Laipni lūdzam nepietiekami labo mammu klubiņā!

Ne, nē, šī iedomātā klubiņa dalībnieces bērnus badā nemērdē un neklapē. Bet tādas – ne pārāk labas mammas – mēs jūtamies bieži, un tas mums bojā dzīvi.
Laimīgai mammai
Žurnāls IEVA
11. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka esam pārāk izglītotas un salasījušās gudras bērnkopības grāmatas. Vai pārāk paškritiskas un pārskatījušās instamammu storijus. Vai tāpēc, ka tik ļoti vēlamies, lai mūsu bērni izaug ar augstu pašvērtējumu, mērķtiecīgi un bez emocionālajām traumām. Tādēļ baidāmies izdarīt kaut ko nepareizi. Bet – sasodīts! – kā tad ir pareizi?! Un kā to realizēt, reizēm pašai nesadaloties atomos?

Vai esi redzējusi sīčus, kas, izstiepušies gari kā desas, rullējas lielveikalu ejās, jo viņi kaut ko ļoti vēlas vai – tieši pretēji – nevēlas nekādā gadījumā?

Vai atpazīsti pat galīgi nesportiskas mammas, kuras prot attīstīt supertempu skriešanā, vienlaikus aurojot vārda stop sinonīmus, ja mazajam ienākusi prātā doma, ka rotaļu laukums ir garlaicīgs, salīdzinot ar blakus esošo ielu? Vai esi, mulsi smaidot, kāpusi pāri kaimiņienes puikam, kurš plakans kā bute un mierīgs kā Buda (ko gan nevar teikt par viņa mammīti) nogūlies visa pakāpiena garumā kaut kur starp trešo un ceturto stāvu? Vai esi pamanījusi to māmiņu, kura poliklīnikas uzgaidāmajā telpā, iztērējot pēdējos baitus no datu pakas, sameklē multeni par Suņu patruļu un pļāpīgajai meitiņai iespiež rokās savu dārgo mobilo telefonu, lai tikai viņa beidz skaļi fantazēt par iemesliem, kādēļ pārējie pacienti varētu būt ieradušies vizītē pie ārsta? «Viņam sāp deguns? Tāds riebīgi uzpampis izskatās,» meitenīte tomēr vēl nočukst tieši tik skaļi, kā prot tikai bērni.

Divas planētas

Ja vien mēs dzīvojam uz vienas un tās pašas planētas, droši vien kaut ko no tā visa esi redzējusi. Taču, ja tev mazu bērnu nav un ja neesi piedzimusi ar izcilām empātijas spējam (pret pieaugušajiem, ne bērniem), visdrīzāk tava attieksme ir līdzīga manējai pirmsbērnu posmā. Tā ir apmēram tāda: «Ir nu gan nejēgas tie vecāki! Bērni taču ir tik patiesi, jauki, dabiski un mīļi. Nē, manā ģimenē gan tā nebūs! Pirmkārt, mani bērni tā neuzvedīsies, jo es viņus audzināšu citādi. Otrkārt, ja nu kaut kas atgadīsies, mēs visu sarunāsim pa labam, ar humoru un jokiem.» Iespējams, tie ir visbiežākie meli, ko cilvēki sev, paši to pat nenojauzdami, iestāsta. Un, ļoti iespējams, tas vienkārši ir dabas triks, kas iestrādāts mums smadzenēs, lai cilvēce vispār turpinātos.

Īsāk sakot – kamēr savu bērnu nav, visdrīzāk tava līdzjūtība tiek bērnam, kurš publiskā vietā brēc, raud, skaļi protestē vai ir tik jautrs un nevaldāms kā viesuļvētra.

Vecākiem tiek vien sabiedrības nosodījuma daļa. Es gan šoreiz nerunāju par gadījumiem, kad vecāki būtu pelnījuši ne vien sabiedrības nosodījumu, bet reālu iejaukšanos un, iespējams, pat sodu, jo ir tiešām ļauni vai vardarbīgi pret bērnu. Diemžēl mani novērojumi liecina, ka lielākoties sabiedrība šajos bērnam reāli bīstamajos gadījumos ir gļēva un, acis nodūrusi, aši aiztraucas garām savās svarīgajās gaitās.

Savukārt, ja tev pašai ir mazi bērni (vai lieli bērni un laba atmiņa), visticamāk, līdzjūtīgus skatienus veltīsi tai mammai vai tētim, kura bērns tobrīd ir izslēdzies no mazā eņģelīša režīma. Domā – ir viegli nezaudēt seju un vienlaikus pacelt ziemas kombinezonā tērpto trīsgadnieku, kurš ir nolēmis pavārtīties pa dubļaino trotuāru un neiet uz priekšu, jo viņam «sāp kājiņas»? Bet, ja tev ir bērni, tomēr tu neko no šā visa nepazīsti, tūlīt pat pasaki paldies Dievam! Tev vienkārši ir trāpījušies paraugmodeļi, lai citus vecākus iedrošinātu, ka bērni – tas ir ne tikai forši un skaisti, bet arī viegli.

