Vai baltie meli tiešām ir tik balti…

Attiecības
Dace Rudzīte
11. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Vai pastāv baltie meli, un vai meli pēc definīcijas vispār var būt balti? Vai nepatiesības teikšana, lai ar kādu mērķi tā rīkotos, ir izeja no sarežģītas situācijas? Balti, sarkani vai melni – meli tomēr ir un paliek meli. Konsultē INTA ZĪLE, ārste psihoterapeite, LU doktorante

«Dinamiskajā psihoterapijā vienmēr svarīgāka ir motivācija. Kāpēc tev šķiet, ka jāmelo? Kāpēc tev šķiet, ka otrs teikto neizturēs vai nesapratīs? No kā tu baidies, ja melo? Lai gan it kā balti meli, izteikti ar cēlāku un augstāku mērķi, bet tik un tā – kāpēc? Bieži vien cilvēki piedēvē citiem tādu reakciju, kāda viņiem pašiem varētu būt, saskaroties ar sarežģītu dzīves situāciju. Piemēram, medicīnā joprojām mēdz būt diskusijas: teikt vai neteikt pacientam diagnozi, jo varbūt viņš sabruks, lai gan Ārstniecības likumā noteikts, ka diagnoze ir jāpasaka. Vai tiešām cilvēks neizturēs? Vai tu būtu tas, kurš neizturētu un sabruktu, ja kaut ko tādu izdzirdētu, un tāpēc domā, ka labāk neteikt? Vairumā gadījumu tas ir stāsts par melotāju, kuru vienmēr vada kādi motīvi. Tie var būt apzināti, neapzināti, var būt maskēti ar rūpēm par otru. Taču, lai kāda būtu pasniegtā informācija, visiem cilvēkiem ir savas psihiskās aizsardzības. Ja kāds pasaka ko tādu, ko neesi gatava dzirdēt, ieslēgsies aizsardzība. Un tu teikto nedzirdēsi vai vismaz tam nenoticēsi,» skaidro Inta Zīle.

Bērni parasti sāk melot tad, ja baidās no vecākiem.

Lai gan vecākiem ir nosodoša attieksme pret meliem, bieži viņi paši tos neapzināti veicina. Ja mamma vai tētis sev pajautātu, kā viņi reaģē, kad bērns izstāsta patiesību, – kas atklātos? Viņi ir saprotoši, dziļi ieelpo un pēc pusstundas pārrunā sāpīgo jautājumu vai dusmojas, kliedz uz bērnu un vaino viņu? Ja pārsvarā ir otrais scenārijs, nav ko cerēt, ka bērns runās taisnību. Ja bērns melo, tas parasti ir ģimenes simptoms.

Daļa cilvēku balti melo, lai izpušķotu notikumu, pavicinātu savu pāva asti, jo viņos nav pārliecības, ka viņi ir gana labi, ka viņus pieņems un mīlēs tādus, kādi viņi ir. Tāpēc jāmēģina būt īpašākiem. Lai teiktu taisnību, vajadzīga drosme, jābūt iekšējiem resursiem būt godīgam.

Nespēj izturēt patiesību

Inta Zīle atzīst – melotāji bieži vien nav ļaunprātīgi, viņi vienkārši melo savu cilvēcisko nepilnību dēļ: «Tam, kurš melo, pašam ir grūti kaut ko izturēt, viņš nespēj pieņemt emocijas vai sarežģītas situācijas – tās lielākoties ir viņa paša traumas. Varbūt cilvēks ir bailīgāks vai jūtīgāks uz skaudību, tāpēc melo. Motivācija var būt dažāda. Biežāk melo tie, kas paši nespēj izturēt patiesību. Tad viņi savas emocijas, rūpes pārnes uz citiem: viņš(-a) neizturēs, sabruks, tāpēc labāk pamelošu. Taču jebkura melošana nozīmē realitātes noliegšanu, un tas nav veselīgi.

Vērtīgāk ir redzēt realitāti, kas reizēm ir ļoti sāpīga, nepatīkama, saistīta ar daudzām emocijām, bet kas ir nepieciešama.

Tas, kuram sastāstīti baltie vai jebkādi meli un kurš šos melus atklāj, sapratne, ka otrs samelojies savu iekšējo problēmu dēļ, var palīdzēt piedot. Lai gan daļa cilvēku melošanu uzskata par pazemojumu, tā ir tikai interpretācija. Pajautā otram, kāpēc viņš melo. Kāpēc viņš tā rīkojas? Varbūt tiešām viņš meloja, lai tevi pasargātu? Lai iedrošinātu un uzmundrinātu. Ja abi par to parunā, aina uzreiz ir cita. Šāda saruna var būt milzīgs ieguvums abām pusēm – melotājs uzzina, ka tas, ko viņš uztver kā rūpes, īstenībā nav rūpes, bet otrs saprot: es to uztvēru kā pazemojumu, bet viņš tikai gribēja man labu. Tiesa, savā, savdabīgā veidā.» 

Meli bērniem

Diezgan daudzi vecāki balto melu taktiku izvēlas attiecībās ar bērniem, domājot: labāk balti meli nekā skaudra patiesība. Nu kā bērnam pateikt, ka viņa mīļais kaķītis klīnikā nomiris vai ka mīļā omīte ir smagi slima? Ka viņam kaut kur ir tētis, lai gan viņa eksistence visu laiku tikusi noliegta.

«Tā vietā, lai fantazētu un domātu, kā bērnam stāstīt baltos melus, vecākiem vajadzētu mācīties runāt par realitāti bērnam saprotamā valodā un formā. Nevis teikt, ka tev nav tēta, bet pastāstīt: kad gaidīju tevi, mēs ar tēti izšķīrāmies. Korektāk ir runāt, nevis melot, jo bērnam ir jāzina savas saknes. Ja bērns neko nezina par tēvu, tas nozīmē, ka puse viņa sakņu ir nozāģētas. Kā bērns var augt un formēties kā personība, ja daļa viņa nav? Vecāki bieži melo bērniem par nāvi, jo pašiem ir daudz neizsērotu zaudējumu. Pieaugušajiem ir daudz traumu, kuras radījuši kari, padomju laiku represijas, un viņiem ir ārkārtīgi grūti sērot. Nevis bērns nespēj pieņemt, ka visus, kas piedzimuši, kādā brīdī var zaudēt, bet vecāki un vecvecāki nespēj to izturēt. Mamma nespēj izturēt, ka bērns viņas klēpī raudās, tāpēc stāsta baltos melus: kaķītis aizbēga un tagad dzīvo citur; omīte izveseļosies. Bet nāve ir dabisks dzīves cikls. Mājdzīvnieka zaudējumu var izmantot kā kopīgu sērošanu. Veikalos nopērkama burvīga Lindas fon Keizerlinkas grāmata Stāsti bērna dvēselei, ko var lasīt kopā ar bērniem un kas palīdzēs pārdzīvot zaudējumus un nāvi. Jā, vecāki bieži domā, ka bērns nav gatavs dzirdēt neko satraucošu, ka viņš to neizturēs, bet lielākoties tā ir vecāku agrīnās bērnības daļa, kas nezina, kā izdzīvot zaudējumu, atšķirtību, pamestību. Un tad, lai sevi no tā pasargātu, tiek izmantoti baltie meli – viss taču ir labi…» tā Inta Zīle.

Meli, lai pasargātu mammu

Baltos melus, kas parasti tiek izteikti, lai pasargātu, bieži dzird pieaugušu bērnu vecāki. Labāk mammai neteikšu, ka ar vīru grasāmies šķirties; labāk mammai neteikšu, ka mazmeita nonākusi slimnīcā, jo viņa to neizturēs, vēl nokritīs ar sirdi. Varbūt tā arī ir taisnība, bet varbūt tā ir pieaugušās meitas iedoma, ka mamma to neizturēs. Taču skaidrs, ka meitai ir bailes zaudēt savu mammu un viņa cenšas pasargāt sevi no mammas zaudējuma.

Inta Zīle pieļauj, ka ir situācijas, kad vecākiem labāk kaut ko satraucošu paziņot vēlāk, kad viss jau ir atrisinājies: «Izturēt mammas dusmas varbūt ir vieglāk nekā izturēt viņas raizes. Tu uztraucies par meitu slimnīcā, un, ja tev arī jāmierina mamma, iespējams, tas būtu par daudz. Varbūt labāk noklusēt un pasargāt savus vecākus, taču būtiskākais – saprotot, kāpēc. Situācijas un lēmumi var būt dažādi, bet neatkarīgi no tiem un neatkarīgi no rīcības būtu vērtīgi, ja tu sev pajautātu, kāpēc vēlies sameloties. Taču, runājot par vecākiem, kas daudz ir piedzīvojuši un daudz zaudējuši, vajadzētu būt maigiem un pieņemošiem. Satraukums par tuviniekiem tomēr arī ir daļa no mūsu dzīves. Ja, pasakot taisnību, vecmāmiņa uzreiz nes mazbērnam uz slimnīcu kotletes, viņa iecep kotletēs savu trauksmi, turklāt mazbērnam var būt patīkami, ka viņu kāds apciemo ar siltu ēdienu.»

