenerālmēģinājums?

Ģimene
Elīna Kārkluvalka
4. decembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pieņemt mājdzīvnieku, lai aizgaiņātu vientulību, kad bērni aizgājuši savā dzīvē un iestājies tukšās ligzdas sindroms, šķiet ieteicami. Bet kā ar citu scenāriju – sunīts vai kaķītis var būt ģenerālmēģinājums bērnam?

«Tu esi mani apbūrusi! Atceros, kā, vēl būdama stāvoklī, satraucos, ka pie manis neatnāks mātes jūtas, jo vispār jau esmu vairāk kaķu cilvēks,» tā kāda Latvijas dziedātāja un jaunā mamma Instagram realitātē atzīstas mīlestībā savai meitiņai. Pie citas bildes, kur abas smaida, paskaidrots – te abas iesmejot par to, ka vēl nesen kaķīši viņai šķituši mīlīgāki par bēbīšiem. Protams, tā ir koķetēšana par dzīvnieku un bērnu tēmu, kas nereti tiek kariķēta un hiperbolizēta. Bet – katrā jokā ir daļa patiesības. Vai mājdzīvnieks var palīdzēt sagatavoties bērna ienākšanai ģimenē? Konsultē Dace Čible, psiholoģe, PEP mamma.

Iemāca rūpēties?

Mēdz runāt, ka jaunajam pārim vispirms jāpaņem sunītis vai kaķītis, lai iemācās par kādu rūpēties. Un daži tā arī izdara. Ja esi audzis ģimenē, kur tev nav bijuši nekādi pienākumi un vecāki visu laiku apkalpojuši, mājdzīvnieks tiešām piespiež tevi rūpēties. Līdz ar šo pieredzi varbūt nokļūsti solīti tuvāk izpratnei, ko nozīmē rūpes par mazuli, tomēr bērnu un suni nevar likt vienos vārtos.

Sunītis, protams, var pieradināt pie ikdienas rūpēm par kādu, bet jautājums, cik nopietni pāris uztver šo soli. Domājot, mēs tagad pamēģināsim un, ja ar kucēnu tiksim galā, tad arī ar bērna auklēšanu viss būs kārtībā, ir risks pievilties. Jā, arī paņemot kucēnu, vairs nevar gulēt līdz pusdienlaikam vai bezrūpīgi aizbraukt ceļojumā uz nedēļu, iepriekš nesameklējot kucēnam auklīti, taču tas nenozīmē, ka suņa saimnieki uzreiz ir kļuvuši par lieliskiem nākamajiem vecākiem.

Pat pirmais bērns pilnībā nevar sagatavot otrā mazuļa ienākšanai ģimenē, jo katram ir savs temperaments, reakcijas un skatījums uz apkārtējo pasauli.

Trenē empātijas spējas?

Tu pārnāc mājās, un sunītis tevi priecīgi sagaida. Kad piedzimis bērniņš (un viņš ir labā omā), notiek tāpat – viņš pasmaida, un tu saproti, ka smaids ir veltīts tieši tev. Sirds izkūst abos gadījumos. Tomēr vilkt vispārīgas paralēles starp šiem abiem prieka avotiem noteikti nav veselīgi. Kaut vai tāpēc, ka suns vai kaķis raudādams nakts vidū tevi nemodinās. Bērnam vajadzēs būt līdzās, sniegt atbalstu un mēģināt viņu saprast arī tad, kad šķitīs, ka raudām nav pamata. Šādas situācijas ar mājdzīvniekiem, visticamāk, neviens nepiedzīvos. Lai vecāki mēģinātu iejusties bērniņa emocijās, ir vajadzīgas empātijas spējas, kuras sunītis neiemācīs.