Bet nu nesanāk!

Un es tiešām gribētu, lai man arī izdodas, kā biju iecerējusi tajā naivajā laikā, kad dzīvoju bez bērniem. Es tiešām gribētu būt laba, saprotoša, iejūtīga, atbalstoša, mīļa un humorīga mamma, kas visus niķus un stiķus vai nu izprot un izpaijā, vai pārvērš jokos. Es gribētu būt savaldīga un mierīga. Gribētu, lai man ir gana daudz laika, ko veltīt zābaku uzvilkšanai un novilkšanai, bet reizēm pat tik daudz, ka mēs zābakus nolemjam vispār nevilkt un nekur neiet. Ne uz dārziņu, ne darbu.

Bet, johaidī, izrādās, es to visu nespēju! Šķiet, bija pagājušas vien pāris nedēļas kopš pirmā bērna piedzimšanas, kad man ienāca prātā doma: ja pirms bērnu ieņemšanas būtu jānokārto eksāmens – līdzīgi kā pirms autovadīšanas apliecības iegūšanas –, es droši vien izkristu. Mierinājumam gan sev teicu – ja šāds eksāmens būtu, visdrīzāk pasaulē nepastāvētu pārapdzīvotības problēma un mūs drīz piemeklētu dinozauru liktenis. Piemēram, kurš var apstiprinoši atbildēt uz jautājumu: vai spēj mosties piecas līdz desmit reizes naktī divpadsmit mēnešus no vietas, vienlaikus nezaudējot veselo saprātu? (Ja arī šo neesi piedzīvojusi, saki paldies Dievam!)

Taču nav ne pirmsbērnu eksāmena, ne oficiālu sagatavošanās kursu.

Bērni dzimst, un mēs – tieši tik nejēgas, cik nu esam, – mēģinām tikt galā. Reizēm sanāk, reizēm – it nemaz.

Reizēm pasaule tiešām sadodas rokās un palīdz kaut ar skatienu un mierinošu vārdu, bet reizēm visa pasaule ir tikai viena riebīga trolejbusa tante ar sarkaniem matiem, rubīna auskariem un pūkainu cepuri, kas ir gatava tev un visiem apkārtējiem pastāstīt, cik tieši neizdevusies māte tu esi un cik briesmīgs bērns tādai var izaugt. Tad tu, šausmīgā māte, savāc savu šausmīgo bērnu, lec no trolejbusa ārā, stāvi ne savā pieturā un bimbā. Jo skaidrs, ka uzvesties tavs bērns nemāk, un skaidrs, ka tieši tu esi tā, kas viņam to nav iemācījusi.

Jauno vecāku lielākais bubulis

Reizēs, kad viss saslēdzas – pasaule nepalīdz, un manī vairs nav nekādu enerģijas un pacietības pārpalikumu –, realizējas situācijas risinājuma negatīvais variants. Kad es tomēr esmu sākusi kliegt, kad esmu bērnu pārāk cieši sagrābusi aiz rokas un vilkusi ārā no veikala, kad esmu ausī čukstējusi: «Saldējumu, konfektes, multenes – visu, ko vēlies, tikai, lūdzu, apklusti, nebļauj!» – tad manās smadzenēs nostrādā trauksmes signāls un izlec paziņojums: tā, un tagad tu bērnam radīji emocionālo traumu! Tas, man šķiet, ir pēdējā laika bērnkopības hits. Ka tikai mēs neradām bērnam emocionālo traumu.

Zinu, ka neesmu šajā panikā vientuļa.

Man ir daudz draudzeņu, kuras ir pārliecinātas, ka viņu bērni nākotnē nodrošinās darbu psihoterapeitiem.

Turklāt mēs, mātes, mēdzam justies vainīgas par pilnīgi pretējām lietām. Piemēram, Maija jūtas vainīga, ka atgriezās darbā, kad dēlam bija astoņi mēneši, un arī tagad viņa strādā no rīta līdz vakaram, un viņas puisīša futbola uzvaras un zaudējumus redz aukle, nevis viņa. Bet ir jāsaprot, ka viņa ir viena no spicākajām savas profesijas pārstāvēm Latvijā, un, ja viņa izkritīs no aprites, atpakaļceļa vairs nebūšot. Savukārt Liene skatās uz savām meitiņām un viegli, lai nesabojātu laku, grauž manikirētos nagus, jo apcer, vai tik viņas neizaugs par izlutinātām princesēm, bez intereses par mācībām un karjeru, jo viņas taču redz, ka viņu mamma algotu darbu nestrādā.

Nemaz nerunājot par visām tām izvēlēm, ar ko vari gan satraumēt, gan vienkārši nošaut garām: ļaut gulēt tavā gultā vai neļaut; uzbļaut, ja viņš iekausta spēļu laukuma biedrus, vai labi nostādītā balsī risināt audzinošas pārrunas; vest uz spāņu vai uz ķīniešu valodas kursiem… Ir miljons iespēju kaut kur nokļūdīties!

Pavisam nesen kādā ballītē iepazinos ar psihoterapeiti, kurai ir trīs pieaugušas meitas. Toreiz aizrunājamies par audzināšanas jautājumiem, un es nenoturējos neieminējusies par savām bažām, ka ir tik grūti būt kaut vai «pietiekami labai mammai», kā to skaisti definē dažādos vecākiem domātos rakstos. Ka mani ļoti biedē jau pieaugošo bērnu pārmetumi: mammu, tu toreiz nedarīji pietiekami!

Psihoterapeite smējās un teica: «Nepārdzīvo – protams, pārmetīs!

Piemēram, man šķita ļoti svarīgi, lai manas meitenes mācās mūziku. Ar lielu piespiešanu, pierunāšanu un bāršanu panācu, ka divas vecākās meitas absolvē mūzikas skolu. Kad arī pastarīte sāka spirināties pretī, ka vairs nemācīšoties, sāku domāt: varbūt tiešām es pārspīlēju? Un ļāvu mācības pamest. Kā jūs domājat, ko manas trejmeitiņas par to visu saka šodien? Abas vecākās ik pa laikam atgādina, cik ļoti viņām mūzikas skola riebās un cik neiejūtīgi no manas puses tas bija pret viņām. Savukārt jaunākā pārmet, ka abas māsas es varēju piedabūt, lai pabeidz mūzikas skolu, bet viņu ne. Tagad viņa vienīgā ģimenē neprotot spēlēt nevienu mūzikas instrumentu! Tā ka – dari, ko darīdams, tāpat īsti labi nekad nebūs. Un – vai tad īstenībā nav lieliski, ka šis ir viņu lielākais pārmetums man?»

Dzīvības dāvana

Tāpēc, manas ne pietiekami labo mammu klubiņa biedres, vispār jau gan man, gan maniem bērniem – un arī tavējiem – ir baigi noveicies. Mēs dzīvojam mierā, mums ir ko ēst un pajumte, ir pieeja izglītībai un medicīnas aprūpei. Visdrīzāk mūsu bērniem ir pilnīgi normāla, parasta mamma, kura dažreiz ir piekususi, dažreiz bēdīga, dažreiz viņai sāp galva vai mugura, bet viņa, kā nu māk, mīl savus bērnus. Cik ir, tik dod. Un, ja mums būtu par pieciem gramiem vairāk, es ļoti, ļoti ticu, ka gan es, gan visas pārejās – mēs iedotu. Tāpēc es tomēr gribu teikt: jā, mēs neesam perfektas, tomēr esam pietiekami labas mammas un svītrojam nost to ne-. Jo perfekcija jau dzīvē tāpat nepastāv. Nav ko tur daudz cepties. Lai no savas pieredzes pastāstītu to, kas, manuprāt, ir būtiski saknē, iepazīstināšu jūs ar Mirjamu.

Neiedziļinoties detaļās, pirms daudziem gadiem mani caur paziņām uzrunāja kāda Amerikā dzīvojoša jauna sieviete. Lai gan Mirjama bija dzimusi Latvijā, latviski viņa nerunāja ne vārda, jo tika adoptēta jau zīdaiņa vecumā. Viņa gribēja atrast savus bioloģiskos vecākus, un man tika lūgta palīdzība Latvijas pusē uzmeklēt cilvēkus, kas viņiem varētu palīdzēt satikties. Diemžēl par tēvu nekādas ziņas atrast neizdevās, visticamāk, viņš nekad nav pat nojautis par meitas eksistenci. Savukārt Mirjamas mamma bija mirusi jau pirms vairākiem gadiem. Noskaidrojām, kur viņa ir apbedīta. Es savos knapi divdesmit toreiz nesapratu, kāpēc, bet Mirjama atlidoja uz Latviju, jo viņai bija svarīgi aiznest puķītes un kaut vienkārši pastāvēt pie kapa, kurā dusēja sieviete, kas viņu piedzemdējusi. Un pametusi. Lai gan mēs bijām tikko pazīstamas un nebūt ne draudzenes, es toreiz sajutos atbildīga par jauno amerikānieti, jo redzēju, cik ļoti emocionāli izšūpota viņa jutās pēc tam, kad bija apciemojusi mammas kapu. Mēs tonakt ilgi runājām. Uzzinājusi, ka Mirjamai uz viņas muguras ir rētas no degošām cigaretēm, ko viņa, vēl zīdainis būdama, bija ieguvusi Latvijā, es gandrīz iekliedzos: «Bet kāpēc tu vispār gribēji sameklēt cilvēkus, kas tev to nodarīja vai to pieļāva?» Acīmredzot Mirjama jau šo visu bija izmalusi pati savā prātā un atbalsta grupās, jo teica: «Es gribēju redzēt savu mammu, cilvēku, kas man uzdāvināja pašu vērtīgāko pasaulē – a gift of life. Dzīvības dāvanu. Tagad esmu pieaugusi un varu ar savu dzīvi darīt, ko gribu. Un mana dzīve ir skaista. Ne vienmēr viegla, bet skaista. Tāpēc es esmu pateicīga savai mammai.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs