Svētku pārbaudījumu rasols

Vainas sajūta
Ilze Klapere
Ilze Klapere
Ieva
Ieva
18. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Tie tuvojas! Tie ir jau klāt! Ziemassvētki… Bet, ja nu negribas tos svētkus? Katram negribētājam savi iemesli, bet visiem ir kaut kas kopīgs – kaut kas nomāc un biedē. Kā to pārvarēt? Konsultē Gunta Jakovela, ģimenes psihoterapeite.

Svētkus veido ikdiena

Visapkārt svētki – pilsētās un ciemos greznojas eglītes, medijos raksta un runā par gaidīšanas un svinēšanas laiku, veikalos skan Ziemassvētku dziesmas un cilvēki meklē dāvanas. Bet kāds ir pārguris darbos, kādam ģimenē vai citā dzīves jomā ir dziļa krīze, kādam nav naudas, bet bērni gaida pārsteigumus, vēl kādam vienkārši negribas ikgadējo tradīciju ar visu radu satikšanu.

Ziemassvētkiem un arī citiem svētkiem ir kaut kas kopīgs – svinēšana. Un svinēšana taču nozīmē prieku, labu garastāvokli, pozitīvas izjūtas! Turklāt Ziemassvētki nāk ar uzstādījumu par ģimenes kopības sajūtu, par to, ka šis ir laiks, ko pavadīt kopā ar saviem tuvākajiem…

Gluži likumsakarīgi – ja svinēt negribas, klāt ir arī vainas izjūta.

«Attiecību problēmas rodas ikdienā, un arī svētki savā ziņā rodas ikdienā – kā esam dzīvojuši, risinājuši lietas un nesaskaņas. Ja neesam tam pietiekami nopietni piegājuši ikdienā, ko varam gaidīt no svētkiem?» jautā psihoterapeite. Jā, ikdienā varam, piemēram, aizbildināties ar aizņemtību darbā, ar sporta treniņiem un hobijiem, bet brīvdienās mēs visu šo pašu radīto sistēmu zaudējam, un nav brīnums, ka svētkus negribas, jo nāksies būt kopā.

Kurš gan to nav piedzīvojis? Nevajag pat Ziemassvētkus. Nereti arī garākā atvaļinājumā, ja vien tas nav tik perfekti izplānots, ka vispār nav laika sarunāties, ģimenēs rodas strīdi, kā mēdz teikt, uz līdzenas vietas. It kā viss taču labi, varētu atpūsties un baudīt, bet nē… Kāpēc tā?

«Ja ikdienā esam bēguši no sevis, savām patiesajām vajadzībām un attiecībām ar otru, svētkos tas viss maisīsies pa vidu. Un Ziemassvētki tieši tāpēc, ka tos ierasts svinēt klusi un savējo lokā, var raisīt grūtus jautājumus: vai mums vispār ir tā kopības sajūta un kāpēc šķiet, ka tā kaut kur pazudusi ikdienas skrējienā?»

Fonā ģimenes strīds

Ja ģimenē jau ir ieildzis konflikts, ir saprotami, ka svētku tuvošanās biedē. Īpaši tad, ja ir mazi bērni, kuri svētkus ļoti gaida… Jo viens ir skaidrs – šogad būs gana daudz brīvu dienu pēc kārtas, un tas nozīmē, ka daudz laika nāksies pavadīt kopā. Tas skan tik jauki – pavadīt laiku kopā! Bet, ja fonā ir ģimenes krīze, tas izklausās skumji un biedējoši.

Ar ko gan šo kopīgo laiku aizpildīsim? Ar sastingušiem, mākslīgiem smaidiem vai skaļiem strīdiem?

Apjausma, ka svētki neapturami tuvojas un mums tie jāgaida un jāpriecājas, rada spiedienu un raisa pretrunīgas emocijas – pasūtījumā ir prieks par svētkiem, bet realitātē ir bēdas, dusmas un aizvainojums. Ko darīt?

«Zināms, ka laiku ap Ziemassvētkiem dēvē arī par piedošanas laiku. Taču tur, kur jau ir aizvainojuma uzkrājumi, tas var nebūt tik vienkārši – konfliktu ātri izlīdzināt. To nevar izdarīt pēc pasūtījuma, un visiem nav universālas receptes tikai tāpēc, ka ir Ziemassvētki, kas taču ir piedošanas laiks… Laika periods kā tāds jau neko nemaina, mainīt var cilvēks. Bet jāpatur arī prātā, ka izlīgums nav vienpusējs process, konfliktā ir iesaistīti divi cilvēki. Jā, vienam var būt vislabākie nodomi un patiesa vēlēšanās izlīgt, bet, ja otram ir citādi, to nevar ietekmēt. Tiesa, tam, kurš ir gatavs izlīgumam no sirds, vajadzētu otram darīt to zināmu, taču turpmākais gan būs otras puses ziņā,» saka Gunta Jakovela.

Un tomēr. Ja tās lietas, kas ikdienā sakrājušās, samilzušas par problēmu un svētkos šī bumba draud sprāgt, tad ir visai maz iespēju izvairīties no strīda. Bet varbūt karsts, racionāls strīds nav sliktākais variants? Vai labāka ir sastingusi, saspīlēta atmosfēra, kurā katrs sēž ar savu aizvainojumu un vainas sajūtu par to, ka “ir taču svētki un dusmoties neklājas?”

Vai drīkstu svētkos gulēt?

Tiem, kuri vienkārši pārguruši darbos un kuru galvenā doma par svētkiem ir gribu gulēt, Gunta Jakovela iesaka padomāt šādā griezumā:

«Ja svētkus negribas svinēt, bet gluži vienkārši atpūsties, vispirms jātiek vaļā no sajūtas nu, kā tad es tā…»

«Ja neviens no tā necieš, piemēram, tu dzīvo viens vai pārī ar kādu, kurš ir līdzīgās domās, nevajadzētu būt problēmām svētkus vienkārši nesvinēt. Svētku dienas nozīmē arī brīvdienas. Bet ne tikai darbdienās, arī brīvdienās ir svarīgi, lai tās būtu saplānotas. Kaut tā būtu tikai gulšņāšana un televizora skatīšanās! Jo, ja tu ieplāno pāris dienu nedarīt tieši neko, tad pēc brīvdienām jutīsies krietni labāk, nekā tad, ja būsi cerējis tomēr pagūt to un to, aizbraukt tur un tur, bet tomēr neko no tā nebūs spēka paveikt un pēdējā brīvdienā uzmāksies liela nožēla par nepadarīto.»

Jebkurā gadījumā pirms svētkiem ir jāparunā vispirms ar sevi pašu un tikai tad ar citiem. Pajautā sev, kuras ir tās tradīcijas, ko es noteikti gribu ievērot šajos svētkos? Aiziet uz baznīcu, aizbraukt pie mammas, satikt draugus, vienkārši izgulēties? «Kad par sevi būs skaidrība, var mēģināt savienot savas vajadzības un vēlmes ar līdzcilvēkiem. Ja rodas domstarpības, jāpatur prātā, ka brīvas dienas gaidāmas vairākas pēc kārtas, tāpēc teorētiski ir iespējams, ka katrs apmierina gan savas vajadzības, gan piekrīt kādam kompromisam, lai galu galā svētku dienās apmierināti būtu visi.»

Nav naudas, bet bērni gaida dāvanas

Jā, tāds brīdis dzīvē var pienākt katram no mums. Bet, runājot par svētkiem, bērniem un dāvaniņām, ir svarīgi saprast – par kādu naudas daudzumu ir runa? Kādam nolūkam tā vajadzīga? Lai paēstu vai nopirktu tādas dāvanas, par kurām bērns sapņo?

Situācija: gan nabadzīgo, gan turīgo vecāku bērni iet vienā klasē, un pēc svētkiem viņi, protams, stāsta cits citam, ko saņēmuši dāvanā. Un, jā, var saprast bērna neizpratni: «Kāpēc klasesbiedram Jānim, kurš slikti mācās, Ziemassvētku vecītis atnesa lielo Lego komplektu, bet man, kaut esmu teicamnieks, tikai mazo? Es taču arī vēstulē vecītim lūdzu lielo komplektu un labi uzvedos…»

«Es teiktu, ka pieaugušajiem jau laikus jādomā par to, kā bērniem stāstīt par naudu, nevienlīdzību un tā tālāk. Un lielā mērā tas ir stāsts par vecāku pašsajūtu – bērnam visu var izskaidrot ar gudrību, ar humoru, ar stāstiem, bet, ja vecāku pašam traucē neērtība (lūk, man nav, bet citiem ir!), tad ir grūti.

Jā, pasaule ir netaisnīga, bet tajā ir jādzīvo!

Un ir svarīgi iemācīt bērniem – jā, vislabāk ar savu piemēru –, ka Ziemassvētkos lielākā dāvana ir kopā būšana un prasme priecāties arī tad, ja svētku mielasts un dāvaniņas ir ļoti pieticīgi,» saka Gunta Jakovela.

Starp citu, vai esi ievērojusi, ka mazi bērni ar savu neviltoto prieku par svētkiem bieži vien rada svētku sajūtu no nekā? Reizēm, var teikt, arī – izglābj svētkus! Jo mazajiem prieks par svētkiem ir tīrs prieks. Viņi priecājas, ka visi ir mājās un visi ir kopā – tik vienkārši!

Kad negribas braukt pie vecākiem

Tas, ka Ziemassvētkos ir iedibināta kāda tradīcija, nav nekas nepārvarams, piemēram, ik gadu braucat ciemos pie taviem vai vīra vecākiem, bet šogad ļoti gribas palikt mājās diviem vien vai kopā ar bērniem, – dariet tā! «Nevajag tik daudz uztraukties par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, bet gan izrunāt visu – tas ir patiešām svarīgi,» uzsver Gunta Jakovela. «Vecākiem var atklāti pateikt, ka gribas svētkos palikt mājās vai ka gribas satikt draugus, kuri nav redzēti gadiem.

Ja vecāki ir ļoti aizvainoti, svarīgi ir sarunāt, kad tomēr tiksieties, atzīmējot jau konkrētu datumu, piemēram, Zvaigznes dienu, un tad norunu noteikti izpildīt.

Jo biežāk ir tā – kad mēs kaut ko atsakām, tas pagaist nebūtībā, līdzīgi kā satiekot uz ielas sen neredzētus draugus un sarunājot kaut kad satikties.»

Un tomēr. Ir vērts padomāt, vai savus vecākus apciemojat pietiekami bieži. Ja nē, varbūt tomēr atlikt malā savas vēlmes un aizbraukt ciemos? Īpaši jau tad, ja mamma vai tētis dzīvo viens pats.

Pirms gada, diviem sociālajos tīklos cilvēki dalījās ar vācu veikalu ķēdes Edeka Ziemassvētku reklāmu. Stāsts bija tāds: opītis dzīvo viens un pirms svētkiem sāk saņemt apsveikuma kartītes un zvanus no saviem bērniem un mazbērniem. «Mīļo tēti! Nedusmojies, bet mēs šoreiz nevarēsim aizbraukt, priecīgus svētkus!» «Ak, tēti, tiksimies citreiz, diemžēl nebūsim uz Ziemassvētkiem…» Un tā visi bērni… Svētku vakarā opītis viens apsēžas pie galda, paēd svētku vakariņas un jūtas patiešām skumji. Un tad pēc neilga laiciņa viņa bērni katrs savā pilsētā saņem vēstuli ar sēru vēsti, ka tētis ir nomiris un jābrauc uz bērēm. Visi pārdzīvo, izraujas no darbiem, kravā koferus un steidz uz tēva mājām pavadīt viņu pēdējā gaitā. Pie tēta mājas vārtiņiem visi satiekas, apskaujas, ieiet mājā un redz, ka istabā jau saklāts galds, deg svecītes… Un pēkšņi no virtuves lēnītēm iznāk tētis. Dzīvs! Un saka tā: «Mīļie mani, kā gan citādi lai es panāku, ka atbraucat un ka visi varam pabūt kopā?» Nav vārdiem vietas, cik visi jutās laimīgi un cik mīlestības un prieka pilns vakars izvērtās, visiem kopā sēžot pie saklātā galda… Bet vai patiesi citādi nevar?

«Jā, šis stāsts uzskatāmi parāda – tad, kad ir bēres, arī tie cilvēki, kuri vienmēr ir aizņemti, vienmēr atbildīgos amatos, kuriem vienmēr kaut kas ir svarīgāks, ierodas. Tikai tam cilvēkam, kurš nomiris, nu jau tas ir pilnīgi vienalga. Un te tas ir – svarīgais jautājums arī pirms svētkiem, kas tuvojas: cik ļoti mēs, dzīvi esot, esam gatavi atteikties no kaut kādiem apstākļiem, lai saprastu un parādītu, cik vērtīgs un dārgs mums ir kāds cilvēks?» vaicā Gunta Jakovela.

Nesteidzies!

Ir piedzīvoti arī tādi svētki, kad esam noskrējušies, lai tikai kādu neaizmirstu – pulksten 11 iebraucam pie Marijastantes, pulksten 13 jau esam otrā pilsētas galā pie Jāņonkuļa, pēcpusdienā jābrauc uz laukiem, bet pa vidu vēl jāapciemo saslimusī kolēģe… Kas tas ir? Kam to vajag?

«Protams, reizēm īss apciemojums un pat tikai zvans tantei ir ļoti vērtīgs! Bet der padomāt, ka varbūt ir vērts ieviest šo zvanu kā regulāru ikmēneša tradīciju, ne tikai Ziemassvētkos? Zināms, ka šis laikmets ir nenormāli skrejošs – mēs skrienam, strādājam, ražojam, patērējam, bet kā cilvēks cilvēkam kaut kādā ziņā cits citam zūdam. Cilvēki ir ļoti nodarbināti paši ar sevi – visur to vien dzirdam, ka viss ir atkarīgs no tevis paša, tev jābūt pašam par visu atbildīgam, pašpietiekamam, pašrealizējušamies,» novērojusi psihoterapeite.

Iespējams, tāpēc, ka cilvēki vairāk ir nodarbināti katrs ar sevi, grūtāk ir iedziļināties citos cilvēkos. Arī lūgt, piedāvāt un pieņemt palīdzību kļuvis kaut kā grūtāk. Tāpēc e-pastu un sociālo tīklu laikmetā tomēr aicinu apsēsties, ar roku uzrakstīt apsveikumus vai piezvanīt tālāk dzīvojošiem radiem un draugiem, veltīt tam savas domas un laiku… Parunāties. Ieklausīties. Bet pie tiem, kas visdārgākie un tuvākie, aizbraukt ciemos un nesteigties prom.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+