Jēzus mācās braukt jeb Cik viegli nokārtot tiesības 33 gados?

Autovadītāja apliecība
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
23. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Kļūt par autovadītāju 33 gadu vecumā nav vienkārši. Tas ir vecums, kad rodas eksistenciāls jautājums – ja jau tik ilgi esmu izticis bez auto, varbūt man to nemaz nevajag? Ar motivācijas trūkumu cīnījos, līdz sastapu instruktoru, kurš sakārtoja manu galvu.

Autoskolā iestājos pagājušā gada septembrī. Jau pēc pirmajām nodarbībām lektors mūs mudināja pieteikties braukšanas nodarbībām. Viņš teica: «Ja laikus sāksiet, tad jau ap Ziemassvētkiem būsiet ar tiesībām kabatā.» Taisnību sakot, tas nav neiespējami. Ir tikai viens noteikums – viss atkarīgs no tavas personīgās motivācijas. Un es kaut kur dziļi sevī nemaz nealku pēc autovadītāja apliecības un visām tām grūtībām, kas jāpārvar. Tieši tāpēc sagaidīju, līdz autoskolas teorijas daļa beidzas, un tikai tad pieteicu savas pirmās nodarbības pie braukšanas instruktora. Pats sev teicu: nevar taču sēsties pie stūres, kamēr pilnībā neesi apguvis ceļu satiksmes noteikumus. Tā, protams, bija atruna.

CSDD teorijas eksāmenu nokārtoju 22. novembrī. Kāpēc tik labi atceros datumu? Tāpēc, ka ikvienam topošajam autovadītājam kopš teorijas eksāmena nokārtošanas ir tieši viens gads, lai nokārtotu arī braukšanas eksāmenu. Neiekļaujoties termiņā, CSDD teorijas eksāmens ir jākārto no jauna.

Teorijas daļu un arī braukšanas pamatus apguvu vienā no Rīgas prestižākajām autoskolām. Trīs mēnešus vismaz divas reizes nedēļā no rītiem devos uz braukšanas nodarbībām.

Man negāja viegli. Nekādi nespēju atkost sajūga lietošanas īpatnības. Un tad kādā nodarbībā instruktors man teica: «Tu jau zini to nerakstīto likumu? Cik gadu, tik braukšanas reižu. Un nekad nav citādi.»

Kad pateicu, ka man ir 33 gadi, viņš paskatījās uz mani un atbildēja: «Tev vēl jābrauc.»

Patiesību sakot, 19 gadu vecumā jau biju iestājies autoskolā. Toreiz par mācībām maksāja vecāki. Aizgāju uz dažām teorijas nodarbībām un tad to visu pametu. Tad, kad tev uzsauc, tu nezini, cik tas patiesībā maksā. Šoreiz vairs nedrīkstēju ākstīties. Uz mani liek cerības sieva, arī meita. Daudziem esmu izstāstījis, ka mācos braukt. Nevar taču visu vienkārši pamest tikai tāpēc, ka process ir ilgs. Jāiztur.

Lai gan Rīgu biju izbraukājis krustu šķērsu, visas neskaitāmās stundas ceļā man šķita kā sapnī. Nevienā brīdī netiku uz sevi paļāvies. Mācoties braukt, tas ir ļoti svarīgi. Kamēr tu paļaujies uz instruktoru, tu nepaļaujies uz sevi, un process ir pa tukšo.

Aprīlī beidzot nokārtoju skolas braukšanas eksāmenu un teorētiski biju gatavs kārtot CSDD braukšanas eksāmenu. Taču kāds mans čoms pierunāja, ka drošāk un vieglāk eksāmenu kārtot mazpilsētā, nevis Rīgā. Padomāju un piekritu. Kāpēc tērēt naudu vairākiem atkārtotiem eksāmena mēģinājumiem, jo, kā vēsta sazvērestības teorija, CSDD eksāmena pieņēmēji speciāli izgāž jaunos potenciālos autovadītājus, lai pildītu valsts uzņēmuma kasi.

Tā nu es pieteicos eksāmenam mazpilsētā.

Līdz tam vairākas reizes braucu turp, lai iepazītu pilsēteli. Nekas traks tur tiešām nebija. Divi luksofori, viena dzīvojamā zona, pāris vienvirzienu, un tas arī viss. Divas reizes pamanījos eksāmenu nenokārtot. Atzīstu, pirmajā reizē tiešām nebiju gatavs, kaut arī figūru laukumu pieveicu. Otrajā reizē eksāmenu kārtoju pie tā paša instruktora. Kāda sagadīšanās, vai ne?

Pirms došanās uz mašīnu eksāmena pieņēmējs uzdeva jautājumu, vai man nav iebildumu, ja mums pievienosies vēl viens pasažieris – puisis, kurš kārto eksaminētāja kvalifikāciju. Atbildēju, ka man vienalga, lai tik sēžas iekšā. Un tā mēs trijatā izbraucām maršrutu. Kad piestāju CSDD stāvlaukumā, biju gandrīz drošs, ka eksāmenu esmu nokārtojis. Pacēlu rokas bremzi, izslēdzu aizdedzi, pagriezos pret eksaminētāju, uzsitu viņam pa plecu un teicu: «Es Jāņos alkoholu nelietošu.» Viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica: «Tieši tā. Tu nedzersi, jo gatavosies eksāmenam atkārtoti. Eksāmens nav ieskaitīts.»

Tā beidzās mani mēģinājumi tikt pie autovadītāja apliecības, ejot īsāko ceļu. Šis piedzīvojums ir mācība visai dzīvei.

Pirmkārt, es zaudēju laiku, otrkārt, ne mazums naudas. Turklāt joprojām atrados sākumpunktā. Ko gan es domāju? Ka nokārtošu tiesības mazpilsētā un pēc tam brīvi pārvietošos pa Rīgu? Un ko es tāds, par savu braukšanu nepārliecināts te darīšu ar tiesībām kabatā? Zāģēšu pa Mūkusalas labo joslu kā pārējie? Taču ne!

Oktobrī nolēmu, ka visai šai epopejai reiz jāpieliek punkts. Jau sāka apnikt cilvēku jautājumi par manu progresu ceļā uz autovadītāja apliecības iegūšanu. Tie skanēja arvien izsmejošāk. Taču es arī nekautrējos un visiem, kuri gribēja zināt, stāstīju savu pieredzi, beigās vienmēr piebilstot, ka vairs nekad neiešu pa īsāko ceļu. Galu galā arī mazpilsētas eksaminētājs nebija muļķis. Viņš redzēja, no kurienes esmu ieradies. Pilsētas švītiņš sagribējis aptīt lauķus ap pirkstu. Smiekli nāk.

Tātad es paņēmu atvaļinājumu, ar lielām grūtībām atradu instruktoru un ķēros pie Rīgas apgūšanas. Mans mērķis bija izbraukāt un iepazīt visus Rīgas eksāmena maršrutus. Sešu dienu laikā mēs to arī izdarījām. Priekšpēdējā nodarbībā instruktoram bikli jautāju, vai, viņaprāt, jau varu likt eksāmenu, viņš atbildēja apstiprinoši. Un pārliecinoši. Tieši šo iedrošinošo vārdu man visu laiku bija pietrūcis.

Eksāmenu pieteicu oktobra beigās, dienas vidū. Man negāja viegli. Maskavas forštatē nepamanīju vienvirzienu, bet Gogoļa un Dzirnavu ielas krustojumā nedevu ceļu tiem, kas brauc no labās puses. Nekas nebija tā, kā biju gatavojies. Kad iebraucām CSDD stāvlaukumā, eksaminētājs man paziņoja, ka es ne velna nemāku braukt, ka vajadzētu vēl krietni pamācīties to lietu darīt.

Izkāpu no mašīnas un pavisam sapīcis devos mājās. Vakarā atvēru CSDD lietotni, lai pieteiktos atkārtotam eksāmenam, un, man par pārsteigumu, bija atbrīvojies laiks uz nākamās dienas rīta pusi.

No rīta biju mierīgs. Kā jau cilvēks, kurš neprot braukt, tomēr dodas uz eksāmenu.

Tiesa, eksāmens nebija vienīgā bēda. Meita taisīja rīta traci, un kaķis joprojām cīnījās ar urīnpūšļa iekaisumu. Divas stundas pirms eksāmena man sākās migrēna. To sapratu mirklī, kad manu acu priekšā parādījās puscaurspīdīgi pleķīši, kas kā sniega pārslas, atsitoties pret siltu automašīnas stiklu, slīdēja lejup. Biju spiests dzert pretsāpju tableti. Es neciešu tās tabletes. Man no tām kļūst slikti, taču tā bija vienīgā iespēja izvairīties no galvassāpēm. Iekšas spiedās kopā, mugurā žņaudza. Stāvēju un domāju, kāpēc dzīve ir viena liela mēslu upe, kurā esam spiesti peldēt un uzmanīties no tā, lai sūdi neiekļūst mutē.

Nebiju drošs, vai eksāmenu esmu nokārtojis, jo mans eksaminētājs no visai runīga vīra bija kļuvis kluss un noslēgts. Tas noteikti kaut ko nozīmēja. Apstājāmies laukumā, izslēdzu dzinēju. «Labi, eksāmens būs ieskaitīts, bet…» Un eksaminētājs sāka skaidrot situāciju, kurā mana rīcība bija vērtējama neviennozīmīgi. Paspiedu viņa roku, vēlreiz pateicu paldies un devos saņemt apliecību. Neticami. Es to izdarīju. Sen neko tik nozīmīgu nebiju paveicis.

Pa ceļam uz ēku piezvanīju sievai. Viņa no laimes raudāja. Tiesību kārtošanas process ir viens no emocionālākajiem posmiem cilvēka dzīvē.

Tajā ir gan dusmas, gan naids, gan bailes, prieks, lepnums, uzvaras garša, ļoti daudz neticības sev, šaubas un visbeidzot eiforija, kādu nesasniegt pat ar orgasmu.

Kamēr gaidīju, kad mani izsauks un izsniegs apliecību, pie manis pienāca vīrietis, kurš gaidīja tajā pašā rindā pie 301. kabineta. Viņš jautāja: «Par ko tev atņēma tiesības?» Atbildēju, ka man tiesības nekad nav bijušas, sagādājot viņam zināmu pārsteigumu. Viņš savas tiesības bija nodzēris. Tagad, pēc piektā mēģinājuma, tās atkal atguvis. Iedomājieties, viņš šai ellei gājis cauri divas reizes mūžā! Tā tik ir mērķtiecība – kā garkājoda tiekšanās uz naktslampiņas kvēldiegu…

Braucot ar riteni uz darbu, ceļā vairākas reizes priekpilni iekliedzos. Pie Mūkusalas apļa man garām pabrauca eksāmena auto, kura vadītājam domās novēlēju vislielāko veiksmi. Beidzot mans ceļš bija galā. Biju kļuvis patstāvīgs – pārgrauzis nabassaiti, kas vienoja mani ar instruktoriem. Biju atradis motivāciju vairs neapstāties. Beidzot es sevi redzēju pie stūres un nevarēju sagaidīt mirkli, kad nopirkšu savu pirmo mašīnu. To visu uz priekšu pavirzīja arī kāda mana drauga izteikums, kurš pie glāzes alus, runājot par vīru dzīvi, teica – sāc darīt un tad jau izdarīsi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+