Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Fons, ar kuru jārēķinās
Šobrīd notiekošais Latvijā un pasaulē rada noteiktu fonu: mums jārēķinās, ka trauksmi jūt teju katrs. Taču tā mēdz izpausties dažādos veidos. Pārsvarā esam pieraduši domāt, ka stress un trauksme ārēji parādās kā cilvēka nomāktība, neiecietīgums komunikācijā, aizkaitināmība, orientēšanās uz sevi. Tomēr trauksmei ir arī citas izpausmes formas – noliegums, uzmanības novēršana uz citiem jautājumiem, satraucošu notikumu ignorēšana vai jokošana par tiem.
Un pašlaik viens no attiecību pamatizaicinājumiem pārī var būt tas, ka abiem partneriem reakcija uz apkārt notiekošo var būt atšķirīga. No tā tad nereti arī izriet jauni savstarpēji konflikti, kas rada vēl papildu stresu. Tāpēc šobrīd ir ļoti svarīgi gan saprast, gan arī spēt sarunāties par to, kā mēs katrs reaģējam trauksmes apstākļos, kādas iekšējās grūtības mums būs jāpārvar, lai mēs nonāktu vispirms pie konstruktīvākām attiecībām paši ar sevi un ar partneri.
Ja stresa līmenis aug un mēs nespējam atrast resursus, lai sevi nomierinātu, dzīve mājās var kļūt par īstu elli.
Ja pieaugušie ir stresā, to pārņem un pastiprina arī bērni. Jau tāpat izmainītajā ikdienā arī ar savaldīgiem vecākiem, kas spēj tolerēt savas emocijas, darba dzīvi organizēt būs sarežģīti. Jo bērni, kas ir līdzās, atrodas ierobežotā telpā, viņiem pieejamas vienveidīgas darbības. Pat ja mājās ir tikai viens bērns, toties radošs un iniciatīvas bagāts, apveltīts ar skaļu balsi un kārtīgu temperamentu, iespējams, vecumposmā, kad viņš cīnās par savām vajadzībām, vecākiem var būt grūti sakopot savus spēkus, lai spētu arī pastrādāt.
Papildu spriedzi var radīt arī tas, ka šobrīd mājas apstākļos jāstrādā ne tikai vecākiem – iespēja turpināt mācības jānodrošina arī skolas vecuma bērniem. Jo ierobežotāka telpa un tehniskie līdzekļi, jo lielāka savstarpējā spriedze.
Kā lai pastrādā?!
Šis laiks no mums prasa spēju sadarboties un arī izdomu. Piemēram, kamēr viens no pāra strādā, otrs kļūst par aukli un iesaista bērnus spēlēs kaut tādēļ, lai viņi būtu klusāki. Tomēr tik un tā mums jārēķinās, ka fona troksnis retajam līdz šim darbā būs bijis tik intensīvs. Taču tas nenozīmē, ka nevaram pie tā pierast, tajā uzturēties un strādāt.
Ja darbs paredz audio sarunas, mēs varam izmantot austiņas. Ja dzīvoklis ir ļoti mazs un nav iespējas strādāt citā istabā, meklējam telpu, kur to varam darīt. Ja nav citas opcijas, sēžam vannasistabā.
«Šis laiks mūs izaicina atteikties no perfekcionisma. Jā, ieslēdzot Skype kameru, būs redzama vanna, kurā sēdi, toties tur ir klusums. Un kāda starpība, tieši kur tu strādā? Mācāmies pazemināt savas ambīcijas, kļūt elastīgāki, jo mums vienkārši jāspēj pielāgoties apstākļiem,» saka klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.
Ātrais špikeris ilgstošai kopābūšanai
- Ievies klusuma krēslu jeb vietu, par kuru visi zina: ja kāds no ģimenes tur atrodas, viņu nekādā veidā nedrīkst traucēt.
- Savā starpā sarunājieties un izrunājieties. Taču pirms tam vienojieties, cik daudz un kurā brīdī katrs ir spējīgs komunicēt.
- Saplāno visu, ko vari, nedēļai uz priekšu. Bet nepārdzīvo, ja plāns neizdodas simtprocentīgi.
- Izdomā, kā vari būt noderīga citiem arī ārpus ģimenes.
- Neaizmirsti par ķermeni un jebkādām fiziskām aktivitātēm. Kaut vai uz stundu izej tāpat vien pastaigāties svaigā gaisā.
- Pajautā pati sev: kas mani vēl var stiprināt?
Kā atjaunot resursus?
Diendienā visiem pastāvīgi uzturoties mājās, ir būtiski vienoties arī par to, kā mēs katrs atjaunosim savus resursus. Atpūta un miers ir vajadzīgs visiem. Ja nav citas istabas, kur palikt vienatnē, varam nolikt krēslu telpas stūrī, kas kļūs par klusuma krēslu, un vienoties: ja sēžu tur, neviens man nenāk klāt, mani neaiztiek, neko neprasa un nepiedāvā.
Īpaši introvertām personībām, kuras zaudē enerģiju, kontaktējoties ar citiem, ir svarīgi, ka apkārtējie rēķinās un parūpējas par viņa iespēju uz laiku palikt vienatnē.
Otrs ne mazāk svarīgs aspekts, kas palīdz atjaunot resursus, ir savstarpējas sarunas. Daudzi tieši runāšanas procesā domā un nonāk līdz kādas problēmas risinājumiem. Taču arī par sarunu biežumu ar partneri ir jāvienojas, lai nav tā, ka aiz vēlmes parunāties mēs nomācam otru cilvēku, kuram, iespējams, tai brīdī tam vienkārši nav spēka.
«Šobrīd svarīgi pēc iespējas konstruktīvāk katram apzināt savas vajadzības un patiešām tām radīt vietu gan telpiski, gan arī komunikācijas ziņā,» uzsver Kristīne Balode.
Kur ņemt spēku?
Šobrīd ir izjauktas mūsu ikdienas rutīnas darbības, bet tieši tās nodrošina mieru. Pateicoties rutīnai, mēs varam nedarbināt nepārtraukti to nervu sistēmas daļu, kura atbild par stresa pārvarēšanu. Rutīna palīdz atslābt un nomierināties. Tāpēc saplānojam visu, ko varam. Taču nevis gadu uz priekšu, bet pa nedēļai, lai zinām, kāda būs mūsu nākamās nedēļas dinamika, kā mēs sadalīsim pienākumus, kad mēs ēdīsim (arī tas ir svarīgi, lai mēs nenodarbotos ar emocionālo ēšanu un mūsu uzkrājumi nepazustu dažās dienās). Ja ēdiena gatavošana un baudīšana sagādā prieku un nomierina, tad to izmantojam kā pozitīvu piedzīvojumu – mācāmies ko jaunu pagatavot vai veicam eksperimentus.
Pats svarīgākais ir darīt visu, lai mūsos nevairotos trauksme.
Domājot par nākamo nedēļu, nevajadzētu gan arī būvēt gaisa pilis. Pat izveidojot noteiktu režīmu un saplānojot, kurš par ko ģimenē būs atbildīgs, jāsaprot, ka ideālo plānu par simts procentiem mēs neizpildīsim. Iespējams, pirmās trīs dienas būsim ļoti produktīvi, bet pēc tam sekos kritums, kad ieraudzīsim savu reālo potenciālu. Taču tādēļ nav jānokar deguns – izdarām secinājumus un domājam, ko turpmāk darīsim citādi. Ja kaut kas nesanāk – tas nav pasaules gals.
Kur atrast mieru?
Drošību un mieru mums no malas neviens radīt nespēs – tas ir jāapzinās un jāpieņem. Tāpēc šobrīd svarīgi sev palīdzēt dažādos veidos. Pirmais: ne tikai lasām sliktās ziņas par to, kas mūs apdraud, bet apzināti meklējam uzticamu informāciju, kas spēj mūs arī nomierināt, – kas šobrīd tiek darīts, lai situāciju uzlabotu, kādas iespējas mums var tikt piedāvātas.
Otrs – aktualizējam savus resursus un apzināmies, kādas prasmes mums katram ģimenē ir, ko katrs no mums prot, tai skaitā bērni. Šai situācijā svarīgi nevis salīdzināties, kurš sliktāk tiek ar situāciju galā, bet gan – kādi resursi katram ir. Kā mēs varam sadarboties, lai mums visiem ir vieglāk? Piemēram, bērniem var lūgt viedierīcēs meklēt spēles, kuras attālināti izspēlēt kopā ar citiem radiniekiem, ar kuriem šobrīd tiešs kontakts nav iespējams, bet kas nodrošinās mums tik nepieciešamo pozitīvo saskarsmi.
Trešais – mēs nevaram sevi uzturēt ar gaišām domām vien, mums jānāk talkā arī savam ķermenim, kurš no nepārtrauktas būšanas vieglā tonusā, visticamāk, ir sasprindzis. Tāpēc mums trauksme jāpalaiž vaļā arī ķermeniski, veicot fiziskas aktivitātes.
Pagaidām mums nav lieguma iet laukā – apejot cilvēku kontaktu, mēs varam meklēt resursus pastaigās, nūjojot, braucot ar riteni.
Esam fiziski aktīvi, jo savu imunitāti mēs varam stiprināt gan fizioloģiski, gan mentāli. Baudām to, ka laukā putni čivina, saule spīd un mēs varam saelpoties svaigu gaisu. Respektīvi, dzīvojam un skatāmies uz to, kas mums ir, – kaut iespēja darba dienas vidū uz stundiņu iziet pastaigā, kamēr spoži spīd saule. Tas ir svarīgi arī no fizioloģiskā viedokļa, jo stresa hormona kortizola ietekmē krītas pozitīvo hormonu reproducēšanas spējas.
Ceturtais – šo laiku atvēlam arī pārdomām par to, kādas mums ir iespējas savas prasmes lietot sociumā, jo justies noderīgiem sev un apkārtējiem ir svarīgi. Šis ir laiks, kad nevis jādodas uz klusēšanas retrītiem kaut kur ārpusē, bet jāmācās paklusēt vienu stundu, lai netraucētu otram. Šis ir laiks, kad ieraudzīt savu personību un to, kur jūtamies limitēti. Un atbildēt uz jautājumu, ko tagad un ko nākotnē varu darīt, lai stiprinātu sevi?
Lūgt palīdzību
Kādai daļai ģimeņu noteikti izdosies tikt pāri grūtībām visiem kopā kā komandai, nolemjot, ka katra individuālajiem izaicinājumiem tās locekļi pievērsīsies kaut kad vēlāk. Tam var palīdzēt kā fokusēšanās uz virsmērķi, kuru nosaka visa ģimene kopā, tā arī iepriekš gūtās zināšanas.
Liela daļa cilvēku savā darba vietā ir apmeklējuši apmācības par to, kā produktīvi sadarboties kolektīvā, – šos pašus likumus var likt lietā arī ģimenē.
Tomēr, ja nespējam vai nezinām kā regulēt augstas intensitātes jūtas, piesakāmies uz konsultāciju pie speciālista. Ir krīzes tālruņi, attālinātās konsultēšanas iespējas: visa ģimene var sapulcēties pie ekrāna un, izmantojot Skype, saņemt speciālista palīdzību.
Apzinoties to, cik daudz cilvēku Latvijā cieš no depresijas, trauksmes, veģetatīvās distonijas, ir naivi iedomāties, ka šobrīd šīs problēmas ir pazudušas. Taču depresīvs cilvēks savā ģimenē rada noteiktu psiholoģisko klimatu. Saņemt palīdzību un neuzkraut savas problēmas pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem šobrīd jau tā nav viegli, ir ļoti svarīgi. Tāpat atsevišķs ir jautājums par pieaugušajiem un bērniem, kas cieš no vardarbības ģimenē. Ārējas krīzes vardarbības epizodes parasti tikai akumulē. Arī šajā gadījumā būtiski apzināt iespējas, kur saņemt palīdzību un arī pajumti, ja tā būs nepieciešama. Šajā nebūt ne vienkāršajā laikā ir svarīgi meklēt jebkādus resursus, kas mums var palīdzēt.
Citus aktuālus un noderīgus šī brīža materiālus lasi jaunajā žurnālā IEVA, ko var nopirkt un izlasīt arī elektroniski!
