Kā saprast homoseksualitāti. Saruna ar psihoterapeiti, kas to pēta jau 30 gadu

Psiholoģija
Zane Blanka
Zane Blanka
18. aprīlis, 2019
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Psihoterapeite MARINA KASTANJEDA jau gandrīz 30 gadu pēta homoseksuālu cilvēku psiholoģiju, identitātes veidošanos, attiecības un integrēšanos sabiedrībā.

Savā psihoterapeites praksē daudz strādājat ar gejiem un lesbietēm. Ar kādām grūtībām viņi pie jums vēršas visbiežāk?

– (Domā.) Šķiet, ka galvenā problēma tomēr ir skapis. Vai man vajag vai nevajag no tā iznākt? Kā, kad un kur to darīt? Daudzi psihoterapeiti kultivē ideju, ka visiem gejiem vai lesbietēm vajadzētu iznākt no skapja, ka psiholoģiski veselīgāk ir to darīt nekā nedarīt. Es neesmu tik pārsteidzīga un vienmēr saku: pagaidiet, mazliet pagaidiet! Vispirms jāsaprot, kas šis ir par cilvēku, kurš gatavojas iznākt no skapja. Cik viņam gadu, vai viņš ir finansiāli neatkarīgs, kādā vidē, sabiedrībā dzīvo? Kādas būs sekas pēc paziņojuma viņa darbavietā, ģimenē, skolā? Kas, piemēram, notiks, ja vecāki aizvērs durvis viņa deguna priekšā? Ar šo lēmumu jābūt ļoti uzmanīgiem. Neiesaku to darīt, ja ir skaidrs, ka tā būs pašiznīcināšanās. Esmu redzējusi pārāk daudz jaunu homoseksuāļu iznākam no skapja ar fanfarām un pēc tam nonākam patiešām lielās grūtībās. Tāpēc uzskatu, ka katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. Turklāt jāapzinās, ka skapja tēma homoseksuāla cilvēka dzīvē nekad nebeidzas. Daudzi, kas to vienreiz izdarījuši, saka: es vairs par to neuztraucos, esmu iznācis. Tā nav tiesa.

– Kāpēc tā?

– Katru dienu mēs satiekam arvien jaunus cilvēkus, nonākam jaunā vidē, apstākļos. Un tad atkal aktualizējas jautājums: vai man šeit vajag teikt, ka esmu homoseksuāls, vai ne? Vai man vajag iepazīstināt ar savu partneri kā ar savu partneri vai ne? Katru dienu ir jāizlemj: vai no šī skapja ir jāiznāk vai tajā jāpaliek. Un tas nav jautājums par godīgumu. Šis jautājums homoseksuāliem cilvēkiem visu laiku ir aktuāls tikai tāpēc, ka sabiedrība automātiski pieņem, ka visi ir heteroseksuāli.

Freids nekad netika strādājis ar reāliem homoseksuāļiem, bet viņa teorija par homoseksualitāti profesionāļu vidē ir spējusi dominēt visu 20. gadsimtu. Šī ir viena no lielajām mistērijām psiholoģijas vēsturē – kā tas bijis iespējams?

– Vai taisnība, ka visbiežāk tieši pusaudžu vecumā cilvēks sāk apzināties, ka ir homoseksuāls?

– Jā, pirmais posms homoseksuālas identitātes attīstībā visbiežāk notiek pusaudžu vecumā. Šajā periodā var būt ilgstošs apmulsums un nedrošība, emocionālas grūtības. Daudzi homoseksuāli cilvēki jaunību pavada, risinot iekšējos konfliktus, veidojot problemātiskas attiecības, mēģinot atšķetināt jautājumu par savu seksuālo identitāti. Vairāki ASV veikti pētījumi atklājuši augstu pašnāvību līmeni homoseksuālu cilvēku vidū. Tas notiek vecumā starp 16 un 21 gadu. Tiek lēsts, ka aptuveni trešā daļa pusaudžu, kas izdara pašnāvības, ir homoseksuāli. Tāpēc pusaudža gadi ir īpaši grūts, pat bīstams posms homoseksuāla cilvēka dzīvē – šajā vecumā nav viegli atzīt savu atšķirību. Īpaši, ja apkārtējie to noliedz un nicina.

– Piemēram, ģimene… Man pašai ir mazi bērni, un esmu domājusi, kāda būtu mana reakcija un izjūtas, uzzinot, ka kāds no viņiem ir homoseksuāls. Ar šābrīža prātu šķiet, ka man nebūtu nekādu grūtību to pieņemt. Bet to es, protams, nezinu, jo neesmu šajā situācijā reāli bijusi.

– Esmu pavadījusi simtiem stundu darbā ar homoseksuālu cilvēku vecākiem. Ir tā, kā jūs iztēlojaties, – vecāki, uzzinot par sava bērna homoseksuālo orientāciju, parasti nezina, ko iesākt. Tipiski: es to nesaprotu, es to nespēju un nekad nespēšu pieņemt. Lai palīdzētu vecākiem, vispirms vienmēr vaicāju: jūs labāk gribētu saglabāt labas attiecības ar savu bērnu vai zaudēt viņu? Parasti visi atbild, ka gribētu saglabāt labas attiecības. Tad man viņiem jāpaskaidro: labi. Bet  ticiet man – ja jūs nepieņemsiet sava bērna homoseksualitāti, jūs viņu zaudēsiet. Esmu strādājusi ar tūkstošiem homoseksuālu cilvēku un zinu, ko saku. Vispirms notiks distancēšanās no vecākiem, līdz attiecības pārtrūks pavisam.

Līdzko vecāki saprot, ka nav atbildīgi par sava bērna seksuālo orientāciju un viņiem nav, par ko justies vainīgiem, pieņemšana notiek vienkārši.

To uzklausot, vecāki ir gatavi kaut ko darīt. Tad seko nākamais jautājums:  kā jums šķiet, cik daudz laika jums vajadzētu, lai to pieņemtu? Divus gadus? Parastā atbilde: nē, tas ir pārāk ilgi! Kā būtu ar trim mēnešiem? Iebilstu: nē, trīs mēneši ir pārāk īss laiks! Pusgads izklausās ticami. Nākamais jautājums: vai vēlaties, lai šis būtu sarežģīts, sāpīgs process vai lai tas būtu viegli?

Un kādi ir rezultāti?

– Parasti pietiek ar divām trim psihoterapijas reizēm. Līdzko vecāki saprot, ka nav atbildīgi par sava bērna seksuālo orientāciju un viņiem nav, par ko justies vainīgiem; saprot, ka nevar neko darīt,  lai to mainītu; apliecina, ka vēlas, lai viņu bērns būtu laimīgs, pieņemšana notiek vienkārši.

– Labi, ka viņi pie jums atnāk. Bet ne visi meklē palīdzību!

– Nu, ko lai saku… Viņiem varētu noderēt mana grāmata. Rakstot grāmatu, domāju arī par speciālistiem, kuri strādā ar homoseksuāliem cilvēkiem. Daudzi mūsdienu psihologi ir liberāli un uzskata, ka gejiem un lesbietēm nav vajadzīga citāda pieeja, jo viņi ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Protams, ir labi būt liberālam, tomēr jāsaprot, ka darbā ar homoseksuāliem cilvēkiem vajadzīgas specifiskas zināšanas. Diemžēl augstskolās tādas nesniedz. Mācot par homoseksualitāti, visbiežāk par pamatu tiek izmantota Zigmunda Freida teorija par homoseksualitāti, kas ir balstīta uz vistīrākajām spekulācijām. Ir noskaidrots, ka Freids pats nekad savā praksē netika strādājis ar reāliem homoseksuāļiem, bet viņa teorija par homoseksualitāti profesionāļu vidē ir spējusi dominēt visu 20. gadsimtu. Šī ir viena no lielajām mistērijām psiholoģijas vēsturē – kā tas bijis iespējams?

Nav atrasts neviens fizisks, psiholoģisks vai ģimenes struktūrā balstīts faktors, kas neapstrīdami apliecinātu homoseksualitātes veidošanos.

Mums vairs nav jāņem vērā šīs spekulācijas, jo ir daudz pamatotu pētījumu par homoseksualitāti. Ir pieejama literatūra par visiem homoseksuāļu dzīves posmiem, sākot ar bērnību, beidzot ar vecumdienām, par viņu veselību, izcelsmes ģimenēm, sociālekonomiskajiem apstākļiem. Pateicoties Big Data (milzīgi datu apjomi, kas tie uzkrāti un automātiski analizēti ar mērķi pamanīt cilvēku uzvedības un interakcijas paternus, tendences un sakarības – aut.), mēs tagad zinām, cik daudz cilvēku sevi identificē par gejiem un lesbietēm; zinām, kur viņi dzīvo; cik viņi pelna un kur tērē nopelnīto; zinām, kādas ir viņu iecienītākās automašīnu markas; kādus suņus viņi izvēlas, kādas filmas skatās un kādu saldējumu ēd.

– Kādi ir homoseksualitātes cēloņi?

– Tieši par to pēdējo 150 gadu laikā ir visvairāk pētījumu: vai ir kādas atšķirības starp homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem? Anatomiskas? Fizioloģiskas? Ģenētiskas? Psiholoģiskas? Un šādas atšķirības – nepārprotamas, skaidri pierādītas – atrast nav izdevies! Noskaidrots, ka šīm divām grupām ir atšķirīgs dzīvesveids, bet nekādu citu izmērāmu atšķirību nav. Cēloņu meklēšana ir ļoti izkropļojusi sabiedrības domāšanu, attieksmi pret homoseksualitāti. Ir bijusi attieksme pret homoseksualitāti kā pret slimību, kas jāārstē. Bet ja nu tā nav slimība? Tad šis viss ir bezjēdzīgi! Un ir jau arī bezjēdzīgi, jo nav atrasts neviens fizisks, psiholoģisks vai ģimenes struktūrā balstīts faktors, kas neapstrīdami apliecinātu homoseksualitātes veidošanos.

– Tātad mēs vispār nevaram runāt par cēloņiem?

– Nevaram. Tas gan nenozīmē, ka visi tie mīti, kas gadu gaitā ir iedzīvojušies sabiedrības apziņā, neturpinās dzīvot. Arī daudzi homoseksuāli cilvēki ir to varā. Kad jautāju: kā tev šķiet, kāpēc tu esi gejs? – daudzi atbild: nu, tas ir ģenētiski! Es tāds piedzimu! Turpinu: labi, ja tu zini, ka tas ir ģenētiski, tad saki, lūdzu, vai tavi vecāki, vecvecāki, radinieki ir homoseksuāļi? Nē? Tad kāpēc tu domā, ka tas ir ģenētiski noteikts?

Homoseksuāļiem visbiežāk nav bērnu. Līdz ar to viņiem ir vairāk resursu, ko ieguldīt savā izglītībā, izaugsmē. Vairāk naudas, ko tērēt ceļojot, apmeklējot kultūras pasākumus, restorānus.

– Bet vai tad nav dabiski gribēt atbildi uz jautājumu – kāpēc esmu homoseksuāls?

– Jā, ir. Liela daļa homoseksuāļu patiešām to grib zināt. Viņiem iesaku, lai pārstāj to meklēt, jo tas neko nemainīs. Ja vien šo meklējumu pamatā nav vēlme kādu vainot. Piemēram, vecākus. Galu galā heteroseksuāļi taču sev nejautā, kādēļ ir heteroseksuāli. Šis jautājums aktualizējas vien tad, kad seksuālo orientāciju uzskata par trūkumu, slimību vai novirzi no normas. Vesels cilvēks sev nejautā, kāpēc jūtas labi. Ir jau pierādīts, ka homoseksualitāte nav slimība. Tāpēc runāt par tās cēloņiem ir bezjēdzīgi.

