noslēgt rēķinus ar pagātni un piedot?

Attiecības
Ieva Jātniece
31. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Netaisnība vienmēr sāp. Nodevība, aizmuguriska rīcība liek mums dusmoties un cerēt, ka taisnība zemes virsū uzvarēs un tie, kas mūs sāpinājuši, reiz saņems pēc nopelniem. Taču atriebība aiz sevis atstāj tuksnesi un itin nenieka nerisina – vien saindē dzīvi. Kāpēc ir tik svarīgi izvēlēties sarežģīto, bet dziedinošo piedošanas ceļu? Konsultē psiholoģe DACE BĒRZIŅA.

Ļoti precīzi jēdzienu piedošana formulējusi kanādiešu rakstniece un psiholoģe Heidi Priebe: piedošana nozīmē atteikšanos no cerības uz citādu pagātni. Piedošana ir sava miera atjaunošana (tas nav viegli, un to neviens nevar izdarīt tavā vietā!), necerot, ka saņemsi kompensāciju no tiem, kas tev nodarīja pāri.

Mazliet atkāpties, lai samierinātos

Mēs visas intuitīvi jūtam, ka piedošana ir vienīgais ceļš uz mūsu iekšējo mieru. Jo nekas tā neizsit no līdzsvara kā dusmas un aizvainojums. Taču – kā visām emocijām – arī šīm ir vajadzīgs laiks, lai tās norimtos un tu varētu mazliet atkāpties un ieraudzīt notikušo lielākā bildē. Pieņemt to, ka neviens neesam perfekts, ka parasti arī otrs negrib tīšām nodarīt pāri. Ieraudzīt to, ka arī tu mēdz sāpināt citus, piemēram, brīžos, kad rīkojies, lai sasniegtu savu mērķi, bet neiedomājies par otra cilvēka izjūtām.

Ja ilgstoši kādu notikumu izjūti, it kā tas būtu noticis vakar, tu dzīvo iekšējā protestā: es gribu, lai būtu bijis citādi! Tu nomoki sevi ar to, ko vairs nav iespējams labot.

Vaino citus un šausti sevi, ka esi pieļāvusi pret sevi vērstu netaisnību. Taču, paskatoties uz notikušo no malas, ieraudzīsi, ka arī šādi dzīve mūs skolo. Stāsts par piedošanu ir stāsts arī par tevi pašu. Jo vairāk centrēta uz sevi un jūtīgāka esi, jo sāpīgāk izjūti ievainojumus un jo grūtāk sevī rast spēku piedošanai.

Pacietība un aizvainojumi

Ir cilvēki, kuri ir ļoti empātiski un jau a priori domā, kā labāk rīkoties, lai neaizvainotu un nesāpinātu citus. Taču, ja kāds vienmēr priekšplānā liek otru, vienlaikus viņš ignorē savas vēlmes un vajadzības, būtībā neļauj būt sev pašam. Tas līdzi nes emocionālu spriedzi, un bieži pārmērīgā pacietība liek uzkrāt sarūgtinājumu: kāpēc man visu laiku jārēķinās ar citiem, bet citi ar mani nerēķinās?

«Šeit vietā ir jautājums: kāpēc cilvēks rēķinās tikai ar citiem, bet aizmirst par sevi un tad dusmojas uz citiem, ka pats neprot par sevi parūpēties?» jautā psiholoģe Dace Bērziņa. «Tas, kurš dzīvo saskaņā ar sevi, jūt brīdi, kad, rūpējoties par sevi, ir pārkāpta robeža un nodarīts otram pāri, un tad nav grūti lūgt piedošanu."

Tam, kurš cenšas citu dēļ un bloķē savas vajadzības, ar laiku rodas sarūgtinājums, jo, nemitīgi domājot par to, lai citiem būtu labi, vienlaikus ir vēlēšanās, lai arī citi dzīvotu tāpat – pirmām kārtām parūpētos, lai man būtu labi

Ja labi izjūtam sevi un rēķināmies ar savām vajadzībām, mums vieglāk izprast arī citus un saskaņot savas un otra vajadzības pēc principa «vilks paēdis, kaza dzīva».

Kad nepiedodam pašiem tuvākajiem

Visvairāk var sāpināt pašu tuvāko rīcība. Pirmās tuvās attiecības mēs veidojam ar vecākiem un tajās piedzīvojam savus pirmos sarūgtinājumus.

Nepiedošana vecākiem ir sarežģīta lieta. Tā iegriež mums un mūsu bērniem.

Ilgstoši turēts aizvainojums, mums pašiem kļūstot par vecākiem, liek vēlēties savus bērnus audzināt pilnīgi pretēji tam, kā to darīja mūsu vecāki. Un bieži tas ir otrs grāvis. Piemēram, ja esi jutusies pazemota, ka vecāki ar tevi nerēķinājās, audzināja pēc principa «muti ciet, būs tā, kā es saku!», saviem bērniem to negribas nodarīt. Un kļūst grūti viņiem noteikt saprātīgas robežas. Rezultātā aizvainojums traucē tev pašai kļūt par gudru mammu.

Vecākiem tu spēj piedot, kad saproti, kādi viņi bija kā personības, kāda bija toreizējā dzīves situācija, kad apjaut, ka arī viņiem bija ierobežota dzīves pieredze un zināšanas. Tikai tad iespējams vēsu prātu gan analizēt vecāku rīcību, gan redzīgāk raudzīties, lai neatkārtotu viņu kļūdas un akli neiekristu arī pretējā pozīcijā.

Ja paliec bērna aizvainojumā un nesaskati pasauli ar pieauguša cilvēka acīm, pēc būtības tu attiecībās ar saviem bērniem pati esi kā liels bērns – tu nereaģē kā pieaudzis cilvēks, jo fokusējies nevis uz to, kā tev jārīkojas, lai bērnos attīstītu noteiktas rakstura īpašības, bet gan rīkojies situatīvi – tavu rīcību diktē reiz bērnībā piedzīvotas izjūtas. Tu notiekošo saskati nevis ar pieauguša, stratēģiski domājoša cilvēka acīm, bet sava iekšējā mazā bērna acīm. Un tad tu rīkojies tā, lai tikai tavs bērns nepiedzīvotu tādas izjūtas, kā savulaik piedzīvoji tu. Nevis saprātīgi izskaidro, kāpēc kaut kas tiek atļauts un kaut kas tiek aizliegts, bet izdabā bērnam, šādi atbildību pārnesot uz viņu.

Kas jāsaprot pašai par sevi un citiem

Bērnības pieredzi būtu labi izanalizēt vēl cita iemesla dēļ – tai ir vistiešākā saistība ar tavu spēju piedot.

Ja vecāki tevi audzinājuši par cilvēku, no kura tiek gaidīti tikai labi rezultāti, tevī ir iesētas fundamentālas bailes – ja neizdaru kaut ko, kā nākas, neesmu nopelnījusi, lai mani mīlētu.

Bet vēlme būt mīlētam un pieņemtam ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Tāpēc atzīt savas kļūdas ir vieglāk tiem, kas bērnībā auguši ar izjūtu – tu nekļūsti sliktāks, ja tev arī kaut kas nesanāk. Šeit aug kājas tam, kāpēc vieni spēj atzīt savas kļūdas un arī pāridarījumus citiem, bet citi meklē vainīgos ārpusē. Ja cilvēks dzīvo ar pārliecību – mani var mīlēt tikai tad, ja visu daru perfekti –, kļūdīšanās rada ļoti smagas izjūtas. Un tādēļ, lai sevi attaisnotu, vaina tiek meklēta apstākļos un citos cilvēkos, un veidojas domāšanas modelis es tev nepiedošu – tikai šādā veidā var uzturēt sava nevainīguma ilūziju.

Jo vieglāk ievainojama esi tu pati, jo grūtāk atzīt savas kļūdas un spoguli pavērst pret sevi. Partnerattiecībās tas izpaužas pilnā krāšņumā. Piemēram, vīram bijis sānsolis un viņš apgalvo: tas tāpēc, ka sieva vairs par sevi nerūpējas, es viņu vairs neinteresēju. Patiesībā vīrietis neapzināti provocē, lai sievietei pietrūktu resursu labi izskatīties un viņš varētu sevi attaisnot. Ja viņš sievieti atslogotu, noņemot daļu rūpju, viņa paša sieva būtu izskatīga. Bet vīrietis veido situāciju tādējādi, lai noņemtu atbildību no sevis un pārmestu otram.

Otrs piemērs – sieviete žēlojas, ka dzīvo ar hronisku alkoholiķi. Viņa izšķiras, pēc laika apprecas otrreiz, paiet laiks, un arī jaunais vīrs sāk dzert. Sieviete neredz savu atbildības daļu notiekošajā – to, ka viņa neapzināti otru provocē uz atkarībām. Vainojot otru, iespējams izvairīties no atbildības paskatīties uz sevi tādām acīm, kādām raugāmies uz citiem. Jebkurā ģimenē attiecības ir divu cilvēku stāsts un atbildība. Ja lomas sadalītas: viens ir pāridarītājs, bet otrs upuris, aizvainoti jūtas abi, un abiem it kā ir iemesls nepiedošanai.

Kā atlaist pagātni un atgūt mieru?

Par piedošanu ir vēl kāds svarīgs fakts: nepiedodot tu dzīvo pagātnē un nespēj radīt sev citādu nākotni. Pārmetumi un apsūdzības, ko raidi citu virzienā, tevi ved upura lomā – bet upuris vienmēr ir no citiem atkarīgs. Piedošana, no vienas puses, ir notikušā pieņemšana – tā vienkārši bija, no otras puses, arī mērķtiecīga rīcība, kas vērsta uz to, lai nākotne būtu citāda. Piedošana ir notikusi tad, ja redzi arī sevi no malas, un tad ar šo jauno redzējumu veido attiecības. Tas palīdz skatīties uz priekšu un pieņemt izsvērtus lēmumus.

Tieši krīzēs nereti nonākam pie tā, kas mums ir patiesi svarīgs, un tas notiek arī ar cilvēkiem mums līdzās.

Nebūt ne retas ir situācijas, kad arī cilvēki, kas dzīvojuši sarežģītās partnerattiecībās un nodarījuši viens otram pāri, ir gatavi mainīties, lai attiecības saglabātu. Taču, lai tas notiktu, ne tikai jāsaprot pagātnē piedzīvotais, bet kādā brīdī ir jāspēj tas nolikt malā.

«Ja viens nemitīgi piemin pagājušo, viņš rāda: partneris man nekad nebūs labs. Ja nespēju neizjust pāridarījuma izjūtu un joprojām gribu, lai otrs pret mani būtu izturējies citādi, un es to viņam pieminu un atgādinu, attiecības nonāk strupceļā,» saka Dace Bērziņa.

Izvēle ir pašu rokās. Ir situācijas, kad saproti: otrs cenšas, lai nākotnē viss būtu citādi, bet tu godīgi sev atzīsti – notikušais ir bijis pārāk smagi, tu nevēlies šajās attiecībās palikt. Un izvēlies iet savu ceļu. Vai arī izlem: kas bijis, tas bijis, bet turpmāk jūs parūpēsieties par savām attiecībām, lai pagātnes kļūdas neatkārtotos. Abas pieejas ir veselīgas, jo abos gadījumos tu izvēlies dzīvot uz priekšu un nemocīties aizvainojumā.

