Protests pret veiksminieku kultu – lēnā dzīvošana

Psiholoģija
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
9. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Unsplash
Ko tur slēpt, ik pa brīdim kārdina doma par lēnu, skaistu, līdz sīkumiem izgaršotu dzīvi. Kā romantiskās filmās. Šis savādais pavasaris daudzus bija burtiski iesviedis lēnas mājas dzīves rāmjos, jo gandrīz viss bija apstājies. Vai tā bija tā īstā lēnā dzīve? Un ko ar šo pieredzi iesākt tālāk, pirms atkal nav ierāvis vāveres ritenis? Un ko tad, ja darbu un pienākumu virpulī lēnā dzīve šķiet kā nesasniedzama privilēģija?

Protams, lēnā dzīve pieder pie modes lietām. Slow food, slow beauty, slow life – lēnais ēdiens, lēnais skaistums, lēnā dzīve un tā tālāk. Patiesībā šī modes lieta sākās jau astoņdesmitajos, kad itāļi sacēlās protestā pret ātrās ēdināšanas karali makdonaldu pie leģendārajām Spāņu kāpnēm Romā. Kad itāļi sadusmojas, tad viņiem vajag izgāzt visu, kas uz sirds, un tas izvērtās par protestu pret ko vairāk – pret kaitinošo veiksminieku kultu un ar to saistīto nemitīgo spriedzi, kas nemitīgi atgādina: tu nedrīksti atpalikt, tev jātiek līdzi, jāpierāda, ka esi veiksmīgs un jāpaspēj simtiem lietu uzreiz! Tad arī dzima lēnās dzīves ideja – kā filozofija un kā dzīvesveids. Un tā kļūst aizvien aktuālāka, jo spožie supervīrieši un supersievietes ar saviem sasniegumiem grozās pa priekšu vēl kaitinošāk nekā astoņdesmitajos, kad vismaz nebija sociālo mediju, kurā to visu atspoguļot. Turklāt mūsu latviskajai dabas mīlētāju un viensētnieku mentalitātei lēnais dzīves plūdums piestāv kā rudzupuķe matos.

Tomēr ārējās izpausmes var sajaukt galvu. Tev liekas, ka tu beidzot dzīvo lēno dzīvi, ēd savas garās brokastis, vēro pelargonijas pumpuru raisīšanos un vingro no rītiem, bet tad apstākļi tikai mazliet mainās, piemēram, beidzas ārkārtējais stāvoklis, nav vairs jāstrādā no mājām, un viss. Vairs nekādas lēnās dzīves, atkal skrējiens. Kā tas var būt tik nepastāvīgi un gaistoši?

Un ko darīt, ja ir mazi bērni, dārzs, darbs, vecāki, par kuriem jārūpējas, un sarakstiņš ar miljons obligātajiem darbiem? Tad frāze lēnā dzīve pat mazliet šķiet kā zobošanās. Bet patiesībā tieši ar šo komplektu tā ir vajadzīga visvairāk.

Tas nenozīmē apstāties

«Lēnā dzīvošana ir iekšējs uzstādījums,» ir pārliecināta psiholoģe Anda Gaitniece-Putāne. «Stāsts nav par to, kā fiziski apstāties un lēnāk kustēties, bet vairāk par to, kā mēs katra izjūtam savu dzīvi. Vai es tikai drudžaini joņoju?  Vai tomēr savā dzīvē izdaru diezgan daudz, bet rimtāk un mierīgāk? Lēnā dzīvošana ir stāsts par iekšējo izvēli, kad es ik pa brīdim sev ļauju atslābt un vienkārši pabūt – kaut ko darot vai vienkārši pasēžot ar klēpī saliktām rokām un skatienu debesīs,» teic psiholoģe. Tā ir iekšēja noskaņošanās, kad ik pa brīdim sev pajautājam – kas man ir svarīgi? Vai viss, ko es daru savā dzīvē, man tiešām ir jādara vai arī daru to ieraduma, spiediena vai savu iedomu dēļ?

Lēnā dzīve nenozīmē nedarīt, tā nozīmē darīt – tikai citādi.

Patiesībā tas cieši saistīts ar apzinātību – būt šeit un tagad, izbaudot notiekošo. Tad arī trauku mazgāšana var kļūt nevis par ātri padarāmu kārtējo darbu, bet par atslābinošu procesu, kuru izdzīvot ar jēgpilnības sajūtu.

