Dvēseļu pavadones – nāves dūlas

Ezotērika
Elva Karičkina
13. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Profesiju klasifikatorā pagaidām neatradīsim tādu specialitāti kā nāves dūla. Arī vizītkartes viņas neizsniedz un savus pakalpojumus skaļi nesludina. Dvēsele, kura jūt, ka aiziešanas procesā ir nepieciešama vieda klātesamība, atrodot pati.

Par sevi stāsta cilvēki, kuri izjūt misiju palīdzēt stāties pretī šķietami biedējošajam un nezināmajam – nāvei. Šī ir jauna, vēl meklējumos esoša parādība mūsu sabiedrībā. Un nezināmā te pagaidām vairāk nekā atbilžu.

  • LIENE  PĒTERSONE, nāves dūla, dvēseles gide

Jau no bērnības man bijusi ārkārtīga jutība, kas izpaužas kā spēja uztvert spēcīgu emociju gammu pret dažādām vietām, vidēm, cilvēkiem, domām, stāvokļiem, kādos viņi atrodas. Kad biju maza, sarunājos ar iedomu draugiem, taču ar laiku sapratu, ka tās ir būtnes – veidojumi jeb tēli, kurus es jūtu, lai arī fiziski savām acīm neredzu. Kā bērns redzēto nespēju noformulēt un ticēju, ka tas ir normāli un notiek ar ikkatru.

Esmu pieredzējusi arī vairākas klīniskās nāves un nāves brīdi atminos kā patīkamu mieru.

Tajā ir viegli un nav sāpju. Mans dzīves ceļojums ir gājis līkločiem un esmu nonākusi pie sava aicinājuma – pie tīras jušanas, kuru pagaidām nevar pierādīt metodoloģija un kurai vēl nav zinātniska skaidrojuma.

Mācoties uzticēties savai intuīcijai, jutība aizvien palielinājās. Dzirdu un jūtu gan meža zvērus apkārt savai lauku mājai, gan dvēseles, kas dzīvojušas pirms gadsimtiem, kā arī pavisam nesenos aizgājējus. Ja vēlos ar viņiem sarunāties, jebkurā mirklī tas ir iespējams. Tā ir abpusēja sintēze, ja to tā var nodēvēt, un šī komunikācija nav biedējoša – personībai ir jābūt gana nobriedušai, lai šos procesus izprastu.

Visbiežāk cilvēks pats apzinās, jūt, ka lēnām dodas prom, un vēlas dvēseles gida klātbūtni. Parasti darbs sākas jau kādu laiku pirms nāves. Cilvēki mani uzmeklē paši, jo varu palīdzēt tikai tiem, kuru sirds tam ir atvērta, un nav svarīgi, vai iepriekš viņš ir bijis saistīts ar kādu reliģisku ticību vai garīgajām pieredzēm.

Fiziski darbs izpaužas kā klātesamība un sarunas reizi vai divas reizes nedēļā, kad mūsu dvēseles savstarpēji iepazīstas.

Sarunu gaitā atgādinu, ka dvēsele pati par sevi ir pilnība, kas ierodas uz Zemes vien iegūt pieredzi. Saprast, kā tas ir – atrasties fiziskajā ķermenī. Taču ķermenī iemiesoties atnāk tikai viena daļa – otra paliek nefiziskajā realitātē. Savukārt viss dzīves laikā piedzīvotais ir bagātīga pieredzes bagāža, no kuras uzplaukst skaists viedums. Dzīvē nepastāv kļūdas vai nepareizi lēmumi – arī zaudējumi, sāpes, slimības ir pieredze. Reizēm dvēseles pēc nāves uzkavējas fiziskajā realitātē dažas dienas, reizēm – mēnešiem vai gadiem ilgi, un tas ir individuāls process, kas atkarīgs no viņām pašām.

Aizgājēji parasti izstaigā savas iemīļotās takas un tuvās vietas, apmeklē sev svarīgos cilvēkus, izspēlējas ar iespējamiem potenciāliem. Kāpēc vajadzīga mūsu satikšanās pirms nāves? Savienojuma izveidei – kad gars ir izgājis laukā no ķermeņa, viņš meklē pieķeršanās punktus, un, ja nav šim procesam gatavs, iestājas šoks. Jo atrodas izmainītā stāvoklī un neviens viņu neuztver, neredz, nesaprot, līdzīgi kā filmā Spoks.

Mans kā gida uzdevums ir katru dienu atrast laiku, lai netraucēti pabūtu kopā ar šo dvēseli.

Visgrūtāk ir tām, kuras cilvēciskajā dzīvē piedzīvojušas smagas, kontrastainas pieredzes un līdz pēdējam elpas vilcienam nav palikušas mierā ar sevi, savu dzīvi un nāvei nav pienācīgi sagatavojušās. Turējušās pie aizvainojumiem, nav piedevušas sev un apkārtējiem, nesušas sevī sāpīgās pieredzes, nevis atlaidušas vaļā, uztvērušas pasauli kā vardarbīgu, netaisnīgu, kultivējot sevī bailes.

Man ir jāmāk neiekāpt aizgājēju eksplozīvajās emocijās – viņi mēdz būt agresīvi, dusmīgi, jo nespēj aptvert, ka vairs neatrodas fiziskajā ķermenī, ka ir nepabeigtības sajūta, lielas sāpes par nodzīvoto dzīvi. Emocijas var iesprostot šos garus tādos kā starplīmeņos, kuros uzturas pat gadsimtiem ilgi. Taču viņiem laiks ir pārstājis eksistēt.

Agri vai vēlu visas dvēseles dodas tālāk. Kādu laiku tās pavada izolētībā, kur pārskata savu dzīvi retrospekcijā – ko pieredzējušas, ko paveikušas, ko būtu varējušas sasniegt ar savu iekšējo potenciālu. Un, kad dvēsele ir apjautusi savu kodolu, tā nereti atgriežas pie manis, līdzi nesot spēcīgi starojošu, tīru gaismu, ko var aprakstīt tikai kā svētlaimi. Telepātiski to pieredzu, un tā manī iespiežas pa visām vīlītēm. Tas manā darbā ir pats skaistākais.

Mēs esam aizmirsuši, ka cilvēks, kurš aiziet, ir jauna ceļa sākumā, taču latviešu perspektīva to uztver sērīgi. Palicēji raud, pārdzīvo, nespēj palaist vaļā.

Aizvadīšanas rituāls cilvēkam, kurš dodas prom, daudzās kultūrās ir bijis skaists – ar krāšņiem ziediem, ķermeņa terapiju un atslābinošām masāžām. Tas tika uztverts kā priecīgs notikums, kā pats nozīmīgākais rituāls visas dzīves gaitā. Cilvēki zināja, ka nāve nav punkts, bet jauna ceļa sākums.

Ja sērojam par tuvinieku aiziešanu, tas nozīmē, ka neesam gana pieauguši uzņemties atbildību paši par sevi. Ka laimi definējam tad, kad esam kopā ar konkrētu cilvēku. Ka tā ir atkarīga no citiem, lai gan patiesībā to pieredzam iekšēji un personīgi. Sāpes par tuvinieka aiziešanu ir atzīšanās sev par kontroles trūkumu. Kā es tagad bez viņa dzīvošu? Es taču vairs nevarēšu ar viņu rēķināties! Patiesībā tā ir nevēlēšanās pieņemt faktu, ka dzīve vienmēr ir un būs par pārmaiņām. Nekas dzīvē nestāv uz vietas. Arī palikušo dzīvēs radinieka nāve paver jaunu iespēju lietas ieraudzīt citā gaismā.

Visbiežāk vienas dvēseles aiziešana atbrīvo vietu jauniem cilvēkiem, jaunām pieredzēm, jaunam skatījumam, un iestājas vieglums, jo vecs cilvēks dzimtā spēcīgi aiztur enerģiju.

Jo cilvēks ir cietāks savā domāšanas, ļaušanās procesā, ar iesīkstējušiem pieņēmumiem par dzīvi un nemainīgiem uzstādījumiem par to, kā pareizi jādzīvo gan bērniem, gan mazbērniem, jo dzimtai vieglāk kļūst tad, kad viņš dodas prom. Neskaitāmas reizes esmu novērojusi, ka pēc veca cilvēka nāves, piemēram, meitas un vīra attiecībās iestājas otrais pavasaris un momentāni uzplaukst romantika vai pēkšņi nokārtojas finansiālā situācija. Aizgājēji patiesībā grib tikai vienu – lai mēs esam laimīgi un priecīgi. Kamēr esam skumjās, dusmās un bēdās, mēs nespējam just viņu klātesamību, jo viņi ir ieinteresēti mūsu dzīvē, lai arī nekādi tajā vairs neiejaucas. Bet, ja esam gatavi uzklausīt, var palīdzēt ar savu dvēseles viedumu.

Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir pārsātināts ar informāciju, straujš un stresa pārpilns, atrautībā no savas dvēseles, atrodamies fizikālajā iesprostotībā, jo esam pieraduši sevi identificēt tikai ar ārējo skafandriņu, nevis just sevi kā garu, kā daļu no kopības.

Mana nodarbošanās ir skaista, bet mūsdienu tā vēl ir diezgan nepieņemama un šamaniska, svešāda.

Arī cilvēkiem pašiem ir arvien grūtāk ieklausīties sevī, lai skaidri sajustu, kāds ir tieši viņa dvēseles ceļš, kāds ir tieši šīs dzīves aicinājums. Ja iepazīstināsim loģisko prātu ar spēcīgu instrumentu – savu intuīciju – un regulāri to asināsim, sajust savu kodolu būs vienkāršāk. Cilvēks pēc būtības ir uztveres mehānisms, un intuīcija palīdz sevi noregulēt uz iekšējā kodola frekvences, lai dzīves ceļojumā mēs izjustu prieku, ziņkārību, kaisles esenci. Tieši tā, kā mūsu dvēsele to ir paredzējusi. Ir jākultivē sevī veselīgs egoisms, citādi sekot sirdsbalss saucienam nav iespējams. To var dēvēt arī par saikni ar Dievu, savu kodolu, dvēseli, zemapziņu, apgaismību, atmodu – princips visam ir viens: atcerēties savu īsto būtību vēl pirms nāves un dzīvot saskaņā ar to. Tad arī cilvēcisko dzīvi pieredzēsim tīri, gaiši, laimīgi.»

  • ININ NINI, augu mistiķe, dvēseles pavadone, mistēriju skola Thirteen Dreamers/ Mystery School:

«Par nāvi var runāt divējādi. Vai nu ļoti vienkārši, sirsnīgi, bez lieka patosa un vispārīgām frāzēm, vai izmantojot citus valodas veidus: mūziku, dzeju, mākslu. Jo patiesībā to izteikt nevar – tāpat kā Dievu un dzīvību. Visvairāk izsaka klusums, taču arī to ir jāmāk turēt. Šoreiz runāšu tajā pirmajā, vienkāršības valodā. Nāve ir svarīgākā iniciācija – pāreja jaunā esībā. Mēs visi zinām, cik spēcīgu iespaidu uz mums atstāj tuva cilvēka aiziešana. Kā piepeši sākam izvērtēt patiesi nozīmīgo savā dzīvē.

Nāve ir atskaites punkts, kad viss pēkšņi kristālskaidri, bez iespējas noslēpties nostājas savās vietās. Nav iespējas noslēpties – esi tikai tu un nāve.

Mans ceļš ir cilvēka dvēseles pavadīšana no ieņemšanas (pat ne piedzimšanas) brīža līdz Nāvei. Pa vidu ir daudz dažādu iniciācijas un pārejas posmu – no mazbērniņa pārtapšanas pusaudzī, no pusaudža jaunā cilvēkā, no viengājēja līdz laulībai, līdz bērnu piedzimšanai, pusmūža pārejai.

Ar katru nākamo pāreju mūsu dvēsele aizvien nobriest, tāpēc cauri laikiem iniciācijas bijušas nozīmīgākie brīži ļaužu dzīvē un palīdzējušas kļūt pilnākiem, viedākiem. Līdz kulminācijai – nāvei. Brīdim, kad dvēsele skaidri redz, vai ir izpildījusi savu uzdevumu, iemācījusies to, pēc kā atnākusi.

Nāve ir ļoti skaista skolotāja, tās klātbūtne un meditācija par to dienu no dienas ļoti dziļā veidā sapurina mūs jēgpilnai dzīvei.

Diemžēl Rietumu sabiedrība dara visu, lai izvairītos no nāves, vecuma, slimībām. Mēs slīgstam visdažādākajās ilūzijās, kas palīdz mums nedomāt par mūžīgo Visuma pamatlikumu – mainīgumu, nāvi un dzīvību, kas iet roku rokā. Izliekamies, ka nāves nav, bēgam no tās. Patiesībā nemaz nedzīvojot. Brīdī, kad sākam meditēt par savu nāvi, mēs meditējam par savu dzīvi, par dzīvību. Un tas maina visu.

Es lielākoties esmu blakus tieši tad, kad cilvēks vēl ir dzīvs. Palīdzu drosmīgi palūkoties uz savu dzīvi un iemīlēt to, atlaist to, kas sāp, kas neizdarīts, kas nepiedots. Palīdzu sadūšoties pārejas brīdim, nebaidīties no tā, taču arī muļķīgi nenovērtēt to par zemu. Dzīvot nav viegli, taču arī mirt – ne. Pēc manas pieredzes, pati nāve ir skaista, tas, kas to dara par meistardarbu, ir spēja atlaist visas pieķeršanās šajā dzīvē.

Diemžēl Latvijā vēl ir ļoti maz cilvēku, kuri ir gatavi pašu izvadīšanas ceremoniju veikt netradicionāli. Baznīca vai izvadītājs ir tie varianti, kas strādā tuviniekiem. Ir maz cilvēku, kuri pat uzklausa mirstošā pēdējo gribu. Tas palicējiem ir mirklis, kad gribas vismaz pie kaut kā turēties. Diemžēl arī mirklis, kad mēs ļoti domājam, ko citi par mums nodomās – proti, palikušie ģimenes locekļi šajā mirklī ir ļoti trausli. Nav jau nekāds noslēpums, ka ģimeņu lielākās nesaprašanās bieži rodas saistībā ar bērēm. Tad iznāk uz āru viss dzīvē apslēptais.

Laulības ceremonijās un krustabās mēs esam atnākuši vaļā, proti, jaunie drosmīgāk izvēlas to, kam patiesībā tic, bet līdz nāvei kā tabu tēmai vēl nonākam ļoti pamazām. Varbūt tā paaudze, kas šobrīd atrodas citos iniciācijas posmos citādā, netradicionālā veidā, beigās arī būs tā drosmīgā, kas organiski izies arī pēdējo iniciāciju, ņemot vērā savas visdziļākās iekšējās izjūtas. Taču, neraugoties ne uz ko, šādi cilvēki ir jau tagad, un es esmu viņiem blakus ar visu, kā vien varu palīdzēt.

Nāve ir individuāla, tāpat kā dzīve. Personīga, savās vērtībās balstīta, tāpēc ar katru tas notiek citādi.

Viens ilgi ir bijis iekšā ceremoniju darbā, saziņā ar augiem – ar šo dvēseli varam kopā veikt iekšējos rituālus. Ar citu tās ir vienkārši sarunas par tēmām, kas dzīvē nekad skaļi nav tikušas izrunātas. Ar vēl kādu tā ir kopēja lūgšanās. Ar citu – dzimtas lietu sakārtošana, lai palicējiem ir vieglāk. Šajā procesā vissvarīgāk ir nesteidzināt, taču palīdzēt arī nemuļļāties, saņemties drosmi.

Dvēsele visu dzird, ir jāvērš skats uz to, kas tur iekšā dziļi čukst. Šajos mirkļos tukšvārdība ir lieka, taču piepeši nedrīkst arī iekrist citā ilūzijā – skaļos, neizjustos vārdos, darbos. Absolūta klātbūtne – tas ir viss. Vissmagākais ir vienkārši turēt emocionālo, fizisko un garīgo telpu, nepastarpināti būt blakus, necensties kaut ko mākslīgi darīt, skriet, labot. Būt un izturēt šo būšanas lielumu – tas ir visgrūtākais dzīvē un nāvē.

Tiem, kuri ir gājuši kādu garīgo ceļu, noteikti ir pieturzīmes. Tiem, kuri bijuši baznīcā vai citā ceļā tikai formāli, pēkšņi aiz institūcijas un rituāliem ir iespēja ieraudzīt dziļāko jēgu, kas nepašaubāmi ir katrā patiesā mācībā.

Savā dzīvē neesmu satikusi nevienu patiesu ateistu – visi kaut kam tic.

Tai nav jābūt baznīcai, sinagogai vai mošejai, konkrētai mācībai. Tās var būt vērtības: ģimene, daba, darbs, radošums. Jo kas tad aiz tām patiesībā atrodas? Mīlestība. Mīlestība ir vienīgā patiesā mācība. Un nav tik svarīgi, kādi raksti tai pa virsu izrakstīti. Ja mēs kopā ar cilvēku varam uztaustīt mīlestību, tad iespējams arī atvērt tai durvis plašāk, un tas ir viss, kas ir vajadzīgs.

Tuviniekiem aiziešanas brīdī ir jānodrošina klātbūtne. Neizvairīšanās no būšanas blakus. Otram un sev. Nāve bieži mums ir neērta, jo tā piepeši liek satikties un nepastarpināti būt kopā ar kādu svešinieku, proti, patieso sevi. To, no kura bēgam par visām varītēm. Nāve ir labs brīdis, kad iepazīties un beidzot patiešām aprunāties ar sevi un otru. Es esmu blakus, ar tevi. Bet es tev dodu iespēju elpot. Ir svarīgi neuzlikt aizejošajam arī savu smagumu, jāļauj pabūt sevī, ar sevi.

Nāve mūs noliek aci pret aci ar dzīvi. Kas var būt vēl spēcīgāk? Sagrūst kāršu namiņi, atklājas pašu tumšā puse, nedziedinātās rētas, sāpes. Parādās mīlestība, ārkārtējais skaistums, kam nav nepieciešams ne statuss, ne nauda, ne atzinība. Viss vienkārši ir, mūsu ego kļūst mazs un nenozīmīgs. Nākas ieraudzīt patiesību. Un sagrūst veselas industrijas, naudas mašīnas, iekārtas. Ienāk brīvība, no kuras mums tik ļoti ir bail. Brīvība. Dzīvība. Mīlestība. Šo lietu trauslums un spēks. To atklāj nāve.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs