Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Interesanti, ka pat zinātniskie pētījumi rāda: tās, kuras tiekas ar draudzenēm, kopā no sirds izsmejas par tikai pašām saprotamiem jokiem un izventilē emocijas, dzīvo optimistiskāk un laimīgāk. Savukārt tās, kurām draudzeņu nav, jūtas vientuļākas un grūtsirdīgākas. Viens no draudzības lielajiem plusiem ir, ka draudzenes mēs izvēlamies – tās, kuras mums simpatizē, ar kurām ir kas kopīgs. Ikvienas draudzības pamatā ir pieķeršanās, uzticēšanās un saprašanās, savstarpējas simpātijas un kopīgas intereses. Kopā ar draudzenēm jūtamies piederīgas tādas, kādas esam. Mums nav jāizliekas – varam būt mēs pašas.
«Draudzībā svarīgi just, ka mani pieņem un šajās attiecībās jūtos droša. Tas ir viens no draudzības svarīgākajiem nosacījumiem – būt pieņemošai, citādi ilgtermiņā šīs attiecības nebūs vērtīgas, tajās nebūs īpašās sajūtas, ka mums vienmēr ir, par ko runāt, arī tad, ja ilgi neesam ne satikušās, ne sazvanījušās.
Protams, mums katrai ir sava izpratne par to, ko nozīmē laba draudzene. Un dzīves laikā tā var mainīties.
Studiju gados draudzība pat īsti nav jāveido, jo tā vienkārši ir – kopīgi pasākumi, tusiņi, mācības, notikumi, aizraušanās.
Pieaugušo vecumā draudzība balstās jau uz citām vērtībām un kvalitātēm. Un uzturēt draudzību var būt sarežģīti, jo vienai izveidojusies ģimene, otrai tās nav vai varbūt attiecībās ir smags brīdis. Tad jāspēj atrast līdzsvars, lai tā, kura ir viena vai piedzīvo smagu periodu savās attiecībās, nekļūtu greizsirdīga uz draudzeni, kurai jau ir ģimene un visas brīvdienas aizņemtas. Briedums ļauj mums ar draudzeni runāt par savām attiecībām, lai saprastu – kas ir mainījies un kas mums joprojām ir svarīgs, ko mēs varam darīt kopā. Varbūt mēs nevaram katru nedēļu iet uz Kalnciema kvartāla koncertu, bet reizi mēnesī mums var būt sava mūsu teātra diena vai reizi pusgadā norunājam doties pārgājienā. Tas veido sajūtu, ka esam viena otrai – mums ir sava aizmugure un sava grupa, kam piederēt. Vienlaikus nevajag aizmirst arī mazās lietas – vienmēr taču var aizsūtīt īsziņu: «Zinu, ka esi aizņemta, bet šodien par tevi iedomājos. Lai tev forša diena!» Arī tādas mazas ziņas dod emocionālo tuvības sajūtu, ne vienmēr noteikti jāsatiekas un stundām jāpļāpā,» uzskata Evita Štāla.
Norunāt nost dienas stresu
Ir draudzenes, kas sazvanās teju katru vakaru un nespēj aiziet gulēt, neizstāstījušas otrai visu savas dienas gājumu. Protams, nav tādu vispārēju sabiedrībā akceptētu normu, cik bieži būtu normāli zvanīt draudzenei un kad jau ir par daudz. Un tomēr – Evita Štāla pieļauj, ka tāda ikvakara sazvanīšanās, iespējams, ir stāsts par to, ka draudzenei nav neviena cita, ar ko dalīties, neviena, kas viņu uzklausa un saprot. Tad nu viņa zvana un norunā nost visu savu dienas satraukumu.
«Viena draudzene pēc tādas sarunas droši vien iegūst atvieglojumu, bet kā jūtas otra? Īpaši tad, ja vienmēr ir tā, ka visu laiku runā tikai viena un otra tikai klausās. Ja tā, tad šāda draudzība agrāk vai vēlāk beigsies.
Ja čīkstam, tad savu reizi čīkstam abas!
Citādi neizbēgami pienāks brīdis, kad sapratīsi – tu tiec izmantota kā miskaste – vienmēr, kad ir problēmas, draudzene zvana un izgāž savas emocijas, saņem tavu atbalstu, bet, kad problēmas ir tev, viņa nemāk vai negrib tevi atbalstīt atbalstu, un tad ir vilšanās, sākas attālināšanās. Tiesa, bieži šādas attiecības ievelkas, jo tu esi pacietīga, negribi būt rupja un nepieklājīga. Taču, jo apzinātāk tu dzīvo un jo vairāk nobriedusi kļūst tava personība, jo labāk saproti, ka šīs attiecības tev neko nedod, draudzene tevi tikai izmanto.
Tāpēc es ieteiktu – kad esam satrauktas, vienmēr, pirms zvanīt draudzenei, vispirms padomāt, vai tas tiešām nepieciešams. Ir jāiemācās savas emocijas regulēt pašai. Galu galā tās var izrunāt pie sevis, var uzrakstīt uz papīra. Jo patiesībā mums taču nav nekādu īpašu pienākumu pret draugiem. Mēs neesam neko apsolījušas. Tā ir brīvas gribas savienība, kas balstās uz simpātijām. Uz abpusēju došanu un ņemšanu.»
Viņas dzīve – viņas atbildība
Protams, savu reizi draudzenes plecs ir vajadzīgs, un pačīkstēt viņai pie auss drīkst, taču sūdzēšanās un žēlošanās nedrīkst kļūt par sistēmu. Jo tas nedod nekādu labumu! Jā, tu ātri izventilē emocijas, kļūst labāk, bet tas neatrisina tavu problēmu. Tev jāiemācās ieraudzīt, kas tev rada nomācošās emocijas, sevišķi, ja tās bieži atkārtojas, un jāpieņem, ka draudzene var uzklausīt, bet ne reāli palīdzēt. Protams, draudzene parasti vēlas palīdzēt, atbalstīt tevi. Piemēram, viņa sirsnīgi apliecina: «Jā, tiešām tavs vīrs ir riebeklis!» Bet tu varbūt tikai gribēji pastāstīt, ka nejūties saprasta, taču draudzene ar saviem vārdiem vēl pielej eļļu ugunij, un tad arī tev sāk šķist: «Jā, man tiešām ir problēmas. Mans vīrs vispār nav nekam derīgs!» Vai tiešām to tu gribēji panākt, kad zvanīji draudzenei? «Tāpēc, runājot ar draudzeni, vienmēr jāpatur prātā – jebkura pamācība vai ieteikums, kā rīkoties, nozīmē uzņemties atbildību par otras dzīvi,» uzskata psiholoģe.
«Ja draudzene ņems vērā manu ieteikumu, var gadīties, ka vēlāk viņa pārmetīs: redzi, es izdarīju, kā teici, un tagad vispār viss ir slikti.» Skaidrs, ka mums visām reizēm mēle niez, tomēr jāatceras – padomu došana nav labākais, ko draudzene var darīt. Ļoti bieži mums, sievietēm, gribas tikai paventilēt savas emocijas un parunāties, un tas ir jāļauj. Taču, ja problēma visu laiku atkārtojas, tad draudzene var atgādināt, ka šādi jau ir bijis: «Klau, atceries, tu jau man kaut ko līdzīgu stāstīji? Man izskatās, ka tu jau labu laiku jūties slikti. Ko tu pati par to domā?» Var arī ieminēties: «Man liekas, tev kaut kas ar to būtu jādara…» Bet nav jāsaka, kas tieši. Drīzāk jāpajautā: «Kā tev šķiet, ko tu varētu darīt?» Ja esi bijusi līdzīgā situācijā, vari padalīties ar savu pieredzi, pastāstīt, ka tev palīdz, piemēram, sports vai vizītes pie psihoterapeita. Šī ir tava pieredze, un varbūt arī viņai kaut kas no tās noder. Vai draudzene to pieņem vai nepieņem, tā jau ir viņas atbildība. Un nākamajā reizē pavaicā: vai tev kaut kas noderēja? Taču ne vairāk, jo mums katrai jāuzņemas sava atbildība, cik daudz iesaistos vai neiesaistos otra cilvēka dzīvē,» iesaka Evita Štāla.
Tu neesi viena, bet…
Lai cik atsaucīga, tomēr draudzene nav spilvens, uz kura vienmēr izraudāties. Patiesībā tas ir stereotips, ka laba draudzene ir tā, kura vienmēr uzklausa, vienmēr patur rociņu un kurai var zvanīt divos naktī.
