Līgošana kā latviskā psihoterapija

Psiholoģija
Ilze Klapere
Ilze Klapere
23. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Latvisko tradīciju zinātāja un iedzīvinātāja Iveta Medene zina visu par dabas ritmiem, tradīcijām un svētku svinēšanu. Viņa stāsta tik pārliecinoši un droši, ka gluži neviļus sāc priecāties – jā, mēs esam dabas daļa, jā, mūsos patiešām ir liels iekšējs spēks un, jā, mēs gribam un varam tikt vaļā no dažādām sasaistošām bailēm.

Lūk, desmit iedvesmojoši ieteikumi tavam vasaras sākumam!

  1. Trīs dienas pie dabas
    Kad saulīte ir visaugstāk pie debesīm, mēs svinam Jāņus. Dabā šajā laikā ir trīs visgarākās dienas un visīsākās naktis, tāpēc cilvēkam vajag vitāli līdzdarboties – šis laiks ir jāsvin, lai iegūtu dabas pilnbrieda enerģiju. Tāpat vien par velti jau ne – pretim jāsniedz dziedāšana, rotaļas, līgošana. Ja vien tev ir iespēja, šīs trīs dienas vēlams būt dabā, nevis darbā, nu, vismaz nedaudz izrauties! Tad spēka pietiks līdz Ziemassvētkiem, kad saulīte būs viszemākajā punktā un diena – visīsākā.

    Iveta Medene teic, ka pati sāk līgot jau mēnesi iepriekš, – viņa gan nav pieskaitāma pie parastiem ļaudīm, jo ar vīru Vidvudu dzied folkloras kopā Skandenieki un katru gadu jāsamācās arvien jaunas līgotnes jeb līgodziesmas. Ja redzat Ivetu un Vidvudu ejam pār Akmens tiltu un plati virinām mutes – ziniet, ka viņi nevis žāvājas, bet jau kārtīgi līgo!
  2. Atdod veco, lai vieta jaunajam!
    Jāņos ir daudz dažādu aizsardzības rituālu, un ne bez iemesla! Tas vajadzīgs, lai attīrītu sevi, pasakot paldies vecajam un nevajadzīgajam un dodot vietu kaut kam jaunam, jaunām enerģijām, notikumiem, atziņām.

    Ja sevī neattīra garīgo telpu, nekas jauns īsti nevar rasties – tam nav vietas. Jāņi ir labs laiks, lai saliktu visu pa plauktiņiem, lai nomirdinātu nevajadzīgo un neizmantojamo sevī un pievērstos tam, ko vēlies. Turklāt akcents jāliek uz garīgo pasauli, nevis materiālām lietām. Vai tas, ko vēlies, ir vajadzīgs dvēselei? Vai negriezies kā vilciņš uz vietas, dzenoties pēc iedomātām vajadzībām? Vairāk jācenšas kāpt pa spirāli augšup, lai izpratne par dzīvi kļūtu labāka.
  3. Vēlies – un lai top!
    Gaidot Jāņu dienu, ir vērts padomāt, ko un kā savā dzīvē vēlies – un tad, pašā svētku notikumā, svinot un līgojot jāpiedomā, lai viss tiešām piepildās. Līvu valodā līgo nozīmē lai top!, un līgojot tā arī vajag domāt. Tikai jābūt saprātīgam savās gribēšanās un vēlmēs – nevajag ievēlēties par daudz un no lieka!

    Kaut ko vēloties, vienmēr jādomā – vai man tiešām to vajag? Kas tieši ir tas, ko ļoti vēlos? Iveta stāsta, ka jau skolas gados kādā atmiņu kladē, ko draudzene deva draudzenei, esot aprakstījusi savu iecerēto vīru, kuru, protams, nemaz vēl nepazina. Viņa rakstīja sīki un smalki – arī to, ka grib, lai viņam ir tik liela kāja kā nevienam. Lai viņš būtu garš un noteikti ar brūnām acīm! Un, lūdzu, lai būtu sirsnīgs un mīlētu mani tāpat kā tēvs manu mammu! Lūk, un viss ir piepildījies! Vēlēšanās mēdz piepildīties, tāpēc jāvēlas skaidri un gaiši.
  4. Stiprini un sargā savu es!
    Vainagam ir apļa forma, un aplis ir arī daudzos rituālos un rotaļās. Galvenā doma vainagam kā aplim – tas norobežo tevi no ārpasaules. Ir tava iekšējā pasaule, un ir pārējā pasaule. Jāņos ir ļoti būtiski, lai vainags būtu galvā, lai tu būtu pati, lai stiprinātu sevī šo izjūtu.

    Pati ar savu domu, ar savu enerģiju un spēku, lai neviens un nekas tevi nevarētu izgrūstīt. Sevi ir jāsargā! Šogad Jāņus varam sākt svinēt jau 20. jūnija vakarā, un tad vēl trīs dienas var arī ievākt jāņuzāles – tās šajā laikā ir visspēcīgākās. Būtiski ir, ko tu ievīsi savā vainagā. Iveta Medene savējo noteikti sāk pīt ar asinszāli – viņas vecāmamma vienmēr teikusi, ka asinszāle ir zāļu zāle, kas der pret 99 kaitēm. Vēl Iveta liek vainagā nātri, kas attīra un piešķir dzīvei asumu, kā arī vībotni – sievu un gudrības zāli. Pēc tam kārta visādām puķēm un arī koku lapām, jo katra zāle, ko iepin vainagā, kaut ko nozīmē un kaut ko sniedz.

    Vēlams, lai vainags būtu galvā visas trīs īsākās dienas pēc kārtas – ja tajā laikā jābūt darbā, Iveta ierodas ar vainagu! Un visi radio kolēģi jau pieraduši: kad Iveta Medene pie datora montē raidījumu, viņai galvā ir vainadziņš… Savukārt, ja Līgonaktī gribas pazīlēt, jau vakarā jānopin divi vainadziņi – viens zīlēšanai, otrs galvā līdz pat saulītei! Katrai meitai un sievai jānopin vainags arī savam mīļotajam – ja tāda pašlaik nav, tik un tā jānopin un pinot cieši jāpiedomā, kāds VIŅŠ varētu būt!
  5. Atrodi savus īstos brunčus!
    Meitām Jāņos vienmēr jāpucējas pirms vainagu pīšanas. Jāsapin bizes, jāuzvelk daudzi apakšsvārki, lai bagātāks gads. Pārāk plikai nevajag līgot, vajag saģērbties kārtīgi. Un tautiskie brunči sievietei ir obligāti nepieciešami. Iveta atzīst, ka savus sarkanos nemainītu ne pret vieniem citiem: «Ja man nav manu sarkano jeb madaroto (tā vecos laikos sauca sarkanos, jo no madarām varēja dabūt sarkano krāsu audumiem) brunču, nejūtos labi. Ar tiem mugurā man viss notiek – ir enerģija, visām dziesmām atceros vārdus, varu līgot līdz saulītei bez noguruma!»

    Rotāties Jāņos arī vajag, un nevajag satraukties, ja kāda saktiņa vai gredzens pazūd pļavā. Tas lai ir ziedojums dabai, jo šajā svētku laikā jābūt dāsnam. Arī līgošanā, dancošanā un mīlēšanā – visu labo, kas tevī ir, droši rādi uz āru un pretim dabūsi simtkārt!
  6. Tiec vaļā no bailēm!
    Jāņu vakarā nedrīkst trūkt jāņuzāļu – lai var māju izpušķot, laukus aplīgot un, cits citu apmētājot, svētīt. Lai ir spēks, veselība, pārticība, lai pazūd baiļu izjūta! Iveta Medene domā, ka tieši baiļu izjūta ir tā, no kā daudzi mūsdienās netiek vaļā, bailes nospiež cilvēku.

    Ļaudis mēdz teikt: «Jā, bet mana intuīcija teic, ka man tur nevajag iet, būs kaut kas slikts!» vai tamlīdzīgi – visbiežāk tā nav intuīcija! Intuīcija nav bailes, to nevajag jaukt! Intuīcija tev liek kaut ko nojaust, saprast, zināt, bet tās noteikti nav bailes. No bailēm jātiek vaļā, tā vietā jāpieņem un jānotic tam, ka cilvēks ir bezgalīga būtne – ja to tā saprot un dzīvo ar šādu zināšanu, kļūst viegli. Jo zini, ka beigu nav, ir tikai jauns sākums! Un tad ir pavisam cita motivācija kaut ko mācīties, mīlēt, strādāt, jo tevī tas viss paliek un dzīvo, nekas nekur nepazūd. Tāpēc dzīvo droši, uzplauksti, nebaidies! Ja arī iekritīsi bedrē, tad, rāpjoties ārā, iemantosi jaunas kvalitātes un pieredzi, kas iemācīs turēt taisnu muguru!
  7. Domā dziļāk!
    Papardes zieda meklēšana, piemēram, nav tik prasta būšana, kā to saprot mūsdienās: «Ak tad iesiet to ziedu meklēt gan, ja?» Un visi saprot, par ko ir runa, ķiķina un zīmīgi saskatās… Iveta domā citādi: «Ticējumos teikts, ka papardes ziedu iet meklēt vienatnē, nevis divatā. Ja to ierauga, noplūc un paņem līdzi, cilvēks iegūst pārdabiskas spējas. Kādas – to katrs pats var izdomāt! Redzēt, saprast vairāk nekā citi, pacelties kaut kam pāri…

    Ja izdodas ziedu atrast, jārēķinās arī ar apgrūtinājumiem – šo ziedu apsargā rēgi, mošķi un gari, jo Jāņu laikā ir izteikta veļu klātesamība. Te ir ļoti daudz dažādu variāciju, līdzību un simbolu! Paparde tautasdziesmās ne velti minēta kā vecu ļaužu jāņuzāle, kā veco un viedo zāle.» Veicot rituālus un atdzīvinot latviskās tradīcijas, ir jādomā līdzi – ko ļaudis senāk ar šo visu domājuši? Jo katrai darbībai ir savs apsvērums, praktisks pamats un iemesls.
  8. Esi bērniem laimīgas dzīves paraugs!
    Sievietei jābūt spēcīgai – ja tā nav, savs spēks jāsameklē, jāpaļaujas uz sevi, jo kaut kur tie noteikti ir. Svētkos tieši sieviete ir tā, kas raisa ģimeniskumu, rada enerģiju, sargā savu apli, savu sētu un prot parūpēties tā, lai visi justos labi. Ja sievietei ir bērni, viņi visvairāk mācās dzīves izjūtu tieši no mammas, tāpēc arī ar skaisti svinētiem svētkiem bērniem var rādīt piemēru, ka dzīve ir skaista.

    Savāc Jāņu rīta rasu, saglabā mazā pudelītē un ziemas vīrusu laikā izcel to no plaukta kā labāko eliksīru. Pret iesnām, kakla sāpēm, klepu – mammas ticībai, ka bērnam noteikti kļūs labāk, ir ļoti liels spēks! Paņem klēpī savu apslimušo bērniņu, atcerieties, kā visi kopā Jāņus svinējāt, kā rasiņu vācāt – un te nu tā ir, tā noteikti tev palīdzēs izveseļoties, mīļais! Piepilinām pie tējiņas, ierīvējam krūtiņas, darām jebko, bet ar smaidu un ticību, ka būs labi! Jo bērns ļoti notic mammas teiktajiem labajiem vārdiem, mīļajam smaidam un priecīgajām acīm. Tikpat ļoti kā bēdām, dusmām un asarām… Izvēlies biežāk viņam parādīt, ka dzīve ir dzīvojama, ka tā ir vērtība un laime!
  9. Svētki ir jāsvin!
    Svētkos cilvēks stiprina sevis izjūtu, varētu teikt arī – atgūst sevi pašu, ko ik pa laikam pazaudējis ikdienības rūpēs. Nevar dzīvot, tikai lai izdzīvotu. Ir jāuzplaukst! Nav runa par naudu un iztikšanu, bet par dvēseli, par garīgo plaukumu.

    Svētki latvietim izsenis nav bijuši vienkārši brīvdiena no darba – nē, arī svētki ir pilni darbiem un rituāliem! Ir savi likumi, savi aizliegumi, kas jāievēro, – tāpat kā dabā un ikdienā, arī svētkos nav visatļautības. Ir sava kārtība, kas jāievēro, arī tas, ka svētki IR jāsvin, jābūt svētkos iekšā, lai nekultos apkārt kā piektais ritenis! Vienlaikus visam jānotiek rimti, nevajag paspēt izdarīt visu. Rituālu ir ļoti daudz, tāpēc labāk koncentrēties uz kaut ko, kas tajā gadā pašiem šķiet svarīgākais. Veselība, darbs, mācības? Katrai jomai var piemeklēt savus rituālus, savas jāņuzāles un pielikt klāt savu vēlēšanos.
  10. Rotaļas pret bailēm
    «Ak, kā man gribētos kārtīgi nolīgot, tā pa īstam! Bet neviens jau neko parasti neorganizē, nezina ne tās dziesmas, ne tos vārdus…» Šāda un līdzīga gaušanās jāliek pie malas! Iveta te saskata jau minētās bailes, ļoti raksturīga īpašība mūsdienu latviešu cilvēkam… Kāpēc, piemēram, rotaļas svētkos ir labas – tās dod iespēju sadoties rokās arī bailīgajiem un kautrīgajiem.

    Un tad tāds kautrīgais sāk domāt: «O, šī skaistā meitene ir man blakus, ikdienā tak es neuzdrošinātos viņai iet klāt, bet nu esam roku rokā! Un, vēl trakāk, tagad es viņu ķeru un noķeru, esmu mednieks, esmu vīrietis!!!» Rotaļas cilvēkā atraisa citus dzinuļus, piešķir dzīvei krāsas, izrauj no ikdienības priekšstatiem. Tu vari būt aitiņa, saulīte, mēnestiņš vai vilks. Tās ir arī zināmā mērā seksīgas rotaļas, jo visi izdancojas ar visiem, katra meita ar katru puisi, un pamatā ir sava gudrība: kad visi ir satuvinājušies, kļūst vieglāk svinēt, esam tuvāk ne tikai cits citam, bet arī dabai.

    Jāņos ir vieta arī nerātnām dziesmām, piemēram, jāņuzāļu mešana laidarā ar piedziedāšanu, lai sīpoli aug vareni kā Vidvuda pauti, gurķi slaidi kā Jāzepa pipelīte un jāņogu krūms lai ir ražens kā Lienes dibens! Un tās jau galu galā ir ne tik daudz nerātnas, bet auglību un spēku veicinošas dziesmas. Lai top!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+