Vienmēr, dažreiz un nekad — dzīvesgudri principi laimīgām attiecībām no 3 dāmām ar ilgu attiecību stāžu

Diānas Zandes padomi

DIĀNA ZANDE, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite. Attiecību stāžs: 23 gadi.

ES NEKAD…

• Nesaucu savu vīrieti uzvārdā. Man šķiet, ka tas rada starp cilvēkiem distanci un veido noteiktu attieksmi. Šo lēmumu esmu apzināti pieņēmusi. Esmu novērojusi, ka tā mēdz darīt nobriedušas sievietes, kurām iemīlēšanās fāze ir sen jau pagājusi.

• Nemanipulēju ar partneri. Neizmantoju to, ko sauc par sievišķīgajām gudrībām, un negrozu vīrietim prātu. Es nemeloju, neko neslēpju, nemuļķoju, nerunāju aplinkus, nemānos par sīkumiem. Ja esmu pieļāvusi kļūdu vai man ko vajag – to skaidri un gaiši pasaku. Manuprāt, apzināti tīt ap pirkstu ir necienīgi, otru cilvēku pazemojoši.

• Nepārbaudu viņa privātās mantas. Neesmu līdusi pētīt sava vīrieša e-pastus vai lūrējusi pa kluso telefonā – fui! Šo pārņēmu no savas mammas, kura ļoti cienīja bērnu lietas un nekad tajās nerakājās. Te ir stāsts par robežu nepārkāpšanu, cieņu pret otru cilvēku. Es attiecībās jūtos līdzvērtīga, nevis esmu mammas, okšķera vai spiega lomā.

• Vīrietim nepērku zeķes un negludinu kreklus – viņš ar to brīnišķīgi tiek galā pats. Es nepataisu savu partneri par bērnu. Godīgi sakot, pat nezinu, kurš izmērs veikalā būtu jāizvēlas. Veļu gan mājās mazgājam un žāvējam abi uz maiņām.

• Nevāru kafiju sestdienas rītā – to vienmēr dara viņš.

• Ilgi necepos par niekiem, neturu aizvainojumu vairākas dienas.

• Nepiedēvēju otra darbībām pārpasaulīgas vai liktenīgas likumsakarības. Mūsu attiecību pamats – ka tas ir mans lēmums un brīva griba būt kopā ar šo cilvēku. Attiecības ir izvēle, nevis mēs esam kopā kādu pārpasaulīgu dvēselisku apstākļu dēļ. Un šo ik pa laikam sev atgādinu atkal un atkal.

ES DAŽREIZ…

• Sapucējos bez iemesla – savam vīrietim par prieku. Arī tad, ja plānots vakarā palikt mājās. Varbūt nesaposīšos pārāk smalki, bet drusku piedomāšu, lai ērto treniņbikšu vietā mugurā būtu kas cits.

• Saku sirsnīgu paldies par mazajām un ikdienišķajām lietām, ko otrs ir izdarījis. Reiz, kopīgi sestdienas rītā gultā malkojot kafiju, viņam pateicu milzīgu paldies par visām tām daudzajām stundām, ko viņš mūsu kopdzīves laikā ir veltījis atkritumu iznešanai. Turklāt, sakot paldies, negaidu pretī, ka viņš tūlīt kritīs man ap kaklu un teiks paldies par trauku mazgāšanu.

• Pajautāju, kā viņam iet. Mani interesē, kā jūtas mīļotais cilvēks, un tajā ieklausos. Tāpat arī tad, ja gribu ieviest mūsu dzīvē kādas pārmaiņas, paprasu, vai tas, ko gribu es un kas ir mans mērķis, ir arī viņa mērķis. Jo varam taču vienkārši aizmirst pajautāt ko būtisku, tāpēc ka a priori pieņemam: vīrietim ir svarīgs tieši tas pats, kas mums.

• Strīdos no sirds, ar puņķiem un asarām un mēdzu brēkt uz viņu nebalsī. Jā, esmu arī rupji lamājusies un uzvedusies drausmīgi neganti, tiesa, tā notiek ekstremāli retos gadījumos. Tomēr reizēm es ņemu un uztaisu trādirīdi – izlaižu tvaiku.

• Domāju, kādu dzīvi vēlos, kad man būs 95 gadi, un vai es joprojām redzu šajā dzīves plānā savu otro pusi. Šis man ir ļoti svarīgi.

• Atceros senus kopīgus notikumus – abi kopā mēdzam atcerēties, kā iepazināmies, kādi kopīgi piedzīvojumi, pārdzīvojumi vai sasniegumi ir pieredzēti.

