Tava kvēlākā sapņa cena un vai esi gatavs to maksāt?

Psiholoģija
Ieva Jātniece
Santa
1. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viss ir iespējams – to zina ikviena, kas atmetusi bailes par neizdošanos, mērķtiecīgi virzās sava lielā sapņa piepildīšanas virzienā. Tomēr katram sapnim ir arī sava cena. Kā laikus saprast, vai esi gatava to maksāt? Un vai lielais sapnis vispār ir dzimis tavas sirds dziļumos, nevis radies apkārtējās pasaules spiediena dēļ?

Konsultēja psiholoģe Dace Bērziņa un Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs

Teiciens, ka par brīvu ir tikai siers peļu slazdā, nav gluži bez pamata. Par itin visu, ko gribam sasniegt vai iegūt, mēs ar kaut ko maksājam. Un, jo lielāks mērķis, jo augstāka tā cena. Taču tas nenozīmē, ka mums jāatsakās no pārdrošiem sapņiem vai jākļūst par hēdonistiem: dzīvoju tikai šodienai, rītdiena lai domā pati par sevi! Filozofija, kas aicina vien dzīvi baudīt, patiesībā agrāk vai vēlāk izliek lamatas: katram pienāk brīdis, kad sev uzdodam eksistenciālus jautājumus – ko paliekošu pēc sevis būšu atstājusi šajā pasaulē? Ja esmu tikai baudījusi dzīvi, tad kāda tai bijusi dziļāka jēga? Cilvēki nereti saka: es negribu iespringt, gribu dzīvot mierā!

Taču vislielākais gandarījums seko tieši pēc tam, kad esam iespringušas, pārkāpušas pāri savām iedomātajām robežām, augstākai latiņai.

Arī bezmērķīgai dzīvei ir sava cena. Ja sapņu, ko piepildīt, nav, tu piedzīvo tukšuma izjūtu. Jo dzīves piepildījums prasa kaut ko vairāk par patērēšanu vai braukšanu pa ierastajām sliedēm.

Piedzīvot dzīvi

Taču ir arī otra galējība – cenšanās savu skaisto sapni piepildīt par katru cenu. Līdzsvars it visā – tāda varētu būt jēgpilnas dzīves formula. Jo var gadīties, ka par kāda mērķa sasniegšanu tu samaksā ar nedzīvotu dzīvi. Ja ļoti esi koncentrējusies, piemēram, gūt panākumus karjerā vai attīstīt savu biznesu, tu dzīvo nākotnē, bet neesi šeit un tagad. Tavs mērķis ir orientēts uz sasniegumiem, kurus piedzīvosi pēc gadiem, bet šodien, pastaigājoties zem zvaigžņotām debesīm, tu nekā no tā nemani, jo prātā risini jautājumus, kas jānokārto, jāatrisina, jāpaspēj. Kad ārēji apstākļi vai iekšējas krīzes nobremzē izteikti mērķtiecīgus cilvēkus, viņi piedzīvo vilšanos, jo rodas jautājums: kā vārdā es tik daudz nopūlējos, kāpēc skrēju, bet nedzīvoju? Tas ir dzīves paradokss – mums katrai vajag savus lielos mērķus, jo tie dod dzīvei piepildījumu, bet izjūtu, ka dzīvot ir vērts, piešķir tieši spēja izbaudīt mazos ikdienas notikumus, kad esam šeit un tagad fokusā un apkārtējo pasauli sajūtam ar visām maņām.

Nav jāatsakās no saviem lielajiem un pārdrošajiem sapņiem, taču tiem nevajadzētu upurēt iespēju arī ikdienā piedzīvot prieku.

Citādi ir visai reāli, ka pēc gadiem tu nesapratīsi, kur palika tavs laiks. «Naudu un panākumus var pazaudēt un atgūt, bet laiku nevar atgūt nekad. Emocijas, kuras tu neizdzīvoji, otrreiz izdzīvot nav iespējams, var tikai uz priekšu nolemt dzīvot citādi,» saka psiholoģe Dace Bērziņa. Tāpēc arī intensīva darba periodos ir svarīgi atrast laiku meditācijām, sportam vai vismaz kustībām svaigā gaisā, lai nonāktu kontaktā gan ar savu ķermeni, gan apkārtējo vidi, kā arī kopā būšanai ar tuviem cilvēkiem, kas mūs piepilda emocionāli. Tieši tie brīži, kuros esam šeit un tagad, palīdz piedzīvot dzīvi, nevis to atlikt uz vēlāku.

Iluzorie mērķi

Mēs dzīvojam izrādīšanās laikmetā, un diemžēl pusaudžu vecumam raksturīgā vēlme gūt atzinību plašā sabiedrības lokā, būt pamanītam, kļūt slavenam, nepieliekot pūles, lai kļūtu par profesionāli noteiktā jomā, turpina būt arī gana daudzu pieaugušu cilvēku vadmotīvs. Taču, tiklīdz mērķis ir sevi parādīt, nevis būt pašam, tas nāk komplektā gan ar tukšuma izjūtu, gan ikdienas sasprindzinājumu: ko vēl izdomāt tādu, lai pievērstu apkārtējo uzmanību? Piemēram, ir gana daudz influenceru, kas sociālo tīklu platformu izmanto tieši ar mērķi justies īpašiem un ievērotiem, nevis pavēstīt pasaulei kaut ko būtisku un svarīgu.

Dažkārt tieši savstarpēja salīdzināšanās ar citiem ir tā, kas virza uz mērķi.

Taču tad, piemēram, tādi ārējie atribūti kā māja pārstāj būt vienkārši par vietu dzīvošanai un auto pārstāj būt vienkārši pārvietošanās līdzeklis; tie kļūst par līdzekli, lai izceltos un justos pārāki par citiem.

Ārējai sevis demonstrēšanai visbiežāk ir divi cēloņi.

Pirmais – pārspīlētu apkārtējo atzinību un iespēju spoguļoties visbiežāk meklē bērnībā ļoti kritizēti cilvēki, kam stāstīts, ka tikai tad, kad pārējie viņus novērtē, viņi kļūst vērtīgi. Pieaugušo kritika un salīdzināšana ar laiku kļūst par cilvēka iekšējo cenzoru, kas virza piepildīt ārišķīgus mērķus: tikt pie visskaistākās mājas, luksusa mašīnām un dārgākajiem tērpiem. Taču dzīšanās pēc apkārtējo apbrīnas paredz nemitīgu un nogurdinošu sacensību, nevis sevis paša piepildīšanu.

Otrs cēlonis – arī trūkumā auguši bērni (gan ar nosacījumu, ka šo trūkumu vecāki īpaši akcentē: mums nekā nav, mēs neko nevaram atļauties, tāpēc nevaram arī neko sasniegt) izaugot mēdz tiekties pēc ļoti pārticīgas dzīves, kam raksturīga negausība – vajag vēl un vēl. Ja trūkums ir izjusts kā nelaimīgas dzīves iemesls, labklājības iegūšana kļūst par laimīgas dzīves simbolu. Vai labklājība vien dara cilvēku laimīgu? Visbiežāk ne, jo ārēji spoža dzīve nespēj dziedēt pagātnes ievainojumus un emocionālo iztrūkumu.

Vai atteikšanās būtu īstais ceļš uz labu dzīvošanu? Arī ne! Pietiekami bieži mēs dzirdam par cilvēkiem, kas pamet ārēji spožo, bet stresa pilno lielpilsētas dzīvi, lai pārceltos uz laukiem un īstenotu zero waste dzīvesveidu. Daži tajā atrod savu laimi, bet dažus pieņemt šādu izvēli motivējusi vēlme aizbēgt no ikdienas stresa darba augsto prasību un atbildības dēļ, nebeidzamā ikdienas skrējiena dēļ, bet… arī dzīve laukos negarantē gaidīto mieru.

Lai kur mēs dzīvotu, no sevis aizbēgt nevaram.

Arī no ikdienas aizbēgt nevaram. Var gadīties, ka stresu, ko agrāk radījusi spriedze darbā, nomaina stress par izdzīvošanu, un ideja par to, ka dzīvošu labāk un mierīgāk, var izrādīties vienīgi ilūzija.

Kā sadzirdēt sevi?

Bet kā zināt, kas mani patiešām var darīt laimīgu? Mācītājs Kaspars Simanovičs uzsver: lai nonāktu līdz atbildei, vispirms maksimāli jāapklusina apkārtējais fons ar mērķi sākt dzirdēt sevi, savu iekšējo balsi. Ikdienā mums apkārt ir skaļas un uzbāzīgas balsis – dari šo, pērc to, ieguldies tur, apmeklē to, ir milzīga balsu kakofonija. Tās nepieciešams pieklusināt, lai saprastu, ko es dzirdu iekšienē.

To izdarot pirmoreiz, izjūtas var būt nepatīkamas, jo, kamēr aktīvi darbojamies, mūsos uzkrājas daudz stresa un neatrisināto problēmu.

Apklusinot apkārtējo troksni, mēs sākam izjust šo stresu. Un tas var nobiedēt.

Tieši šī iemesla dēļ daļa cilvēku mēģina izvairīties no klusuma un nekā nedarīšanas: nemitīga ņemšanās un fona troksnis palīdz nereģistrēt uzkrāto stresu. Taču, ja to pārvaram, jāsper nākamais solis: jāatļaujas eksperimentēt. Bet – nevis ļaujoties ārējiem uzstādījumiem, bet ņemot vērā savas vēlmes. Sākotnēji nevajag neko lielu! Tas, kā daudzām no mums pietrūkst, ir bērnišķīga spēja ļauties plūdumam un iekšējai fantāzijai un rotaļai. Ja tai ļaujamies, mēs sākam sajust sevi un savas emocijas, savus pārdzīvojumus. Bet tieši izjūtas ir tās, kas laika gaitā aizved mūs pie lielākiem aicinājumiem, kas nāk no mūsu pašu dvēseles dziļumiem, nevis ir apkārtējās pasaules uzspiests.

Otrs, kas jāpatur prātā, sekojot savam sapnim, lai kas tas arī būtu, – cilvēkam vienmēr svarīgas būs attiecības. Lai kādā laikmetā un vidē mēs dzīvotu, lai ar ko nodarbotos, labas attiecības ģimenē, ar draugiem un kolēģiem ir fundamentāls cilvēka dzīves aspekts, tā vienmēr būs vērtība. Un mēs sevi mānīsim, ja domāsim, ka labas attiecības spēs kompensēt sasniegumi. Arī mūsdienās, kad fiziski spējam dzīvot vieni un paši par sevi parūpēties, mēs tāpat esam emocionālas būtnes, kas visu mūžu veidojas un mainās tikai ciešā mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Mēs nepārtraukti ietekmējam viens otru. «Tieši tāpēc labas attiecības ir vērtīgākais, kas mums ir,» uzsver Kaspars Simanovičs.

Būt mierā

Lai kādus sapņus mēs piepildītu, visbūtiskākais vienmēr būs tavas dvēseles stāvoklis. Jo tu vari dzīvot normālu ikdienišķu dzīvi, bet būt apzināts cilvēks, kurš mēģina jēgpilni nodzīvot dzīvi un būt ar to mierā. Un tu vari sekot lielām un ārēji skaistām idejām, bet būt mūžīgi neapmierināta un apkārtējiem nepatīkama. Ārējās izvēles ne visu pasaka par cilvēku. Svarīgāks ir iekšējais dvēseles stāvoklis un tas, kā tu dzīvo savu dzīvi.

Ko ņemt vērā ceļā uz sava sapņa piepildījumu?

Iesaka koučs Katrīna Ošleja

  •  Uzsākot jaunus un ambiciozus projektus, nav iespējams pašām vien paredzēt visus iespējamos šķēršļus. Tāpēc ir svarīgi atrast mentoru – cilvēku, kam ir līdzīga pieredze. Taču svarīgi uzrunāt konkrētās jomas veiksminiekus. Sarunā ar viņiem izkristalizēsies apjausma, kāda būs tava sapņa garoziņa, ar kuru nāksies rēķināties. Vēl labāk parunāties ar vairākiem cilvēkiem un uzklausīt viņu ieteikumus un brīdinājumus, lai neatkārotu viņu reiz pieļautās kļūdas.
  •  Ir svarīgi pašai saprast, kādas vērtības pārstāv tavs lielais sapnis. Manā praksē bijušas situācijas, kad cilvēks paziņo, ka grib kļūt par uzņēmēju un nopelnīt miljonu, lai iegādātos jahtu un ceļotu apkārt pasaulei. Kad vaicāju, kāpēc viņam tas ir svarīgi, nonācām pie atbildes, ka viņš grib justies kā savas dzīves saimnieks. Taču, iespējams, tāpēc nav jākļūst par uzņēmēju un jāiegādājas jahta – to var piedzīvot vienkāršākos veidos. Vienmēr ir vērts sev pavaicāt, kāpēc tieši konkrētā sapņa realizēšana man ir svarīga. Piemēram, tu vēlies tikt pie savas lielas mājas. Iespējams, šis sapnis simbolizē tavu vēlmi pēc ģimeniskām izjūtām. Bet varbūt to var piedzīvot citādi? Ja vēlies perfektu ķermeni, tad pajautā sev: kāpēc tas ir tik svarīgi? Parasti aiz tā slēpjas ilgas pēc uzmanības, atzinības, mīlestības. Bet perfekta āriene negarantē mīlestību. Aiz katra sapņa ir noteiktas cilvēka vērtības. Un, līdzko tās atrodam, varam labāk izprast, vai mūsu izvēlētais sapņa realizēšanas ceļš ir īstais.
  • Ja tu nonāc pie tā, ka vēlies savu biznesu, jo tev ir skaidra vīzija, kā lietas virzīt un tu nevēlies strādāt neviena pakļautībā, vai tu vēlies aizstāvēt disertāciju, jo redzi savu nākotni zinātnē, vai vēlies uzbūvēt māju, kur dzīvot un kuru atstāt arī nākamajām paaudzēm, ir svarīgi apzināties savus resursus. Gan materiālos, gan arī psiholoģiskos. Jo lieli sapņi prasa daudz resursu. Svarīgi arī padomāt, kā tas ietekmēs citas dzīves jomas: tavu ģimenes dzīvi, hobijus, rūpes par veselību, pašreizējo darbu. Viens no pamatpostulātiem: lielajam mērķim ir jāpienes, nevis jāatņem citām dzīves jomām. Un tas ir stāsts par cenu, ko maksājam, jo reizēm, izvirzot ambiciozus mērķus, mēs faktiski liedzam sev būt kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Šajā gadījumā ar tuviniekiem būtu jāvienojas, ka turpmākos pāris gadus tikpat kā nebūsi mājās, vai arī jāiegulda liels darbs laika plānošanā, lai neciestu ģimenes dzīve.
  •  Īstenojot ambiciozus mērķus, sevi jāsagatavo emocionālām pārmaiņām. Jo tie prasīs daudz! Ne viss būs no tevis atkarīgs, tāpēc ir jārēķinās, ka piedzīvosi trauksmi, stresu, bezmiegu, vilšanos sevī un citos. Lai justos drošāk un mierīgāk, ir jāpadomā, kas būs tie cilvēki, ar kuriem varēsi konsultēties un no kuriem varēsi saņemt arī emocionālo atbalstu. Vīrs, draudzene, psihoterapeits, pie kura aiziet izraudāties vai izdusmoties? Jo, lai spertu nākamo soli sava sapņa virzienā, negatīvās emocijas nedrīkst krāt – tās noēdīs tavu enerģiju.
  •  Ja vēlies būt, piemēram, vadītāja, tev jādefinē, uz kādām kompetencēm jātiecas arī sava rakstura nozīmē un tās mērķtiecīgi jātrenē. Piemēram, introvertam cilvēkam regulāri iet uz tīklošanās pasākumiem un prezentēt savas biznesa idejas ir liels izaicinājums. Taču tas nav neiespējami, ja kļūst par tavu ikdienas praksi.
  • Ceļā uz sapņa piepildījumu nereti ir vajadzīgs profesionāls skats no malas, kāds mentors, kas izaicina tavas pārliecības. Piemēram, dažkārt pašai ir grūti ieraudzīt, ka vēlies, lai viss būtu perfekti, un tev šķiet, ka tikai tu vari panākt perfektu rezultātu. Šāda pārliecība laika gaitā rada izdegšanu un patiesībā attālina no sapņa piepildīšanas.
  •  Ir teiciens: «Kas neriskē, tas nedzer šampanieti,» – taču šampanietis galarezultātā var maksāt pārāk dārgi. Tāpēc iesaku sekot teicienam: «Neliec visu kravu uz viena kuģa!» Respektīvi, apsver visus katastrofālos scenārijus un izdomā B un C rīcības plānu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs