Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Ja par saderīgiem pāriem mēdz teikt – kā cimdiņš ar rociņu, tad mūsdienās šo metaforu derētu nedaudz precizēt, jo vēl bez cimdiņa pie rociņas nereti būs arī kāda no viedierīcēm.
Vienmēr būt saziņā
Cilvēkam piemīt dabiska tendence visu jauno sākotnēji noliegt, bet nav arī gluži tā, ka tehnoloģijas piedāvātu kaut ko tādu, kas līdz šim pāru savstarpējās attiecībās nekad nav eksistējis.
“Arī agrāk rakstījām garas, dzejiskas vēstules, bet, lai mūsdienās saņemtos uzrakstīt Zaļās zemes cienīgu aprakstu, visticamāk nevienam vairs nepietiktu ne motivācijas, ne laika. Toties šodien emociju aprakstīšanai mazāk nepieciešami ir vārdi, jo varam tās paust, piemēram, ar emoji, tāpat varam viens otram sūtīt dziesmas, dalīties ar attēliem, fotogrāfijām,” teic psiholoģe, piebilstot, ka arī pāru psihoterapijā viena no metodēm ir rakstīt vēstules.
“Vienalga – rokrakstā vai digitāli, bet rakstītā vārdā, var ietvert daudz konstruktīvāku informāciju, precīzāk formulēt savu emocionālo noskaņu un šo kā ieguvumu saziņas kvalitātes celšanā attiecībās varam izmantot savā labā. Tiesa, attālinātai saziņai ir viens trūkums – saņemot ziņu vai e-pastu, cilvēks vienmēr izlasīto interpretē pa savam, jo tikai klātienē komunicējot informāciju uztveram ne tikai caur vārdiem, bet arī caur emocijām, žestiem, ķermeņa valodu. Komunikācija digitālajā vidē pagaidām vēl ir jauna kultūra, kas jāveido, jāpilnveido un jātrenē savas prasmes.”
Tiesības uz pirmo pieskārienu
Nereti pirmā lieta, kurai no rīta pieskaramies, ir telefons, un arī aizejot gulēt pēdējais glāsts tiek veltīts ne jau mīļotajam, bet… skārienjutīgajam ekrānam. “Tik daudz, cik pieskaramies viedierīcei, mēs vairs nepieskaramies nevienai dzīvai būtnei. Tomēr viedierīce nekad nesniegs pretī tās labās sajūtas, ko spēj otrs cilvēks, ļaujot organismā izstrādāties visiem tiem hormoniem, kuri atbild par piesaisti un ieinteresētību vienam par otru,” piebilst Kristīne Balode.
“Protams, jebkurš ir orientēts uz labsajūtu un viedierīces nereti kļūst par šo tīkoto labsajūtas avotu, kas sniedz atelpu no ikdienas rūpēm.
Ar to jāuzmanās tiem, kuriem ir tendence uz atkarībām – nedrīkst pieļaut, ka aizraušanās ar viedierīci sāk noteikt to, kas notiek ar paša dzīvi, ar attiecībām.”
Attāluma pārvarēšana
Vēl ne tik sen par platoniskām attiecībām mēdza runāt kā par neiespējamām, bet tehnoloģijas šodien ļauj sazināties ar savu partneri jebkurā pasaules malā. Ja mērām to ar intimitātes mērauklu, vai tas nāk par labu attiecībām? Kristīne Balode atbild: “Kurš gan ir teicis, ka sēžot diviem vienā dīvānā attiecības noteikti būs tuvākas, nekā sēžot katram savā kontinentā?! Jebkurā gadījumā to nosaka savstarpējā ieinteresētība, emocionālā klātbūtne, konfliktu risināšanas prasmes, laiks un enerģija, ko ieguldām sarunās. Gan sēžot uz viena dīvānam varam būt ļoti sveši viens otram, gan dzīvojot otrpus okeānam ar tehnoloģiju palīdzību varam just dziļu intimitāti ar cilvēku, kurš atrodas ļoti tālu prom.”
Nepabeigtās sarunas
Ja tehnoloģijas šobrīd spēj piedāvāt iespēju teju vienlaikus uzsākt sarunu un komunicēt ar vairākiem cilvēkiem virtuālajā vidē, tad šajā vidē ļoti pieklibo atvadīšanās kultūra – aizmirstam uzsāktās attiecības adekvāti noslēgt. Tas vērojams arī romantisko attiecību kultūrā, iepazītoties internetā.
“Pārāk pavirši izturamies pret digitālajā vidē uzsākto attiecību noslēgšanu, pasakot otram paldies par pieredzi, par sarunu. Galu galā jebkuras attiecības sākas ar pirmajām minūtēm – arī tās, kas iespējams ilgušas vien 5 minūtes.
“Labdien” esam pateikuši, bet “sveiki – uz redzēšanos” digitālajā vidē nez kādēļ nešķiet tik svarīgi.
Tas reizēm sāpina, ievaino daudz vairāk un traucē būt atvērtam, jo cilvēks nekad nevar zināt, cik ilgi šīs attiecības turpināsies,” komunikācijas tendenci digitālajā vidē ieskicē psiholoģe, uzsverot, ka par šīs kultūras izkopšanu katram būtu jāuzņemas atbildība pašam.
Plašākas iespējas kontrolēt otru
Pārbaudīt, cikos pēdējo reizi partneris ielūkojies Whatsapp, uzstādīt vienam otra telefonā aplikāciju ar GPS iespējām, lai redzētu, kur mīļotais cilvēks atrodas katru brīdi – tehnoloģijas piedāvā partnerattiecībām plašu kontroles iespēju klāstu. “No vienas puses, noteiktās situācijās tas var ienest dzīvē zināmu drošību, bet no otras – pieauguši cilvēki visbiežāk viens otram bez vajadzības neatskaitās par katru soli, kurp iet, par katru darbību, ko dara un par katru cilvēku, ar ko sarunājas.
Šāda izsekošana var celt gan trauksmi, gan nomierināt – katra pāra gadījums būs atšķirīgs attiecībā pret to, kādam nolūkam tāda atskaitīšanās sistēma tiek izmantota.
Tas atkal būs stāsts par vērtībām, mūsu apzinātību par to, ka darām brīvprātīgi nevis piespiedu kārtā, sniedzot attiecībās otram lielākas privilēģijas.
Savukārt, ja piezogas nepārtrauktas raizes, ka otrs cilvēks, lietojot viedierīci, noteikti dara kaut ko man aiz muguras, šis vairs noteikti nebūs jautājums par ierīcēm, bet gan par savstarpēju uzticēšanos,” teic Kristīne Balode.
Nedalītas uzmanības zagļi
Viņa mīl garas pastaigas vakaros, viņš – skatīties televizoru vai Youtube klipus. Un…? “Nezinu kā jūs, bet es noteikti neredzu tik daudz sinhronu pāru, kuri to vien dara, kā rokās sadevušies skrien cauri dzīvei un visu dara tikai kopā,” piebilst psiholoģe un iesaka pāriem vienoties, kā piepildīt kopējo dzīves telpu, katrreiz izvērtējot, ko dotajā brīdī vēlas vairāk – nodoties savai iecienītajai nodarbei vai pavadīt laiku kopā ar otru.
“Savukārt viedierīces būs kā “trešais”, ko arī jāiemācās integrēt divu cilvēku attiecībās, vienojoties, kad un cik daudz tām tiks veltīts brīvais laiks.
Ja tomēr ir tā, ka pārī viens nemitīgi piekāpjas otram un citus brīvā laika pavadīšanas veidus aizstāj tikai viedierīces, jādomā, ka šim pārim atšķiras priekšstati par to, ko katram nozīmē būt reālās praktiskās attiecībās.
Iespējams viens no attiecībām sagaida kopā pavadīto brīvo laiku, bet otram ir pavisam citas ekspektācijas. Katrā ziņā, esot attiecībās, noteikti nevajadzētu pārspīlēt ar ekspektācijām, ka otrs noteikti būs tāds pats, kā es un ar tādām pašām interesēm – tā nekad nebūs!”