Reizēm mammas samelo arī saviem pieaugušajiem bērniem – lai gan slikti jūtas vai sašķobījusies veselība, tikai nosaka: man viss kārtībā.

Ir cilvēki, kas, jūtoties slikti, vēlas, lai visi liek viņus mierā. Viņi paliek paši ar sevi un sakopo resursus, lai ātrāk izveseļotos. Var būt, ka mammai bail apgrūtināt citus, bail satraukt vai neērti lūgt palīdzību. Nav viegli būt atkarīgam un lūdzošam. Situācijas un iemesli var būt ļoti dažādi, tāpēc interesantāk ir uzdot jautājumu un gaidīt atbildi, kāpēc tev ir tik svarīgi samelot.

Kas tev ir? Nekas!

Zelta klasika pāru attiecībās: kas tev ir? Nekas! Kā jūties? Normāli! «Pirmā asociācija – normāli, un viss kārtībā saka pusaudži vecākiem, lai viņus liktu mierā. Laulāto vai pāra starpā tā var teikt cilvēks, kurš īsti neapzinās savas emocijas un uztver dzīvi kā faktus, bet jūtas neuztver. Viņš tā vienkārši redz dzīvi, un, kamēr problēmas virsū negāžas, viss ir kārtībā. Cilvēks tāds vienkārši ir. Otrs – iespējams, šajā brīdī ir kāda sāpīga tēma, par ko partneris tieši tagad negrib runāt. Veselīgās attiecībās vajadzētu sekot piebildei, ka šobrīd nevēlos runāt, bet pateikšu, kad būšu gatavs. Nepatīkamākais ir tad, ja  partnerim atbild: viss kārtībā, taču patiesībā tas nozīmē, ka attiecībās iezagusies plaisa. Ka cilvēki ir atsvešinājušies un par būtiskākajām lietām, kas vienu vai otru uztrauc, nerunā un nedalās. Tas nozīmē, ka abi ir zaudējuši resursus, ko varētu iegūt, ja sadarbotos un viens otru atbalstītu. Ikdienas darbu un pienākumu virpulī ir viegli aiziet katram uz savu pusi un komunicēt tikai par praktiskām lietām. Bet tā partneri attiecībās zaudē ko būtisku, un tad tas var būt laika jautājums, kad kāds no pāra to meklēs kur citur,» spriež psihoterapeite.

Diezgan daudz pāru tieši tā arī funkcionē – mums viss ir kārtībā, problēmu nav –, un abi dzīvo baltos melos. Ja abi ir mierā ar to un jūtas labi, viņiem neko nevar pārmest – tādi partneri viens otru labi atrod. Ja pārī viens ir godīgs, bet otrs ar tendenci uz meliem, pretrunas būs agri vai vēlu. To, protams, var risināt – gadās, ka abi pieslīpējas: godīgais atrod formu, kā izteikties maigāk, ne tik konfrontējoši, bet izpušķotājs jūtas gana labi, redz, ka viņu mīl tāpat un fantazē mazāk. Ja abi ir gatavi strādāt, pieslēgties un attīstīties, situācija nav bezcerīga, bet pat cerīga.

Cik tu labi izskaties!

Kad draudzene nopērk jaunu kleitu, kas viņai ne sevišķi piestāv un tev ne pārāk patīk, tu saki: vai, cik tu labi izskaties! Var jau teikt, ka tu rūpējies par draudzeni un pasaudzē viņu no kritikas, no otras puses, tā var būt tīrākā skaudība. Jo zemapziņā tev gribas, lai draudzene izskatās muļķīgi un nepiemēroti saģērbusies. Tev gribas viņu pazemot, jo tu gan blakus būsi piemērotā kleitā un tev būs fons, uz kura izcelties. Taču īstas draudzenes nemelo – ne balti, ne melni. Ja draudzene izskatās muļķīgi, labāk ieteikt viņai uzvilkt citu kleitu. To var pateikt, otru neaizvainojot un nepazemojot. Ļoti sarežģīta situācija ir tad, ja viena uzzina, ka draudzenes vīram parādījusies mīļākā, taču viņa neko nesaka vai samelo, noliedzot draudzenes aizdomas, lai viņu pasargātu. Iziet sausām kājām no šīs situācijas diez vai varēs. Tās tomēr ir divu cilvēku, pāra attiecības, kas vairāk vai mazāk jārisina pašiem partneriem. Ja pateiks draudzenei, ka vīrs viņu krāpj, viņa nenoticēs, un draudzība varbūt pat pārtrūks. Tas nebūs vienkārši.