Dzīvot lēnāk nenozīmē dzīvot fiziski lēnāk, svarīgāka ir spēja pāriet tā saucamajā esības modalitātē, kad jūti, ka dzīvo un šeit esi, – atšķirībā no darīšanas modalitātes, kurā tikai skrienam, plānojam un darbojamies.

«Ja esmu kontaktā ar to, ko daru, tad jūtos mierīgāk nekā tad, ja darot paralēli plānoju citas lietas, cenšoties sagrābt visu uzreiz. Ja esmu tikai šeit un tagad, tad arī smadzenes patērē mazāk enerģijas un mazāk nogurst,» skaidro Anda.  «Piemēram, ja stādu puķes, tad esmu tikai šajā procesā un pilnībā tam nododos.»

Joņošanas ritenis

Protams, ir daudz lietu, kuras vienkārši jādara, un tā ir svarīga dzīves daļa. Taču ir arī gana daudz lietu, kurās mums ir ļauta izvēle – darīt vai nedarīt. Taču mēs tomēr darām, un tad ir sajūta, ka darbs paņem daudz spēka, bet pēc tam nav ne gandarījuma, ne prieka, ne jēgas.

Brīžiem ir sajūta, ka joņošanas ritenis vienkārši pats mūs ierauj, taču tā gluži nav.

Joņot liek stress, kad ikdienas saspringums neļauj nervu sistēmai atslābt un rada drudžainuma sajūtu.

Joņošanas ritenī ierauj arī dzīvesstils, kas prasa izdarīt pēc iespējas vairāk un ātrāk, un, lai to visu paspētu, pašas sevi ieliekam multitāskinga jeb vairāku darbu vienlaikus darīšanas režīmā. Tādā kā autopilotā, kur viena darba laikā jau plānojam nākamo. Dzīvesstils piespēlē arī bailes no nebeidzamās konkurences – viss tik dinamiski mainās, ka, lai neizkristu no aprites, jāskrien divreiz ātrāk, citādi citi aizskries garām. Tas rada psiholoģisku spiedienu. Daudzdarīšanas režīms maina arī smadzeņu darbību – tās sāk pielāgoties ātri reaģēt uz apstākļiem un paspēt, nevis prātot un analizēt. Tāds ritms, kas it kā saka: «Dari, dari, dari!» Un beigu beigās daudzas lietas mēs darām nevis pēc apzinātas izvēles, bet vienkārši reaģējot uz notiekošo – kā eksperimentu peles. Tas nogurdina un paņem daudz enerģijas.

Dzīves negausība

«Tā reizēm cilvēks arī nonāk līdz mūža galam, pa īstam savu dzīvi nemaz neizdzīvojot. It kā biju, it kā darīju, daudz skrēju, bet paralēli nemitīgi plānoju nākamos soļus un darbības. Nedēļa paskrēja, mēnesis paskrēja, gads – bet ko es īsti piedzīvoju, kas notika, kā es jutos? Vienkārši netika sev iedots laiks, lai to visu pārdomātu. Un netika izdarītas izvēles – vai man tas der, vai neder,» atzīst psiholoģe.

Steidzoties parasti nemaz nav iespējas pamanīt, ka daudz kas no garā darbu saraksta tiek darīts vai nu vienkārši ieraduma pēc, vai tāpēc, ka liekas – citi to no manis sagaida. Iespaido arī vilinošas reklāmas, dažādi dzīves veiksminieki un influenceri, kuru dzīvesstilam it kā jālīdzinās. Un reizēm mūs dzen mūsu iedomas. Tā ir mūsdienu dzīves negausība un alkatība – pēc iespējas vairāk izdarīt, iegūt, piedzīvot.

Ir vēl viena mūsdienu iezīme – daudzi nav pieraduši vienkārši būt ar sevi.

Liekas – ja vienkārši esmu, tātad neko nedaru.

Un, ja neko nedaru, tātad nedzīvoju. Ir arī bail palikt iekšējā klusumā, jo tad var uznirt daudzi būtiski jautājumi, kurus ir bail sev uzdot. Lai izbēgtu no trauksmes par to, neapzināti turpinām skriet vāveres ritenī. Lai gan patiesībā būtu pašai ar sevi jāizrunājas un jāsaprot – kā tad ir ar šo dzīvesveidu, vai tas tiešām ir manējais? Vai tiešām tā es arī nodzīvošu šo, iespējams, vienīgo dzīvi – nemitīgā skrējienā?

Patiesībā uz šo jautājumu var būt divu veidu atbildes, un abas būs pareizas. Nebūt ne visiem gribas un pat vajag no šī ātrvilciena izkāpt!  Ir temperamenti, kuriem tiešām vajag dzīves asumu un ātrumu, cilvēki, kuriem patīk dinamiskums, un tieši tas dod enerģiju. Ja tā ir godīga atbilde pašai sev un ātrā dzīve piepilda ar gandarījumu un dzīves garšu, tad – lūdzu, skrien! Varbūt tikai regulāri pieskati un parūpējies par veselību, lai ķermenis spēj to visu izturēt.

Sākt ar pamatiem

Taču viss ir citādi, ja skrējiens rada trauksmi un neizdzīvotas dzīves sajūtu.

Ir vingrinājumi un tehnikas, kas palīdz tuvoties lēnajai dzīvei. Lēnās dzīves guru iesaka, piemēram, atrast meditatīvus hobijus, brīvdienās klausīt savam ritmam un neskatīties pulkstenī, gūt kaifu no klusuma un miera (bez televizora!), neskriet vienā dienā uz diviem kultūras pasākumiem, mājas uzkopšanu sadalīt vairākām dienām, nevis saraut visu vienā sestdienā …

«Bet jāsāk ar pašiem pamatiem. Nepietiek ar to, ka pasēdēšu piecas minūtes un sajutīšos mierīga,» teic psiholoģe. Tādu sēdētāju pēc brīža var noslīcināt nervozu domu lavīna: «Šausmas, bet kas man tagad jādara? Bija taču tik daudz kas jāpaspēj!»

Ja gribas kaut ko savā dzīvē mainīt, vispirms jāsaprot, kas īsti tieši tavā dzīvē rada skrējienu. Kamēr nebūs atbilžu uz būtiskajiem jautājumiem, ar ārējo darbošanos vien neizdosies iegūt mieru. Tā ir iekšēja saruna pašai ar sevi – kā es dzīvoju, ko daru un kā jūtos ar to, ko daru? Ja tas neapmierina, tad jāpajautā – hallo, bet kāpēc es tā joņoju, ko es baidos nokavēt? Vai tā ir objektīva nepieciešamība? Varbūt tās ir bailes? Varbūt baidos – ja nepiedalīšos visos projektos, ko man piedāvā, izkritīšu no aprites? Ja nebūšu apmeklējusi visus stilīgos pasākumus, tad izskatīsies, ka nedzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Ja negrozīšos sociālajos medijos, par mani vispār aizmirsīs. Ja nepelnīšu vairāk, tad nebūšu veiksminiece… Tā ir būtiska saruna ar sevi par savām vērtībām un to, kas sniedz gandarījumu.

«Cilvēki, kuriem izdevies savu dzīves veidu pārkārtot uz lēnāku ritmu, ir atbildējuši uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Kas man patiešām svarīgs dzīvē? Kādas ir manas vērtības? Kam gribu veltīt savu dzīves laiku? Kur saredzu jēgu un piepildījumu? Un tad jau var veidot kaut ko jaunu saskaņā ar šīm atbildēm,» skaidro psiholoģe.

Lēnāku dzīvošanu palīdz praktizēt jau minētā apzinātība.

Tā palīdz izvairīties no sajūtas, ka tava dzīve vienkārši tiek nojoņota. Kad iemācies izbaudīt mirkli, tad samazinās skrējiena sajūta. Pavisam vienkāršs triks – var darba dienas vidū izskriet cauri Vērmaņdārzam, pat īsti to nepamanot. Bet ar šeit un tagad izjūtu var piecas pastaigas minūtes parkā piedzīvot kā mazu atvaļinājumu, pēc kura var atkal kādu laiku dragāt. Un pēc tam atkal apstāties un kaut uz brīdi ļaut sev mierīgi atslābt. Un varbūt pat izbaudīt.

Piespiedu lēnā dzīve

Ir cilvēki, kas sapņo par lēno dzīvi kā ideālu, bet ir cilvēki, kas apstākļu sakritības rezultātā vienkārši attopas ārēji lēnā dzīvē un par to nemaz nepriecājas. Reizēm arī pēc laba darba pazaudēšanas dzīve visādi citādi ir piepildīta – laiks bērniem un vīram, garas pastaigas un ilgas brokastis, dārzs, draudzenes, un naudas arī kopumā pietiek. Bet iekšēji grauž nogurdinošs tārpiņš, kas neļauj to ne izbaudīt, ne novērtēt, un tas nemitīgi atkārto: tu esi lūzere

«Tad jāsaprot, kuras ir tās domas, kas provocē trauksmi, un jāizvērtē – vai tās man palīdz vai gluži otrādi? Ja nepalīdz, jāaprunājas ar sevi, jāatrod citas, veselīgākas domas, un urdošajām domām jāliek pretī racionāli pretargumenti. Arī šopavasar daudzi zaudēja darbu un nezina, cik ātri to atkal atgūs vai atradīs ko citu. To mēs ietekmēt nevaram, tāpēc atliek to pārdzīvot ar filozofisku mieru. Tas, ko varam ietekmēt, – šajā laikā attīstīt savas profesionālās spējas vai meklēt citu vietu darba tirgū,» racionāli vērtē Anda Gaitniece-Putāne.   

Atšķiras tas, kā nonākam lēnajā dzīvē, – vai es pati sev uzbūvēju lēnās dzīvošanas pasauli un to izbaudu vai arī dzīve mani piespiedu kārtā tajā iemet. Iespējams, citos apstākļos tas pats cilvēks, kurš pēc darba zaudēšanas uztraucas par savu pārāk lēno dzīvi, pats meklētu, kā trako skrējienu apturēt. Taču cilvēkam ir svarīgi, lai tā    ir viņa paša izvēle, nevis uzspiesti apstākļi.

Ieradumi un mazi vingrinājumi:

  • Mazā elpošanas prakse. No rīta pamosties, izkāp no gultas un apzināti ļauj sev mierīgi paelpot: mierīga ieelpa un dziļa, lēna izelpa. Pirms atgriez ūdenskrānu – mierīgi paelpo. Pirms dzer rīta kafiju – vairākas mierīgas ieelpas un izelpas. Tā mēs pieradināmies saslēgties ar sevi un esošo brīdi un noskaņoties uz mierīgāku frekvenci. Šī prakse palīdz nomierināties arī veģetatīvajai nervu sistēmai.
  • Vērtīgi ikdienā apzināti ieviest darbības, kuras ļaujam sev veikt mierīgi un nesteidzīgi. To pašu rīta kafiju var nevis dzert steigā, bet piecelties 10 minūtes agrāk, un ļaut sev izbaudīt rimtumu un mieru.
  • Kad traucē domu jūklis, kurš neļauj būt šeit un tagad, pavēro un paanalizē savas domas. Vai tās tev pašlaik palīdz? Vai, gluži otrādi, traucē un nogurdina? Tad jāiemācās uztvert domu tikai kā domu, nevis absolūtu realitātes atainojumu. Un jāizlemj, ko darīt ar negatīvajām un trauksmainajām domām. Pamēģini tās it kā no malas novērtēt: re, ko es nodomāju, un tas man radīja trauksmi! Es šo domu tagad atlaižu un koncentrējos uz to, ko šobrīd varu ietekmēt, un uz to, ka darīšu labāko, ko varu.
  • Lai mazinātu trauksmi, savā prātā nosauc piecas lietas, ko šajā brīdī redz tavas acis. Tad uzskaiti, kādas piecas dažādas skaņas vari sadzirdēt. Tad piecas sajūtas, ko jūt tavs ķermenis. Kamēr tu to uzskaiti, nav laika, piemēram, domāt, ka darbs neizdosies, un traucējošā doma kaut kur aizpeld. Vienlaikus tu iegūsti pieredzi, ka nevis domas pār tevi valda, bet tu vari ar tām kaut ko iesākt. Piemēram, izvēlēties domu atlaist, ja tā tev nepalīdz.
  • Kad priekšā vairāki darbi, vienā laika sprīdī centies veikt tikai vienu darbību, fokusējot uz to visu savu uzmanību. Tikai vienu, nedomājot par citām. Kad tā pabeigta, var ķerties pie nākamās. Un tā pa vienai – bez kāda multitāskinga!

Pārējie lēnie

Ar lēno dzīvi saistās ne vien fāstfuda pretmets lēnais ēdiens, bet arī lēnā audzināšana, kad bērnu nesteidzina un neizdara spiedienu, lēnais skaistums kā rituāli, kurus var izbaudīt, lēnā novecošana kā dabiska ļaušanās laika zīmēm. Lēnā mode, kas nemainās katru sezonu, bet rosina pirkt kvalitatīvas lietas un tās patiešām novalkāt. Lēnie ceļojumi ar mierīgu iedziļināšanos un maziem attālumiem. Lēnā lasīšana ar izbaudīšanu un izlasītā analīzi…

Ko vēl tu gribētu savā dzīvē padarīt lēnāku?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+