Ieklausies savā krāsā — ko tā par tev saka?

Katrai sievietei ir sava iecienītā krāsa, kurā viņa izskatās un jūtas vislabāk. Taču visām dzīvē ir bijuši arī izteikti citu krāsu periodi. Ir laiks, kad mīlestība vai nemīlestība pret konkrētu krāsu mainās pat pa dienām. Uzvelc zilo kleitu un saproti – nē, šodien to nespēju valkāt, kaut gan piestāv un ir super, un principā tiek bieži valkāta… Ar katru ķermeņa šūnu jūti – šodien man vajag salātzaļo!

Ko tas varētu nozīmēt? Vai mēs intuitīvi meklējam kaut ko, kā mums tobrīd vajag visvairāk – enerģijas, stiprākas aizsardzības (imunitātes), miera, mazāk stresa?… Un kāpēc pavasarī sāk gribēties tieši košās krāsas? 

Alkstam balansa

Kāpēc pavasarī sievietes sāk ģērbties krāsaināk? Jo pavasarī mēs mostamies – tas saistīts ar mūsu ķermeņa neirobioloģiju. Acs uzbūve un darbība ir tāda, ka tīklene vienmēr tiecas uz harmoniju.

Citi lasa

Lauma Lapsa

Slavenības

Notirgo eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtu dāvanu

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Gita Vīksne

Slavenības

Šlāgerdziedātāja Aija Legzdiņa dramatiski novājējusi. Viņu vairs nevar atpazīt…

Pa ziemu esam atskatījušās melno, visa spektra pelēko un balto, tāpēc acs tagad vēlas balansēt redzēto ar košākām krāsām.

Varbūt mums šobrīd dzīvē pietrūkst spilgtu notikumu, siltu, gaišu sajūtu – un košas krāsas apģērbs ir veids, kā mēs atgūstam līdzsvaru. Mums vairāk nekā jebkad kārojas zaļo salātlapu, oranžo augļu, sarkano dārzeņu – tā mēs kompensējam, tiecamies uz harmoniju. Košs apģērbs, vide, ēdiens – ļaujies tam, kas prasās.

Krāsu vide īpašā veidā ietekmē mūsu funkcionālās sistēmas – asinsriti, elpošanu, kustību orgānus, tā ietekmē fizioloģisko stāvokli – pulsa biežumu, asinsspiedienu, hormonu daudzumu, līdz ar to formē garīgo stāvokli. Piemēram, konkrētā krāsa ar manām iekšējām ķermeņa sistēmām reaģē tā, ka man kļūst labāk. Šī krāsa reaģē citādi – man no tās kļūst sliktāk… Turklāt tas ir individuāls process.

Negribu sacīt, ka balts ir labi, melns ir slikti. Svarīgi saprast, ka krāsas katrs cilvēks interpretē no sava redzes leņķa.

Laika gaitā, protams, ir izveidojies simbolisks priekšstats par krāsām: gaišās ir dzīvespriecīgās, tumšās – drūmās. Dzeltens un oranžs – siltās, jo dabā šādu krāsu objekti dod siltumu: saule, ugunskura liesma. Tas rada asociatīvo sajūtu, ka ir silti un labi. Aukstās krāsas – zilie toņi, violets – asociējas ar aukstumu, ledu, tumsu, mēnessgaismu: ar vēsām sajūtām. Taču patiesībā sajūta par krāsu un tās ietekmi mums katrai var pat ļoti atšķirties.

Manās mākslas terapijas nodarbībās cilvēks zīmējot izmanto kādu krāsu, un tad es vaicāju – ko tā tev nozīmē? Jo krāsas izvēles pamatā vienmēr ir kāda svarīga informācija par cilvēku pašu, viņa dzīves uzskatu, tā brīža noskaņojumu, kādiem aktuāliem notikumiem. Mākslas terapijā mēs neārstējam ar krāsām, neizmantojam mērķtiecīgi kādu konkrētu krāsu, lai izmainītu cilvēka psihisko stāvokli. Nē, cilvēks pats izvēlas krāsas, un es, uzdodot jautājumus un ievirzot tos noteiktā gultnē, palīdzu viņam pašam izdarīt secinājumus – kas tieši notiek tavā dzīvē, kādas ir tavas vēlmes?

Protams, viss ir interpretējams. Piemēram, tumšas krāsas mazāk pamana, sajūtu līmenī tas nozīmē – mēs meklējam paslēptuvi, varbūt ir sēras, depresīvs noskaņojums. Savukārt citai sievietei sajūta par melno būs pilnīgi cita. Vai arī, piemēram, dzeltenā krāsa… Vienai tā ir saules, siltuma, mātes krāsa, bet citai – skaudības un greizsirdības krāsa.

Zinu arī sievietes, kas nekad nevalkās dzeltenu un nedāvinās dzeltenas puķes, jo tas, lūk, esot uz šķiršanos.

Interesanta krāsa ir zaļā, jo tā nav ne siltā, ne aukstā krāsa – tā stāv uz robežas un līdz ar to der visiem, jo tā ir arī dabas krāsa. Gan nomierina, gan uzmundrina.

Kāpēc ilgi viena krāsa?

Dzīvē mēdz būt periodi, kad izteikti gribas vienu noteiktu krāsu. Šis laiks var būt pat ļoti ilgs. Mēneši un gadi, it kā citas krāsas vairs neeksistētu… Par ko tas liecina?

Te noteikti jāskatās, kura spektra krāsa tā ir. Ja tumšie toņi – ja viss drēbju skapis ir melns un pelēks –, tas var būt saistīts ar kādu konkrētu noskaņojumu dzīvē: sēras, skumjas, vientulība, negribas izcelties un tikt pamanītai, gribas būt nošķirtai no savām domām, no sabiedrības. Bet viennozīmīgi arī to tā nedrīkst traktēt. Piemēram, gleznotāja Ieva Iltnere vienmēr valkā tikai melnu, tas ir viņas elegantais stils, un viņa tajā jūtas labi!

Cilvēki, kas ikdienā strādā ar krāsām, tās tik daudz izbauda, ka, iespējams, melns viņiem ir fons, kurā atpūsties.

Tāpēc šāda izvēle ir saprotama. Ir arī teiciens, ka līdz pelēkam un melnam jāizaug. Tas mēdz būt saistīts ar kādu vecumposmu, psihe ir stabila un sievietei vairs nevajag vilkt kliedzošus toņus, lai sevi izceltu, parādītu, piesaistītu uzmanību. Taču atkal – var būt pilnīgi pretēji, spilgtu toņu valkāšana mēdz liecināt, ka sieviete arī pati jūtas pietiekami spilgta personība un var atļauties atšķirties. Tā darīja Vaira Vīķe-Freiberga, kas uz starptautiskiem pasākumiem ieradās košos kostīmos un spēcīgi izcēlās uz pārējo, melni tērpto kungu, fona.

Galvenā atziņa – mūsu būtībai jābūt harmonijā. Vienkārši klausi savai iekšējai balsij un intuīcijai. Ja kaut kā pietrūkst – spilgtuma, košuma –, tad tas jālieto, lai iegūtu līdzsvaru. Bet – ilgstoši izmantojot kādu spēcīgu krāsu, piemēram, sarkano, kas ir enerģētiska un aktīva krāsa, nepieciešams, lai pārējā vide ir nomierinoša. Lai saglabājas iekšējais balanss, jo mūsu ķermeņa uzbūve ir tāda, ka mēs meklējam harmoniju it visā.

Dzīve mūsdienās piedāvā daudz spilgtu iespaidu, mēs tik ļoti tiekam kairinātas ar gadžetiem, tāpēc ne visām nepieciešams vēl arī spilgts apģērbs.

Tad vide jāiekārto mierīga. Varbūt tāpēc šobrīd interjerā vispopulārākā ir pelēkā gamma – no siltā līdz vēsam. Ir jābūt vietai un videi, kur acis atpūšas. Ja mēs interjerā ieliekam spilgtu objektu, apkārt jābūt daudz brīvam, neitrālam laukumam, lai vispār spētu spilgto uztvert, citādi rodas disharmonija redzei un pašsajūtai kopumā.

Baiļu krāsa

Ir cilvēki, kas no kādas krāsas izvairās vai to absolūti izslēdz no savas dzīves… Pie manis terapijā nāk šādi cilvēki, un atklājas, ka kāda konkrēta krāsa viņam asociējas ar piedzīvoto vardarbību. Piemēram, sarkano krāsu psihe ir pieņēmusi kā traumas krāsu. Ilgstošā terapijā strādājot, ir iespējams krāsu atdalīt no notikuma.

Mākslas terapijā ir tāds uzdevums, kad aicinu cilvēku iedomāties savu dzīvi no piedzimšanas brīža, domās sadalīt to posmos un mēģināt atrast katram periodam tā simbolisko krāsu paleti. Tad aicinu padomāt – kas ir tā laika notikumi un kāpēc viņš izvēlējās tādas krāsas.

Bērnību bieži vien zīmē baltu, dzeltenu, gaiši zaļu, tu neko daudz no tā laika neatceries, taču ir šo saulaino notikumu sajūta, ka esam bijuši emocionālā labsajūtā.

Un ir gadījumi, kad bērnību iezīmē ar melno un sarkano krāsu, jo tad bijuši agresīvi notikumi.

Nereti tieši caur krāsu cilvēki atveras dziļākai sarunai. Manā praksē ir bijuši divi gadījumi, kad sievietes, pildot tieši šo krāsu uzdevumu, izstāsta par vardarbības situāciju, jo caur krāsām ir radusies sajūta, ka tieši šobrīd ilgi slēpto, iekapsulēto vari atklāt un no šī klusējošā smaguma un bailēm atbrīvoties.

Praktiski ieteikumi:

• Ja strādā lietišķā darba vidē, tad vari izkrāsot savu minipasauli – darba galdu. Uzliec uz tā plaukstošu puķi krāsainā podā. Piespraud pelēkajam kostīmam košu brošu, apliec košu lakatiņu, rokassprādzi. Galu galā, ja neko spilgtu nedrīkst, sieviete var arī uzvilkt košu apakšveļu un justies laimīga par to!
• Krāsu nav obligāti uztvert tikai ar ārējiem faktoriem. Var to baudīt tiešā veidā – paņem krāsas pudeli un kaut ar plikām rokām padarbojies uz kādas virsmas. Tā iegūsi krāsu prieku! Būtisks ir process! Jau pats fakts, ka esi atļāvusi sev to darīt, esi baudījusi šo krāsu, ir ieguvums.
• Iegādājies krāsojamo grāmatu! Tagad tādas ir arī pieaugušajiem. Vari arī iegūglēt – doodling, colouring – un izdrukāt krāsojamo lapu, kas atbilst tavam šīs dienas noskaņojumam. Kamēr tu krāso, psihe pārstrukturizē uzmanību un visas citas domas apstājas. Tas ir laiks nervu sistēmai atpūtai, lai atslābinātu muskulatūru un vienkārši iztīrītu prātu.

Kā rodas krāsu redze?

Cilvēka acs spēj uztvert tikai mazu diapazonu no elektromagnētiskā starojuma spektra – no 380 līdz 760 nanometriem. Šo diapazonu sauc par redzamo gaismu. Gaisma var spīdēt gan no saules, lampas vai sveces, gan arī atstaroties no priekšmeta, kas pats neizstaro gaismu. No fizikas zināms, ka redzamā spektra gammu veido 7 pamatkrāsas – sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, tumši zila un violeta. Lai uztvertu krāsu, gaismas impulsam no acs tīklenes jānonāk tavā smadzeņu redzes centrā.

Acs tīklenē atrodas divējādi fotoreceptori – nūjiņas, kas ir atbildīgas par redzes uztveri sliktā apgaismojumā, un vālītes, kas uztver krāsas un darbojas tikai labā apgaismojumā. Arī vālītes atšķiras – ir īso viļņu jutības jeb tā dēvētās zilās vālītes; ir vidējo viļņu jutības jeb zaļās vālītes un ir garo viļņu jutības jeb sarkanās vālītes. Katras no šīm trīs veidu vālītēm spēj uztvert attiecīgi sava spektra gaismu.

Proti, krāsas uztveri nosaka attiecīgās vālītes ierosinājuma līmenis. Ja mēs skatāmies uz baltu lapu, tad viss redzamās gaismas spektrs tiek atstarots no šīs lapas uz mūsu aci, un tiek vienlaicīgi un vienādi spēcīgi ierosinātas visu triju veida vālītes, līdz ar to arī mums smadzenēs rodas baltās krāsas sajūta. Savukārt, ja tiek uztverta zila gaisma, tad īso viļņu jutības vālītes tiek ierosinātas vairāk nekā vidējo un garo viļņu jutības vālītes.

Šādā veidā kombinējoties trīs vālīšu ierosinājumiem, cilvēka acs spēj atšķirt miljoniem krāsu nianšu.

Turklāt acs jutīgums dzīves laikā mainās. Zilā un violetā krāsa maziem bērniem šķiet daudz spožāka nekā pieaugušajiem. Vecumā samazinās acs jutīgums attiecībā pret īsviļņu gaismu.

Patiesībā krāsu uztvere ir arī ārkārtīgi sarežģīts psiholoģisks process, jo tas nav tikai pašas gaismas, bet gan arī mūsu krāsu redzes subjektīvā īpašība. Noteikti tu esi piedzīvojusi situācijas, kad ar kādu sastrīdies par automašīnas, sienas vai zieda krāsu. Te ļoti lielu lomu spēlē mums iemācītais – kā mēs esam apguvuši krāsas nosaukt.