Vismaz nemuļķo sevi!

Vieni no skumjākajiem ir baltie meli pašai pret sevi. Vīrs tevi krāpj, bet tu sev iestāsti, ka viss taču ir labi, jo būt kopā tev ir ērtāk un tu baidies no zaudējuma. Pat ja vīrs ir uzticīgs, bet attiecībās radušies sarežģījumi, tomēr sev iestāsti, ka starp jums viss ir kārtībā, tu melo sev. Labu gribēdama. Sevi pasargāt gribēdama. Taču tavas izjūtas signalizē par kaut ko citu, un tas var izpausties somatiskos simptomos: roku trīcēšanā, miega traucējumos, dažādos trauksmainos sapņos. Arī savu emociju un jūtu noliegšana un nostumšana bēniņu tālākajā stūrī ir meli. «Viss ir labi, es nemaz neskumstu…» Ja tā saki, skaidrs, ka tev ir skumji un gribas paraudāt, tikai tu neļauj sev to darīt. Visas neizraudātās asaras, neizsērotās skumjas kaut kur paliek. Tās var nodot bērnam kā viņa trauksmi, tās var palikt tavā ķermenī, kādā brīdī summēties un radīt fiziskas slimības, attiecību reālu iziršanu.

Vēl klasiski meli – tevi neapmierina tavs darbs, bet tu iestāsti sev, ka naudu vajag. Ka tas ir svarīgi un vispār – ģimenē jau trijās paaudzēs visi bijuši juristi un arī tev jāturpina šī tradīcija. It kā balti, cēlu jūtu un mērķu vadīti meli, bet sevi esi piemuļķojusi.

Kad nostāsies smagas izvēles vai pat nāves priekšā, atskatoties uz savu dzīvi, tas var būt ļoti sāpīgi.

Jo ieraudzīsi, ka īstenībā tā nav bijusi tava dzīve, tā nav bijusi patiesa dzīve, un tas var būt ļoti sāpīgi.

Izlīgums

«Mūsu sabiedrībā kopumā vērojama diezgan liela liekulība, izlikšanās par labākiem, gudrākiem un veiksmīgākiem, un liela nespēja būt tādiem, kādi esam. Vecajā Eiropā cilvēki ir krietni vienkāršāki. Mūsos nav drošības un pārliecības, jo esam auguši represīvā sistēmā un tā ir daļa no mums. Nemaz ne tik sen bija cilvēki, kas slēpa ebrejus, slēpa mežabrāļus vai piegādāja viņiem ēdamo, – šādi baltie meli arī ir daļa no mums. Padomju laikā seksa nebija, bet bērni dzima… Šī daļa arī ir mūsos, un tas varbūt izskaidro, kāpēc mēdzam sagrozīt realitāti. Tas ir mūsu ģenētiskajā kodā, tāpēc tam ir grūti tikt pāri. Tas sakņojas ļoti dziļi, tāpēc par to jārunā un tas jārisina, lai varam nonākt pie normāla izlīguma,» uzskata Inta Zīle.

Skatoties objektīvi, meli tik un tā ir meli – balti, sarkani vai melni –, un tie stāsta savu stāstu par cilvēku, kurš melo. Taču reizēm ir situācijas, kad labāk trīsreiz padomāt, kā un ko teikt, kā reaģēt. Reizēm labāk paņemt pauzi, ievilkt elpu un runāt pēc laika. Varbūt situācija atrisinās pati, varbūt pēc pauzes top skaidrs, ka patiesībā tev skauda, ka draudzenei bija tik laba laulība, un to, ka viņš krāpj viņu, toreiz pateici viņai ar mazu, ļaunu prieciņu. Mums ikvienam jāmeklē formas, kā runāt par sāpīgām tēmām, jo mums trūkst šādas pieredzes. Esot iespējami godīgam ar tuviniekiem vai vismaz sevi, ir daudz vieglāk un vienkāršāk dzīvot. Tev nav jāslēpjas, jāliekuļo, nav jāizliekas par to, kas neesi, un tad neviens nevarēs savākt par tevi kompromatu. Veselīgās attiecībās – jebkurās attiecībās – nekas nav labāks par iespējami godīgu un atklātu komunikāciju. Nav jau jāizgriež otrādi sava dvēsele, tikai tik daudz, cik vari.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs