Līdzcilvēku pieredze: Kā es tiku galā ar depresiju?

Veselība
Elva Karičkina
7. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Depresija ir nopietna un plaši izplatīta saslimšana, kas skar jūtas, domas, uzvedību un fiziskās funkcijas. Ikviens kādā dzīves posmā var justies nelaimīgs vai bēdīgs, tomēr ir svarīgi saprast atšķirību starp bēdāšanos vai ciešanu no kāda depresijas veida. Kā ar to tikt galā?

SIGITA ĀBOLTIŅA, žurnāliste:

«Depresija man sākās 2015. gadā, pēc tam, kad izārstējos no krūts vēža. Kopā piedzīvoju septiņas ķīmijterapijas, 32 apstarošanas reizes un divas operācijas. Biju uz slimības lapas precīzi deviņus mēnešus – kā pati smejos, gaidot un dzemdējot savu veselību. Ārstēšanās laiku pavadīju pozitīvā noskaņojumā, biju pārliecināta, ka izārstēšos.

Bieži devos sabiedrībā, ar draugiem gājām uz teātra izrādēm, braucām pie dabas. Novembrī atgriezos darbā un šķita – viss būs forši, esmu vesela! Ārstēšanās laikā manu veselību nemitīgi uzraudzīja, bet pēc tam mērījumi un asinsanalīzes bija retāk, un galvā sāka zagties baiļu pilnas domas – un ja nu slimība atjaunojas, bet to laikus nepamanu? Kad pienāca janvāris, man sākās depresijas pazīmes, taču tolaik to itin nemaz nesapratu. Pastāvīgi jutos nogurusi, ko mēģināju izskaidrot ar auksto gadalaiku un vitamīnu trūkumu vai atkopšanos pēc nopietnās ārstēšanās. Arvien biežāk negribēju no rītiem kāpt laukā no gultas.

Jā, biju pateicīga, ka esmu pamodusies, dzīva un vesela, taču jaunu dienu spēju uzsākt tikai ar milzīgu piespiešanos.

Arī ikdienas un darba pienākumus paveikt bija arvien grūtāk, bet sevi piespiedu. Vislabāk jutos vakaros, kad atkal varēju ielīst gultā.

Pēc kāda laika draudzene man sāka dot mājienus, lai aizeju pie psihiatra Elmāra Tērauda, jo, viņasprāt, man esot depresija. Mana reakcija bija: kāpēc gan lai man būtu depresija – esmu taču normāls cilvēks, kas spēj regulēt savas emocijas… Tikai vasarā saņēmos beidzot aiziet pie speciālista, jo biju pilna ar aizspriedumiem (psihiatrs mani sazāļos, ieliks klīnikā…).

Pirmajā vizītē ārsts mani izjautāja un noteica diagnozi – vidēji smagas pakāpes depresija. Viņš ieteica vieglus antidepresantus un fizioterapijas, mūzikas, mākslas terapijas nodarbības divas trīs reizes nedēļā. Sākumā biju skeptiska, jo zīmēt nemāku. Taču tā bija kolosāla pieredze! Tagad uzskatu – tieši pateicoties mākslas terapijai grupā, man izdevās sevi iekšēji sakārtot. Paturēju prātā ārsta vārdus, ka patiesībā ikkatram cilvēkam, kas pieveicis vēzi, būtu nepieciešama psiholoģiska ārstēšana, jo izturēt ķīmijterapiju ir ļoti grūti – gan fiziski, gan emocionāli. Antidepresantus dzēru kādu laiku, tie bija viegli un atkarību neizraisoši.

Ne mazāk svarīgs aspekts ir iespēja pieteikties ārsta vizītēm un nodarbībām par valsts līdzekļiem bez maksas – esot depresīvā stāvoklī, strādāt un pelnīt naudu ir īpaši grūti, un šis ir labs risinājums.

Nav jāmaksā, ja vien esi ar mieru sevi iekļaut datubāzē, ko redz tikai speciālisti, piemēram, ja ir jāizsniedz ieroču atļaujas vai citos specifiskos gadījumos. Iesaku nebaidīties no vārda psihiatrs, jo, tāpat kā zobus dodamies labot pie stomatologa, matus griežam pie friziera, reizēm arī smadzenēm der veikt apkopi no malas. Cilvēks pats spēj daudz, taču ir brīži, kad nepieciešams speciālists, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Un tas ir mīts, ka no šīs diagnozes ir jākaunas.»

KĀRLIS LESIŅŠ, režisors:

«Man dzīvē bijušas vairākas epizodes, kad sāpes un zaudējumi iekšēji sakrājas, līdz vienā brīdī nāk ārā pašam neizskaidrojamu fizisku izpausmju un reakciju veidā. Biju piedzīvojis zaudējumu sēriju – sākot jau ar to, ka manā bērnībā tēvs aizgāja no ģimenes. Kad biju bērns, mani nemitīgi nomāca jautājums – kāpēc, un tas neizskaidrots nāca man līdzi daudzus gadus.

Kad man bija 14, tēvs nomira, pēc diviem gadiem mūžībā aizgāja arī mana mamma. It kā gan izraudājos un pārdzīvoju notikušo, tomēr nezināju, kā sadzīvot ar zaudējumiem un tos pieņemt. Pienāca vēl viens krīzes brīdis, kad šķīros no draudzenes, un iekšējie pārdzīvojumi gluži kā cunami viļņi sāka gāzties man pāri. Tas bija vairāku satricinājumu kopums, kas izpaudās kā depresijas uzliesmojums, veģetatīvā distonija, miega traucējumi. Jutu, ka no rītiem ir arvien grūtāk piecelties, taču ikdienā funkcionēt vēl biju spējīgs. No šā destruktīvā apburtā loka man palīdzēja izkļūt speciālists, ar kuru man izveidojās spēcīga emocionālā saikne.

Tas ir ļoti svarīgi – atrast labu psihoterapeitu vai psihologu, kas kļūst par tavu uzticības personu.

Aptuveni gadu kopīgi gājām cauri visām problēmām, līdz nonācām pie saknes. Un, kā izrādījās, tā patiesībā ir nevis fizisks vecāku zaudējums, bet drīzāk nespēja piedot, ka viņi mani ir atstājuši vienu. Mans iekšējais bērns bija palicis dziļi aizvainots. Atskatoties pagātnē, būtu sev pašam ieteicis ātrāk vērsties pēc emocionāla atbalsta pie ģimenes – tantes, onkuļa, brālēniem –, lai atgūtu patvēruma, drošības, stabilitātes un uzticēšanās izjūtu. Tolaik jutos ļoti vientuļš, bet, esot vienatnē, ir viegli purvā ieslīgt arvien dziļāk.

Tiklīdz biju atguvis ģimenisko drošības vidi, atveseļošanās noritēja straujāk. Terapija bija smags, taču noderīgs posms, kura laikā labāk iepazinu sevi, savas robežas un vajadzības. Pēc tam kļuva arvien vieglāk sadzīvot pašam ar sevi, ar savu iekšējo vientulību un saviem pārējiem dēmoniem. Paralēli individuālajai terapijai apmeklēju arī dažādas grupu nodarbības. Tās palīdzēja iepazīt sevī citas šķautnes un iemācīja, kā atslābināties vai, piemēram, iemācīties dalīties ar emocionāli sāpīgu bagāžu.

Lai arī būtu vajadzējis terapiju turpināt, finansiālu iemeslu dēļ to pārtraucu, pašam arī šķita, ka esmu jau izveseļojies.

Apguvu paņēmienus, kā kontrolēt to, lai bedrē neiekrītu atkārtoti, un atradu veidu, kas konkrēti man palīdz pārstrādāt sāpes. Man tā ir kinomāksla. Tāpēc arī mana jaunā filma Izmisums ir īpaši personiska – tajā vēlreiz izdzīvoju šo drūmo periodu. Filmas filozofiskais konteksts ir par to, kā sadzīvot ar tuva cilvēka zaudējumu un spēt piedot, ka viņš no tavas dzīves ir aizgājis. Man ir svarīgi aktualizēt mentālās veselības tēmu, lai skatītāji sāktu apzināties, ka noteikti nevajag ignorēt savus iekšējos psiholoģiskos satricinājumus.»

AIGA ZVIEDRE, fotogrāfe un žurnāliste:

«Pirmos depresijas vēstnešus pamanīju, kad dzīvoju Bangkokā divatā ar dēlu, kuram toreiz bija tikai pusotra gada. Ilgstoši bija grūti pašai ar sevi tikt galā, un droši vien tāpēc piezagās nomāktība. Domāju, ka tas bija daudzu faktoru kopums, bet vientulības izjūta, atrodoties tālu prom no mājām un bez emocionāla atbalsta, bija pēdējais piliens, lai sāktos depresija. Sākumā tā izpaudās kā izteikta vēlme iekūņoties – nelīst ārā no mājas, motivācijas trūkums veikt vienkāršas ikdienišķas darbības, bezpalīdzības un bezjēdzības izjūta, drūmas domas, sevis un savas dzīves jēgas apšaubīšana.

Būdama tipiska latviete, ilgi negribēju sev atzīt, ka problēma ir nopietna un varbūt kāds mehānisms ir salūzis manī pašā.

Ka varbūt ir laiks lūgt pēc palīdzības un to salabot. Jutu, ka pamazām no mana nemitīgi izsmeltā stāvokļa sāk ciest līdzcilvēki un attiecības – ar bērnu, ar dzīvesbiedru, ar draugiem, ar ģimeni. Šķiet, atsvešinājos no visiem, un tas notika tieši laikā, kad visvairāk būtu bijusi nepieciešams savas cilts atbalsts. Pēdējais piliens bija tas, ka sāka ciest arī mans darbs, kas vienmēr mani ir emocionāli piepildījis. Ikdienā rakstīšana ir mans radošais patvērums, bet depresijas ietekmē sēdēju pie baltas lapas un nevarēju salikt kopā sakarīgu teikumu. Tā sapratu, ka kaut kāds resurss ir pārtērēts un man jāiemācās, kā to atjaunot. Sākās maza iekšēja panika, jo nebija ne jausmas, kā to panākt. Tāpēc pieteicos pie geštaltterapeita un sāku savu atlabšanas ceļu.

Terapija turpinājās aptuveni četrus mēnešus – sākumā reizi nedēļā, vēlāk reizi divās. Nevaru gan apgalvot, ka šajā laikā izveseļojos pilnībā, jo depresija ir tāda viltīga padarīšana – tā mēdz paslēpties. Bet tas noteikti bija vērtīgs laiks, lai iemācītos ieklausīties sevī, analizēt, kas izraisa šo slikto pašsajūtu, lai atļautos skaļi izpaust emocijas, ko turēju sevī. Īstais darbs jau nenotiek terapijas kabinetā, bet visu laiku, katru dienu pašam sevī. Ar sevi strādāju joprojām. Manas izvēles, kā pavadīt laiku, dienas režīms, cilvēki, ar kuriem esmu kopā, – tas viss mani ietekmē. Ja mentālā veselība ir tik jūtīga, jāmācās dozēt un izvēlēties, kam sevi tērēju, lai atkal neizdegtu.

Terapijas laikā sapratu, ka patiesībā depresīvas tendences manā raksturā bijušas jau sen, visticamāk, bērnības pārdzīvojumu dēļ – agrā vecumā zaudēju mammu –, bet apstākļu sakritība depresijai beidzot lika izpausties ar lielāku jaudu.

Tādu savu laimes formuliņu ļoti apzināti nodefinēju sev tikai pusgadu pēc otrā depresijas uzliesmojuma. Pirmajā reizē šķita – esmu to draņķi pieveikusi, taču tā atgriezās ar vēl dziļāku bedri, no kuras bija grūti izkārpīties. Bet palīdzēja apziņa, ka reiz jau man tas ir izdevies, tāpēc bija pārliecība, ka to varu.

Sāku lasīt ļoti daudz uz rīcību iedvesmojošu psiholoģiska rakstura grāmatu, citu cilvēku dzīvesstāstus, biogrāfijas. Izmēģināju dažādas metodes, līdz nonācu pie saviem miera rituāliem, kas palīdz justies labi un apzināties, ka viss ir kārtībā, tikai jādara, nedrīkst padoties. Mani brīnumlīdzekļi ir joga vai skriešana (principā der jebkāda baudāma kustība), meditācija (tai ir milzīga nozīme manā labsajūtā) un dažādi pašanalīzes, refleksijas rīki – pateicības grāmata, dienasgrāmata izjūtu un mērķu pierakstīšanai, regulārs check-in, zīmējot balansa apli, kurā novērtēju, cik piepildīta jūtos dažādās dzīves jomās, un secinu, kāpēc tas tā ir.

Manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi pašai sev nodefinēt, kas tieši mani spēj padarīt laimīgu, analizēt savu dzīvi un ieplānot tam laiku – reāli atvēlēt reizi mēnesī, nedēļā, ikdienā mirkli, kurā pabūt ar savām domām, novērtēt, apzināties un pateikties par savu dzīvi, to, kas tev dots, un saprast, ko vēlies mainīt, ja viss līdz galam neapmierina.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+