Mazulis pirmos dzīves gadus nerunā, nereti komunicē ar raudāšanu un emociju paušanu citos veidos. Vecāki savu bērnu var mēģināt saprast, iejūtoties viņa situācijā. Auklējoties ar mājdzīvnieku mazuļiem, šādu prasmi uztrenēt nevar. Protams, arī kucēns var smilkstēt un niķoties, bet bērnu raudas daudz biežāk šķiet neizskaidrojamas. Ja kucēns gribēs ēst vai paspēlēties, iespējams, nāks un raustīs ar zobiem bikses, kamēr tu pievērsīsies viņam. Tad tu vari aizmest bumbiņu un turpināt skatīties filmu vai sarunāties.

Kad uz rokām būs bērniņš, jāpievēršas viņam.

Ja mazais grib ēst, gulēt vai autiņbiksītes pilnas, rīcības plāns vecākiem ir skaidrs. Taču šie nebūt nav vienīgie iemesli, kāpēc bērni raud. Turklāt nereti labākais, ko iesākt ar raudošu bērnu, – būt ar viņu kopā un censties vecākiem vienam otru atbalstīt, lai spētu klausīties bērniņa raudāšanā un izprast viņa vajadzības. Būs arī negulētas naktis un atteikšanās no ierastās dzīves.

Mājdzīvnieks tavā iztēlotajā ģimenes bildē

Vai sunītis var būt pirmais solis ģimenes ligzdas veidošanā? Ja tev kopš bērnības bijis sapnis par ģimenes dzīvi, kas izskatās tā – vīrs (sieva), bērni, suns un sava māja –, kucēns var būt nākamais solis tā īstenošanā (pēc kāzām). Iespējams, pagaidām nejūties tā, ka esi gatavs(-a) pilnībā nolikt malā savu ierasto dzīvesveidu, tātad bērnam īsti neesi gatavs(-a). Bet ģimenes sajūtas veidošana ir aktuāla, un, ja reiz mājdzīvnieks tajā iederas, kāpēc gan viņu nepaņemt? Labāk, protams, izvēlēties bērniem draudzīgu šķirni. Tikai painteresējies, kas varētu notikt, kad abi lolojumi sastapsies.

Ja dzīvnieks mājās bijis pirmais, viņš var būt pārliecināts, ka ir galvenais un tieši viņam, nevis zīdainam ir īpašas attiecības ar mazuļa vecākiem. Kad bērns pirmajā gadā sāk rāpot un staigāt, viņam nav izpratnes par to, cik spēcīgi drīkst satvert dzīvnieku, kurš sāpēs var reaģēt dažādi. Bērnam augot lielākam, mājdzīvnieks, protams, var kļūt par rotaļu biedru un mācīt rūpēties par otru – sunītis vai kaķītis ir jāpabaro, jāizved pastaigāties. Taču var notikt citādi, un tad no mājdzīvnieka ir jāatvadās – mēdz gadīties, ka abi nevar sadzīvot, bērnam rodas alerģija u. c. Labi ir apzināties, ka scenāriji mēdz būt dažādi.

Pieredzes stāsti:

Suns uzlaboja attiecības

Stāsta Linda, pusgadu veca dēla mamma un suņa saimniece:

«Kad man uzdevi jautājumu, sākumā šķita: kā vispār bērnu var salīdzināt ar suni? Tomēr tā jau ir, ka rūpes par suni nedaudz sagatavo bērna ienākšanai ģimenē, tev ir jāuzņemas atbildība, ir jāparūpējas par kādu, kurš pats par sevi neprot parūpēties. Ir jāpielāgojas. Ja pašam nāk miegs, bet suns grib ārā, tev ir jāiet gribot negribot. Tu nevari brīvdienās visu dienu pavadīt gultā, nekur neejot. Mums arī vīru tas vairs nav iespējams, kopš paņēmām suni. Viņš ir iemācījis rūpes, disciplīnu un sava slinkuma pavirzīšanu malā.

