Atcelto plānu vasara jeb Kā neieslīgt vilšanās sajūtā

Psiholoģija
Vintra Vilcāne
Ieva
Ieva
11. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Unsplash
Lai gan ārkārtējā stāvokļa laikā ieviestie aizliegumi palēnām tiek atcelti, joprojām daudz kas nav pieejams, plāni atcelti vai mainīti. Dziesmusvētki un lielie festivāli nenotiks, par tālākiem ceļojumiem ārpus Latvijas un Baltijas arī pagaidām varam nesapņot. Ja bija iecerētas krāšņas kāzu svinības, tās nākas atcelt, un pat izlaidumi notiek citādā formātā… Kā sevi samierināt ar izjukušajiem plāniem? Kā neieslīgt vilšanās izjūtā?

Konsultē geštaltterapeite Solvita Vektere

Netaisām drāmu!

Ja katra no mums sāktu šķetināt vaļā jaunajā gadā iecerētās vēlmes, tad nāktos secināt, ka daudz kam šobrīd ir pārvilkts krusts pāri. Tāpēc, ka šobrīd ir tā, kā ir, un, visticamāk, kādu laiku arī būs tā, kā būs.  

«Ja skatāmies globāli, netikt uz izrādi vai koncertu nav ļaunākais, kas var notikt, taču, protams, mainoties dzīvei un plāniem, emocijas sarosās.» Jā, mēs varam piedzīvot vilšanos, dusmas un skumjas, bet tām nevajadzētu vilkties ilgāk par pāris dienām, jo atceltus plānus tomēr nevar salīdzināt ar neatgriezenisku zaudējumu, par kuru jāsēro ilgstoši. Kas šajā brīdī ir svarīgi? Nedramatizēt notikumus, atvēsināt trauksmainās domas un neiekrist upura izjūtā. Noteikti arī nevajag šābrīža sarūgtinājumus vai grūtības pārnest uz dzīvi vispār – tā ir diezgan tipiska domāšanas kļūda. «Jā, ir jādod vieta sarūgtinājumam un jāatļauj sev izdusmoties un paskumt. Bet nevajadzētu uz visu sākt skatīties kā uz drāmu – visu manu dzīvi šis covid ir izbojājis, un dzīve vispār ir netaisnīga un ļauna.»

Šobrīd svarīgi ir nevis pārspīlēt, bet otrādi – savā ziņā piezemēt notikuma grandiozumu.

Tas taču ir tikai koncerts, tikai ceļojums! Jā, ļoti žēl, ka tas nenotiks, bet gan jau kaut kad kultūras un tūrisma dzīve atsāksies, un, pat ja zaudēta nauda, to atkal varēs nopelnīt. Vienmēr ir iespēja uz visu skatīties no gaišās puses. Jo tas, ko tu izmisumā par visu domā, principā nemaz nav taisnība.

Tie ir tikai rituāli…

Piemēram, pandēmijas dēļ nācies atcelt plānotas lielas kāzu svinības. Un var likties – ja tām nav lemts tagad, tad tā ir zīme, ka laikam jau vispār nevajag precēties. Un, ja uz kāzām šobrīd nevari uzaicināt draugus vai radus no ārzemēm, tad varbūt vispār labāk to visu atcelt. Tā mēs neapzinoties iekrītam domu lamatās un sākam grauzt savu paša kāju. Galu galā arī parastos apstākļos var izsapņot savas kāzas līdz sīkākajai niansei – kā tu ieiesi baznīcā, kā visi uz tevi skatīsies, kā tu laimīgi smaidīsi un cik skaisti ziedi tev būs rokā. Un pēkšņi tieši pirms ieiešanas baznīcā līgavai uz pleca uzkakā balodis. Nekas ļauns jau tas būtībā nav, bet, ja ir bijušas pārāk lielas gaidas un ja ļoti svarīgi ārējie un formālie faktori, droši vien būs sabojāta oma visai dienai. Solvita Vektere:

«Cilvēkiem, kuriem ir tendence ļoti daudz gaidīt, ir arī lielāka iespējamība vilties, jo visbiežāk nekas nenotiek tieši tā, kā mēs to iedomājamies.»

Ir svarīgi pareizi salikt akcentus. Kas tad ir svarīgāk – ka nenotiek krāšņa izlaiduma ceremonija vai ka tomēr veiksmīgi (un par spīti ārkārtējās situācijas sarežģītajiem apstākļiem) ir pabeigta skola? Kāzu ceremonija ar no tās izrietošo anturāžu vai tas, ka šajā mirklī tev blakus ir mīļotais cilvēks? «Dažreiz mēs pārāk daudz koncentrējamies uz rituāliem, uz to, kā visam precīzi vajadzētu būt, kā tas izskatās no malas un ko citi domās par to. Bet ir jāprot atšķirt pelavas no graudiem. Dzīvē tomēr pastāv tāda radoša pielāgošanās – kā, ņemot vērā esošos apstākļus, tomēr vari justies laimīgs. Un ir forši ieraudzīt, ko vari izdarīt ar to, kas ir, nevis raudāt par to, kā nav.»

Varbūt labāk negaidīt neko?

Dažas no mums uz jautājumu: «Ko tu šobrīd gaidi?» – mēdz atbildēt, ka neko. Vai tiešām var dzīvot ar šādu uzstādījumu? «Šāda atbilde drīzāk var liecināt par slēptu agresiju un ļoti lielām dusmām uz sevi un pārējiem, ko izrādām šādā maskētā veidā. Bet tikpat labi tā var būt arī vēlme pasargāt sevi no sāpēm un vilšanās. Tāda atbilde diemžēl var liecināt arī par depresijas pazīmēm.» Protams, dažkārt šis nekas vairāk ir filozofisks jēdziens un sabalsojas ar budisma principu neko negaidīt, jo tad nevajadzēs arī vilties. Taču lielākoties mēs neesam Budas, bet cilvēki, kuru dabā tomēr ir kaut ko gaidīt. Veselīgas personības struktūra tomēr paredz, ka cilvēkam ir jāredz nākotne un jāvirzās uz to.

Neredzot nākotni un ar to saistītās cerības, zūd vitalitāte, kas mūs motivē.

Solvita Vektere: «Manuprāt, dzīvi varētu salīdzināt ar iešanu mežā. Ejot cauri nepazīstamam mežam, vienmēr ceri, ka, tam beidzoties, tuvumā būs pļava, kurā atpūsties, vai arī kalns, kurā uzkāpt.» Nevajag gaidīt, ka vienmēr būs tas kalns aiz meža, bet ikdienā, pārvarot meža taku, purvu un brikšņu grūtības, doma par kaut ko lielu, skaistu un iedvesmojošu tomēr dod daudz vairāk enerģijas.

Mazo soļu filozofija

Domājot par gaidām, prātā nāk mazo soļu filozofija, proti, izbaudi katru sīkumu, kas ar tevi notiek, un apbalvo sevi par katru izdošanos ceļā uz labsajūtas mērķi. Prieks jau nav tikai grandiozās lietās, daudzām no mums priekam pietiek ar tasi kapučīno no rīta, iespēju kaut vai pusstundu pasēdēt parkā uz soliņa un skatīties krītošos ābeļziedos. «Labā ziņa ir tā, ka pozitīvas emocijas var izraisīt arī pavisam vienkāršas, pat sadzīviskas lietas,» atgādina geštaltterapeite. Piemēram, daži cilvēki atzīst, ka ļoti labi jūtas, vienkārši skatoties ārā pa logu. Kad viņiem jautā, ko tad viņi tur tādu redz, viņi pat nemāk atbildēt.

Bet, vērojot, kā pa ielu iet cilvēki vai kā izplaucis kāds koks, viņi saņem emocionālu lādiņu.

Tāpēc nevajag novērtēt par zemu prieku, piemēram, atkal pasēdēt āra kafejnīcā. Šķiet – kas tad tur īpašs? Bet tu sēdi pie savas kafijas tases, skaties uz garāmejošiem cilvēkiem, iztēlojies viņu gaitas un kaut kā esi dzīvē iekšā, un jūties labi. Ir sievietes, kurām labsajūtu sagādā ēst gatavošana. Katru dienu izdomājot kādu jaunu recepti, viņas jūtas pilnasinīgi pieslēgušās notiekošajam. Vēl kādai prieku sagādā iespēja braukt mašīnā tālus gabalus, klausoties labu mūziku. «Mēs vispār ikdienā darām desmitiem un simtiem lietu, kuras varbūt citam neizsaka neko, bet mums dod tieši nepieciešamo.» Pie tā ir vērts turēties.

Vērtīgā elastība

Der atcerēties, ka cilvēka psihe patiesībā ir ļoti elastīga. Galu galā, pat trakākajos kara gados cilvēki iemīlējās, viņiem dzima bērni, viņi turpināja dzīvot un pat svinēja svētkus.

«Elastība vispār ir viena no jaukākajām prasmēm un spējām. Tieši pateicoties tai, cilvēki ir izdzīvojuši. Spēja pielāgoties un spēja ātri mainīt savu uzvedību un esošos apstākļus, ir visa pamatā, lai cilvēks varētu atjaunoties.» Cilvēks vienmēr izvēlēsies vislabāko sev, pat ja tajā brīdī viņam tā nešķiet. Laikā, kad ir jāpārorientējas, tiek samazinātas algas, daudzi ir ļoti vīlušies, jo viņiem šķiet, ka ir neaizvietojami un vislabākie. Neskatoties uz to, kas notiek Latvijā, viņi negrib samazināt savas prasības un joprojām cer, ka ir pelnījuši kaut ko labāku. Diemžēl šīs milzīgās ekspektācijas, lai visi tevī ierauga zelta gabaliņu un nemitīgi uzsit pa plecu, var beigties ar fiasko. Paradoksāli, ka cilvēki pēc tam par to pašu algu ir ar mieru strādāt Anglijā, Īrijā, bet ne Latvijā. «Tas drīzāk ir pašcieņas jautājums. Ja cilvēkiem šī pašcieņa, kas saistīta ar panākumiem un ienākumiem, ir trausla, tad viņiem krīzes apstākļos ir ļoti grūti pielāgoties. Viņi redz tikai vienu izeju – vai nu visu, vai neko.» 

Nenovērtēt par zemu to, kas tev ir

Tad, kad cilvēks jūtas ļoti slikti, der paskatīties apkārt uz to, kas viņam šajā brīdī ir. Ja ir māja, kurā dzīvot, apkārt tuvinieki, laba veselība un laba profesija, tas jau ir ļoti daudz. «Biežāk tomēr vislielākais resurss ir apkārtējie cilvēki, kurus, noslēdzoties savā vientulībā un bēdās, reizēm pat nepamanām, jo mēdzam ieiet savā nelaimīgumā ar apgalvojumiem – neviens mani nemīl, neviens man neaizdos naudu, neviens nepalīdzēs.

Bet, palūkojoties apkārt, vienmēr atrodas kāds viens vai divi cilvēki, kuri būtu gatavi mūsu labā kaut ko darīt.

Un vēl vienmēr ir vērts atcerēties, cik daudz mūsos pašos ir bagātīgu resursu. Kaut vai dzīves pieredze, unikālas īpašības un dažādi talanti, kuri ir katrā no mums. Tas viss nepazūd līdz ar krīzi.»

Par laimi, ar gadiem vairums cilvēku iemācās lielāku pacietību, paļāvību uz sevi un tuviniekiem, uzticēšanos procesiem. Ir nākusi klāt sapratne, ka, lai arī kādas nepatikšanas un grūtības būtu, tās ir pārejošas. «Pieredzes privilēģija ir tāda, ka pašas varam noķert to brīdi, kad kļūstam nepacietīgas, dusmīgas un apvainojušās uz pasauli. Tajā mirklī ir iespēja izvēlēties, ko ar to visu darīt.»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+