Kādas ir tavas vajadzības? Vai tu maz to zini?

Psiholoģija
Iveta Troalika
13. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Ik pa laikam tevi piemeklē neizskaidrojama neapmierinātība? Ikdienas skrējienā tu mēdz aizmirst ne tikai paēst, bet arī pačurāt? Tevi šad un tad pārņem aizvainojums – kāpēc man par visiem jārūpējas?! Tad šis raksts un atgādinājums ir veltīts tieši tev. Konsultē VITA KALNIŅA, psiholoģe, ģimenes psihoterapeite no ģimenes psiholoģijas centra Līna.

Tu noteikti esi dzirdējusi, ka sevi vajag mīlēt. To tiražē reklāmas, sociālajos tīklos publicē skaisto citātu fani, draudzenes iesaka cita citai. Protams, sevi ir jāmīl. Vienīgi – ar mīlestību ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Tāpat kā reizēm partnerattiecībās var šķēpus nolauzt un kaklus izmežģīt, mēģinot izskaidrot, kas ir mīlestība, kas kaislība, kas pieradums, arī sevis mīlēšana ir gana neskaidrs jēdziens, aiz kura var paslēpt visu ko. SPA masāža, lai saglābtu darbā sasēdēto muguru? Jauna kleita uz kredīta, jo ļoti patīk, bet naudas nepietiek? Bulciņas, jo pusdienas nesanāca paēst? Sevis piespiešana iet uz vingrošanu, kad šausmīgi negribas? Kas no tā visa ir mīlestība pret sevi?

Tāpēc šoreiz atturēsimies no bieži lietotās, bet grūti notveramās mīlestības metaforas, bet pievērsīsimies pamatiem. Rūpēm un iejūtībai pašai pret sevi.

Kā mamma pati sev

Mūsdienās jaunie vecāki tiek mudināti iejūtīgi vērot savus mazuļus un apmierināt viņu vajadzības, sniedzot bērnam to, ko viņam vajag, cik daudz vajag un tajā laikā, kad vajag. Skaidrs, ka pat visuzmanīgākie vecāki reizēm aizšauj garām, bet stāsts ir par pamatideju un ikdienas attieksmi. Bērns, kurš būs audzis, ēdot, kad ir izsalcis, tiekot ņemts rokās, kad ilgojas pēc kontakta, ejot gulēt, kad nāk miegs, nevis pienākusi noteikta stunda, velkot jaku, kad salst viņam, nevis mammai, arī būdams pieaudzis, atpazīs savas vajadzības, pratīs tās apmierināt, un, visdrīzāk, šis raksts viņam šķitīs stipri jocīgs.

Pieaugot mēs kļūstam it kā par vecākiem paši sev. Ja, būdami bērni, esam piedzīvojuši iejūtīgu attieksmi pret sevi, tad pieaugot vienkārši turpinām šo modeli.

Cilvēki, kuri ir iejūtīgi pret sevi, visticamāk, nespēs atbildēt, kā tieši viņi to dara. Viņi sevi iekšēji noskenē, uzdod jautājumus un piedāvā sev nepieciešamo pareizā veidā, daudzumā un vietā. Pret sevi iejūtīgam cilvēkam neienāk prātā no sevis prasīt kaut ko pārmērīgu vai neadekvātu, jo tas viņam darīs pāri un viņš negrib justies slikti.

Daudziem mūsdienu pieaugušajiem šādas bērnības pieredzes nav, tāpēc bieži vien mums ir galīgi švaki ar izjūtu par savām vajadzībām. Bet labā ziņa ir, ka to var iemācīties, un daudzi to arī dara. Un ir normāli, ka sākumā tev ir vajadzīgs saraksts, kurā paskatīties, kādas tad vispār vajadzības cilvēkiem mēdz būt.

Kādas ir manas vajadzības?

Atšķirsies prioritātes un uzsvari (piemēram, kādam vajag astoņas stundas miega, citam tiešām pietiek ar sešām, bet jāizguļas tomēr ir visiem), bet pamatlietas tomēr mūs vieno visus.

  • Regulāri paēst veselīgu ēdienu.
  • Padzerties pietiekami bieži un daudz.
  • Veikt kustības, kas iepriecina (pastaigas, vingrošana, peldēšana…).
  • Uzturēties svaigā gaisā.
  • Regulāri pārbaudīt veselību.
  • Nestrādāt un samazināt ikdienas pienākumus, ja esi saslimusi.
  • Pietiekami daudz gulēt.
  • Ģērbties, kā tev patīk.
  • Ievērot atpūtas brīžus arī ikdienā.
  • Izjust patīkamu seksualitāti.
  • Pavadīt laiku ar tev tīkamiem cilvēkiem.
  • Uzturēt kontaktu ar tev svarīgiem cilvēkiem.
  • Teikt un domāt labas lietas par sevi.
  • Atļaut sev raudāt.
  • Darīt to, kas vienkārši interesē un patīk.
  • Atklāti paust neapmierinātību.
  • Zināt, kas tev ir nozīmīgi un svarīgi.
  • Reizēm pavadīt laiku klusumā, tikai savās domās.
  • Rādīt apkārtējiem arī savas ne tik veiksmīgās un visu varošās personības daļas.
  • Spēt pieņemt no citiem palīdzību, dāvanas, komplimentus.
  • Atteikties no tā, kas tevi iztukšo un kas nav tavas šā brīža prioritātes.
  • Būt ziņkārīgai.
  • Samazināt prasības pret sevi.
  • Nesalīdzināt sevi ar citiem.
  • Neuzņemties papildu pienākumus.

Kā uztrenēt iejūtību

Kā jau tu redzi, šajā sarakstā nav nekādu ekstru, tās ir pamatlietas, jo iejūtība notiek ikdienā. Daudz jēdzīgāk ir trīs reizes dienā veselīgi paēst, nekā vienreiz mēnesī iet uz restorānu. Regulāri izkustēties, nevis, kad mugura vairs nelokās, pierakstīties uz masāžām. Protams, arī restorāns un masāža ir jauki un to var darīt, bet mēs pārforsējam lutināšanu, lai it kā atpirktos, kad pietrūkst pamata. Turklāt bieži vien pēc spontānām sevis lutināšanām ir savāda sajūta – nauda un laiks iztērēti, bet efekts ir tik īslaicīgs. Savukārt iejūtība pret sevi ikdienā ir ieguldījums ilgtermiņā.

Ja savas vajadzības ir grūti izjust, sākumā tiešām ir vērts ieskatīties sarakstā, sev to piedāvāt un skatīties, kā es jūtos. To pat var pierakstīt, lai palīdzētu sev atcerēties un analizēt. Piemēram, kā es jūtos, kad tiekos ar vienām draudzenēm, kā – ar citām? Vai es iekšēji uzpildījos vai iztukšojos?

Varbūt mēs vienkārši kopā smējāmies par muļķīgiem jokiem, bet man tas iedeva tik daudz enerģijas. Lieliski!

Nevērtē, kas ir pareizi, kas nepareizi, bet seko savam iekšējam barometram, kā tu jūties. Vēro, ko tas izdara ar tevi, ar citiem, mēģini atrast savus iekšējos orientierus, bet nesašķiro kastītēs slikti un labi. Vērtēšana nozīmē, ka tev arī pašai ir jāsalīdzinās ar citiem, un tas nemitīgi rausta tavu pašvērtējumu. Vienā brīdī tu salīdzinies ar kādu, par kuru jūties pārāka, bet nākamajā atnāk cits, varenāks par tevi, un tavs pašvērtējums no pašiem augstumiem nolido pazemē. Tā mēs varam dienas laikā desmitiem reižu savu pašvērtējumu uzdzīt augšā un nosist lejā, un beigās esam pārgurušas, jo šie iekšējie procesi mūs ir iztukšojuši.

Tu esi tas, kas tu esi, vienalga, kas tev stāv blakus. Saglabā kontaktu ar sevi, lai spēj saprast – kas ar tevi notiek, ko tev tas nozīmē, vai tev tas dara labu. Un, ja nedara, tad kā tu varētu dzīvi sakārtot, lai darītu labu savam ķermenim un psihei.

Īpaši svarīgi pārmaiņu brīžos

Kad esam lielā slodzē vai mūsu dzīvē notiek pārmaiņas, mēs koncentrējamies uz darāmajiem darbiem, bet rūpēm par sevi neatliek laika – tas nešķiet svarīgi.

Tieši tāpēc šajos brīžos mēs varam ļoti pārgurt un izdegt. Tādēļ arī tad, kad šķiet, ka laika vai enerģijas nav nemaz, atceries: ikdienišķas rūpes par sevi mums palīdz izdzīvot un uzturēt savas baterijas pietiekami uzlādētas, lai varētu iet uz priekšu.

Nē, tas nav egoisms

Egoists gaida vai pieprasa no citiem, lai tie apmierina viņa vajadzības un arī vēlmes. Bet, ja apkārtējie to nedara, egoists apvainojas. Savukārt cilvēks, kurš ir iejūtīgs pret sevi, seko līdzi savām vajadzībām un pats par tām laikus parūpējas godīgā veidā.

Piemēram, viņš otram jau laikus pasaka: vakarā nevarēšu ar tevi satikties, jo man vajag izgulēties, lai es rīt varētu justies labi. Vai: atvaino, šodien projektu ar tevi nepārrunāšu, jo vienīgais brīdis, kad es to varētu, ir mans pusdienlaiks, bet man ir ļoti svarīgi paēst un drusku izvēdināt galvu, lai varētu otro dienas daļu ražīgi strādāt. Vai tu vari rīt no rīta?

Šāda rīcība ir atbildīga un nav egoistiska. Tas nekas, ka otram tieši šobrīd kaut ko no tevis degoši vajag.

Tā nav tava atbildība – rūpējoties par citiem pieaugušajiem, ignorēt savas pamatvajadzības.

Tava atbildība pirmām kārtām ir parūpēties par sevi. Un īstenībā šādā veidā tu parūpējies arī par citiem. Ja tu regulāri neesi izgulējusies, paēdusi, atpūtusies, vienmēr esi noskrējusies un pārstrādājusies, citiem būs jāiztur tava sliktā oma, tavs nīgrums un burkšķēšana. Vai pat ar laiku jāsadzīvo ar slimu tuvinieku.

Rūpēšanās par sevi nenozīmē, ka tev ir vienalga par citiem. Cilvēks, kurš patiešām ir iejūtīgs pret sevi, lielākoties tāds ir arī pret apkārtējiem, jo, respektējot savas robežas, ir daudz vieglāk respektēt arī citu robežas.

Rūpes par citiem ir tava izvēle

Patiesībā ir vienalga, ar kuru pusi sākt – ar sevi vai apkārtējiem. Tās vienkārši ir medaļas divas puses. Ja tev ir vieglāk sākt vērot citus un mēģināt iejusties – nez kas tas ir, kas viņam vajadzīgs, kā viņš ar to tiek galā? –, tad sāc ar to. Bet tas nenozīmē, ka tev apkārtējie ir jāapkalpo. Protams, tu vari palīdzēt un darīt jaukas lietas citiem, bet atceries – tā ir tava izvēle, un tam ir jābūt līdzsvarā, lai tu nejustos izmantota vai pārtērējusies.

Piemēram, sieviete ģimenei gatavo trīs maltītes dienā. Tad ir jāskatās, kāda ir ģimenes vienošanās. Ko dara pārējie? Kā viņa par to jūtas? Iespējams, tā ir šīs sievietes izvēle un viņa ir apmierināta ar to. Bet iespējams arī, ka viņai tas ir galīgi apnicis, tātad pienācis laiks to pārrunāt vēlreiz un mainīt pienākumu sadali.

Ja tev šķiet, ka tev NAV citas izvēles, ka tev kaut kas vienkārši ir jādara, tad visdrīzāk tu jau esi kļuvusi neiejūtīga pret sevi.

To dēvē par iemācīto bezpalīdzību – es neko nevaru mainīt apstākļos, man vienkārši ir jāiztur. To visbiežāk iemācās ļoti agri bērnībā – lai cik sāpīgi, lai cik neizturami un mokoši, man ir jāiztur, jo kaut ko mainīt ir neiespējami. Bet tā nav objektīvā realitāte. Kaut vai mazām izmaiņām ir vieta vienmēr. Bet lielākā grūtība ir nespējā pārtraukt šo modeli savā galvā.

Mēs vairs neesam bērni, kas ir atkarīgi no vecākiem vai citiem pieaugušajiem. Mēs paši esam pieauguši cilvēki un varam lemt par savu dzīvi. To ir vērts sev atgādināt, lai paplašinātu savu skatījumu. Un tas attiecas uz visām dzīves jomām.

Jā, protams, mums katram ir kaut kādi ierobežojumi, atbildības un pienākumi. Bet šobrīd mēs varam pieņemt daudz neatkarīgākus lēmumus savā dzīvē. Padomā, kas ir tavs standarts, ko tu gribi no dzīves. Pajautā sev, kāda manā tagadējā dzīvē nozīme ir tam, ko es daru,? Un, ja tam vairs nav nozīmes, tad kam ir, un ko es gribu? Tas izklausās vienkāršāk, nekā realitātē izdarīt, bet ir vērts kaut vai pieņemt, ka mums pastāv brīvība izvēlēties. Jau tas ir liels solis uz priekšu.

Kāpēc citiem tas var krist uz nerviem

Mūsu kultūrā ir spēcīgs uzskats, ka labi un pareizi ir vispirms parūpēties par citiem un, ja nu kaut kas paliek pāri, tad atstāt to sev. Un, ja ir ierasts iztikt ar drupačām, reizēm ir ļoti grūti atļaut sev paņemt vairāk. Turklāt, redzot, ka citi to tomēr dara, tas var šausmīgi tracināt un sadusmot. 

Tā nu tas ir – parūpēties par sevi un justies labi ir normāls cilvēka stāvoklis. Pat ja kādam, kurš neuzdrošinās tā dzīvot, tas var krist uz nerviem.

Lai arī joprojām ir daudz jaunu cilvēku, kuri savu visam mūžam paredzēto enerģijas daudzumu nežēlīgi nosvilina pirmajā mūža trešdaļā, cenšoties sasniegt pēc iespējas vairāk pēc iespējas īsākā laikā, tomēr pasaulē ir jūtama arī pretēja kustība. Nepārstrādāties, darīt lietas lēnāk, paņemt pauzes, atšūt citus pieaugušos ar viņu vajadzībām, jo citādi pats netikšu galā ar saviem pienākumiem. Būsim atklāti – darot ātri un vairākas lietas vienlaikus, tas lielākoties notiek uz paša veselības vai darba kvalitātes rēķina.

Tāpēc aizvien vairāk cilvēku izvēlas nepilnu darba laiku (strādā, piemēram, četras dienas nedēļā vai sešas stundas dienā), regulāri ieplāno laika saliņas, kad nedara neko, katru dienu ievēro pusdienu pārtraukumu, darba laikam beidzoties, tiešām iet mājās, brīvdienās nestrādā un neatbild uz darba e-pastiem vai zvaniem. Savukārt citiem, kas pie tā nav pieraduši, tas var radīt neizturamas dusmas: johaidī, mēs esam kapājuši visu dzīvi! Ko tie tagad slaistās?

Bet īstenībā jau dusmas ir par to, ka es tā nevarēju un nespēju arī šodien.

Un varbūt tomēr labāk nevis vērsties pret tiem, kas atļaujas dzīvot normāli, bet pajautāt sev – kā es varētu pret sevi izturēties jēdzīgāk un laipnāk? Tāpēc, lūdzu, esi iejūtīga pret sevi!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs