Trūkst spēka mainīties līdzi pasaulei…

Intervija
Ilze Olšteina
13. aprīlis, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Šajā gadsimtā viss tik strauji mainās, ka šķiet – laiks rit ātrāk. Vai tā ir, ka izaicinājumus darba tirgū, vērtību maiņu sabiedrībā vairāk izjūt cilvēki, kuri piedzīvojuši lēnāku laiku. Par to saruna ar sociālantropoloģi AIVITU PUTNIŅU, LU asociēto profesori.

– Šajā gadsimtā viss tik strauji mainās, ka šķiet – laiks rit ātrāk. Vai tā ir, ka izaicinājumus darba tirgū, vērtību maiņu sabiedrībā vairāk izjūt cilvēki, kuri piedzīvojuši lēnāku laiku.

– Ar laika izjūtu ir dažādi. Mēs dzīvojam dažādās izpratnēs par laiku. Arī iedomātā lineārā laika izjūta mums ir dažāda, bet līdz ar gadiem tā visiem paātrinās, bērnībā šķiet, ka laiks rit lēnāk. Bet jūs gribat runāt par citu laika izpratni, par laiku, kurš daļai cilvēku ir konvertējies naudā. Tā tas kapitālismā notiek, ka laiku mēs uztveram kā naudai līdzvērtīgu resursu. Mēs arī to reāli konvertējam naudā – darba algā: cik stundu nostrādājam, tik naudas saņemam. Bet, kad domājam par naudu un par kārtējiem apaviem, kurus gribas nopirkt, reti kurš aizdomājas, ka tie apavi varbūt ir 16 vai vēl vairāk viņa darba stundu.

Sacensība par to, cik savu resursu – laiku – konvertēsim naudā, daudziem ir aktuāla.

Jo laiks, protams, kapitālismā ir resurss, kura pietrūkst. Bet ne visiem. Jo ne visi un ne visi vienādā mērā iesaistās šajā sacensībā. Ir cilvēki, kuri apzināti aiziet no šādas sacensības, izvēlas izkāpt ārā no šī skrējiena. Pārceļas uz laukiem, uzsākot dzīvesveidu, kurā ir citi noteikumi. Tas iespējams, nodarbojoties nevis ar industriālo lauksaimniecību, bet, piemēram, permakultūru. Tad darba un dzīves ritms ir citāds.

– Reiz intervēju ģimeni, kas pārcēlās uz laukiem un sāka nodarboties ar permakultūru. Sākumā viņiem stress bija vēl lielāks.

 – Mēs esam pieraduši pie šāda ritma, kurā laiku konvertējam naudā. Esam pieņēmuši, ka tā jādzīvo – jāiet uz darbu, jāpelna nauda, jāpelna arvien vairāk naudas. Jo pieaug mūsu vajadzības. Te slēpjas kāds paradokss. Mums šķiet, ka naudas, ko nopelnām, konvertējot tajā savu laiku, nekad nav pietiekami. Arī cilvēkiem ar ļoti lieliem ienākumiem mēdz trūkt naudas. Un laika.

– Domāju, ka tiem, kam naudas daudz, izjūtu, ka jāpelna arvien vairāk, tāpēc jāskrien un jāmainās līdzi pasaulei vēl ātrāk, nosaka tikai iekšējais spiediens. Bet citiem pat vecumdienās jāapgūst arvien jaunas prasmes, jo darba tirgū to no viņiem pieprasa. Manuprāt, tas vairāk ir ārējais spiediens.

– To, vai iesaistīties sacensībā, drīzāk tomēr nosaka  attieksme. Gan tie, kam naudas daudz, gan tie, kam mazāk, šo apburto loku, ka visu laiku jāskrien, var lauzt, tikai sākot kontrolēt savas vajadzības. Cilvēki, kuri izkāpj no šī apburtā loka, definē savas vajadzības pavisam citā līmenī – viņi var iztikt bez modes apģērba, nepārtrauktiem uzlabojumiem mājoklī, dārgiem ceļojumiem.

– Pētījumi taču rāda: tas, ka darba tirgus pieprasa apgūt arvien jaunas prasmes, daudziem rada spriedzi. Var jau būt, ka vajadzības un ienākumus var samazināt, bet tik un tā, tehnoloģijām mainoties, cilvēki ir spiesti apgūt jaunas zināšanas un iemaņas, varbūt pat manīt profesiju. Citēšu jaunās iniciatīvas, kurā par valsts un ES līdzekļiem piedāvā iespēju apgūt citu profesiju vai iegūt citu kvalifikāciju, reklāmas tekstu no macibaspieaugusajiem.lv:

Tu saki – vilciens aizgājis!

Mēs sakām – nāk nākamais!

Tu saki – tāds liktenis?

Mēs sakām – tu vari to mainīt!

Tu saki – nav lemts?

Mēs sakām – tu vari!

Tu saki – par vēlu!

Mēs sakām – viss tikai sākas!

Apgūsti jaunas prasmes, citu profesiju vai pārkvalificējies un kļūsti pieprasīts darba tirgū!

– Jā, tagad no darba ņēmējiem pieprasa, lai viņi būtu mobili, elastīgi, gatavi apgūt jaunas prasmes. Mūža ilgums pieaug, līdz ar to mums jāmaina nodarbošanās veids, jāapgūst kas jauns arī pusmūžā. Tas, protams, rada spriedzi. Bet burkāns, kuru varam iegūt, ja maināmies līdzi laikam, tik un tā ir viens un tas pats – peļņas iespējas.

Tā ir viltīga ideoloģija: mums stāsta, kā visiem jāmainās līdzi laikam, ka tas ir labi, bet patiesībā tas tiek stāstīts, jo ekonomikai, kas vairs nav tik stabila kā 20. gadsimta sākumā, vajadzīgs tieši šāds darbaspēks. 20. gadsimta sākumā pamata izglītības sistēma bija universāla, lai nodrošinātu ekonomiku ar universāli izglītotu darbaspēku.

Tagad vajadzību pēc universālās izglītības esam aizstājuši ar saukļiem par nepārtrauktu pašizaugsmi, mainīšanos līdzi laikam, bet sistēmas gaidas par rezultātu, ekspektācijas jau palikušas tās pašas: lai būtu šābrīža ekonomikai noderīgs darbaspēks.

Tas, ka darba devējs atbalstītu un palīdzētu iegūt jaunas prasmes, pie mums nav norma. Un cilvēki, nespējot apvienot darba slodzi ar mācībām, samierinās, ka, laikam ejot, viņiem maksā mazāk.

Mēs gan jau mēdzam runāt attīstīto Rietumu valstu sabiedrību valodā par individuālu izaugsmi un konkurētspējas uzlabošanu kā vērtību, bet pie mums vairākumam nav tādu apstākļu, ka pieaudzis cilvēks varētu izdzīvot, kamēr pilnveido savas spējas, apgūst jaunas zināšanas, kas ir pieprasītas darba tirgū. Situācijā, kāda tā ir pie mums, sevis attīstīšana, mācīšanās vairākumam paliek novārtā, jo cilvēkiem ir citas rūpes.

Taču arī mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kas absolūti par to neuztraucas, neuzskata, ka viņiem vajadzētu mainīties līdzi laikam. Viņi nav pietiekami motivēti, kaut gan nav gan arī tā, ka viņi gribētu izkrist no darba tirgus. Ar dažiem tas tomēr notiek. Visvairāk motivē nevis aicinājumi un saukļi turpināt mācīties un sevi attīstīt, bet drošības un vajadzības izjūta darbā. Tā lielākajai daļai liek kaut kādā veidā pielāgoties pārmaiņām.

– Ir cilvēki, kuri tā uzbūvēti, ka vēlas nemitīgi sevi attīstīt. Nepieciešamība mainīties līdzi laikam viņiem sagādā baudu.

– Ir svarīgi saprast, kādas katram ir vajadzības. Ja kāds nemitīgi vēlas attīstīties un mainīties, darot arvien vairāk un arvien paaugstinot savu konkurētspēju darba tirgū, iespējams, tas vienlaikus ir viņa vājais punkts. Jo varbūt viņu vada liela vēlme nemitīgi gūt atzinību vai vēlme manipulēt ar citiem. Katram tas ir citādi.

– Bet lielākajai daļai?

– Ir milzīga plaisa starp atbildības jomām un ienākumiem, ar kādu šīs atbildības jomas jānodrošina. Vidējai paaudzei jārūpējas gan par bērniem, gan par sevi, gan par vecākiem, kuru pensija nav pietiekami liela, tāpēc viņiem ir vislielākais stress.

Pirms padsmit gadiem Latvijā bija apjomīgs dzīves kvalitātes pētījums, kāds diemžēl nav atkārtots. Domāju, ka daudzās jomās situācija nav mainījusies. Toreiz cilvēki stāstīja, ka viņi savā darbavietā jūtas nedroši un nestabili. Un, kaut arī daudziem algas bija mazas, viņi nevis meklēja citu darbavietu, bet kombinēja vairākus darbus, lai izdzīvotu. Ja cilvēks savā darbavietā jūtas nedroši, viņš neizvirza prasības. Viņš nemēģina neko mainīt, tikai – noturēties. Cilvēki nebija apmierināti ar šo situāciju, bet uzņēmās vainu un atbildību uz sevi, intensificējot strādāšanu.

– Tad jau ekonomikas likumi nostrādājuši cilvēka iekšējās struktūrās, radot viegli manipulējamu darbaspēku.

– Kapitālismā tā ir – katram pašam ir jārūpējas par sevi. Tomēr katrā valstī atšķiras tas, cik lielā mērā iedzīvotāji paši ir atbildīgi par savu sociālo drošību, cik viņiem atbalstu sniedz valsts. Mūsu valstī slīcēju glābšana ir tikai viņu paša rokās. Un cilvēki to arī mēģina darīt. Krīzes laikā situāciju noregulēja tas, ka cilvēki, samazinot savas vajadzības, turējās pie darba, kaut arī algas tika mazinātas. Ja kāds zaudē darbu, jo darbavieta tiek likvidēta vai vesela nozare beidz pastāvēt, vai cilvēks var paļauties uz valsts atbalstu? Vai mūsu cilvēki apzinās, ka tā nav viņu atbildība?

Tāpēc, lai cik nedrošs, darbs mums ir tas, pie kā varam turēties, kamēr tas vēl ir. Citu variantu jau mums nav. Cilvēki pie mums paļaujas uz sevi, savu ģimeni, tuvākajiem radiem un draugiem, katra stratēģijas ir individuālas.

Sociālā apdrošināšana vai pašvaldību palīdzība – tas lielākoties nav stāsts par mūsu valsti, pie mums cilvēki krīzes situācijā paši mēģina organizēt izdzīvošanu.

Mūsu valstī mājsaimniecības lielā mērā finansē augstāko izglītību un arī veselības aprūpi. Ģimenes iepriekš plāno un krāj, lai bērns varētu studēt. Ja kāds nopietni saslimst – ņem kredītus, solidarizējas ar plašāku paziņu loku, vāc ziedojumus. Tāds ir alternatīvais ceļš, kā mūsu valstī tiek organizēta sociālā drošība. Jo Latvijā cilvēks ir izkritis no uzmanības fokusa, valsts pamatā rūpējas par pašas sistēmas uzturēšanu. Ja cilvēki zinātu, kas mums katram pienākas veselības aprūpes sistēmā un visi to arī pieprasītu, būtu īsta krīze. Mūsu valstī jaunā Veselības finansēšanas likuma mērķis arī ir veicināt nodokļu nomaksu, nevis uzlabot veselības aprūpi. Tāda sistēmas loģika.

– Par saviem lēmumiem atbildi pats, par visu atbildi pats…

– Tas arī cilvēkiem rada spriedzi. Cilvēki būtu daudz mierīgāki, ja zinātu – brīdī, kad zaudēs darbu, viņi nebūs vieni, nebūs atkarīgi no pārējiem ģimenes locekļiem, jo pienāksies reālas sociālās drošības garantijas.

Pat salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju mums ir daudz vājāka sociālās drošības sistēma.

Mums nav veselības apdrošināšanas, kāda ir kaimiņvalstīs, mums visiem jauniešiem nav iespējas iegūt augstāko izglītību par valsts budžeta līdzekļiem.

Pie mums galvenais nosacījums ir – tev jāvar. Rietumu valstīs cilvēkiem tas īsti nav saprotams. Valdis Dombrovskis savā grāmatā rakstīja, cik varonīgi un skaisti mēs pārvarējām krīzi. Patiesībā valsts politikai bija tik maza ietekme uz cilvēku sociālās drošības tīkliem, ka neviens pat ielās neizgāja. Cilvēki amortizēja ienākumu trūkumu savos iekšējos tīklos. Valdībai joprojām ir ļoti maza ietekme uz sociālās nevienlīdzības regulēšanu. Un tas ietekmē veidu, kā pret cilvēkiem izturas darbavietās. Cilvēki nereti dodas uz citām zemēm strādāt ne tikai mazās algas, bet arī darba devēju attieksmes un veida, kā darbs tiek organizēts, dēļ.

Protams, arī citās zemēs eksistē sociālā nevienlīdzība, kas cilvēkiem rada kultūras un dzīves trajektoriju atšķirības. Daudzās zemēs šī plaisa ir milzīga, un tai ir paaudžu paaudzēs ilga vēsture. Pie mums sociālā nevienlīdzība nav tik pamanāma, bet tas nenozīmē, ka tās nav. Mums ir milzīgs slānis, kas iztiek ar minimāliem ienākumiem.

– Manuprāt, mums stresu rada tas, ka jūtam – ja kādā brīdī vairs nespēsim intensificēt strādāšanu un pašattīstību, tad kritīsim pa sociālajam kāpnēm uz leju.

– Ja ir neveselīgs dzīvesveids, šie cilvēki krīt agrāk. Vidējais darbā pavadītais laiks mums ir virs Eiropas vidējā līmeņa. Ja darbs ir 12 stundu dienā sešas dienas nedēļā, tas ietekmē veselību. Kamēr veselīgu dzīvesveidu mēs nenoformulējam kā vērtību un nesakārtojam ikdienas dzīvi, fiziskajām aktivitātēm laika neatliek. Tas daļēji atkal ir tāpēc, ka laiku konvertējam naudā – jo šajā laikā varam kaut ko nopelnīt.

Varbūt cilvēks jau apzinās, ka nevēlas tik daudz strādāt, ārpus darba laika apgūt jaunas iemaņas, lai noturētos darbā, taču aiz viņa stāv vairāki ģimenes locekļi, par kuriem jārūpējas. Tāpēc jāvar.

– Teicāt, ka no šādas situācijas var tikt ārā, tikai pārskatot savas vajadzības?

– Jā, ja izdodas uz savu dzīvi paskatīties citādi, ja izdodas apstāties, lai pareflektētu: kā es dzīvoju? Ko es daru ar savu laiku? Kamēr nesaredzam saikni starp nostrādāto laiku, varbūt pat nevajadzīgiem pirkumiem un zaudējumiem attiecību un veselības ziņā.

– Individuāls lēmums samazināt vajadzības un nopelnīto prasa apzinātību un drosmi.

– Tāpēc labi, ja tas nav tikai individuāls, bet visas ģimenes lēmums: atbildības paliks, kā bijušas, taču nekas ļauns nenotiks, ja visi samazināsim savas vajadzības. Ja ģimenē visi brīvdienās vienojas nevis kaut kur aizbraukt iepirkties, lai atbrīvotos no stresa, bet aiziet uz tuvējo mežu pastaigāties, vismaz šis laiks netiek konvertēts naudā.

– Labi, ja ir tāda ģimene, kurā visi var vienoties.

– Jā, pētījumi rāda, ka mēs kļūstam individuālāki, saites starp cilvēkiem sāk grūt. Rietumos tas jau ir noticis. Pētot mājsaimniecību budžetu, redzējām, ka parasti ģimenē lieli uzkrājumi netiek veidoti, bet darbojas nulles budžets – tēriņi tiek pielāgoti ieņēmumiem. Tikai retā mājsaimniecībā kādam no locekļiem bija savs privātais krājkonts, par kuru citi mājsaimniecības locekļi netika informēti. Nulles budžets darbojas arī mūža garumā – tiek ieguldīts bērnu izglītībā un sagaidīts atbalsts vecumdienās. Arī notiek pārmaiņas – Latvijā studenti strādā, pat mācoties pilna laika studiju programmās.

– Paradoksāli, ka tik daudz laika jāvelta darbam un sevis pilnveidošanai (lai noturētos darbā) – un lielākoties tas jādara ģimenes dēļ –, bet tieši ģimenei vairs laika neatliek, arī laika attiecībām.

– Kad dzīves kvalitātes pētījumā vaicājām cilvēkiem, kuras viņiem ir galvenās vērtības, kā prioritāti daudzi nosauca ģimeni. Bet, kad paskatījāmies šo cilvēku laika budžetu, aina bija citāda. Piemēram, vīrietis, kurš teica, ka ģimene viņam ir prioritāte, ikdienā tai veltīja īsu brīdi – tik, cik laika vajadzēja, lai apēstu sievas gatavotās vakariņas. Tā ir pretrunīga situācija, ja praktiska vērtība un vajadzība dzīvē ir darbs, bet mēs zinām, ka pareizā atbilde par pašu svarīgāko vērtību mūsu dzīvē ir ģimene, tad ar laiku mēs pierodam pie šīm pretrunām.

Ne velti aptaujās par to, kas ir svarīgākais dzīvē – ģimene vai karjera –, Latvijas sievietes norāda uz abiem. Rietumos to interpretē kā pretrunu, bet šeit tā ir ikdienā izdzīvojama lieta.

Attiecības prasa ne tikai laiku, bet arī zināmu piepūli. Ja attiecību mediators mums ir kļuvis darbs un naudas pelnīšana, skaidrs, ka caur šiem aspektiem cilvēki saredz to, kas viņus apvieno. Visiem ir jāstrādā, jāpelna, un caur to attiecības tiek mediētas. Kamēr kāds neapstājas un neierauga, ka viss laiks tiek konvertēts naudā, nevis attiecībās.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs