Kā runāt ar cilvēku, kas visu zina labāk?

Attiecības
Dace Rudzīte
8. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kurai no mums gan savu reizi nav bijusi vēlme, lai viss notiek tikai pēc mūsu prāta! Taču dzīvē tas nav iespējams, un lielākā daļa arī spēj pieņemt, ka ir lietas, ko var ietekmēt un ko nevar. Turpretī otra daļa spītīgi paliek pie sava: Būs tā, kā teicu, jo es zinu labāk! Konsultē Inta Zīle, ārste psihoterapeite veselības centrā Vivendi un savā privātpraksē Rīgā.

Droši vien arī tu dzīvē esi sastapusies ar draudzeni vai kolēģi, varbūt savu partneri, ar kuru grūti sarunāties un kur nu vēl diskutēt, jo viņš vienmēr visu zina labāk un viņam vienmēr ir taisnība. Piekrīti, ka tas ir ļoti grūti izturams, turklāt ne tikai tev, bet dziļi iekšienē arī tam otram. Pat ja apzinātā līmenī šis cilvēks dzīvo ar izjūtu, ka ir visgudrākais, vislabākais un perfektākais, neapzināti viņā ir ļoti liela nedrošība, nepārliecinātība un mazvērtība. Ārēji – īsta lauva, bet iekšēji mazs cilvēciņš, kuram sāp. Un, jo sīkāks un sāpinātāks cilvēciņš, jo ārēji nepieciešamas spēcīgākas aizsardzības bruņas: Es varu! Tikai man ir taisnība!

Bruņas kopš bērnības

Par šādiem cilvēkiem bieži vien izaug tie, kas bērnībā ir ļoti kritizēti vai kuru vecāki nav spējuši sadzirdēt viņu vajadzības. Ko tu te stāsti – jādara, un viss! Jo neuzklausītāks un nesadzirdētāks cilvēks juties bērnībā, jo arī pieaugušam viņam grūti justies labi, grūti izturēt neizdošanos, kļūdas un situācijas, kuras nevar ietekmēt. Tāpēc, lai no šīm jūtām sevi pasargātu, viņš izmanto dažāda veida bruņas, jo vēlme sevi aizsargāt piemīt visiem. Perfektie dzīvē parasti izvēlas modeli, kurā ir pareizie un baltie un melnie un nepareizie, jeb – vai nu tu esi ar mani, vai pret mani. Vai nu dari tā, kā saku, un tad esi labs un mani mīli, vai nedari tā, kā gribu, un esi slikts un saņem pātagu. Tā ideālie parasti izturas gan pret kolēģiem un padotajiem, gan pret saviem bērniem un partneriem: ja tu nedari tā, kā es gribu, es tevi nemīlu, man tevi nevajag un es atradīšu citu sievu/vīru.

Apkārtējiem ikdienā šādu cilvēku grūti izturēt un saprast, viņi bieži jūtas neuzklausīti, pazemoti, kritizēti un apjukuši, jo no viņiem prasa: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Tā kā nav dialoga, ideālie bieži vien dzīvo ļoti vientuļā pasaulē. Jo Dievs ir tikai viens, bet tur tālu, kaut kur, ir pārējie cilvēki… Lai cik grūti sev to atzīt, ideālie bieži vien iekšēji izjūt ļoti lielu vientulību, jo viņi nejūtas brīvi, viņiem nav attiecību, kurās varētu atslābt un būt mierīgiem, zinot, ka viņus mīlēs un pieņems arī tad, ja viņi kaut ko neizdarīs vai kļūdīsies. Ideālais nevienā brīdī nespēj vienkārši būt kopā ar sevi, ar otru, ar citiem.

Augstāk, tālāk, labāk! 

Attiecībās ar sevi šie cilvēki nekad nav apmierināti. Viņi nevar sasniegt iekšējo dialogu ar sevi un nevar būt paši, jo tas nozīmē izjust arī vilšanos, ka pasaule nav ideāla un pats neesi ideāls. Perfektie ir atkarīgi no mērķiem – lai būtu viens, otrs un trešais mērķis, uz ko tiekties, bet, kad tas sasniegts, viņi nespēj priecāties un izbaudīt. Nosvinēt to! Nemitīgi ir mūžīgais vāveres ritenis: augstāk, tālāk, labāk, vairāk! Parasti tas noved pie tā, ka cilvēks darbā uzņemas pārāk daudz. Viņam grūti deleģēt pienākumus citiem, pateikt, ka – šo es nevaru, lūdzu, izdari.

Šie cilvēki bieži vēlas būt vadītāji, jo nevar izturēt, ka kāds cits noteiks, ko viņiem darīt – viņi visas autoritātes un vadītājus apšaubīs, un būs daudz konfliktu.

Viņiem patīk vara un sajūta, ka var ietekmēt. Diemžēl viņiem parasti ir grūti veidot labu klimatu kolektīvā. Perfektie it kā aicina padotos ieteikt savas idejas, bet tajā pašā laikā globāli viņus šīs idejas neinteresē, vai interesē formāli, jo viņi paši taču zina labāk.

Lai gan ideālais it kā daudz dara, tomēr organizatoriski gan viņa darbā, gan dzīvē valda liels haoss. Viņi vēlas ļoti perfekti visu izplānot, bet dzīvē daudz ko ieplānot nevar, un tas rada lielu stresu un neapmierinātību, un jaunu diskomfortu. Viņi nemitīgi cīnās ar pasauli un citiem, jo viss taču ir slikti, un arī ideālie paši pārsvarā jūtas slikti. Iekšēji vairāk vai mazāk viņos valda nomāktība, bezcerība, izmisums, kas tiek slēpts aiz pozas: Viss taču ir labi! Līdzīgi arī partnerattiecībās, kurās ideālais nespēj ar partneri apsēsties pie galda un izrunāt, kas patīk un kas nepatīk, ko vēlos un ko nevēlos. Jo, lai varētu sarunāties, no sprosta jāizlaiž mazais bērniņš, bet ideālais to nespēj! Viņš nespēj iedomāties, ka otrs varētu viņa teikto apšaubīt, jautāt, diskutēt, ko ieteikt. Perfektajam ir sāpīga jebkura kritika, un jebkurš ieteikums viņu ievaino.

Trūkst cilvēcisku attiecību

Mūžīgais dzinējs, kas ideālos dzen uz priekšu, bieži ir vēlme aizpildīt tukšumu, kas rodas no cilvēcisko attiecību trūkuma, no nespējas būt patiesiem. Ideālajiem var būt daudz attiecību, bet tās ir virspusējas, ar mūžīgo smaidu vai mūžīgo nīgrumu. Bieži šiem cilvēkiem nav neviena, ar kuru viņi atļautos vienkārši būt, izrādīt savas bēdas, prieku, nogurumu, nevarēšanu. Viņi šīs izjūtas ienīst, jo, kaut neapzināti, tomēr atceras, ka savulaik bērnībā viņiem līdzās nebija neviena pieaugušā, kas akceptētu un pieņemtu viņus arī tad, ja kaut kas neizdevās un nesanāca. Jo iekšējais bērns ir izmisušāks, nedrošāks par sevi, jo ārēji pārliecinošāku un varošāku čaulu viņš šodien rāda pasaulei. Ideālais nespēj atslābt, jo tad draud atvērties tukšums, kas ļaus sajust iekšējo bezcerību, izmisumu, un tas visu laiku dzen kaut ko darīt. Līdz ar to bieži darbs un atpūta šādiem cilvēkiem ir ļoti aktīvi, taču, lai organisms atjaunotos, tam vajag arī miera periodus vai saldo nekā nedarīšanu.

Lielākā problēma ir tā, ka ideālisms un nepiepildāmas prasības bieži noved pie izdegšanas.

Nereti ideālie piedzīvo infarktu, insultu, plīst čūlas, lēkā asinsspiediens, pieaug svars. Daudziem sākas dažādas dzīvesveida slimības, kas rodas no pārstrādāšanās, miega bada, neregulārām ēdienreizēm. Daļai parādās depresija, jo nekad, nekad nav iespējams sasniegt to punktu, kad viss ir tik labi, lai vismaz kādu brīdi varētu izbaudīt mieru.

