Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir lūzuma punkts? Tā ir krīzes situācija. Reizēm mēs spējam to prognozēt, piemēram, profesionālo vai ģimenes krīzi. Lai gan esam pieraduši pie ikdienas rutīnas, kādā brīdī tomēr sākam apjaust, ka kaut kas vairs nav tā, kā vajadzētu. Šādos krīzes gadījumos cilvēkam ir jācenšas iegūt jaunu skatījumu uz dzīvi vai arī to pārstrukturēt.
Ir arī krīzes situācijas, kuras ietekmē ārēji notikumi, piemēram, finansiālā krīze, nelaime, smaga slimība. Tā var būt arī iekšēja krīze, ko izraisījuši ārēji notikumi, turklāt ne vienmēr ļoti pamanāmi. Lai cilvēks emocionāli sabruktu, dažkārt pietiek ar šķietamiem sīkumiem, kas kā pilieni krājas un krājas. Iespējams, apkārtējiem liekas, ka tas, kurš emocionāli sabrucis, pārdzīvo par niekiem, bet īstenībā viss ir palēnām sakrājies.
To var pateikt citādi
Sasniedzot lūzuma punktu, būtiski ir rast empātiju pašam pret sevi, jo šajā brīdī liels spēks ir domām un emocijām. Sabrukumā ārējās vai personīgās grūtības visbiežāk interpretējam kā neveiksmi, veidojot sev un citiem neveiksminieka tēlu: es esmu tas, kurš netiek galā ar savām grūtībām. Bieži vien tas situāciju pasliktina vēl vairāk. «Arī terapijā var dzirdēt, ka sabrukuma brīžos cilvēks sevi pakļauj self-defeating jeb pašiznīcināšanai. Tieši pretēji – no tā ir jāmēģina izvairīties, jo tas tikai padziļina krīzi,» skaidro Baiba Purvlīce.
Krīzes brīžos vārdi ir ļoti būtiski. Vārdu nozīmei ir jēga.
Piemēram, frāzē es vairs nevaru izturēt katram vārdam ir sava nozīme, un šo teikumu var formulēt arī citādi. «Terapijā mēs strādājam pie tā, ka šādus vārdus var pateikt citādi, piemēram, šis mēnesis man ir bijis grūts, – un tas skan citādi, saglabājot pateikto domu un pasakot reālo situāciju,» atzīmē psihoterapeite.
Ja cilvēks emocionāli grūtā brīdī sev piecas reizes no vietas atkārto, ka to vairs nespēj izturēt, tas nudien izslauka ārā beidzamās spēka un drosmes paliekas. Taču lūzuma brīžos tieši drosme un spēks ir vajadzīgākie resursi. Tāpēc ir jāpārdomā tas, ko sakām ne vien pasaulei, bet arī sev – lai tas nav pašdestruktīvi. Der sev pajautāt: ko es sev saku krīzes mirkļos, un vai tas man palīdz vai sagrauj vēl vairāk?
Labi, ja ir veselīga pieredze
Spēja tikt galā ar grūtībām veidojas pakāpeniski dzīves laikā un ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Jau bērnībā ir svarīgi iemācīt bērnu tikt galā ar pirmajām krīzītēm, lai veidotos veselīga pieredze, saskaroties ar grūtībām. Starp citu, jaunajai paaudzei tas varētu būt izaicinājums, jo sabiedrībā ir izteiktāka tendence pasargāt bērnus no visiem dzīves ļaunumiem un uzburt ideju, ka dzīve ir kā supervaroņu filmās. «Mēs šobrīd piedzīvojam to, ka tik ļoti gribam pasargāt bērnus no grūtībām, ciešanām, slimībām un nāves, it kā tās būtu kaut kādas patoloģijas. Tās nav patoloģijas, bet dzīves daļas!» uzsver psihoterapeite.
Piemēram, mazam bērniņam ir vēlme plosīties, skaļi raudāt un vicināt rokas un kājas.
Bērnam ir vajadzīga sajūta, ka viņš spēj nomierināties pats, un to var iemācīt ar nelieliem soļiem.
Mamma var dot šo pieredzi – sākumā viņa palīdz nomierināties, bērns to aptver, iemācās un ar laiku pats mēģina nomierināties. Tāpat arī pieaugušajiem. Brīžos, kad emocionāli sabrūc, ir jāatrod veids, kā tikt galā ar savām emocijas tā, lai tās nav destruktīvas. Tas, protams, neizslēdz sāpju pārdzīvošanu, bet tas palīdz iekšēji pārstrādāt emocijas. Dzīvē ir gana daudz situāciju, kurās mums kaut kas noiet greizi, bet svarīgi apzināties, ka kļūdīties ir cilvēcīgi un pieņemami, ka nespēj būt izcilnieks it visās dzīves jomās.
Protams, grūtos brīžos mamma vienmēr nevar būt blakus, lai dotu padomu vai nomierinātu, tad varam mēģināt kļūt par labu mammu paši sev. Lūzuma brīžos ir svarīgi saprast un atbildēt sev – kāda ir mana labā pieredze, kā esmu ticis galā ar grūtībām līdz šim, un ko es no tā varu mācīties? Tā mēs atradīsim atbildes, kas spēs motivēt mūs rīkoties produktīvāk.
Atzīsties sev, kā ir patiesībā!
Grūtos brīžos cilvēki uzvedas dažādi. Kāds izvēlas noslēgties no citiem, kāds – atrast cilvēku, kas sapratīs, un parunāt ar viņu par to, ko tieši es vairs nevaru izturēt. Patiesībā tas ir milzīgs izaicinājums – atzīties kādam, ka tu nespēj tikt galā ar savu krīzi. Vēl lielāks izaicinājums dažkārt ir atzīties pašam sev.
Bet tieši tas ir veselīgi un vajadzīgi – atzīties sev, ka ir situācija, ar kuru netiec galā, un ir nepieciešama palīdzība.
Citādi, noliedzot problēmu, var iedzīt sevi vēl dziļākā bedrē. Patiesībā atzīšanās sev vēl vērtīgāka ir pirms krīzes. Problēmas noliegšana un sevis negatīva noskaņošana (visa pasaule ir slikta!) tieši var novest līdz lūzuma brīdim, kad vairs nevar izturēt. Nav jābūt krīzei, lai cilvēks meklētu palīdzību, līdz tam nevajadzētu nonākt.
Baiba Purvlīce: «Mēdzam pieņemt – nedrīkst būt tā, ka nevar netikt galā ar savām problēmām. Vai arī dzīvojam ar pārliecību, ka neviens man nevar palīdzēt, pašam vien ar visu jātiek galā. Tas ir maldinoši. Ir jāmēģina ar kādu parunāt. Patiesībā mūsu dabā ir ielikts tas, ka varam gan palīdzēt citiem, gan saņemt palīdzību. Tāda ir dzīve – jārēķinās, ka mums visiem būs lielo un mazo grūtību brīži, kad palīdzība noderēs.»
Vai pieņemt lēmumu lūzuma brīdī?
Lūzuma punkts nav tikai slikts, tas var būt arī vērtīgs. Dažkārt tieši lūzuma punktā cilvēks spēj pieņemt svarīgus lēmumus, kam iepriekš nepietika drosmes vai uzņēmības. Piemēram, mainīt darbu, dažkārt izšķirties, izvēlēties jaunas attiecības vai pat meklēt palīdzību. «Es neteiktu, ka lēmums, kas pieņemts lūzuma punktā, ir slikts. Dažkārt tie ir smagi lēmumi, tajā pašā laikā izlēmīgi lēmumi, kas vēlāk var nest labas pārmaiņas dzīvē.»
Lūzuma brīžos mēs pieņemam dažādus lēmumus, gan ļoti labus, gan arī ļoti sliktus.
Ir jāmēģina saprast, vai grūtā brīdī pieņemtais lēmums ir produktīvs vai destruktīvs.
Produktīvie noteikti nesīs pārmaiņas dzīvē. Tas var prasīt lielu spēku, bet tas var būt drosmīgs solis, lai sāktu dzīvi no jauna. Destruktīvi, disfunkcionāli lēmumi ir tādi, kas var apdraudēt pašu cilvēku, viņa tuviniekus vai kādu citu. Tāpēc dažkārt cilvēku vajag atturēt no vēlmes pieņemt kādu lēmumu un pasargāt viņu no paša izraisīta posta. Sabrukuma brīdī prāts nav mierīgs un tajā nav daudz produktīvu ideju, tāpēc nereti vērts ieturēt pauzi.
Neviens nav pasargāts
«Saviem klientiem psihoterapijā saku, ka terapija negarantē laimīgu dzīvi bez problēmām. Psihoterapija dod ko citu – spēju tikt galā ar grūtībām. Un tā ir galvenā prasība, ko mums izvirza dzīve. Arī Pasaules Veselības organizācija jēdzienu garīgā veselība skaidro kā spēju tikt galā ar grūtībām.» Šī spēja ļauj pārvarēt krīzes situācijas.
Būtu augstprātīgi domāt, ka mēs esam pasargāti no emocionāli smagiem brīžiem, lai cik pareizi dzīvotu. Neviens nav pasargāts, jo tos nevar prognozēt. Mēs nezinām, kā dažādi notikumi ietekmēs mūsu nākamos soļus. Tāpat mums jāsaprot, ka cilvēks ne vienmēr var tikt galā ar visu tik varonīgi, kā rāda filmās. Patiesība ir tāda, ka mums katram ir tiesības uz sabrukumu un krīzi. Turklāt, to piedzīvojot, apzināmies sevi kā cilvēku, kas jūt un ir dzīvs, un nereti spēj tikt galā ar situācijām, par kurām teica – es to vairs nevaru izturēt…