Kad izvēlējāmies suni, mums vienkārši gribējās brūnu labradoru. Tas nebija tāpēc, ka šo šķirni uzskata par bērniem draudzīgu. Suņa parādīšanās labvēlīgi ietekmēja arī mūsu attiecības.

Kad bērns vēl nebija piedzimis, vakaros ar suni devāmies garākās pastaigās, un tas bija laiks, kad varējām parunāties, kā pa dienu ir gājis. Ja vienkārši pēc darba vakarā atnāc mājās, vienam ir jāgatavo vakariņas, otrs skatās telefonā, vienmēr ir kādas blakus lietas.

It kā otrs ir līdzās, taču nerunā ar viņu. Kad paņēmām suni, arī vīru kaut kādā ziņā ieraudzīju citādā gaismā. Kādu laiku viņš bija pret suņa ņemšanu, bet tad aizbraucām uz suņu audzētavu, viņš paņēma rokās kucēnu, un tas izskatījās tik mīļi. Tajā brīdī man šķita: kad mums būs bērniņš, viss būs forši (smejas). Bija ļoti aizkustinoši redzēt vīrieti saļimstam pie tāda maza kucēna.»

Bērns kaķa ādā

Stāsta Kristaps, četrgadīgas meitas tēvs un triju kaķu saimnieks:

«Paņēmām kaķi, un jau pēc mēneša mums pieteicās bērns. Tajā pašā laikā bērns pieteicās arī draugu pārim, kuri arī nupat bija paņēmuši kaķi. Smējāmies: tiem, kam nav kaķa, nav arī bērnu! Pēc tam vēl citiem draugiem, kuri arī nesen bija paņēmuši kaķi, pieteicās bērni. Divi no šiem pāriem pēc bērna piedzimšanas atteicās no kaķa. Toreiz paņemt pirmo kaķi ierosināju es. Sieva uzskatīja, ka mums to nevajag. Reiz viens jau mums bija. Kad uz laiku pārcēlāmies uz ārzemēm, atdevām to viņas mammai.

Nesen paņēmām kaķi atpakaļ, un tagad mums jau ir trīs kaķi. Bet bērns joprojām viens. Gan bērnu, gan kaķi es gribēju vairāk nekā sieva. Patiesībā kaķis drīzāk tika paņemts tāpēc, ka es gribēju bērnu. Arī trešais kaķis ir paņemts, jo es gribu otru bērnu, bet sieva nevēlas.

Man šķiet, būt kaķa īpašniekam ir grūtāk nekā suņa saimniekam, jo kaķis pilnībā nerēķinās ar tevi. Bērns – tāpat.

Ne bērnam, ne kaķim nevar pateikt guli un gaidīt, ka viņš gulēs. Suns tomēr klausa. Tāpēc ir suņu cilvēki un kaķu cilvēki.

Kad paņēmām trešo kaķi, ļoti dusmojos, kad viņš naktīs trokšņoja. Mazais kaķis naktīs mēdza dzenāt bumbiņu. Sākumā slēpu bumbiņu, kaķi iespundēju citā istabā, taču tas bija bezjēdzīgi, jo viņš jau arī bija kā bērns, tikai kaķa ādā. Kaķis man iemācīja pacietību, un to arī vecākiem visvairāk vajag, kad piedzimst bērns. Kaķis to noteikti uztrenē. Bērns arī var piecelties nakts vidū un gribēt spēlēties, man tā ir bijis ar meitu.

Man šķiet, ka vīrietis un sieviete arī attiecībās ar mājdzīvniekiem pilda mātes un tēva lomu, tāpat kā ar bērniem. Piemēram, sievai nesen šķita, ka viens kaķis klibo. Viņa ņēma kaķi rokās, pētīja kāju, bet es teicu: «Liecies mierā, gan jau pāries!» Man vienkārši nav tāda faila, lai tik ļoti rūpētos. To māk sieviete. Tāds tas vīrietis ir, un viņam neko nevar pārnest.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs