• Šobrīd

    weather img

    Rīga -13°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Psihiatrs Māris Taube – depresija ir slimība, nevis kauns, izlaidība vai slinkums

    Depresija
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    6. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Psihiatrs MĀRIS TAUBE
    Foto: Ieva Andersone
    Psihiatrs MĀRIS TAUBE
    Modernai depresijai nepieciešama moderna ārstēšana. Var teikt arī – mūsdienīga ārstēšana. Un mūsdienīga sapratne, ka depresija ir slimība, nevis kauns, izlaidība vai slinkums. Skaidro Māris Taube: psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorās aprūpes centra Veldre un dienas stacionāra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors.

    – Sākšu, profesor, ar komplimentu. Var just, ka psihiatrijā notiek pārmaiņas. Cilvēki sāk tai ticēt. Tā spriežu pēc paziņu teiktā. Abi Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorie centri – gan Veldre, kurā strādājat, gan Pārdaugava – kā organizatoriskas vienības, manuprāt, ir izcilas. Daudz vieglāk izdodas pierunāt radinieku pieteikties pie psihiatra, ja viņam nav jādodas uz leģendāro, bēdīgi slaveno Tvaika ielu. Un pie jums var pierakstīties pa tiešo – bez ģimenes ārsta norīkojuma! 
     – Turklāt psihiatra konsultācija neko nemaksā. 

    – Nav pat pacienta līdzmaksājuma četri eiro?
     – Nē, nav. Cilvēkam, kurš saprot, ka ir problēma, vienkārši jānāk pie daktera. Starp citu, tikko Pasaules Veselības organizācija zinātniskā žurnālā publicēja rakstu par šīm abām mūsu ambulatorajām iestādēm kā par labo piemēru – kā psihiatrija transformējas no slimnīcas uz šādu formu un ka depresijas pacientiem parādās plašākas iespējas ārstēties. 

    Arī ikdienā redzam, ka pirmreizējo depresijas pacientu kļūst vairāk. Jo viņi labprātāk nāk uz Veldri vai Pārdaugavu, nekā brauc uz Tvaika ielu, kur arī ir ambulatorā nodaļa. Lēnām viss uzlabojas. Tomēr cilvēku apziņā vienalga psihiatrija ir smaga nozare. Vēsture, sākot no viduslaikiem, nacistu šausmām, kad viņi psihiatrijas pacientus vienkārši nošāva, ar pacientu ierobežošanu padomju laikā, politiskajām represijām – šīs ēnas psihiatrijai vēl joprojām velkas līdzi.

    To, ka psihiatrija mūsdienās mainās, saprot tie, kas paši ar to saskaras.

    Mums labākā reklāma ir fakts, ka vienam cilvēkam izdevies palīdzēt un tad viņš nākamajā reizē pie psihiatra atved arī savu paziņu. 

    – Parasti, kad lasu rakstus par depresiju, iesaka psihoterapiju… Būsim godīgi – tā nav domāta visiem. Vairākumam šis padoms neder. Kaut vai attāluma dēļ, jo psihoterapeiti koncentrējušies Rīgā. Kaut vai naudas dēļ, jo konsultācijas ir dārgas un terapija ilgst mēnešiem, pat gadiem. 
    – Taisnība ir kaut kur pa vidu. Ja ir viegla depresija, pacientam var piedāvāt psihoterapiju un medikamentus, un var mēģināt tikt laukā no depresijas tikai ar psihoterapiju. Pie vidēji smagas depresijas ārstēšanas metodes jākombinē. Pie smagas depresijas bez medikamentiem neiztikt. Arī abos ambulatorajos centros – gan Pārdaugavā, gan Veldrē – mēs piedāvājam šīs lietas kombinēt.

    – Jums centrā ir psihoterapeits?! Un arī par brīvu?
     – Jā, cilvēks iestājas dienas stacionārā, un viņam tiek nodrošināts pilns ārstēšanas komplekts. Mums ir psihoterapija, ergoterapija, mākslas terapija, deju kustību terapija, drāmas terapija, mūzikas terapija. 