«Ja man zvanītu naktī, es vispār neatbildētu, jo mans telefons ir izslēgts. Vai tāpēc es būšu slikta draudzene? Droši vien ne,» saka psiholoģe. «Ja krīzes brīdī naktī zvanu draudzenei, rēķinos, ka viņa var neatbildēt. Jo ir taču nakts!
Pieaugusi sieviete, kurai varbūt ir, piemēram, suicidālas tieksmes, drīzāk piezvanīs uz krīzes tālruni vai aizies uz diennakts aptieku iegādāties kādu nomierinošu līdzekli, saprotot, ka draudzene viņas problēmas tik un tā neatrisinās.
Nopietnas krīzes – šķiršanās, smaga slimība, tuvinieka nāve vai kas tamlīdzīgs – par laimi, notiek reti. Un, ja nu atgadījies kāds emocionāli satricinošs notikums (piemēram, draudzene uzzinājusi, ka vīram ir mīļākā), tavs galvenais uzdevums ir iedot sajūtu, ka viņa nav viena, un sniegt tādu kā krīzes instrukciju, kas šajā brīdī var palīdzēt. Savukārt, ja draudzeni ilgstoši moka trauksme, viņai ir vajadzīga speciālista palīdzība. Bet tu neesi speciāliste! Tu, būdama draudzene, vari vien sniegt sajūtu, ka viņa nav viena, ka tu dzirdi, ka viņai sāp. Bet reāli palīdzēt tu nevari.»
Robežas – arī starp draudzenēm!
Protams, būtu dīvaini, ja draudzenes nekad nedalītos savās negatīvajās emocijās. Tomēr ir iemesls pārdomām tad, ja draudzeņu sarunas visu laiku koncentrējas uz slikto («Mans priekšnieks ir riebeklis», «Mums ar vīru attiecībās ir neiedomājami daudz problēmu» u. c). Tad var rasties jautājums: kas tad īsti mūs vieno – vai tiešām tikai problēmas? Evita Štāla iesaka savu reizi izmantot arī humoru: «Nu klausies – izskatās, ka tava dzīve ir tikai tavs priekšnieks. Tad kāpēc tu nemaini darbu, ja ir tik slikti?» Ja draudzene jau ilgstoši iztirzā šo problēmu, vietā ir jautājums: ko tu ar to grasies darīt? Nospoguļo situāciju, nevis mēģini uzņemties atbildību vai tikai klausies, mājot ar galvu, saprotot, ka visu laiku runājat par vienu un to pašu.
Un vēl – ļoti svarīgi ir rūpēties par savām robežām. Evita Štāla uzsver: «Draudzībā būtiski cienīt otra cilvēka laiku un respektēt viņa dzīvi. Tu drīksti neatbildēt uz draudzenes zvanu vai pateikt, ka šobrīd nevari runāt. Mēs taču zinām, ka ir tādas draudzenes – kad zvana, pilnīgi skaidrs, ka tas nebūs uz piecām minūtēm. Tad nu izvēlies – vai nu ziedo ir pusotras vai divas stundas sarunai, vai arī uzreiz pasaki: man ir desmit minūtes, un tajās jāiekļaujas. Tad ir skaidras robežas, tikai jāspēj par tām atklāti runāt. Un, ja draudzene apvainojas pēc tavas iebildes, ka šodien tev nav noskaņojuma un tu labprāt atliktu sarunu uz rītdienu, – tas nekas. Viņa drīkst dusmoties! Ja viņai jūsu draudzība ir svarīga, draudzene spēs regulēt savas emocijas un sapratīs, ka tu vari nebūt vienmēr pieejama.
Protams, mēs parasti baidāmies otru aizvainot, bet ir jāļauj apvainoties un izdzīvot šo procesu. Citādi tādas vienvirziena attiecības turpināsies un tu nekad nevarēsi noteikt robežas, jo baidīsies, ka draudzene apvainosies, un jutīsies slikti. Ja tu pati nespēj noteikt robežas, tad kāpēc lai draudzene tās respektētu? Tāpat arī tad, ja draudzene visu laiku maļ vienu un to pašu, jāspēj pateikt: stop, šo jau mēs izrunājām. «Jā, bet tu mani nesaproti…» viņa varētu iebilst. Savukārt tu varētu atbildēt: gribētu saprast, bet, piedod, nesaprotu. Vai – gribētu, bet nevaru tev palīdzēt.
Esi emocionāli klātesoša un pieņemoša, vienlaikus apzinoties – tu neesi ne ārste, ne psihoterapeite, ne attiecību konsultante un draudzenes dzīvi vai attiecības ar vīriešiem izmainīt nevari.
Tev vienkārši nav šādu zināšanu vai varas.»
«Kas tad tev nekaiš?»
Dažreiz nākas piedzīvot arī situācijas, kad tavus bēdu stāstus jau draudzene uzklausa, taču ne vienmēr spēj ar tevi kopā priecāties, drīzāk tu izjūti skaudību no sērijas kas tad tev nekaiš! Evita Štāla uzskata: šāda attieksme liecina par to, ka mēs citu veiksmes uztveram kā savas neveiksmes. Plus piedzīvojam bailes, ka draudzeņu attiecības mainīsies un viņai, tik veiksmīgai un aizņemtai, nebūs laika man. Un vēl – bēdās sniegt atbalstu ir vieglāk, jo es esmu tā veiksmīgā, neveicas jau otrai. Paraudāt kopā dažkārt ir vieglāk nekā priecāties līdz ar draudzeni, ka viņai ir uzrāviens mīlestībā vai karjerā. Patiesībā šādas situācijas arī parāda, kāda ir mūsu draudzība. Tā pat ir laba iespēja pajautāt draudzenei: «Vai tiešām tu jūties bēdīga par to, ka man iet labi?» Otrai tā savukārt ir laba iespēja atzīt, ka viņa patiesībā priecājas par tevi, bet bēdājas par sevi, par to, ka viņai nav tādu resursu kā tev, un tā draudzība atkal var nonākt citā kvalitātē.
Pirmajā vietā – pašas dzīve
Laba draudzene ir atsaucīga, iejūtīga, uzklausa otru un atbalsta, bet – saprāta robežās. Iedarbīgs veids, kā saprast, vai otras dzīvē neiedziļinies pārāk daudz, ir paskatīties, kas pēc šādām sarunām notiek ar tevi, kā tās ietekmē tavas attiecības ar vīru, ar bērniem. Ja divus vakarus nedēļā (un tas jau ir daudz!) tu runā ar draudzeni un risini viņas problēmas, nerūpējoties par to, kas notiek tavās mājās, rodas jautājums – kāpēc tu tā dari? Kāpēc tev ir tik svarīgi atbalstīt draudzeni? Ko tev bail zaudēt? Tas vienmēr ir stāsts par bailēm, ka uz tevi sadusmosies, ka nebūsi pietiekami laba. Ja dari visu, lai tikai draudzenei būtu ērti, viņa nemaz nesapratīs, ka ierastie uzvedības mehānismi ir jāmaina. Ja tu vienmēr atbildi uz zvanu un vienmēr saki, ka vari runāt, kaut patiesībā steidzies vai esi aizņemta, – kā draudzene var zināt, ka traucē?
Ja nu tiešām vienīgais, ko draudzene var izdarīt, ir sadusmoties, nevis saprast, ka tev ir sava dzīve un sava ģimene, kam jāvelta laiks, tad tas jau atspoguļo jūsu draudzības kvalitāti. «Te rodas jautājums – kāpēc es to ļauju? Tās ir atkarīgas attiecības, kurās bail kļūdīties, kurās esmu tikai laba. Bet tā nav draudzība,» uzskata Evita Štāla.
Ja pēc sarunas ar draudzeni jūties slikti, tas ir signāls – kaut kas jūsu attiecībās nav kārtībā, kāds ir pārkāpis tavas robežas. Īpaši jau tad, ja arī pēc sarunas vēl ilgi turpini malt savā galvā draudzenes problēmu. Tā ir draudzenes situācija, nevis tavējā, un viņai pašai jāizgraužas cauri savai problēmai. Tu vari sniegt emocionālu atbalstu, bet – redzot robežu un dodot draudzenei iespēju ar savu dzīvi tikt galā pašai. «Mēs katra vispirms dzīvojam savu dzīvi, katrai ir savi izaicinājumi un savas grūtības. Protams, draudzība ir viens no svarīgākajiem mūsu dzīves aspektiem, un no draudzenēm mēs nereti gaidām, ka viņas padarīs mūsu dzīvi vieglāku, bet ne jau tas ir draudzenes uzdevums. Draudzenes uzdevums ir uzturēt un kopt mūsu attiecības kopumā, pieņemot, ka tajās ir gan kāpumi, gan kritumi.»