«Cilvēki, kas izlīguši ar pagātni, pieņem reiz notikušo, bet dzīvo, fokusējoties uz citādu nākotni. Tas ir lēmums neļaut bijušajam traucēt manu dzīvi šodien,» uzsver Dace Bērziņa. Taču, lai tas notiktu, ir svarīgi ieraudzīt arī savu daļu atbildības. Un tam ir jāmeklē resursi. Jo, ja nav bijis spēka situāciju izvērtēt no dažādām pusēm – sevi, otru un iemeslus, kāpēc notika tā, kā notika –, tiek meklēts attaisnojums, lai otram atriebtos. Tā parasti ir pirmā reakcija uz netaisnību. Taču tas ir strupceļš, jo emocionālā spriedze pieaug, naids krājas.

«Esmu redzējusi gadījumus, kad vēlme otram atriebties kļūst par cilvēka galveno dzīves mērķi un jēgu. Rezultāts ir viens – cilvēks zaudē itin visu. Jo, lai mazinātu spriedzi, tiek lietotas apreibinošas vielas, lai izlādētu emocijas – rīkoti skandāli. Ar laiku pazūd draugi, cieš darbs. Bet gaidītās uzvaras nav. Mieru atrast mums nevar palīdzēt nedz atriebība, nedz citi cilvēki, to varam meklēt vienīgi sevī.»

Dzīvi varam apgūt piedodot

DAIGA KONOŠONOKA, Daya Yoga pasniedzēja:

«Nespēja piedot izpaužas divos virzienos – pret sevi vai otru cilvēku. Abos gadījumos kopīgs ir paša cilvēka iedomātais scenārijs par to, kā vajadzēja notikt: kā bija jāizturas pašam un otram; kuras sarkanās līnijas tika pārkāptas no vienas vai otras puses. Izšķirīgi tomēr ir saprast, ka nespēja vai spēja piedot ir viena aktiera teātris, un tāpēc jau sākotnēji jābūt skaidram, ka objektivitāte ir sekundāra – spēle notiek tikai un vienīgi paša cilvēka prātā.Lai spētu piedot, situācija jāierauga plašākā kontekstā, tāpēc svarīgi saprast: kas ir mana domāšanas nezāle?

Jo vairāk būs iekšēju šķēršļu, jo lielāki dzīves pretsitieni.

Uz jebkuru notikumu aicinu paskatīties kā uz filmu – no malas, kur redzami visi iesaistītie, bet kur nav ne labo, ne ļauno. Vēl es ieteiktu censties nedramatizēt notikušā mērogu un nozīmīgumu, jo dzīve plūst ar negaidītiem pavērsieniem, un katrai situācijai ir savs sākums un noslēgums.

Svarīgi ir notikušo vērot un meklēt atbildes par sevi pašu, bet nepasludināt spriedumu un nevērtēt citus – viņi ir jāliek mierā. Jo mūsu mērķis nav apgūt otru cilvēku, bet izzināt sevi. Jebkurš notikums mums liek ieraudzīt kādu savu vēl neapgūtu īpašību vai emociju, lai mēs ar jaunu skatu ieraudzītu savas reakcijas, nevis zem lupas noliktu citu cilvēku.

Ar mums notiekošais izgaismo mūsu iekšējās pasaules tumšākos un vēl neatklātos stūrīšus. Ja to saprotam, mums vienmēr ir, par ko pateikties otram cilvēkam, un mēs nekad nenonākam zaudētājos. Piedošana vispirms liecina par spēju mīlēt. Ja sevis mīlestība nav apgūta, dažādi dzīves notikumi tiek pasludināti par neveiksmi, piedošana – par vājumu. Bet piedošana nav sevis nolikšana zemākā vai augstākā pozīcijā pār citiem, tā ir daļa no mūsu cilvēcības. Dzīvi mēs varam apgūt tikai piedodot, esot pazemīgiem (nejaukt ar pazemošanos) un mīlot.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs