Revazs Khvedelidze — gruzīns, ko pazīst daudzi latvieši, kas viesojušies Gruzijā

Psiholoģija
Anna Peipiņa
Anna Peipiņa
14. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Ar Rezo es iepazinos pagājušajā rudenī, apceļojot Gruziju. Pēc tam izrādījās, ka Latvijā par viņu jau klīst leģendas un viņu pazīst krietna daļa šajā zemē pabijušo tautiešu.

Rezo pilnais vārds ir REVAZS KHVEDELIDZE, un aiz spridzīgā, gandrīz vienmēr smaidīgā vīrieša ārienes slēpjas pamatīgas zināšanas, liela dzīves pieredze, un, pats galvenais, īsta gruzīna sirds.

– Tu esi Tbilisi iedzimtais, vai ne?

– Jā, uzaugu tipiskā Tbilisi rajonā ar nelielām ieliņām, toties lieliem iekšējiem pagalmiem, kuros visi pulcējās un visi visus pazina. Tagad pilsēta ir mainījusies, un tā tam acīmredzot arī jābūt, tomēr manī mīt zināma nostalģija pēc tālaika Tbilisi. Šī pilsēta vienmēr bijusi radoša – labi atceros, kā vienā no pagalmiem pulcējās dzejnieki, runāja savu dzeju un, kad aizrāvās, sāka sacerēt turpat uz vietas jautrus pantus, kuros cits citu apcēla un vilka uz zoba.

Diemžēl kādā brīdī mammu sāka uztraukt šī mana ielas dzīve, un viņa pārcēla mani uz skolu, kur varēja pieskatīt, jo pati tajā strādāja par skolotāju. Tas bija otrā pilsētas galā. Bet varbūt labi vien bija, ka tā, jo vairākus manus tālaika draugus piemeklējis visai bēdīgs liktenis… Turklāt mani glāba sports. Tajā burtiski dzīvoju. Un devos studēt sporta pedagoģiju un sporta medicīnu.

Foto: Shutterstock
Foto: Shutterstock

Zinu, ka tavā dzīvē bijis arī militārs periods.

– Tas nebija nekāds priecīgais laiks. Deviņdesmitie gadi, Krievijas agresija, okupētās teritorijas… Nācās pārorientēties no sporta uz kara lietām. Par laimi, viss palēnām sāka sakārtoties, un es kaut kā sapratu, ka ne militārā karjera, ne dienesta pakāpes tomēr nav tas, ko sirds kāro. Vairāku iemeslu dēļ es ļoti labi pārzināju gandrīz vai visu Gruziju, tāpēc nospriedu, ka tūrisms ir mana īstā vieta. Ne tikai kā bizness.

Vai ir labāka iespēja stāstīt patiesību par savu valsti kā atvest šurp cilvēkus un parādīt viņiem visu, kā ir? Par mūsu zemi joprojām izplata daudz dezinformācijas un pat melu.

Un es tad daru, ko varu. Kad 2008. gadā atkal sākās karš, man toreiz zvanīja žurnālisti no jūsu LNT, lai palīdzu veidot reportāžas, un kadri, ko jūs tolaik redzējāt, bija filmēti ar manu palīdzību. Par to esmu lepns.

– Ja tev trijos vārdos būtu jāpasaka Gruzijas būtība, ko tu teiktu?

– Ā, tas ir ļoti viegli! Jo mums ir tieši trīs galvenie vārdi, uz kuriem viss turas. Gruzīniski tas skan: Ena. Mamuli. Sarvmunoeba. Valoda. Dzimtene. Ticība. Turklāt katrs viens pats par sevi nav iedomājams bez šīs kopības. Jo tev ir jāciena sava valoda, jāmīl sava dzimtene un jātic Dievam. Viss pārējais nāk klāt. Tā, man liekas, ir jādzīvo, jo īpaši, ja pārstāvi mazu valsti. Tad tu būsi garā stiprs.

Protams, mūsdienās daudz kas mainās, arī vērtības. Iekonservēt neko nevar, taču var saglabāt tā, lai tā neliktos vakardiena arī bērniem.

Piemēram, ir daudz skaistu, senu gruzīnu melodiju, kas tagad apdarinātas mūsdienu aranžējumā, un tās ir ļoti patīkami klausīties. Tur skan gruzīnu senie instrumenti kopā ar mūsdienu instrumentiem, piemēram, basģitāru. Ir jāmāk savienot seno ar moderno. Gruzijā to varbūt nedaudz vieglāk saglabāt, pateicoties slavenajām galda tradīcijām, ko pat UNESCO atzinis par pasaules nemateriālās kultūras sargājamu daļu. Un gruzīnu galda tradīcijās tiešām nekas daudz nav mainījies. Ir nemainīgs runu teicējs tamada, kurš pie galda ir ķeizars un dievs. Pat ja pie galda sēž Valsts prezidents, viņš būs tikai nākamais pēc tamadas.

Protams, nekādu šaubu!

– Vai taisnība, ka gruzīnu dejas cēlušās no karavīru cīņu mākslas?

– Jā, ir daudz cīņas elementu, kas pārvērsti dejas soļos. Man tas šķiet ļoti skaisti, ja tauta spēj savu kara agresiju pārvērst mākslā. Daudzi tuvcīņas elementi ir dejās, tāpēc gruzīnu dejas ir tik straujas. Mūsu senči gandrīz vienmēr cīnījās ar pārspēku, un, kad piecsimt cilvēkiem bija jāstājas pretī vairākiem tūkstošiem, vienam gruzīnam vajadzēja tikt galā ar pieciem turkiem.

Tāpēc zēni vienmēr audzināti kā aizstāvji. Savulaik piedalījos seno gruzīnu kaujas mākslu atjaunošanā un zinu, ka zēnus, piemēram, mācīja peldēt ar sasietām rokām un kājām. Jo mazus zēnus nereti izzaga, lai papildinātu svešus karapulkus, un sasietus veda pāri jūrai. Lai zēns varētu aizbēgt, viņam bija jāmāk izpeldēt ar sasietām rokām un kājām. Daļa izglābās, daļu, protams, aizveda. Turklāt gruzīnu zēnus mācīja karot tā, lai tu pretinieku nevis nogalinātu, bet neitralizētu tiktāl, ka tas vairs nav karotājs. Tā ir ļoti būtiska lieta, kam saknes nāk no Gruzijas senās kristīgās pagātnes, – galu galā Gruzijā kristietība ienāca jau 4. gadsimtā. Jo tu neesi šo dzīvību dāvājis, tu arī nedrīksti atņemt. Protams, karš ir karš, nebūsim naivi, bet tīri filozofiski uzstādījums ir šāds.

– Kā tev šķiet, pēc kā cilvēki brauc uz Gruziju?

– Pēc emocijām. Pēc atvērtības un mīlestības. Es noteikti negribu apgalvot, ka citur to nevarētu saņemt, bet pie mums tas notiek ļoti ātri. Man ir stāstījuši, sak, es tikai pajautāju, kā atrast kādu ielu, bet man ne tikai izstāstīja, vēl mājās ieaicināja un beigās pat vīnu uzdāvināja. Gruzīns kļūst slims, ja viņam ilgāku laiku neviens nav nācis ciemos. Tad liekas, ka dzīve īsti nenotiek.

No kurienes nāk jūsu viesmīlība?

– Nu, dorogaja, tad jau mums ar tostiem jāsāk! Ir labi zināms tosts par to, kā brīdī, kad Dievs dalīja tautām zemi, gruzīns nokavēja. Kad Dievs jautāja, kur šis bijis, gruzīns atbildēja: «Kungs, sēdēju ar viesiem pie galda un slavēju tevi!» Nu, gruzīni jau labi diplomāti arī, protams… Tā nu Dievs sapriecājies un atdevis gruzīniem sev noskatīto zemi. Taču par to turpmāk gruzīnam katrs, kas pieklauvēs pie durvīm, jāuzskata par Dieva sūtni un attiecīgi arī jāuzņem. Mēs nebaidāmies atvērt sirdi ne savējiem, ne svešiniekiem.

Gruzija nav liela zeme, bet tā ir ļoti dažāda, pat klimatiski. Arī kalni atšķiras – citviet ar mežiem, citviet ar klintīm. Kad velku laukā fotoaparātu, man saka: tu taču te jau desmitreiz esi bijis, kas tevi var pārsteigt? Bet kalnos nav divu vienādu kadru. Turklāt Kaukāza kalni taču ir jauni, tie joprojām elpo, mainās. Atbrauc ar grupu pēc pusgada un redzi – re, tā nogāze jau ir mazliet citāda! Kaut kas nogruvis. Tā lielā akmens vairs nav. Pie kalniem nevar pierast kā pie rīta kafijas. Tie vienmēr pārsteidz. Kalni – tā ir mana brīvība. Tur vieglāk elpot.