ES VIENMĒR…

• Braucot mašīnā, turu roku uz viņa kājas. Un, ja roku tur aizmirstu uzlikt, viņš to vienkārši paņem un novieto tai paredzētajā vietā.

• Māju pa logu, kad viņš iet projām. To daru, arī pavadot ikdienās gaitās bērnus.

• Par savām vajadzībām runāju tieši. Es nedodu mājienus, bet lūdzu tieši to, kas man ir nepieciešams. Arī vīrietim sarunās prasu, kas tieši viņam ir vajadzīgs – gan par lietām, gan attiecību jautājumos.

• Viņu apbrīnoju un priecājos. Pāris reižu nedēļā atrodu apbrīnas vērtas lietas, kuras mans vīrietis var un dara. Piemēram, kad viņš rok dobi mūsu dārzā, es stāvu blakus teju noslienājusies un domāju, ka tas ir vīrišķīgākais skats, kādu es jebkad mūžā esmu redzējusi. Cik viegli un rotaļīgi viņš spēj paveikt daudzas lietas, kas man prasa milzu piepūli. Šādos mirkļos patiešām no sirds viņu apbrīnoju un nekaunos to atklāti arī pateikt.

• Paturu prātā, ka pati esmu ar utīm brīžos, kad man kaut kas viņā nepatīk un es rīkoju skandālu. Bieži vien piesienamies otram ne jau viņa, bet savu utu dēļ.

• Saucu viņu mīļvārdiņos – viņš patiešām ir mans Mīļums.

• Priecājos, ka viņam ir savas intereses ārpus mūsu kopīgajām interesēm.
• Atgādinu sev, ka mans vīrietis ir viena no labākajām izvēlēm, ko savā mūžā esmu veikusi. It īpaši pēc strīda vai citos brīžos, kad man ar viņu ir grūti.

• Atgādinu sev, ka lietas, kas mani otrā besī, ir tieši tās pašas, kas sākumā ļoti patika. Piemēram, mani fascinēja, cik mans vīrietis ir mierīgs, līdzsvarots, nesteidzīgs, bet tagad brīžos, kad manī emocijas ņem virsroku, bet viņš rāmi dara savu darāmo, reizēm šķiet, ka es varētu samalt viņu gaļasmašīnā.

• Pieskaros viņam. Man tas tā patīk, ka daru to arī sabiedriskās vietās. Piemēram, lielveikalā, ejot garām, noglāstu viņa kāju, un šī pieskaršanās notiek automātiski. Es arī nemitīgi ar tādu riktīgu sievietes kaisli skatos uz tām ķermeņa daļām, kas man viņā patīk.

• Piefiksēju brīžus un sekmēju iemīlēšanās sajūtu. Es apzināti izvēlos mīlēt šo cilvēku visu laiku, esmu iemācījusies šo tauriņu sajūtu sevī radīt, lai arī esam kopā jau 23 gadus, viņš ir parasts vīrietis, un mēs neesam nekāds superpāris.

• Meklēju kopsaucēju pašreizējā dzīves posmā, jo pārim laika gaitā tie mainās. Kādreiz kopsaucējs bija garās nakts sarunas, tad bērni, šobrīd – profesionālās intereses un mūsu dārzs. Visu laiku ir kaut kas mūsējais. Ļoti daudz laika veltām pabūšanai divatā. Esam no tiem vecākiem, kas šajā ziņā varbūt pat ir darījuši pāri bērniem. Pāra laiku nosakām kā sev ļoti svarīgu, aizveram istabas durvis un neļaujam sevi traucēt.

• Uzturam mazās un lielās tradīcijas. Svētki, braucieni un citas mazās lietas. Arī kašķu un mīlēšanās tradīcija. Es apzinos, ka savu attiecību dārzu veidojam paši. Nav tā – atnāca daiļdārznieks, izveidoja dobi, un nu dobe visu mūžu ziedēs un zaļos. Ja pati to nekopšu, dobe aizaugs, iznīks un izkaltīs. Ir jāstrādā! Dažreiz tas ir ellīgi grūti, citreiz – forši. Kopumā man ļoti patīk sajūta, ko dod būšana ilgās attiecības. Ka savu partneri labi pazīsti, māki piedot, ka joprojām viens otram spējam būt interesanti. Un lielāko daļu no visa minētā es nekādi nevarētu darīt viena – mans partneris tajā visā piedalās, iniciē un dara.