– Pieminējāt atšķirības homoseksuālu un heteroseksuālu cilvēku dzīvesveidā. Varat, lūdzu, pakomentēt?

– Daudziem heteroseksuāļiem liekas, ka teju vienīgais atšķirīgais geju dzīves aspekts ir sekss, tomēr tas nebūt nav vienīgais, nav pat būtiskākais. Atšķiras gan dzīves sociālie aspekti, gan dzīvesstils. Lielā mērā tāpēc, ka homoseksuāļiem visbiežāk nav bērnu. Līdz ar to viņiem ir vairāk resursu, kurus ieguldīt savā izglītībā, izaugsmē. Vairāk naudas, ko tērēt ceļojot, apmeklējot kultūras pasākumus, restorānus. Šis, protams, ir tikai viens aspekts. Homoseksuāla cilvēka attiecības pašam ar sevi un arī citiem ir ļoti atšķirīgas.

Ir arvien vairāk pieaugušo, kuri nekad nav šaubījušies par savu seksuālo orientāciju, bet tā tas ir līdz brīdim, kamēr viņi nonāk homoseksuālās attiecībās. Un paši to nespēj izskaidrot.

– Bet var taču gadīties, ka cilvēks sevi kā homoseksuālu sāk apzināties tikai pieaugušā vecumā?

– Tā var būt. Tas nav vienkāršs jautājums, ir daudz papildjautājumu, uz kuriem nav noteiktu atbilžu. Lūk, kāpēc modernie pētījumi kā homoseksualitātes elementus izšķir rīcību, iekāri, mīlestību, identitāti un pašdefinēsanos!

Šāda identitāte nozīmē iekāres, jūtu, rīcības un apziņas saplūšanu, augstākais punkts ir pašam sevi definēt un pieņemt kā homoseksuālu. Bet visi šie elementi visbiežāk izpaužas dažādos dzīves posmos un dažādā secībā. Proti, vienam sākumā būs rīcība (seksuāls akts), pēc tam iekāre un tikai pēc tam mīlestība; citam šī secība var būt pretēja. Turklāt tas nenotiek vienas dienas laikā, bet ilgā laika posmā – homoseksuāla identitāte veidojas pakāpeniski, jo homoseksualitāte nav stāvoklis, tas ir process.

Ir arvien vairāk pieaugušo, kuri nekad nav šaubījušies par savu seksuālo orientāciju, bet tā tas ir līdz brīdim, kamēr viņi nonāk homoseksuālās attiecībās. Un paši to nespēj izskaidrot. Starp citu, lielākoties tās ir sievietes 40, 50 un pat 60 gadu vecumā. Viņas vienkārši iemīlas sava dzimuma pārstāvē. Līdz šim visu savu dzīvi bijušas heteroseksuālas, dzīvojušas gana saskanīgā laulībā, dzemdējušas bērnus. Nekad par to nav domājušas, nekad nav pat nojautušas, ka ir lesbietes. Kā to izskaidrot? Lielākā daļa psihoterapeitu saka: viņa visu mūžu bijusi lesbiete, tikai to nav zinājusi.

Joprojām nav neviena ticama izskaidrojuma, kāpēc arvien vairāk cilvēku pasaulē piedzīvo seksuālās orientācijas maiņu.

– Tāda bija arī mana pirmā doma!

– Redziet, man ar šo domu ir problēma. Jo, ja kāda sieviete atklāti un no sirds stāsta – esmu dzīvojusi kā heteroseksuāls cilvēks 50 gadu un nekad neesmu vēlējusies seksu ar sievieti, nekad neesmu par to fantazējusi vai to pieredzējusi –, bet uz šo psihoterapeits atbild – nē, nē, tu kļūdies, tu īstenībā biji lesbiete visu šo laiku, tikai to nezināji –, tad es saskatu ētisku problēmu. Mēs nevaram cilvēka godīgi un vaļsirdīgi teikto noraidīt, padarīt nevērtīgu. Citiem vārdiem tas nozīmē:  es zinu labāk nekā tu! Manuprāt, tā ir ne tikai ētiska, bet arī teorētiska un psiholoģiska problēma. Joprojām nav neviena ticama izskaidrojuma, kāpēc arvien vairāk cilvēku pasaulē piedzīvo seksuālās orientācijas maiņu.

– Varbūt šīs sievietes ir vīlušās attiecībās ar vīriešiem?

– Tad pasakiet man, lūdzu, cik daudz sieviešu kādreiz ir vīlušās attiecībās ar vīriešiem!

Nu… visas?

(Smejas.) Nuja! Un cik no viņām kļūst par lesbietēm?

– Bet vai var būt tā, ka grūti saprast – esmu heteroseksuāla vai homoseksuāla? Varbūt biseksuāla?

– Homoseksuālisma definīcija ir liela metodoloģiska problēma. Kurš ir gejs, kurš – nav? Vai ir kādi kritēriji, kā to noteikt? Vai kritērijs ir tas, ka jūti vilkmi pret sava dzimuma pārstāvjiem? Varbūt kritērijs ir seksuāla pieredze ar sava dzimuma pārstāvjiem? Bet, piemēram, Latīņamerikas valstīs tikai tas vīrietis, kurš ļauj sevi iegūt, tiek uzskatīts par homoseksuālu. Tas, kurš iegūst, – nē. Savukārt Eiropā nozīme ir tikai partnera bioloģiskajam dzimumam – esi homoseksuāls, ja tev ir attiecības ar sava dzimuma pārstāvi. Cilvēki arī paši bieži atzīst: esmu biseksuāls, jo varu gūt seksuālu baudu gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Un tad es prasu: kurā dzimumā tu iemīlies? Izrādās, ka lielākā daļa iemīlas tikai vienā dzimumā! Jo, redz, sekss – tas ir vienkārši. Svarīgākais galu galā ir iemīlēšanās.

Latīņamerikas valstīs tikai tas vīrietis, kurš ļauj sevi iegūt, tiek uzskatīts par homoseksuālu. Tas, kurš iegūst, – nē.

– Ko jūs domājat par aizspriedumiem pret homoseksualitāti?

– Daudziem joprojām ir ļoti grūti pieņemt homoseksualitāti. Pat pēc lekcijām, kurās stāstu, kāpēc homoseksualitāte nav patoloģija vai slimība, par to, cik daudz ir homoseksuālu cilvēku, kuri ir laimīgi, veiksmīgi, stabili, dzīvo pilnīgi normālu dzīvi, gandrīz vienmēr būs kāda pacelta roka ar jautājumu: paldies, Marina, bet sakiet, lūdzu, kādi ir pirmie simptomi? Kā to var novērst? Vai to var ārstēt? Vai es runāju ķīniešu valodā? Šie cilvēki nav sapratuši  nevienu vārdu, ko esmu teikusi! Kā tas ir iespējams?

Un tad es kādā brīdī sapratu, ka homofobijas pamatā ir nelokāma, stingra dzimumu lomu definīcija: kādiem jābūt vīriešiem un kādām – sievietēm. Par to es rakstu savā grāmatā El Machismo Invisible (pieejama tikai spāņu valodā – aut.) Cilvēkiem ir stingra izpratne par to, ka vīriešiem jābūt vīrišķīgiem un sievietēm – sievišķīgām tikai vienā ļoti noteiktā veidā. Visa sabiedrība, visi spēles noteiktumi ir atkarīgi no šī dalījuma, no dzimumu lomām. Tos, kas šīs lomas pārkāpj, nepieņem.

Bet tas taču mainās, vai ne?

– Protams! Patiesībā mainās ļoti strauji. Eiropā, ASV un pat Meksikā vēl pirms divdesmit gadiem nevienam pat sapņos nerādījās, ka iespējamas geju un lesbiešu laulības. Mani drīzāk satrauc tas, ka līdz ar progresu vienmēr nāk arī pretreakcija, atsitiens. Vienmēr. Par to es baidos. Un neuzskatu, ka jebko, kas šajā jomā noticis, vajadzētu uztvert par pašsaprotamu.

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+