– Atceros kādu epizodi no mūsu brauciena kalnos, kad izrādījās, ka drošības apsvērumu dēļ strauji jāmaina plāni. Ne visiem tas toreiz patika, bet tu biji nepiekāpīgs. Šis darbs tomēr prasa arī raksturu.

– Kalni nav vieta, kur spēlēt demokrātiju. Ja esi atbildīgs par cilvēkiem, tad tu pieņem gala lēmumu. Šādās situācijās mani neuztrauc, ka mani uzskatīs par vāju vai pat bailīgu. Tas viss ir nieki. Es varu riskēt ar sevi, nevis ar citiem. Ja ar mani ir grupa, tobrīd esmu brālis, vīrs un tēvs. Es atbildu.

– Skaisti. Man liekas, ka pēc tā mazliet ir noilgojušās daudzas sievietes.

– Par to man grūti spriest, taču skatos, ka pat Gruzijā ir parādījies zināms vīrišķības deficīts, ja runājam par patiesu vīrišķību, nevis skaļu izrādīšanos. Tas ir pārsteidzoši, bet izskatās, ka sociālu satricinājumu brīžos daļa mūsdienu vīriešu izrādās vājāki nekā sievietes. Viņi ātrāk ieslīgst depresijā, pesimismā. Esmu pat dažiem saviem paziņām teicis: skaties, sievietes kaut kā cīnās, ķepurojas, izgrozās, bet ko tu čīksti? Man tas nav saprotams. Bet nu ceru, ka tomēr katrā gruzīnā sēž lepnums un agri vai vēlu tas pamostas un liek strādāt.

– Tomēr priekšstats, ka visi gruzīnu vīrieši ir strauji un karstasinīgi, laikam ir maldīgs?

– Tā ir. Man ir kolēģis no Račas reģiona. Turienes vīrieši ir slaveni ar lēnīgumu. Tie ir paši lēnīgākie gruzīni. Par viņiem ir pat ironiska komēdija Pats ātrākais gruzīns. Divpadsmit reģionu, divpadsmit raksturu. Kalnieši, piemēram, svani vai khevsuretieši, kas dzīvo skarbākos apstākļos, ir citādi nekā ielejā, kur vari sēdēt zem ķirškoka un spļaut kauliņus. Bet pat Latvijā latgalieši atšķiras no kurzemniekiem, vai tad ne?

– Saki, vai gruzīnu vīrietis drīkst skumt?

– Tu par nenotikušas mīlestības skumjām?

– Nu, piemēram.

– Tāpēc jau mums ir tik daudz vīna pagrabu… Lai gan vispār mūsu terapija ir dziesmas. Mēs savas skumjas drīzāk izdziedam. Šādos mirkļos labi der arī duduks, tāds pieklusināts, smeldzīgs instruments… Sēdi ar draugu pie vīna trauka, klausies… Gruzīns nenoliedz skumjas, neaprok tās, viņš tās palaiž vējā ar mūzikas skaņām. Bet nav nekāds brīnums, ka pakāpeniski vakara gaitā skumjā mūzika kļūst aizvien jautrāka un jautrāka. Bija tāds gadījums: nomira vecenīte, 92 gadi, skaists, ilgs mūžs. Pēc stundasbēru mielasts palēnām vien kļuva aizvien skaļāks, aizvien jautrāks, beigās nevarēja saprast – bēres vai kāzas.

Mazdēlam delikāti bildu, lai nepārdzīvo, ka tā viss tik traki aizgājis, viņš saka – ko tur, vecmāmiņa teica, lai viņas bērēs visi dziedātu un priecātos.

Gruzīniem visas emocijas ir saistītas ar divām lietām – mūziku un vīnu.

Tas gan nenozīmē, ka mums staigātu vai gulētu sētmalē piedzērušies. Pirmkārt, ja nu tomēr kāds nav novērtējis savus spēkus un iereibis par daudz, draugi nekad neatstāj viņu vienu pašu. Otrkārt, mums ir arī cita dzeršanas, teiksim tā, tehnoloģija. Gruzīns viesībās neiztukšo glāzi bez tosta. Vispirms iet obligātie tosti, tad mazliet mazāk obligātie, tad pavisam neobligātie… Beigās viss ievelkas uz trim, četrām, pat piecām stundām. Pa šo laiku tiešām katrs var izdzert vairākus litrus vīna. Bet ar lielām pauzēm. Turklāt jāzina, ko vajag ēst, ja gaidāma ilga pasēdēšana.

– Un ko vajag ēst?

– Nu, dorogaja, tās jau tādas gruzīnu viltības… Labi, vienu pateikšu. Katrs, kurš zina, ka nākamajā dienā viņam jāpilda tamadas pienākumi, zina arī to, ka laikus jāsāk ēst treknu ēdienu. Jo tamada ir paraugs visiem un nedrīkst tikai izlikties, ka dzer. Bet šim amatam arī neizvēlēsies cilvēku, kas nespēs turēt. Kā jau teicu, tas ir ļoti nopietns, godpilns pienākums. Lai gan no filmām un sadzīves jokiem radies priekšstats, ka tas tāds jautrības uzturētājs, tā nav tiesa. Tamadam jāspēj pazīt cilvēkus, just viņu noskaņojumu un jābūt daiļrunīgam – lai viesi apklustu arī pēc desmitā tosta un klausītos.

Esmu dzirdējis tostu augstākās pilotāžas līmenī, tie bija dzejā, un tur bija ievīti vēstures fakti un notikumi. Labs tosts ir intelektuāla lieta.

Gribi stāstu? Reiz ar mikroautobusu braucu pie saviem draugiem uz Rietumgruziju. Vasara, četrdesmit grādu karstums, tomēr šoferis lūdz, vai mums nekas nav pretī, ja viņš pa ceļam uz mirkli piestās mājās, kaut kas sievai bija jānodod. Mēs piekrītam, taču viens no pasažieriem izrādās ļoti nīgrs un visu ceļu čīkst, ka jāsteidzas. Jā, jā, ir arī tādi gruzīni… Piebraucam pie mājas, izrādās, pagalmā saklāts galds. Šoferis aicina visus uz mielastu. Un tieši to nīgro vīru aicina būt par tamadu. Tātad par galveno pie galda. Tev vajadzēja redzēt, kā tas vecis pārvērtās! Tā aizrāva pasažieru kompāniju, ka pēc tam pa ceļam vēl divreiz stājāmies ceļmalas restorānos, tikai trijos naktī bijām galā. Lūk, ko nozīmē tamada!

– Rezo, tev ir savs mīļākais tosts?

– Par sievietēm, protams, par ko gan citu! Bet ja nopietni… Mīļākie tosti mainās, jo ar gadiem tu arī pats mainies. Man ne sevišķi sen mūžībā aizgāja mamma, un tagad es vienmēr saku tostu par visām mātēm. Tas tagad man īpaši dārgs.

Bet tosti ir radošs process. Tur tā nevar kā anekdoti nostāstīt. Tad sanāk bez sirds un bez dvēseles, kā biroja sapulcē. Tāpēc varu teikt tikai to, kas no sirds; ja tas nesader ar situāciju, labāk paklusēju.

– Klau, Rezo, ir viens, kas Gruzijā mani joprojām mulsina, un tas saistās tieši ar mielastu. Tas, ka sievietes apkalpo, nes ēdienus, bet pašas pie galda nenāk. Tur sēž veči un viesi. Vienlaikus jūtu, ka sievietēm tomēr ģimenē ir liela teikšana. Kā tur īsti ir?

– Tas nav tik vienkārši, no pirmā iespaida ātri var izdarīt virspusējus secinājumus. Mums sieviete ir pats svētākais, kas var būt, – es to nopietni saku. Māte, māsa, sieva. Mēs viņas dievinām. Bet pie tradicionālā gruzīnu galda tiešām ir lomu sadalījums – vīrietis izklaidē viesi, sieviete gatavo ēdienus. Vai pirmais ir daudz vieglāk – nu, par to vēl var diskutēt. Turklāt pie mūsu galda nekad nenes visus ēdienu uzreiz, to dara pakāpeniski, lai neatdziest. Kādam taču tas ir jādara. Ja gruzīns grib, lai sieva izbauda vakaru, viņš ved viņu uz restorānu.

– Un kas gruzīnam ir mīlestība?

– Viss.

– Nu jau gan. Tu bieži uzsver, ka galvenais dzīvē ir ģimene.

– Arī manu draugu vidū ir vīrieši, kas pametuši ģimenes. Uzskatu viņus par vājiem. Es arī esmu tikai cilvēks, un jūtu dzīvē visādi var gadīties, bet jūtas jāmāk arī savaldīt. Ja vīrietis nav akls, viņš nevar nepamanīt skaistu sievieti, bet jāmāk turēt sevi un savas jūtas. Citādi tava dzīve var sagrūt vienā mirklī. Protams, vari izrādīt sievietei savas simpātijas, bet to vajag prast, nepārejot smalku robežu. Vienlaikus sievietei, ar kuru tu sarunājies, jājūtas mazliet īpašai. Un, pat ja tev grupā ir desmit sieviešu, katrai jājūtas mazliet karalienei.

– Latvijā tev ir daudz draugu un paziņu. Kas, tavuprāt, saista gruzīnus un latviešus?

– Latvija man ir ļoti tuva zeme. Reiz, būdams te, uzsaucu tostu par to, ka man ir divas mīlestības – Latvija un mana sieva. Sieva uzreiz jautāja: «Bet kāpēc es esmu tikai otrā?» Patiesībā abām mūsu zemēm ir daudz kopīga. Mūsu ceļš uz neatkarību arī ir līdzīgs. Mēs zinām, ko nozīmē būt mazai valstij, un jūs zināt. Turklāt jūs ļoti mūs atbalstījāt, kad 2008. gadā sākas karš, bet mēs, gruzīni, visu atceramies. Arī jūs mēģināt sargāt savas tradīcijas. Jūsu Dziesmu svētki – tas ir kaut kas apbrīnojams. Mana ģimene bija klāt pagājušajos Dziesmu svētkos, draugi palīdzēja dabūt biļetes. Es gribēju, lai mani bērni redz, kas tas ir. Un – sirsnība. Bieži vien cilvēki neiedziļinoties uzskata, ka baltieši ir vēsi. Es vienmēr viņiem iebilstu. Kā var būt vēss cilvēks, ja mirklī, kad es saku tostu, viņam acīs ir asaras? Tātad viņš mani klausās ar atvērtu sirdi!

Nu, un, protams, es nebūšu gruzīns, ja nepateikšu, ka Latvijā ir ļoti skaistas sievietes.

Man liekas, ka latvieši mācās no gruzīniem atvērtību. Kas gruzīnus saista latviešos?

– Kad pirmoreiz nokļuvu Līgo svētkos, tas bija tik skaisti – pļava, visi tautastērpos, meitenes vainagos, līganas dziesmas, ugunskuri. Un tāds miers… Draugiem teicu – ja tik daudz gruzīnu savāktu vienā pļavā, tur būs viens vienīgs adrenalīns, vulkāns! Bet jums tik harmoniski, visi kā daiļi putni pa pļavu staigā… Bauda skatīties. Mēs apmaināmies – mūsu adrenalīns pret jūsu mieru.

Vēl man šķiet, ka jūs dažkārt nenovērtējat sevi.

Reiz braucām pa Gruziju ar latviešu grupu, skatāmies – jauns puisis tirgo arbūzus, apstājamies. Viņam kājās kamuflāžas bikses no NATO uniformas. Prasa, no kurienes man viesi. Saku – no Latvijas. Viņš saka – o, tu nezini, kas tie par cilvēkiem! Es saku – kā nezinu, es gan zinu! Izrādās, viņš dienējis Irākā, tur bijis jaukts latviešu, gruzīnu bataljons – gan jau ne nejauši, armijas psihologi zina, ko dara. Un viņš stāsta, ka latvieši – tie ir tādi puiši! Drosmīgi, uzticami, nekad nenodos. Nu gluži kā gruzīni, tikai drusku gaišāki! Tā mēs izsmējāmies, un viņš mums piekrāmēja pilnu auto ar arbūziem.

Zini, vajag dzīvot tā, lai paspētu iesēt daudz laba. Man ir dēls un meita. Meitai seši gadi, viņa gatavojas braukt uz Rīgu ar savu baletskoliņu un jau zina, ka viņas koncertu nāks skatīties daudzi mūsu latviešu draugi. Priecājas kā maza primadonna. Smieklīgi, protams, bet arī skaisti, ka sirsnību, ko esmu sējis, tagad ievāks mana mazā meitiņa.

Tas man liekas arī pats galvenais – atstāt skaistas pēdas aiz sevis. Līdzi jau tāpat neko nepaņemsi. Bet aiz tevis vienmēr paliek taciņa. Kāda tā būs – ziedos vai dubļos –, tas jau atkarīgs no tevis. Klau, dorogaja, mums taču te pilnīgi tosts radās!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+