Vai mūs apdraud mākslīgais intelekts?

Psiholoģija
Anna Peipiņa
Anna Peipiņa
21. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Starp vairākām šogad uzņemtajām latviešu filmām, kas veltītas pagātnei un nākotnei, ir viena, kas runā drīzāk par nākotni, – seriāls Tur (skatāms LTV un LMT Viedtelevīzijā). Tas ir stāsts par ģeniālu programmētāju Gundegu, kura zaudē mīļoto un izmisumā paveic neiespējamo – rada mākslīgo intelektu ar bojāgājušā drauga personības apziņu. Annas Psiholoģija nolēma uzzināt, cik tuvu vai tālu mēs patiesībā esam no šāda scenārija un kā mākslīgais intelekts vispār var ietekmēt mūsu dzīvi tuvākajā laikā.

Sarunā piedalās seriāla Tur režisors ULDIS CIPSTS un STAŅISLAVS HIĻČUKS no digitālo tehnoloģiju uzņēmuma Accenture.

Vai atceraties, kad jūs paši pirmoreiz dzirdējāt šo vārdu salikumu – mākslīgais intelekts?

Uldis: Mana pirmā atmiņa laikam saistās ar rakstnieka Aizeka Azimova vārdu, viņam kādā no darbiem bija par mākslīgo personību. Kas gan nav gluži mākslīgais intelekts, protams.

Staņislavs: Man apzīmējums mākslīgais intelekts nāca kopā ar filmu, kas tā arī saucas – Mākslīgais intelekts jeb AI (Artificial Intellect). Protams, pirms tam vēl bija arī labi zināmais terminators, bet tā drīzāk ir gudrā mašīna, nevis mākslīgais intelekts. Dažkārt mākslīgā intelekta šilti pieliekam visam, kam ir cilvēkam piemītošas spējas kaut ko darīt. Piemēram, runāt, saprast runu. Taču tas vēl nav mākslīgais intelekts.

Ir sajūta, ka šobrīd par mākslīgo intelektu sākuši runāt visur, ne tikai tehnoloģiju vidē. Arī mākslā – filmas, seriāli, Alvis Hermanis pat savu jauno izrādi iestudējis tieši par to.

Staņislavs: Patiesībā šobrīd ir sācies jau otrais mākslīgā intelekta vilnis. Pirmais bija piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, nepieciešamie algoritmi jau bija izgudroti, taču tolaik tas stipri tika apslāpēts ar neticību, ka tas vsipāŗ ir iespējams, īpaši no mediju puses. Šābrīža bums ir sācies vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – tajā visā ienāk nauda. Beidzot mākslīgo intelektu ir sasniedzis ļoti nopietns investīciju vilnis. Otrs iemesls – briedumu ir sasnieguši tie cilvēki, kas uzauguši ar filmām gan par mākslīgo intelektu, gan virtuālo realitāti.

Kaut vai Star Trec, kur pirmo reizi parādījās planšetes ideja. Šie cilvēki, sasniedzot briedumu, ir sapratuši, ka var to visu uzbūvēt, un arī sākuši to darīt. Es to redzu, domājot par sevi pašu. Protams, neuzskatu sevi par pasaules līmeņa zinātnieku, bet arī zinu, ka ir iespējams uzbūvēt vispārējo asistentu katram cilvēkam. Pat aptuveni zinu, kā to darīt, – to vienkārši vajadzētu sākt un darīt. Bet mākslīgā intelekta risinājumi jau ir mūsu ikdienā, mēs vienkārši tiem nepievēršam uzmanību. To, kādā veidā un kas mums tiek rādīts Facebook laika lentē, taču izvēlas mākslīgais intelekts.

Vai pašapkalpošanās kases lielveikalā arī ir mākslīgais intelekts?

Staņislavs: Nē, tā gan īsti nav. Ja, piemēram, kase ar datora redzi jau atpazītu jūsu pirkumus, pirms esat tos noskenējuši, un varbūt vēl kaut ko ieteiktu vai komentētu, tad būtu.

Kāda, jūsuprāt, varētu būt mākslīgā intelekta ietekme uz cilvēku?

Uldis: Mūsu seriālā mākslīgais intelekts spēj radīt savu pasauli, kurā vari ieiet un piepildīt savus sapņus. Kad skatos uz savu pavisam mazo bērnu, redzu, ka viņš jūtas kā pasaules centrs, jo visas viņa vēlmes tiek piepildītas. Tad cilvēks pieaug un aizvien vairāk no šīs lieliskās iespējas attālinās, bet vēlme ir saglabājusies – atgūt to varu, ko esam pazaudējuši. Un te mēs saskaramies ar paradoksu, kas ir manas filmas pamatā, – ja tev ir iespēja iegūt sev realitāti, kurā visi tavi sapņi piepildās, tad tas ir nevis solis uz priekšu, bet solis atpakaļ. Tas tevi iznīcina kā personību, jo cilvēku veido nepiepildītas vēlēšanās un vajadzības.

Ja tu visu dabū, vienalga, virtuālajā realitātē, mobilajā telefonā vai vēl kaut kur, tajā brīdī tu pārstāj būt cilvēks, tev vairs nekas nav vajadzīgs.

Tu pārvērties par dārzeni, kam vairs nav nekādas vēlmes. Manuprāt, šis ir īstais apdraudējums, jo mākslīgais intelekts riskē iznīcināt cilvēci nevis uzbrūkot, bet iedodot visu, kas cilvēkiem vajadzīgs un ko kārojas. Un mums vairs nebūs, pēc kā ilgoties, par ko cīnīties.

Staņislavs: Nu jau ir atzīts fakts, ka tehnoloģiju īstermiņa ietekme ir pārvērtēta, bet ilgtermiņa – nenovērtēta. Līdzīgi tagad notiek arī ar mākslīgo intelektu, kura sakarā ir pat neliela histērija, ka nu gan viss, mākslīgais intelekts mūs nogalinās.  Tikai cilvēki, kas tā apgalvo, ikdienā nestrādā ar mākslīgo intelektu vai algoritmiem. Jo, zinot, kā tas tiek būvēts, ir labi redzams, ka tam ir robežas. Mēs pat vēl neesam tikuši līdz tai robežai, kad mākslīgais intelekts kā bērns varētu visu no nulles iemācīties pats. Pašlaik mēs vēl tikai pētām, kā mašīnai varētu iemācīt saprast sakarības starp izdarīto un rezultātu. Jo pat bērns to diezgan ātri saprot, piemēram, ja sarkans, tātad karsts, var apdedzināties. Mašīna pati vēl to nespēj aptvert.

Bet, protams, progress notiks un būs straujš. Iespējams, ka iešana uz darbu daļai no mums drīz nozīmēs uzvilkt virtuālās brilles un virtuālajā vidē sazināties ar kolēģiem. Jau ir kāds nopietns uzņēmums, kam vispār nav centrālā biroja. Viņiem centrālais birojs ir virtuālā realitāte – attiecīgi, kad cilvēki grib satikties, viņi satiekas tajā. Tas varētu būt viens no attīstības scenārijiem, kā mēs virtuālajā pasaulē komunicēsim savā starpā.

Tikai vēlreiz uzsveru – virtuālajai videi pretstatā reālajai videi nav nekāda sakara ar mākslīgo intelektu.

Tā var eksistēt arī bez MI. Mākslīgais intelekts ir tad, ja ir objekts, kuru mēs apveltīsim ar noteiktām īpašībām un tad tās patērēsim. Ir runa par mijiedarbību ar šo objektu, kas mūsos radīs noteiktas reakcijas. Piemēram, izjust prieku, emocijas. Galu galā pat datorspēles tiek spēlētas ne tikai tāpēc, ka tās spēj kaut ko iemācīt, bet arī tāpēc, ka tās mums liek justies labi. 

Uldis: Es varu pateikt, kur mēs saskārāmies ar problēmu, rakstot savu scenāriju. Jo ir viena svarīga lieta, kas veido personību un padara tevi simpātisku, – tās ir kļūdas un nobīdes no matricas. Ja visi cilvēki būtu ļoti vienādi un pareizi, viņi būtu garlaicīgi. Tas arī ir mākslīgā intelekta vienīgais trūkums – ka tas ir pārāk pareizs.

Staņislavs: Nedomāju, ka tieši kļūdas padara mūs par cilvēkiem, jo patiesībā es varu iemācīt mašīnai piemānīt mūs, pieļaut pāris kļūdu. Ir kāda cita lieta. Ja, piemēram, kādā brīdī visa pasaule būs izdomājusi, ka no rītdienas ejam virtuālajā vidē, kurš mums pienesīs ēst, kurš iznesīs atkritumus? Protams, mēs varam sasniegt pilno automatizācijas līmeni, kad roboti to visu darīs un mēs kā matricā būsim tikai baterijas, kas palīdz šo sistēmu uzturēt.

Ilva Centere programmētājas lomā un Regnārs Vaivars virtuālā mīļotā lomā seriālā "Tur".
Ilva Centere programmētājas lomā un Regnārs Vaivars virtuālā mīļotā lomā seriālā "Tur".

Kā jūs skaidrojat cilvēku bailes no mākslīgā intelekta? Aizvien biežāk parādās diskusijas par to, kas nu būs, ja roboti izdomās sacelties.

Uldis: Cilvēkiem ir ļoti bail no visa, kas ir svešs un ko viņi nesaprot. Agrāk baidījās no citu rasu cilvēkiem, tagad baidās no robotiem un citplanētiešiem. Šīs bailes masu kultūra kultivē apzināti – mums jau vajag no kaut kā baidīties.

Staņislavs: Man gribas jautāt, no kurienes nāk ideja, ka mākslīgais intelekts varētu izdomāt, ka ir jāuzbrūk un jānogalina. Kāpēc? Vai viņam būtu jācīnās par vietu zem saules, konkurējot ar mums, cilvēkiem? Bet tad kāpēc mums veidot savas kopijas ar visu mūsu agresiju un vēlmi uzbrukt? Mēs taču mākslīgā intelekta produktus varam veidot kā palīgus ar noteiktiem uzdevumiem. Kā asistentus. Viņiem nebūtu algoritma ar uzbrukuma domu. Viņi pat nezinātu, kas tas ir.

Kādu mākslīgā intelekta asistentu jūs gribētu sev?

Staņislavs: jautājums, vai tas ir darba videi vai personīgajai videi. Ja darbam birojā, tad es MI deleģētu noteiktas rutīnas lietas, ko atkārtot no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi. Savukārt personīgajā dzīvē es gaidītu asistentu, kas spētu izpildīt noteiktas darbības. Piemēram, nesen bija situācija, kad ceļojumā sanāca ķibele ar mašīnu, protams, visas apdrošināšanas lietas, tas vilkās divas nedēļas un aizņēma nejēdzīgi daudz laika… Es priecātos, ja mākslīgais intelekts varētu izrunāt ar apdrošināšanas kompāniju šo situāciju, paskaidrot, sakārtot dokumentus utt. Es gribu sev privāto sekretāru. Manā vietā pieredzi tāpat nevar iegūt, bet labprāt mākslīgajam intelektam nodotu kādas rutīnas lietas, kas neattīsta mani kā personību, tikai paņem laiku.  

Uldis: Es tā klausos un priecājos, jo saprotu, ka režisora profesija varētu būt viena no retajām, kuru mākslīgais intelekts nevarētu veikt. Starp citu, man sievai ir tulkošanas uzņēmums, kurā roboti it kā dara arvien vairāk, taču darba mazāk nekļūst, jo neviens robots nespēj iztulkot tā, kā to darītu cilvēks.

Staņislavs: Jā, valodas struktūra ir pārāk sarežģīta, lai to iemācītu, tāpēc tas pašlaik nav iespējams. Taču nupat tika prezentēta glezna, ko uzgleznojis mākslīgais intelekts. Ir arī pāris filmu, kas uzņemtas pēc scenārija, kuru rakstīja mākslīgais intelekts. Filmas uzņemšanas process gan vēl netiek pilnībā automatizēts, bet nav neiespējams, ka viens mākslīgā intelekta algoritms saraksta scenāriju, cits, vadot kameras, filmē to, kas uzrakstīts, tad nākamais montē… Tehniski tas ir izdarāms.

Vienīgā situācija ir radošums. Ja scenārija autors ir radījis tekstu, tad režisors ir tas, kas spēj radoši aizpildīt tukšumus tekstā, radot unikālo produktu, kas pēc tam visiem nes baudu. Ir kāds blogeris, kas liek rakstīt saviem bērniem sev instrukcijas un tad rāda, kas sanāk, kad tās pilda. Viens no uzdevumiem bija uzrakstīt instrukciju, kā pagatavot sev sviestmaizi. Tur bija norādes, kā ieiet istabā, atvērt ledusskapi, paņemt nazi un uzsmērēt sviestu. Bet bija piemirsts precizēt, ka sviests jāsmērē uz maizes, turklāt tās platākās, nevis šaurās maliņas. Lūk, tieši tas ir līmenis, kādā šobrīd atrodas mākslīgais intelekts! Instrukciju līmenim ir jābūt ārkārtīgi detalizētam. Jo mēs kā cilvēki esam dzimuši ar mācīšanās platformu, bet mākslīgajam intelektam pašmācības platformas nav. Zinātnieki pašlaik strādā pie tā, lai atrastu veidu kā uztaisīt pašapmācošos algoritmus un iemācīt saprast likumsakarības starp lietām.

Un visbeidzot – cik tālu mēs esam no tā mirkļa, kāds attēlots seriālā? Kad varēs radīt sev virtuālo partneri, ja ķermeniskā vairs nav?

Uldis: Tieši ar šādu jautājumu mēs filmēšanas gaitā atnācām pie Staņislava, sak, mums seriālā ir mākslīgais intelekts, kas rada pasauli, un mēs gribam zināt, vai kas tāds var būt. Un kad? Viņš atbildēja, ka tas vēl ilgi nevar būt. Un diez vai vispār kādreiz būs.

Staņislavs: Jā, tiesa, mēs kaut kad iemācīsimies kopēt cilvēkus, kopija varēs eksistēt. Taču mēs, cilvēki, attīstāmies arī kā daļa no mūsu ķermeņa. Ja kaut kas eksistē tikai virtuālajā vidē, tas vispār nemainās, neattīstās, jo viņam nav ķermeniskās pieredzes. Tas ir kā čips, kas pieslēgts pie enerģijas, taču bez iespējas mijiedarboties. Čips pat nesaprot faktu, ka ir pieslēgts pie elektrības. Bet būtnei ir nepieciešama saikne ar apkārtējo pasauli, saņemt ienākošo informāciju un procesēt.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+