     – Cilvēks, kurš ārstējas dienas stacionārā, drīkst vienlaikus turpināt strādāt? 
     – Atkarībā no darba specifikas. Ja ārstēšanās notiek dienas stacionāra formātā, tur dienā jāpavada vairākas stundas, bet pārejā laikā cilvēks dara, ko grib. 

    – Bet slimības lapu jūs par to laiku dodat?
    – Protams. Ārstēšanās dienas stacionārā ilgst apmēram mēnesi, bet kādreiz pat līdz sešām nedēļām. Jo atveseļošanās nenotiek ātri. Kamēr zāles sāk iedarboties, jau paiet laiks, minimums, divas trīs nedēļas. Bet zāles reizēm jāmaina, jākombinē. Pasaulē standarts ir 28 dienas, kurās mēs, psihiatri, varam ko panākt. Ārstēšanai vajag laiku. Vienkārši kaut ko pa virsu – tas neder, tam nav jēgas. 

    Ar psihoterapiju ir tā… Vakar arī ambulancē pie manis atnāca pacients: «Jā, dakter, es no psihoterapijas redzu uzlabojumus, taču efekts būs varbūt pēc pusgada vai gada. Bet mana dzīve notiek šodien, šodien man ir darba intervijas, un labo ārstēšanas rezultātu man vajag drusku ātrāk.» Arī finansiālas problēmas spēlē lomu. Valsts tagad depresijas pacientiem apmaksā psihoterapiju, tas ir brīnišķīgi.

    Taču pacienti negrib, ka darba devējs redz slimības lapā ārstnieciskās iestādes zīmogu.

    Grāmatvede neredz diagnozi, bet redz nosaukumu Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. «Man tas nepatīk,» saka pacients. Un tad viņš meklē izeju, ārstējas sava atvaļinājuma laikā. Ir visādi līdzīgi sarežģījumi aizspriedumu dēļ. Tie vēl pastāv. 

     – Īstenībā darba devējam būtu jāpriecājas, ka viņa darbinieks mēģina ar savu psihisko veselību tikt galā. 
     – Man par lielu sarūgtinājumu jāsecina, ka darba devēji šajā ziņā nav toleranti. Ir situācijas, kad patiešām īsā laikā izdodas cilvēku saārstēt – jā, ar zālēm, jā, ir slimības lapa, depresijas pacients no ļoti smaga stāvokļa tiek laukā. Viņš atgriežas darbā, un tikai tāpēc, ka personāldaļā redz ārstniecības iestādes nosaukumu, tiek atrast iemesls, un viņu izēd no darba. Šādi rīkojas pat iestādes, kuras publiski sevi pozicionē kā atvērtas, lojālas un draudzīgas darba ņēmējiem, kā līderes labā komunikācijā. Un tas ir ļoti skumji. 

    Protams, ir arī labāki stāsti. Ir darba devēji, kas šos cilvēkus ar depresiju ļoti saprot, kam pašiem ģimenē bijusi šāda problēma. Viņi savu darbinieku atbalsta: «Ārstējieties, cik ilgi vajag. Mēs gaidām jūs atpakaļ jebkurā brīdī. Jūs pirms tam pierādījāt, ka esat labs darbinieks.» Tad varam cilvēku pusgadu ārstēt, viņam ir ticība, ka tiks uz kājām un atpakaļ darbā. 

    Kāpēc darba devēji ir tik piesardzīgi? Visiem drusku bail no tā, ka depresija var atkārtoties.

    Tā tomēr ir slimība, kas norit cikliski, mēdz būt kāds paasinājums, cilvēks atkal izkritīs no darba, bet vairākumā gadījumu šodien temps ir milzīgs, tevi kā naglu dzen sienā. Prasa no darbinieka strādāt garas stundas un atvaļinājumu iedod, augstākais, divas nedēļas, nevis visu mēnesi, lai ārstēšanās kursu varētu iziet kārtīgi. 

     – Depresijas droši vien ir dažādas. Jūs tās klasificētu citādi, bet man, vērojot dzīvi, radies secinājums, ka ir vienkārši depresīvi cilvēki, kas visu mūžu tā jūtas – negribas viņiem iet uz ballītēm, trakot. Un ir tie, kurus depresīvus padara šīsdienas situācija un sabiedrības augstās prasības: tev visās jomās jābūt super, taču tava bioķīmija šo spriedzi neiztur, nasta uzkrauta pārāk liela un varbūt kaut kas tavā ķermenī nobrūk.
    – Jūs neesat tālu no patiesības. Tā mēs depresijas globālos vilcienos arī klasificējam. Vienas ir tā dēvētās endogēnās, ģenētiski noteiktās, iedzimtās depresijas. Sarunās ar pacientu atrodam depresiju kādam tuviniekiem, piemēram, «Jā, mātes brālis izdarīja pašnāvību…» Šīs depresijas iet līdzi visu mūžu, cilvēks visu laiku ir depresīvs, kādreiz ir labāki vai sliktāki posmi, paasinājumi. 

    Otra lielā grupa ir reaktīvās depresijas – kā reakcija uz kaut kādiem notikumiem. Vissliktākie, protams, ir ilgstoši, psiholoģiski nepatīkami stresi, pārslodzes.

    Gandrīz vai labāk, ka traģisks notikums notiek, cilvēks izsēro un tiek tam pāri. 

    Trešā lielā grupa ir organiskas depresijas. Piemēram, cilvēkam vecumā var būt depresija, jo attīstās kādas sirds asinsvadu problēmas, bijis infarkts, vai veidojas smadzeņu demence, vai ir audzējs ar metastāzēm smadzenēs. Ja ir kāda onkoloģiska slimība, tā gan morāli, gan fiziski ietekmē psihisko stāvokli. Tad depresija var būt gan kā reaktīva, gan kā organiska slimība. 

    – Tātad var teikt, ka neviens nav pasargāts no depresijas?
    – It kā. No otras puses, ne visi cilvēki ar depresiju slimo. Jā, tās izplatība ir augsta, profesors Rancāns pētīja šo tēmu, un izrādījās, ka Latvijā depresija ir 6,6 procentiem iedzīvotāju. No simts cilvēkiem seši vai septiņi testos reāli uzrāda depresijas simptomus. 

    Pasargāts nav neviens, bet ne katrs līdz depresijai nonāk.

    Katram tomēr ir sava personība, kas veidojas dzīves laikā – no mūsu vecākiem, no mūsu genofonda, no mūsu pieredzes. Viens ir melanholiskāks, otrs aktīvāks, trešajam vispār, šķiet, nekādas slimības klāt nelīp. Viņiem piemīt dabiska spēja kaut kādā veidā tikt visam pāri. Arī tam, kuram rados bijuši depresijas pacienti, varbūt dzīve izveidojas tā, ka viņš nesaslimst ar depresiju, jo ir nokļuvis labvēlīgā vidē, kas slimību neprovocē.

     – Lielākā problēma droši vien joprojām ir – kā cilvēku, kurš apzinās, ka nav labi, aizdabūt līdz psihiatram? Lai viņš to pieņemtu kā faktu, ka tomēr ir vajadzīga profesionāla palīdzība. 
    – Droši vien jāizmanto visi ceļi, kā palīdzēt. Sākot ar skaidrošanu. Pat ne tā, ka pasaka – ej pie ārsta! Nē, lai cilvēki vispār sāk saprast, ka depresija ir saslimšana, nevis slikts raksturs vai izlaidība un slinkums.

    Katram otrajam pacientam, ar kuru runājos, ģimene nesaprot viņa situāciju.

    «Kā tā var būt? Tu taču esi jauns, normāls cilvēks. Tev rokas, kājas ir, galva arī, nu izej ārā, pastaigājies!» Bet īstā depresija arī fiziski cilvēku ietekmē, viņš fiziski nevar to izdarīt. Viņš guļ gultā un nespēj pat apģērbties. «Kāds svaigs gaiss, kāda sportošana?! Dakter, es apēdu aukstu cīsiņu no ledusskapja, jo nav spēka uzsildīt. Mani draudzenes izrauj no mājām, aizved ekskursijā, bet es guļu mašīnā un negribu redzēt nevienu skaisto skatu…» Tās sajūtas, kas ir īstas depresijas pacientam, nevar saprast tas, kurš pats ar to nav saskāries. 

    Tā ka radi, ģimene ne vienmēr būs īstie padomdevēji un palīdzētāji. Ģimenes ārsti arī – kā nu kurš. Lai gan ir pētījumi, ka depresijas pacienti vispirms vēršas pie viņiem. Piemēram, par pašnāvībām… Tā ir psihiatrijas smagākā situācija, kad cilvēks aiziet pats labprātīgi bojā, un astoņdesmit procentos gadījumu iemesls, kāpēc izšķiras spert šo soli, ir depresija.

    Šajā sakarā ir pētījumi, ka, piemēram, cilvēks pēdējās divās nedēļās vai pēdējā mēneša laikā pirms pašnāvības visbiežāk iet tieši pie ģimenes ārsta, iet arī pie ginekologa, pie stomatologa – pie tiem ārstiem, kas ir tā kā tuvāki, kaut kādā ziņā intīmāki.

    Protams, tad dakterim nesaka: «Ziniet, man ir pašnāvības domas.» Sūdzas par kaut kādiem vispārīgiem simptomiem, varbūt mēģina uzsākt garāku sarunu. Ķeras pie pēdējā salmiņa. Tas ģimenes ārstam būtu jāpamana, un ir arī šie labie stāsti, kad kolēģis zvana mums, psihiatriem: «Man ir pacients ar tādām un tādām iezīmēm, ko darīt?» Viņš tur rūpi par savu pacientu. 

    Protams, laiki mainās. Mūsdienās cilvēki meklē informāciju paši, sevišķi dažādos forumos, čatos, vērtē dakterus, meklē labākos. It īpaši vīrieši. Jo vīrietis mūsdienās joprojām ir barvedis, ēdiena sagādātājs, naudas pelnītājs, viņam jābūt stipram, viņš nedrīkst būt vājš, viņam nedrīkst biznesā neveikties, un viņš nedrīkst būt slims. Tad viņš meklē atbildes. Mājaslapās depresija.lv vai psihiatruasociacija.lv, kur ievietoti depresijas testi, – šīs lapas netiek reklamētas, taču reāli tām ir tiešām milzīgs apmeklējums, mēs redzam, cik cilvēku šos testus aizpilda. 

     – Tomēr ģimene šim cilvēkam dzīvo līdzās… 
     – Depresiju pamanīt it kā var, tomēr arī vajag gribēt to ieraudzīt. Cilvēkam jāpievērš uzmanība, jāsarunājas ar viņu… Pirmās ir uzvedības izmaiņas. Depresijas ietekmē kļūst citādāks. Varbūt agrāk ir jokojis, bet tagad vairs nekā. Kādreiz es tā arī jautāju pacientam: «Kad jūs pēdējoreiz pasmējāties?» –  «Pirms pusgada.»

    Cilvēks mazāk runā, noslēdzas sevī, jo pie depresijas ir zems pašvērtējums: «Es jau tā jums traucēju…» Kluss, nerunā vai visu redz drūmās krāsās. Lai kādu tēmu apspriestu, viņš visu laiku redz sliktos scenārijus. 

    Tas, ko vēl labāk var pamanīt, ir ēšana un gulēšana, kas mainās. Biežāk ir bezmiegs. Ģimenē redz, ka viņš neguļ: «Kas notiek?» – «Ai, es pārstrādājos…» Bet, ja tas atkārtojas un agrāk bezmiega nav bijis, tad kaut kas nav kārtībā. Vēl parādās apetītes trūkums, krītas svarā. Tā ir klasika.

    Pastāv arī maskētas depresijas formas, kad cilvēks pārēdas. Tas raksturīgi pie sezonālas depresijas, kad no uztraukuma ēd, tādā veidā nomierinoties.

    Man personīgi liekas, vislabāk var pamanīt tieši atšķirības. «Es tāds nebiju, tomēr biju jautrs. Mani kaut kas interesēja, man kaut kur gribējās iet. Tagad man viss ir mocības. Tuvinieki saka: «Aizbrauksim kaut kur…» Man viss notiek ar piespiešanos. Agrāk patika vaļasprieki, tagad tie visi kļuvuši vienaldzīgi, neinteresē. Biju kaislīgs makšķernieks, bet tagad man negribas spiningu ņemt rokās. Kas noticis?»

     – Jauniem cilvēkiem depresija varbūt izpaužas citādi? Viņiem tomēr dabiskās enerģijas ir vairāk. Pazinu feinu puisi, kurš arī izdarīja pašnāvību, un mamma nevar saprast – kā tā, viņa neko nav pamanījusi. Neko!
    – Pamatā jauniem cilvēkiem depresija izpaužas līdzīgi. Iespējams, atšķirība ir tāda, ka jauns cilvēks pašnāvību uztver kā vēl nepieņemamāku un vēl vairāk mēģina šo nodomu kaut kādā veidā slēpt. Tāpēc mamma nepamanīja. Taču, ja retrospektīvi pēc tam situāciju analizē, bieži vien izrādās, ka – jā, viņš tomēr šad un tad par kaut ko tādu izteicās. Draugi pēc tam saprot, ka viņš pēdējā laikā diezgan daudz par nāvi runājis. Bet neviens tam nav pievērsis uzmanību, jo jaunieši jau visu ko runā, pārcilā eksistenciālas tēmas. 

    Tur ir tā lieta, ka vajadzīga smalka ieklausīšanās. Ir šīs nianses.

    Pašnāvība patiesībā nav viena momenta notikums, tas ir process.

    Vispirms cilvēks sāk par to domāt, it kā pieņemt domu. Tad iestājas svārstību periods, kas var ilgt vairākus mēnešus vai pat gadus. Cilvēks svārstās un nevar lēmumu pieņemt. Viņš gaida kaut kādu palīdzību. Un šajā periodā ir raksturīgi, ka it kā sāk par šo tēmu runāt. Aizbrauc pie radiem, kuri sen nav satikti. Kaut kādus darījumus mēģina nokārtot…

    Cilvēks sāk, no vienas puses, tā kā atvadīties no pasaules, bet, no otras puses, viņš vēl meklē izeju, uzsāk sarunas par dzīves jēgu. Tanī brīdi pašnāvnieciskās domas vēl var uzķert. Bet pēdējā fāze ir tāda, ka cilvēks ir lēmumu pieņēmis, un tā ir vistrakākā, jo viņš pats sevī tajā brīdī nomierinās. Viņam vairs nav šaubu. Kļūst viegli, viņš ir ļoti mierīgs, nosvērts, pat laimīgs. Tāpēc arī rodas iespaids, ka viss ir kārtībā.

    Varbūt mamma redzēja savu dēlu pēdējā fāzē, un likās, ka tieši pirms paša notikuma viss bija labi. Bet īstenībā ir bijis vissmagākais posms, kas ir neatgriezenisks.

    Cilvēks ir jau izdomājis, kādā veidā, kur to darīt. Faktiski atpakaļceļa vairs nav. 

    – Vispār baisi apzināties tādu bezspēcību. 
    – Tāpēc psihiatrijā ļoti svarīga ir informācija. Cilvēks atnāk, mēs sarunu tiešām sākam par radiem, par ģenētiskām lietām, vai nav bijuši grūtniecības sarežģījumi mammai. Mēs to bildi liekam kopā, kā cilvēks ir dzīvojis. Pasakot tikai: «Man ir uztraukums» vai «Man uznāk skumjas», tas neko īsti neizsaka. 

    Arī tuvinieku informācija ir svarīga, reizēm tā ir pretrunā ar paša pacienta stāstīto, un reizēm patiešām tuvinieki no malas labāk redz, kas ar cilvēku notiek. Reizēm nav tik vienkārši noteikt diagnozi. Tāpēc informācijai jābūt maksimāli daudz. 

