Vai tiešām manam bērnam jau ir atkarība?

Psiholoģija
Zane Strūberga
15. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pusaudži eksperimentē, pamēģina visu jauno, pārkāpj robežas. To vecāki zina. Tomēr dažkārt ir grūti saprast, kur ir robeža starp tam vienkārši jāiziet cauri un gan jau pāries un reālu atkarību. Īpaši tas attiecas uz aizraušanos ar datoriem un telefoniem. Kā saprast, ka nu gan pienācis mirklis, kad pusaudzim vajadzīga palīdzība arī no malas? Kur to meklēt? Konsultē IEVA BITE, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite, specializējusies darbā ar bērniem un pusaudžiem, un NILS SAKSS KONSTANTINOVS, atkarību speciālists Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Vai tā jau ir atkarība?

Runājot par pusaudžu atkarībām, viens no galvenajiem, protams, ir jautājums par to, cik labi mēs pazīstam savus bērnus. Vai zinām, kādi viņi vispār ir, kas viņus interesē, ar ko viņi draudzējas, ar ko kopā atpūšas. Riska grupa uz atkarībām ir pusaudži, kuri ir pamesti novārtā un netiek pieskatīti, norāda psihoterapeite Ieva Bite, piebilstot, ka, protams, ir arī citi faktori, tādi kā vardarbība ģimenē vai iedzimti impulsu kontroles traucējumi (uzmanības deficīts, hiperaktivitāte). Tomēr speciālisti ir vienisprātis – tiešām nopietnas atkarības, kad ir jānosaka diagnoze, pusaudžu gados sastopamas samērā reti, biežāk runa ir par atkarīgu uzvedību. Piemēram, ļoti daudzi mūsdienu vecāki uzskata, ka viņu bērns ir atkarīgs no datora vai telefona, tomēr – vai tā tiešām jau ir atkarība?

«Datoru un telefonu atkarības – tas visā pasaulē ir kaut kas jauns, visi vēl taustās. Mēs zinām, ka problēma ir, bet līdz galam nezinām, ar ko tieši. Noteikti ir kāda pusaudžu grupa, kam ir izveidojies kaut kas līdzīgs datorspēļu atkarībai, bet daudz biežāk runa ir par audzināšanas vai ģimenes sistēmas problēmām, nevis reālu atkarību, kāda tā ir, piemēram, tad, kad cilvēks ir atkarīgs no alkohola,» situāciju ieskicē atkarību speciālists Nils Sakss Konstantinovs.

Patiesībā pat tad, ja pusaudzis bieži piedzeras un regulāri smēķē zāli, atkarības diagnozi viņa gados, visticamāk, vēl noteikt nevar. Tomēr tas, protams, nenozīmē, ka problēmas nav.

«Visbiežāk šajos gadījumos pusaudzis vai nu mēģina kaut ko noslāpēt – negatīvās emocijas, trauksmi –, vai arī tiecas dabūt pozitīvas emocijas, kuru viņam trūkst. Alkohols, marihuāna, ēdiens, arī datorspēles parasti ir nomierinātāji, kas bieži vien iet cieši rokrokā ar depresiju,» skaidro Ieva Bite. «Tāpēc var gadīties – vecāks domā, ka pusaudzim ir uzvedības problēmas, bet patiesībā viņam ir depresija, ko viņš dažādos veidos mēģina slāpēt. Tad viņam noteikti ir vajadzīga psihoterapeita palīdzība, lai tiktu ar to galā.

Ja jaunietis slāpē kaut kādas emocijas, tad viņš tās neatrisina, tikai atliek.

Izmantojot vielas, viņš pirmajā brīdī vairs nejūtas slikti, bet pēc tam jūtas vēl sliktāk un klāt nāk arī jaunas problēmas. Šādi dzīvojot, viņš nevar nonākt kontaktā ar to, ko jūt patiesībā. Turklāt vielas lietošana pusaudzi var ieraut tādā kā apburtajā lokā – ja viņš, piemēram, lieto alkoholu vai smēķē marihuānu, lai atbrīvotos no depresijas, tā tikai to vēl vairāk pastiprina.»

Ja problēma ir

«Vispirms der atcerēties, ka tieši vecāki parasti ir tie, kas vislabāk zina situāciju savā ģimenē un var paļauties arī uz savām nojautām. Ja kaut kas sāk izskatīties ne tā, tas parasti ir labs signāls, ka tā tiešām arī ir,» saka Ieva Bite. «Ja sākušās grūtības, tas, kas jaunietim noteikti nepalīdz, ir agresīva moralizēšana, pārmetumi, kritika, nosodīšana. Ļoti nepalīdz nekonsekvence. Piemēram, esam sarunājuši, ka varēsi datorspēli spēlēt stundu, bet īstenībā es tev atļauju spēlēt divas.

Ja vecāks nosaka robežas un pēc tam pats tās pārkāpj, tas ļoti uztur un nostiprina atkarību.

Protams, nepalīdz arī jebkura veida vardarbība. Saprotu, ka reizēm vecāki kļūst vardarbīgi aiz bezspēcības, tomēr tas tikai traumē bērnu, un viņš vēl vairāk grib aizbēgt no šīs situācijas. Tas, kas vecākiem šajā situācijā būtu jādara, – jācenšas saprast, kāpēc pusaudzis to dara, kāpēc viņam to vajag, ko tas viņam dod un kā viņam trūkst.»

Ja vecāki paši netiek galā, nezina, kā rīkoties, ja viņiem trūkst zināšanu, pieredzes, laika, lai tiktu galā ar situāciju, ir jāmeklē palīdzība ārpusē. Un, jo ātrāk, jo labāk. Tas, ko noteikti nedrīkst darīt, – ignorēt situāciju, kura šķiet slidena, un cerēt, ka tā pāries pati no sevis. Visticamāk, nepāries. Un, jo drīzāk meklē palīdzību, jo lielākas iespējas, ka tā no mazas problēmas neizvērtīsies par lielu.

Kā vecāki var palīdzēt savam pusaudzim, ja viņam novērojama atkarīga uzvedība?

  1. Vispirms ir svarīgi ierobežot piekļuvi vielai vai procesam, ar ko saistīta atkarīgā uzvedība. Ja tās ir datorspēles un viņš spēlē mājās, jāizstrādā sistēma, cik bieži viņam tām ir pieeja. Piemēram, var ieviest iespēju interneta laiku nopelnīt – ar sekmēm, pozitīvu uzvedību, pozitīvām aktivitātēm mājās. Protams, sākumā var būt pretestība pret aizliegumu, bet te vecākiem svarīgi zināt, ka katrai tieksmei raksturīgi dažādas intensitātes periodi. Intensīvākais periods ilgst 20–30 minūtes, tas nozīmē, ka tieši tik ilgi bērns var uzvesties agresīvi, nedabūjot kāroto, pēc tam tieksme samazinās.
  2. Ja atkarīgā uzvedība notiek ārpus mājas, jāmeklē veidi, kā pārtraukt neveselīgas attiecības, kurās tā tiek provocēta, jo, ļoti iespējams, pusaudzis to dara kompānijā, nevis vienatnē. Turklāt pats bieži nezina, kā šīs attiecības pārtraukt.
  3. Atkarīgajiem cilvēkiem viena viņu daļa parasti to grib turpināt, otra – pārtraukt. Vecāks var palīdzēt bērnam izpētīt un ieraudzīt plusus, kādi būtu, ja viņš no šīs lietas atteiktos.
  4. Atrast vairāk laika, ko veltīt pusaudzim. Kaut vai tā būtu reize nedēļā kādai kopīgai aktivitātei. Reizēm šķietami niecīgas lietas var mainīt nosacīti daudz. Arī emocionālajai tuvībai, mīlestības izrādīšanai, ja tā ir kopā ar saprātīgām un konsekventām robežām, ir liela nozīme, lai motivētu pusaudzi mainīt uzvedību.
  5. Jāmeklē veidi, kā iegūt pozitīvas emocijas un noņemt spriedzi citos veidos. Viens ļoti labs resurss, kas bieži netiek izmantots, bet tiešām var palīdzēt pozitīvi mainīt pusaudža uzvedību un dzīvi kopumā, ir regulāras sportiskās aktivitātes.
  6. Vecākiem jāatrod veidi, kā pozitīvi kontrolēt pusaudzi. Kas nozīmē, ka pusaudzis nedara aizliegtās lietas slepenībā. Tāpēc labāk nevis pilnībā aizliegt datoru, bet ieviest sistēmu, lai pusaudzis neiet to spēlēt ārpus mājām. Labāk rīkot ballītes mājās, lai vecākiem ir iespēja redzēt, ko pusaudzis dara un ar ko kopā.

 

Kad tiešām jāuztraucas?

  • *Bērns ir pārņemts tikai ar vienu lietu, nekas cits viņu neinteresē, viņa uzmanību nevar novērst ar kaut ko citu, kas agrāk viņam patika.
  • *Pasliktinās veselība, sekmes, uzvedība, bērna arvien biežāk nav mājās.
  • *Ir psihoemocionālas grūtības – apātija, psihozes, aizkaitināmība, kašķīgums.
  • *Ir tieksme, vēlme izolēties, grūtības socializēties. Ja runa ir par datoratkarību, bērns vairs nevēlas iziet ārpus mājas, savas istabas.
  • *Tieksme pēc konkrētās lietas arvien pieaug, arī daudzums, kādā tā tiek patērēta.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+