Lūdzu, receptīti pret ideālismu!

Vienkāršoti sakot, pret narcismu zāles nav izgudrotas! Jo šis cilvēks iekšēji ir ievainotāks, jo agrīnajos dzīves posmos vairāk traumēts, jo grūtāk būs ko mainīt. Ko iesākt, ja dzīvesbiedrs ir ideālais, kuram vienmēr taisnība? Visticamāk, ja kāds šādu tipu apprecējis, tam ir savi iemesli. Cilvēks, kas visu zina, bieži piesaista nedrošus, pasīvus, stumdāmus un bikstāmus partnerus, kuriem nav sava viedokļa. Tad izveidojas pāris, kurā viens visu zina, otrs tikai māj ar galvu, iet un dara. Ja abi tā jūtas pietiekami labi, lai dzīvo. Ja partneris ar gadiem kļūst pavisam nevaldāms, daļa pāru izšķiras. Daļa dzīvo kā kaimiņi komunālajā dzīvoklī, kuri reizēm satiekas pie televizora. Tajā visā ir ārkārtīga vientulība, un, ja bērni no šādām attiecībām zīmē ģimeni, tad tēti un mammu uzzīmē katru savā lapas stūrī bez jebkādas saiknes.

Kā rīkoties, ja perfekcionisma iedīgļus pamani sevī vai jau sāc just hronisku nogurumu, izdegšanas pazīmes? Kamēr kaut kas tikai draud notikt, vairumā gadījumu nekas nemainīsies, un perfektais turpinās pieprasīt no sevis un citiem neiespējamo. Kaut kas var mainīties vienīgi tad, kad tam ir gana nopietns iemesls, piemēram, jūtamas veselības problēmas.

Patiesībā tā ir liela traģēdija. Bieži vien ideālie ar infarktu guļ slimnīcā un paralēli risina simt darba jautājumu. Tad viņi iziet no slimnīcas, un seko nākamais infarkts. Viņi nespēj mainīties, jo pārmaiņas ir pārāk bīstamas. Nedrošība un iekšējās sāpes ir tik lielas, ka to nespēj izturēt, tāpēc atkal tiek uzliktas vecās bruņas: Es varu! Man taisnība! Tie, kas apzinās, ka cieš no sava perfektuma un šauj pār strīpu, vai jūtas iekšēji vientuļi, reizēm aiziet meklēt profesionālu palīdzību. Tomēr lielākā daļa nomaina sievu, nomaina darbu, domājot, ka būs labi, taču ilgtermiņā tas nedarbojas un iekšējo tukšumu neaizpilda. Daļa, piemēram, pusmūža krīzē, saprot, ka atvēlētais laiks nav neierobežots un dzīve sāk iet no kalna lejā, un spēj pārvērtēt prioritātes.

Viņi mācās vairāk dzīvot, balstoties uz to, ko paši vēlas un kas viņiem ir svarīgi. Viņi mācās kaut mazliet piekāpties un negaidīt no citiem perfektu un viņu paģērētu rīcību, citādi skaudrā vientulība nekad nebeigsies. Savukārt fiziskajai un psihiskajai veselībai nepieciešams, lai regulāri būtu brīži, kad cilvēks var būt viņš pats. Bez kompromisiem! Tā kā perfekcionists parasti nezina, kāds viņš dziļākajā būtībā ir, ko vēlas un ko nevēlas, viņam svarīgākais ir apstāties, sajust sevi un pieņemt, ka būt pietiekami labam – tā ir liela dzīves gudrība.

Atziņa, ko paturēt prātā

Neatkarīgi no cilvēka statusa, dzimuma un vecuma, nekad nevienam nav iespējama perfekta dzīve, perfektas attiecības, perfekts darbs. Tāpēc jāmācās būt elastīgam, pieņemošam un atvērtam kompromisiem!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs