Atlaist, piedot un doties tālāk

Lai arī kāds tev būtu bijis šis gads, tajā noteikti bija gan jauki notikumi, gan arī savi pārdzīvojumi, un tikai tu pati zini, kāda ir patiesā bilance. Jā, mēs visas esam kļuvušas par vienu gadu vecākas, bet, kā mēdz teikt – vecums nenāk viens. Tas parasti nāk ar zināmu bagāžu. Tādēļ ir svarīgi laiku pa laikam sevi restartēt, izvērtējot, kas no līdzšinējās pieredzes var noderēt nākotnē un kas no tā visa tikai traucē, kļūstot par smagu apgrūtinājumu, gan veidojot attiecības, gan arī paplašinot savas dzīves iespējas. Tēlaini izsakoties – dzīve mums katru dienu ļauj atvērt jaunas durvis (turklāt ne vienas vien), bet, ja esam apmaldījušās savas pagātnes labirintos, nākotne paliek aizvērta kā neapgūta dārgumu lāde.

Iedomājies, kāda sajūta pārņem ķermeni pēc kārtīga pirts rituāla! Tas ir fizisks atvieglojums, pacilājošs vieglums, gandrīz lidojums. Šādu vieglumu varam piedzīvot arī emocionāli, atbrīvojot sevi no seniem aizvainojumiem, kas viltīgi pamanās ieperināties mūsu apziņas dzīlēs. Pretējā gadījumā varam nemaz nepamanīt, ka esam pārvērtušās par dzīves nogurdinātām tantēm, kas pie iespējas kladzina, cik viss slikti. Politiķi zog, priekšnieki neko nesaprot, vīrieši nekam neder, un vispār šitā trakā pasaule laikam iet uz galu. Pazīstama plate?

Protams, kādreiz mums katrai var uznākt grūtsirdības stunda, tomēr ir svarīgi tajā neiesūnot.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Arhitektūra

FOTO: Rīgas centrā atdzimst pirmskara arhitektūras pērle. Kas tajā dzīvos?

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Estere Jansone

Mode

Dubska un Ševeļovs pasaka, kas ir stilīgi, un kādu daudziem mīļu apģērbu būs jāizmet

Vēl jo vairāk – jo vecākas kļūstam, jo vairāk mums jāstrādā ar savu emocionālo pieredzi, lai tā varētu mūs bagātināt, nevis kļūtu par svina bumbu pie kājas, kas neļauj spert drosmīgus soļus nākotnē.

Psihoterapeite Marija Ābeltiņa skaidro, ka iestrēgšana pagātnē visbiežāk liecina, ka kaut kāda pieredze nav līdz galam pārstrādāta un mēs instinktīvi mēģinām sevi pasargāt, nocietinoties aiz dusmām un aizkaitinājuma.

«Ir vērts būt uzmanīgai un novērot savas domas, lai saprastu, kādos ceļos un tēmās tās virza dienas lielāko daļu,» skaidro eksperte. «Ir dažādas dusmu nomierināšanas tehnikas, kuras var atrast arī internetā, un tās patiešām var efektīvi palīdzēt sakārtot savas emocijas. Ja visu laiku sev atgādini – uzmanies, cilvēki var būt ļoti neuzticami, tu patiesībā sev reāli nepalīdzi. Tieši otrādi – šādi sevi noskaņojot, cilvēks kļūst tramīgs un aizvainots. Un skumjākais, ka realitātē emocionāla nocietināšanās laupa iespēju satikt patiešām brīnišķīgus un pozitīvi noskaņotus cilvēkus. Līdz ar to tiek palaistas garām jaunas iespējas, jauni kontakti, beigu beigās – jauna dzīves pieredze.

Bieži vien cilvēki nemaz nav aizdomājušies, ka problēmu risināšana ir prasme. Šķiet – gan jau kaut kā tas viss nokārtosies…

Tad arī sanāk gluži stihiski – dažreiz sanāk, dažreiz nesanāk. Bet ir noteikti algoritmi, kā varam labi risināt problēmas.

Tas lielā mērā ir sevis novērošanas un iepazīšanas darbs. Lai tiktu galā ar negatīvo pagātnes pieredzi, palīdz dažādu jaunu prasmju apgūšana, piemēram, tehnikas, kas ļauj nomierināt emocijas vai atrast labus problēmu risinājumus.»

Lai dusmas nepaliek sejā

Kāda populāra grima māksliniece reiz atzinās, ka brīvajā laikā internetā skatās pasaules slavenu aktieru un dziedātāju jaunības dienu intervijas un tad salīdzina – kādi viņi bija toreiz un kādi ir kļuvuši savās vecumdienās.  

Secinājumi? «Nekas cilvēku tā nesavecina kā dzīves aizvainojumi,» viņa teica. « Ar gadiem tas viss parādās sejā. Tāpēc arī jaunības dienu skaistules, kuras nespēj tikt galā ar aizvainojumu, ar gadiem zaudē savu starojumu, savukārt pelēkās pelītes, kas sevī attīsta viedumu, ar gadiem sāk mirdzēt.» Ir par ko padomāt, vai ne?

Nenovēršami līdz ar gadiem uzkrājam arī negatīvo pieredzi.

Tādēļ paliek aktuāls jautājums – vai nesīsim šo visu sev līdz kā vezumu vai arī smagos akmeņus pārvērtīsim par vērtīgiem pieredzes dimantiem?

«Jāatceras, ka pieredze ir resurss, ko varam lietderīgi izmantot savā labā. Teiksim, ja pagātnē pazini cilvēku, kas tev nodarīja pāri, padomā, ko vari no šīm attiecībām mācīties, lai šāds gadījums vairs neatkārtotos. Tāpat pieredze var kalpot kā iedrošinājums – ja toreiz tiku galā, tad arī šoreiz nepazudīšu.

Bet dažkārt, ja neizvērtējam savas pagātnes negatīvās puses, tad pastāv risks, ka varam iegrimt pārliecībā, ka viss ir slikti. Piemēram, var veidoties uzskats, ka visi vīrieši grib mani izmantot. Vai arī – darba devēji grib tikai mani apkrāpt un tamlīdzīgi. 

Šāda veida pārliecības, kas iesakņojas apziņā, sāk barot un uzturēt aizvainojumu.

Un, protams, ar laiku emocijas parādās arī sejā. Dominējošās jūtas sāk veidot visas dzīves fonu. Ja mēs bieži kavējamies atmiņās par savām neveiksmēm, tad sliktākais ir tas, ka pamazām mūsu atmiņa sāk izdzēst labo pieredzi. Ar laiku mēs to sākam aizmirst. Tad vienā brīdī var sākt šķist, ka nekas labs vispār nav noticis. Tur bija nodevība, tur bija sāpes, tur mani pameta, tur piekrāpa… Ja ar sevi nestrādājam, tad ir risks, ka ar gadiem uzkrājam veselu negatīvās pieredzes kolekciju.»

Ar sirdi vai prātu?

Pagātnes atlaišana bieži vien saistās ar piedošanu. Tāpēc ir būtiski saprast, vai varam tā vienkārši izvēlēties – piedot vai nepiedot.

«Ir situācijas, kad piedošana notiek it kā nemanāmi, bet dažkārt cilvēki to dara apzināti, kad tā patiešām ir bijusi izvēle. Var būt gan tā, gan tā. Bet dažkārt aizvainojums var glabāties daudzus gadus.

Ir cilvēki, kas pievērš uzmanību savai emociju pasaulei un tām likumsakarībām, kas tur valda, bet ir cilvēki, kas tam nepievērš uzmanību un dzīvo pēc principa – kā ir, tā ir.

Jāatceras, ka emocijas un domas atrodas vienā orgānā, un tās ir smadzenes.

Piedošana vispār ir tāds sarežģīts process, kas sastāv no vairākiem etapiem. Pats piedošanas akts, kad esam savu negatīvo pieredzi pārstrādājuši un neļaujam tai vairs ietekmēt mūsu ikdienu, ir jau pats noslēgums. Bet līdz tam vēl jāizdzīvo dažādas emociju fāzes.

Sākumā emocijas ir tik spēcīgas, ka tās liek zaudēt paškontroli, un loģiskā domāšana paliek otrajā plānā. Ir vajadzīgs laiks, lai dusmu enerģijas raķetei pieslēgtu savu loģisko domāšanu.  Labi, tā notika, bet – ko es ar to varu reāli darīt? Kā varu rīkoties, lai mazinātu netaisnību? Kā varu turpmāk sevi pasargāt no līdzīgām situācijām. Varbūt ir jāvēršas tiesā, lai to netaisnību mazinātu un taisnīgumu atjaunotu? Tie risinājumi, kas mums palīdz racionalizēt savas dusmas, var būt ļoti dažādi.

Bieži vien mēs nevaram piedot, jo nesaprotam otra cilvēka rīcības motīvus. Tad ir tā – kamēr nespējam iekāpt otra cilvēka kurpēs, nespējam arī piedot.

Tas gan uzreiz nenozīmē, ka vajag otra rīcību attaisnot. Taču, tiklīdz spējam pieņemt realitāti, spējam arī dzīvot tālāk. Tad šī pieredze vairs nešķiet tik ļoti sāpīga.

Piedošana ir notikusi, kad pagātnes situācija pārvēršas par atmiņu, nevis par aktuālu, risināmu situāciju. Savukārt, ja par notikušo ir visu laiku jādomā un jārunā, tad emocijas joprojām ir spilgtas un sāpīgas, un tas nozīmē, ka sadzīšanas process vēl turpinās un piedošana nav notikusi. Tēlaini izsakoties – pieskaroties tai vietai, joprojām sāp. Tā joprojām ir brūce, nevis rēta.

Bet es arī uzsvēru, ka tad, kad esam piedevuši, tas nebūt nenozīmē, ka esam aizmirsuši notikušo. Nē, mēs atceramies, taču spējam dzīvot tālāk. Vairs nav nepieciešamības par notikušo domāt un runāt. Tāpat arī satiekoties ar cilvēku, kas nodarījis pāri, vairs nav sāpīgi, vairs nav dusmu uzplūdi. Būtībā piedošana ir iekšējs process, tas nav paziņojums, ko pavēstam otrai pusei.»

Kā mēs iekrītam?

Būtisks aspekts, kas traucē izvairīties no rūgtas pieredzes, ir nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. It kā pie visa vainīgi būtu «tie citi». Tad šķiet – ja «tie citi» rīkotos citādi, tad viss būtu skaisti un lieliski, bet ko tad es… Turklāt šī pasīvā attieksme pret dzīvi automātiski rada upura lomu. «Jā, bērnības notikumi – tā nebija mūsu izvēle. Bet mūsu izvēle ir attieksme, ar kādu izvēlamies izturēties pret savu negatīvo bērnības pieredzi. Tā ir mūsu, pieaugušo cilvēku, priekšrocība – mēs varam izvēlēties!  Mēs varam pārstrādāt pat vissāpīgāko pieredzi. Mūsu ķermenis un psihe ir tam domāti, lai mēs varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Kas parasti ir klasiskie klupšanas akmeņi? Tā ir bērnībā iegūtā negatīvā pieredze, kas nav ļāvusi gūt izpratni par savām un citu cilvēku vajadzībām.

Ir ļoti svarīgi mācēt atrast veselīgu balansu, lai aizstāvētu savas intereses un tai pašā laikā spētu respektēt citu vajadzības. Bieži vien cilvēki iekrīt vienā vai otrā galējībā. Ir cilvēki, kas uzvedas altruistiski un līdz ar to galīgi neprot aizstāvēt savas intereses. Tikai tad, kad situācija jau ir aizgājusi par tālu, viņi saprot, ka te kaut kas īsti nav kārtībā.

Un ir cilvēki, kas bērnības pieredzes dēļ nav varējuši iemācīties, ka ir jārespektē citi, un tad pieaugušā vecumā nenovēršami parādās problēmas. Rodas domstarpības un veidojas rūgtums, lai gan, objektīvi vērtējot, no šīm situācijām bieži vien ir iespējams izvairīties, ja cilvēki spēj labāk apzināties savas vajadzības un spēj ievērot, ka arī otram ir savas tiesības.»

 Dzīvot tālāk, un viss

Izrādās, ir pat pētījumi, kas apliecina, ka cilvēki pēc dabas katastrofām vai negatīvām apstākļu sakritībām ātrāk attopas, nekā pēc cilvēcisko attiecību sabrukuma.

Mēs varam pieņemt, ka zemestrīce nav speciāli izvēlējusies mūs, lai mēs tiktu sāpināti, bet, domājot par traumatisku attiecību pieredzi, vienmēr šķiet, ka otrs cilvēks varēja rīkoties citādāk un tādējādi aiztaupīt liekus pārdzīvojumus. Psihoterapeite norāda, ka visvairāk mums sāp nodevība – no dzīves partnera, ģimenes locekļiem, darba kolēģiem, biznesa partneriem.

Tuva cilvēka nodevība vienmēr rada dziļas rētas. Tad arī paliek aktuāls jautājums – vai tiešām vajag piedot? Varbūt var arī nepiedot?

«Te ir būtiski saprast, ka ir liela atšķirība starp piedot, attaisnot un pieņemt. Jā, ir situācijas, kuras nevajag pieņemt un nevajag attaisnot, bet piedošanas akts ir svarīgs, lai varētu dzīvot tālāk. Tā ir ļoti svarīga atbrīvošanās. Jo tādā veidā mēs dodam sev iespēju dzīvot tālāk. Pretējā gadījumā sev it kā netieši sakām – es nevaru būt laimīga, jo ar mani kaut kas tāds ir noticis… Nepiedodot otram cilvēkam, mēs paši sevi turam emocionālā cietumā.  Protams, šis process ir ļoti individuāls. Kādam rētas sadzīst ātrāk, citam tas neizdodas tik viegli.

Dažkārt sēras ieilgst un ilgi nelaiž vaļā. Tad ir ieteicams meklēt profesionālu palīdzību, lai šo pieredzi pārstrādātu un iegūtu jaunu enerģiju. Dažkārt dzīvē ir tā, ka vienlaikus notiek vairākas nepatīkamas situācijas un mūsu smadzenes nevar ar to tikt galā. Arī tad psihoterapeits, kas darbojas ar noteiktām ārstniecības metodēm, spēj veiksmīgi palīdzēt.

Starp citu, reizēm mēs nespējam piedot paši sev. Gan to, ko neizdarījām, gan to, ko izdarījām. Un arī te dominē dusmas un vilšanās. Lai varētu pārdzīvot šo pieredzi, jāspēj paraudzīties uz sevi caur cilvēcības prizmu un vienkārši jāmēģina it kā no malas izvērtēt – kāpēc tā notika, kāpēc es kļūdījos.

Galu galā kļūdīties ir cilvēcīgi. Arī sev vajag dod vēl vienu iespēju. Tiklīdz spējam pieņemt savu cilvēcisko pusi, dzīve pēkšņi kļūst daudz vieglāka.»