Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vainojams viens vienīgs gadījums
Gatofobija, felinofobija vai ailurofobija – nav nozīmes, kā bailes no kaķiem dēvē psihoterapeits. Būtība ir viena – cilvēks vairāk vai mazāk izjūt bailes no kaķiem.
Bailēm ir šādas formas (lai gan mēdz būt arī citas, visneiedomājamākās, uzskaitītas ir tikai pamatformas):
- kaķis iekodīs, saskrāpēs;
- kaķis aplipinās ar vīrusiem vai parazītiem;
- kaķim piemīt mistiskas spējas (ne tā paskatīsies, noskaudīs, nolādēs utt.);
- kaķis pats par sevi nav bīstams, tomēr «es no viņa baidos, pats nezinu, kāpēc».
Kādi ir iemesli, kāpēc absolūti vesels un psihiski nosvērts cilvēks pēkšņi kļuvis par fobijas upuri, pētnieki joprojām lauza galvas. Uzskata, ka vainojams viens vienīgs gadījums. Piemēram, kaķis pēkšņi izlēcis no stūra, ar ko pārbiedējis garāmgājēju. Bailes no kaķiem ir nespecifiska fobija, kas attīstās to pašu iemeslu dēļ, kāpēc citas fobijas. Pirmā un nejaušā izbīļa laikā organisms atceras saistību iemesls–sekas un sniedz raksturīgu reakciju, ja cilvēks atkārtoti saskaras ar kairinātāju.
Cilvēks, pat nesaprotot kāpēc, sāk izjust diskomfortu, redzot kaķus (nemieru, vēlmi aiziet, svīšanu, sirdsdarbības paātrināšanos). Vēlāk viņš apzinās bailes un sāk baidīties jau no iespējas vien, ka viņš varētu satikt šo dzīvnieku, bet smagākos gadījumos panikas lēkmes notiek pat tad, kad cilvēks vienkārši iedomājas šo tikšanos vai redz kaķa attēlu, piemēram, žurnālā vai televīzijā.
Ailurofobija – tās ir bailes, šausmas, bet bailes ir aizsardzības mehānisms. Organismam šķiet, ka tas atrodas briesmās.
Visas panikas izpausmes ir smadzeņu signāls: bēdz, ej prom, glābies, te mēs iesim bojā. Šajā mirklī cilvēkam šķiet, ka viņš mirst. Fiziski mirst. Tās ir ļoti spēcīgas sajūtas, kas iedarbina daudzus procesus nervu sistēmā, kas pāriet fiziskās panikas izpausmēs (smakšana, sāpes krūtīs, tahikardija u. c.). Tas līdzinās iegūtam refleksam, bet cīnīties ar refleksiem ir ļoti grūti. Panikas lēkmes viļņi gluži vai aprij, un cilvēks neko nevar padarīt, pat ja lieliski saprot, ka kaķis nu nekādi nespēj viņu apdraudēt.
Uzvarēt bailes ir viegli. Grūti ir atrast labu speciālistu. Parasts psihoterapeits, izdzirdot par bailēm no kaķiem, visdrīzāk izrakstīs zirga devu ar nomierinošiem līdzekļiem vai kādu nebūt preparātu, kas apspiež panikas lēkmes. Taču šādā veidā tikt vaļā no ailurofobijas nav iespējams: pakāpeniski organisms pierod pie medikamentiem, vajadzēs palielināt devu vai nomainīt preparātu, un tā pa apli.
Valokordīns vai tenotens zem mēles, klusums, ērta gulta, siltas kājas un uzmanības novērsējs (televizors, grāmata, žurnāls) – labākie līdzekļi cīņā ar ieilgušām panikas lēkmēm.
Zinošs speciālists sāks ārstēšanu ar rūpīgu analīzi un lietos minimālas nomierinošo līdzekļu devas. Lieliski palīdz pirmajā acu uzmetienā banālas metodes: grupu terapija, darba terapija, nodarbošanās ar sportu, jogu un meditāciju, elpošanas vingrinājumi. Taču vissvarīgākais, ārstējot ailurofobiju, ir psiholoģiski noskaņoties rezultāta sasniegšanai, pamainīt attieksmi pret situāciju un nenoslēgties sevī.
Psiholoģiskā noskaņošanās cīņai ar bailēm
Cilvēki baidās no zīmola apģērbiem, kokiem, kukaiņiem, Saules un Mēness, zvaigznēm, putniem, automašīnām – šo uzskaitījumu varētu turpināt ļoti ilgi. Iedomājies, kā tu justos, ja baidītos no gaisa. Droši vien ļoti grūti ar to dzīvot. Teiksi – kāda tam nozīme, ja tevi interesē bailes no kaķiem? Cilvēkam, kurš cieš no fobijas, svarīgi saprast, ka ir cilvēki, kuriem ir simtiem, tūkstošiem reižu grūtāk normāli dzīvot, neierobežojot sevi rāmjos. Iepazīšanās ar fobiju veidiem, izpratne par to, ka bailes no kaķiem nav tā šausmīgākā un smagākā fobija, palīdz cilvēkam uzveikt depresīvo noskaņojumu.
Nākamais solis – izturies pret radušos situāciju ar humoru. Spējot paskatīties uz fobijām no malas, uzsmaidot svešām bailēm, vieglāk smieties par personīgajām fobijām. Protams, panikas lēkme – tas nav nekas smieklīgs. Cilvēks, kurš kaut reizi mūžā ir izbaudījis īstu panikas lēkmi, kad sirds lec pa krūtīm laukā, ķermenis pārklājas sarkaniem plankumiem, acu zīlītes palielinās, kaklā jūtamas spazmas, kas neļauj normāli elpot, diez vai atradīs tajā kaut ko aizraujošu.
Taču iedomājies, ka ailurofobija ir nevis tava, bet sveša problēma. Tas taču ir smieklīgi – bīties no mazas, pūkainas radības, kas murrā un glaužas gar kājām.
Bailes no sniega – kionofobija (ziemā droši vien ir jautri), bailes no plikiem ceļgaliem – genufobija (vasarās nav, kur acis likt). Bet dorafobija? Ailurofobija ir bailes no pašiem kaķiem, bet dorafobi pārspējuši visus, kas baidās no jebkādiem dzīvniekiem, – viņiem šķiet, ka pēc tikšanās ar kaķi, zirgu, suni utt., var… no galvas līdz kājām pārklāties ar spalvu.
Un trešais, iespējams, visgrūtākais solis – saprast, ka cilvēkā, kurš cieš no fobijas, nav nekā īpaša. Viņš nav invalīds vai psihopāts. Piemēram, Pēteris I baidījās no tukšām telpām, augstiem griestiem un lielām zālēm. Kinorežisoru Hočkoku nomocīja ovofobija – bailes no visa, kam ir ovāla forma. Mākslinieks Vrubelis līdz panikai baidījās no jebkuras simpātiskas sievietes – kaliginefobija. Bailes no melniem kaķiem, lidmašīnām un skaitļa 13 – rakstnieka Stīvena Kinga psihiskas īpatnības.
Taču, kaut arī viņiem bija fobijas, šie cilvēki spēja dot ievērojamu ieguldījumu pasaules vēsturē.
Tāpēc sēdēt mājās, baidoties pastaigas laikā uz taciņas aci pret aci satikties ar kaķi – nav prāta darbs. Lai arī ir bail, taču, jo biežāk cilvēks ieskatās savām bailēm acīs, jo retāk viņš pa īstam baidās. Organisms pierod pie adrenalīna uzplaiksnījumiem un mācās tos apspiest. Norobežojot sevi no ekstrēmām situācijām, uzveikt fobiju nav iespējams.
Panākot uzlabojumus (nav bailīgi runāt par kaķiem un skatīties to attēlus), nepieciešams vispusīgi izpētīt šos dzīvniekus. Izpētot kaķu anatomiju, psiholoģiju un fizioloģiju, zinot viņu slimības un veidu, kā tiek pārnēsāti parazīti, vīrusi utt., iemeslu baidīties kļūs arvien mazāk. Svarīgi izveidot pozitīvu attieksmi, izpētīt kaķu piejaucēšanas vēsturi, saprotot, cik daudz laba šie mīlīgie dzīvnieki devuši cilvēcei.