    – Jā, aparātu, ar ko izmērīt depresiju, nav. Tikai saruna! Kā noteikt diagnozi?
    – Vienkārši sakot, ja mēs redzam slimības simptomus un lielākoties neredzam iemeslu, kāpēc cilvēkam būtu jājūtas nomāktam, tur būs runa vairāk par īstu depresiju, būs jāārstē gan ar zālēm, gan ar psihoterapiju. Ja redzam skaidru cēloni, skaidru iemeslu sliktajai pašsajūtai, tad, visticamāk, tā ir reakcija uz šo situāciju un cilvēks netiek no tās laukā. Varbūt viņa personība ir vājāka. Tādā gadījumā ilgstoša psihoterapija var izmainīt viņa dzīvesveidu, uztveri. Šī ir vienkāršā atbilde par depresijas diagnosticēšanu, taču dzīvē viss ir daudz sarežģītāk.

    – Cilvēkiem lielākas bailes ir no zāļu lietošanas… 
    – Bailes ir iracionālas. «Dakter, esmu gatavs dzert trankvilizatorus,» kas faktiski bojā smadzenes – taukšūnas izgulsnējas smadzenēs, un cilvēks paliek bez atmiņas, bet tos viņš ir gatavs dzert, un tajā pašā laikā antidepresantus, kas ir ārstējošas zāles, kurām ir zilā recepte (tātad atkarību neizraisošas), – tos negrib. 

    – Antidepresanti ārstē?
    – Ir vecās paaudzes preparāti, kaut vai amitriptilīns, klomipramīns, imipramīns – tā dēvētie tricikliskie antidepresanti, kuriem ir daudzas blakus parādības. Tie ir arī pietiekami spēcīgi. Tāpēc, kā es pacientiem saku, – ja dakteris savos meklējumos kādreiz nonāk pie šīm zālēm, tas notiek ne aiz labas dzīves, bet, iespējams, jūsu depresija ir pietiekami smaga un šie preparāti vajadzīgi. Vārdu sakot, šīs zāles nav norakstāmas, tām ir sava specifiska vieta. 

    Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir populāri jaunās paaudzes medikamenti. Biežāk izmantotā un lielākā grupa – selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (citaloprāms, escitaloprāms, fluvoksamīns, fluoksetīns, paroksetīns, sertralīns). Serotonīns, vienkārši runājot, ir laimes hormons, tā cilvēki to saprot, lai gan viss, protams, ir daudz sarežģītāk… Ja cilvēkam trūkst serotonīna, visa domāšana ir lēna un viņš visu redz melnās krāsās.

    Serotonīns ir vajadzīgs, lai šūnas galvas smadzenēs savā starpā sarunātos.

    Tās cita citai nodod impulsus, un serotonīns ir viela, ar kuru viena šūna saka otrai šūnai, lai impulss aizietu tālāk. Taču, ja šūnas slinki strādā un neizdala serotonīnu pietiekamā daudzumā, tajā brīdī antidepresants šos receptorus mazliet pabloķē, dod signālu šūnām vairāk ražot cilvēka paša serotonīnu. Vārdu sakot, zāles drusku apmāna šūnas, vienkārši tās vajag no malas pabikstīt, lai pēc tam darbotos pašas. 

    Nākamais pacienta jautājums parasti ir: «Bet vai man visu mūžu tās zāles būs jādzer?» Jāskatās. Var būt labais scenārijs, kad šūnas saprot, kas tām jādara, un ieiet ritmā. Pēc tam, kad medikamentu ņemsim nost, – jautājums, ko tad darīs šūnas. Vai būs tā, kā ar kamaniņām: iestum, un inerces dēļ tās pašas slīd uz priekšu. Vai arī tā nenotiks. Es to nezinu. Tas būs redzams tikai tad, kad mazināsim devas. Vai depresija atkritīs atpakaļ, vai viss aizies normālās sliedēs. 

    Vēl ir citi antidepresanti, kas vairāk iedarbojas uz citām sistēmām galvas smadzenēs, uz noradrelīna (agresijas hormona) vai uz dopamīna (baudas hormona) sistēmu. Ir dažādas modifikācijas, uz kurām sistēmām zāles iedarbojas vairāk, uz kurām mazāk. Savukārt vecie antidepresanti ir brutālāki, tie iedarbojas spēcīgi uz visu, daudz nešķirojot, un beigās cilvēkam ir gan sausa mute, gan aizcietējumi, gan slikta dūša, gan reibonis.

    Jaunās zāles mēģina atrast pareizāko ceļu, kas būtu visefektīvākais konkrētajam pacientam un lai nav blakņu.

    Piemēram, svara pieaugums ir liela diskusiju tēma dāmām. Antidepresants palīdz, bet pieaug apetīte un svars. Tad atkal jāmeklē citas zāles. Miega efekts – kādam preparātam tas ir vairāk, citam mazāk izteikts. Tā ka no plašā antidepresantu spektra – to ir vairāk nekā trīsdesmit – ārstam ir jāizvēlas piemērotākais.

    Ja depresija tik labi neārstējas, tad vajadzīgas zāļu kombinācijas, antidepresantiem pievieno neiroleptiskos medikamentus, antihipnotiķus, un tas jau ir sarežģītāk.

    – Un kādas ir tipiskākās kļūdas, ārstējoties ar antidepresantiem?  
    – Tiem pieraksta visas iespējamās problēmas. Jā, antidepresanti rada pārejošas blakus parādības, bet tās ar dakteri jāizrunā, un tās arī pāriet. «Es zāles dzēru trīs dienas, man bija slikta dūša, man tās zāles neder!» – šis ir klasisks teiciens. Un pārtrauc dzert, jo ir iracionāla doma, ka bez medikamentiem situācija pati no sevis atrisināsies. 

    Labākais variants ir, ja ārsts pacientam izstāsta: «Jūs dzersiet šīs zāles, pirmajā lietošanas nedēļā var būt blakus parādības. Nebaidieties, ja jums būs mazliet slikta dūša. Tajā brīdī sāksim ar mazāku devu…» Pēc divām nedēļām pacients saka: «Man bija slikta dūša. Bet, dakter, jūs teicāt, ka tā varot būt. Es to visu mierīgi uztvēru, un tagad viss ir kārtībā.»

    Vienmēr pacientiem arī saku: «Man ir simts variantu galvā, kā jums palīdzēt.». Jo reizēm pacients netic iespējām izārstēties: «Esmu visas zāles, kas uz pasaules, jau izmēģinājis!» – bet es sāku saukt medikamentu nosaukumus. «Nē, šo neesmu lietojis. Un to arī ne…» – «Nu, lūk, mums ir varianti! Nebīstieties, no tiem simts variantiem mēģināšu atrast jums tieši to, no kā būs labi.»

    Depresijas PAMATSIMPTOMI

    • Pasliktināts garastāvoklis, lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla.
    • Sašaurinātas intereses un samazināta spēja izjust prieku.
    • Nogurdināmība, enerģijas trūkums.

    PAPILDU simptomi

    • Pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas izjūta.
    • Pazemināts pašvērtējums.
    • Pašnāvības domas vai uzvedība.
    • Neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties.
    • Miega traucējumi.
    • Samazināta ēstgriba.

    Arī ģimenes ārstiem ir depresija! 
    Šogad pirms kovida Latvijas ģimenes ārsti tika aptaujāti par depresiju. Par derīgām datu apstrādei atzina 
    120 anketas. Pēc tām pētnieki konstatēja, ka:

    • smagi depresijas simptomi ir 5 ģimenes ārstiem (4,2%);
    • vidēji smagi – 7 (5,8%);
    • vidēji – 24 (20%);
    • viegli – 46 (38,3%);
    • smagi trauksmes traucējumi konstatēti 3 (2,5%); 
    • ● vidēji – 21 (17,5%);
    • ● viegli – 30 (25%) ģimenes ārstiem.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+