Princis uz lūžņu kaudzes — pieredzes stāsts par vardarbību ģimenē

Aktuāli
Lolita Lūse
Lolita Lūse
1. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Arnita izskatās pelēki nogurusi – viņas balsī ir vakardienas nožēla, šodienas izmisums un rītdienas bezcerība. Tikai labi ieskatoties redzams – no sliedēm noskrējušās dzīves priekškara viņā pusē ir jauna un ļoti skaista sieviete. Arnita ir aizbēgusi no vardarbīgām attiecībām.

Šis patiesais stāsts mums katrai atgādina godīgi paskatīties gan uz sevi, gan savām draudzenēm, radiniecēm un kaimiņienēm. Vai tiešām kāda ir pelnījusi tādu dzīvi, kādu to padara manipulators un varmāka? Ja redzi, ka kādai sievietei klājas grūti, padod viņai roku un palīdzi! Meitenes, mums jāturas kopā!

Kad iepazinās ar Jāni, Arnita bija viena ar diviem bērniem. Viņai nupat bija izjukušas attiecības, savukārt Jānis tobrīd vēl bija precējies, bet ļoti daudz runāja par to, cik viņam briesmīga sieva, staigule un dzērāja, kuru interesē tikai nauda, – lai cik viņš nopelnot, sievai tāpat esot par maz. Atbraucis ciemos pie Arnitas, Jānis bija ļoti laipns un izpalīdzīgs: aizvedīšu tevi, pavadīšu. Un ik pa laikam atgādināja, ka attiecībās viņam galvenais ir nevis sekss, bet gan cilvēciskās attiecības.

Izteikti laipns viņš bija arī pret Arnitas bērniem – pirka našķus, ļoti labi pret viņiem izturējās, un bērni Jāni gaidīja.

Tikai krietni vēlāk Arnita saprata, ka viņas labvēlību Jānis, iespējams, apzināti, iemantoja tieši caur bērniem – mammai ir svarīgi, lai bērni ir priecīgi, un bērnu prieks bija Jāņa atslēga uz Arnitas sirdi.

Viņa atceras: «Sākām dzīvot kopā, un man patiešām šķita, ka esmu satikusi fantastisku sapņu vīrieti – īstu zelta cilvēku. Tā es viņu uztvēru – kā princi baltā zirgā. Protams, tagad varu pati sev jautāt, kur tās manas acis skatījās, ka nepamanīja – nav ne zirga, ne prinča.»

Jānis uzsāka šķiršanos no iepriekšējās sievas, un tas ilga vairākus gadus – tad gāja pie sievas, tad nāca atpakaļ pie Arnitas. «Mēs jau dzīvojām kopā, kad nejauši dzirdēju viņa sarunu ar sievu – Jānis teica, ka arī mīl viņu, solījās, ka tūliņ pabeigs darbus un dosies pie viņas. Biju dusmīga, mans nosacījums bija ļoti stingrs: vai nu dzīvo ar mani, vai ar sievu, bet šādi dzīvot es negribu. Jānis apgalvoja, ka visu esot sapratis, un es viņam ļoti daudz piedevu, jo gaidīju bērnu,» stāsta Arnita.

«Tētis un mamma mani brīdināja: Arnita, tur nekas nesanāks, nebūs labi – viņš tevi māna! Bet vai tad es ar savām milzīgajām rozā brillēm spēju sadzirdēt vecākus? Nē! Teicu: ko jūs, beidziet! Domājat – es savos 28 gados nesaprotu, kas ir kas? Vai tad neredzat, cik fantastisks ir šis vīrietis! Tā ir viņa – sieva –, kas Jānim karas kaklā un nelaiž vaļā, negrib pazaudēt tik labu cilvēku! Kā es to tik skaidri zināju? Tāpēc, ka viņš man tā sacīja, un es ticēju katram vārdam. Tikai vēlāk Jānis atzinās, ka tajā laikā sievu ir turējis kā rezerves variantu, jo es esot bijusi tāda nesaprotama – nav bijis drošs, ka ar mani kaut kas sanāks. Kā man sāpēja šāda atzīšanās!»

Pārcēlāmies uz graustu

Arnita atceras: «Tiklīdz Jānis sajuta, ka mani vecāki ir pret mūsu attiecībām, tā sāka mani noskaņot pret viņiem. Un es pilnībā pārtraucu attiecības ar tēti un mammu, domādama: ja jau viņi nevēl man labu un ir pret manu laimi, varu iztikt bez viņiem! Lai būtu tālāk no vecākiem, Jānis mani pierunāja mainīt dzīvesvietu.

Es, muļķe tāda, viņa dēļ pārdevu savu divstāvu māju!

Mēs pārvācāmies uz graustu – Līvānu tipa mājiņu pamestā ciematiņā, tur nebija lāga apkures, tualete ārā, ūdens jāsilda pagrabā uz krāsns un jāmazgājas bļodās. Un vēl izrādījās, ka mājā nav elektrības, nācās ieguldīt naudu arī tās ievilkšanai. Bet es viņu mīlēju, un man nekas nebija par grūtu… Labi, ka man vismaz pietika prāta to graustu nopirkt savā īpašumā, un nauda vēl palika pāri.»

Uz palikšanu kopā ar Arnitu Jānis neieradās viens – viņam pūrā bija lūžņu kaudze. Klasisks vācējs. Būdams remontmeistars, viņš vienmēr kaut ko atvilka mājās – ar domu, ka reiz tas viss lieti noderēs. No objekta atveda spaini ar naglām, kas nevienam neesot vajadzīgas. Kolekcionēja zāles pļāvējus, kas nedarbojas. Viņam bija seši štruntīgi metināmie aparāti. Trīspadsmit klamzīgi motorzāģi. Pagrabs, šķūnis – viss līdz pat griestiem tika piekrauts ar dažādiem lūžņiem, par kuriem jaunais saimnieks teica: tikko būs laiks, saremontēšu. «Viņam bija fantastiskas spējas mani pārliecināt, ka viss būs, ir tikai mazliet jāpagaida… Un es biju gatava gaidīt.»

Kad piedzima abu dēliņš, Jānis ierosināja, lai dzīvot pie viņiem nāk arī puika no viņa pirmās laulības. Arnita pretojās – Jānim darba nebija, un ar to naudu, kas bija palikusi pāri no viņas īpašuma pārdošanas, knapi varēja savilkt galus. Tomēr Jāņa puika atbrauca un palika pie tēta.

«Kad biju pārdevusi īpašumu, pārcēlusies uz graustu un pilnībā pazaudējusi kontaktu ar vecākiem, mana sapņu prinča rakstura iezīmes sāka mainīties. Nu jau viņš atļāvās uzbļaut man un bērniem un vienmēr atrada kādu vainīgo. Viņš nejutās vainīgs arī pie tā, ka bija kādam parādā.»

«Mūždien stāstīja, ka kāds viņu apkrāpis, tāpēc neesot naudas. Tikai vēlāk uzzināju, ka tās ir pasakas – patiesībā visi viņam bija samaksājuši un neviens viņu nebija apkrāpis,» atceras Arnita.

«Viņu ļoti interesēja mana nauda – atlikums no īpašuma pārdošanas, bērnu nauda, pabalsti. Jānis varēja stundām pētīt sludinājumu portālus, atrodot visdažādākos štruntus, ko viņam noteikti, noteikti vajadzēja nopirkt. Ieraudzīja zāģi par 50 eiro, un viņam vajag, jo šo pārdod ļoti lēti. Vajag zāles pļāvēju ar defektu, vajag sasistu busu – saremontēšot, un mums būšot, ar ko braukt. Kad teicu, ka man šie lūžņi ir apnikuši un vismaz kaut kas jāmet ārā, saņēmu atbildi, ka es neko nesaprotu, – ar šīm lietām varot nopelnīt lielu naudu, un viņš jau visu esot izplānojis. Īsāk izsakoties – es biju muļķe.

Nenoliegšu – Jānim tiešām bija zelta rokas, viņam visi darbi izdevās, bet… tikai tad, kad viņš gribēja kaut ko darīt. Diemžēl pārsvarā viņš neko darīt negribēja. Mūsu pagalms pamazām aizauga ar krāmiem un lūžņiem, bet es joprojām ticēju, ka viņš to visu saremontēs, pārdos, un mums būs nauda. Diemžēl tā vietā Jānim visu laiku bija kādas problēmas, kuru dēļ neko nevarēja izdarīt. Piecu gadu laikā pie normālas apkures mājā mēs tā arī netikām – iztikām ar vienu butaforisku krāsniņu – simts litru muciņu – virtuvē.

Reiz, kamēr biju darbā, pamestajā ciematiņā, kur dzīvojām, bija ciemojušies vietējās avīzes pārstāvji. Viņus bija uzņēmis Jānis, un vēlāk es ar izbrīnu lasīju to, ko viņš bija žurnālistiem sastāstījis. Jānis bija ļoti prasmīgi izveidojis par sevi neiedomājami pozitīvu tēlu – ko viņš darījis un dara, lai gan patiesībā te viņa ieguldījuma nebija. Protams, avīzē šajā stāstā manis nebija…»

«Ja aiziesi, es pakāršos!»

«Mudināju Jāni meklēt darbu. Rādīju sludinājumus, kas viņam varētu derēt, un teicu: zvani! Viņš parasti stāstīja, ka esot zvanījis, un vienmēr bija kādas atrunas, kāpēc tur vai citur tomēr nevarēšot strādāt. Vēl viens arguments nestrādāšanai bija tas, ka es taču strādāju, ja strādāsim abi, kas bērnus vedīs uz skolu un no tās. Tobrīd likās: jā, it kā loģiski. Tikmēr es gāju strādāt visur, kur vien man piedāvāja,­ – neesmu slinka, nekad neesmu baidījusies no darba.

Diemžēl, kamēr biju darbā, sākās nesaskaņas starp maniem bērniem un Jāni un viņa dēlu. Tikko es devos prom, viņi abi bija saimnieki, bet mani bērni – pakalpiņi un kājslauķi. Sacīju: nē, draugi mīļie, tā nebūs! Bet saviem trijiem bērniem gadu no gada teicu: «Ja jūs man būtu mazliet lielāki, mēs sakrāmētu somas un aizietu…»

Mani līdz bezspēkam bija noveduši Jāņa solījumi, lūžņu kalni, nemitīgie kašķi un naudas notrallināšana, iesāktie un nepadarītie darbi.

Viņš kādam kaut ko apsolīja, paņēma naudu, neizdarīja, cilvēki brauca pie mums uz mājām lamāties. Negribēju tā dzīvot, bet man likās, ka ir jāpagaida, ka es vēl nespēju, ka bērni ir par mazu… Turklāt – kāpēc man būtu kaut kur jāiet, tā ir mana māja! Bet Jānis atteicās pamest māju un sāka mani iebiedēt. Redz, zīlniece viņam esot teikusi: ja es aiziešu, nomiršu mēneša laikā. Bet daudz nopietnāk viņš mani ietekmēja ar draudiem, ka izdarīs pašnāvību, ja es viņu pametīšu. Viņš uzķēra, ka šis ir drauds, kas ļauj ar mani manipulēt.

Viņš ik pa laikam atkārtoja: es pakāršos pie šķūņa bērnu klātbūtnē. Negribēju, lai mani bērni redz ko tādu…

Jānis mani pierunāja apprecēties. Kāzās nebija ne mūsu vecāku, ne bērnu – tikai divi liecinieki. Nezinu, kāpēc es apprecējos un visiem tēloju, ka esmu laimīga, lai gan gribējās mukt. Iespējams, viņš mani noturēja ar neskaitāmajiem medusmēnešiem – tiklīdz juta, ka es sāku domāt par šķiršanos, kļuva brīnumjauks un solīja, solīja, solīja…»

Uzrakstīju iesniegumu policijai

«Un tad pieteicās meitiņa. Lai cik ļoti es mīlu bērnus, lai cik ļoti par viņiem ceļos un krītu, tolaik sāpīgi sapratu: nevaru atļauties ceturto bērniņu – es viena to visu nepavilkšu. Biju vienīgā pelnītāja, tāpēc domāju: kā mēs iztiksim, mums pat apkures joprojām nav, bet Jānis solīja, ka viss būs labi. Grūtniecībā sākās sarežģījumi, man bija ļoti smaga toksikoze, ar mokām spēju piecelties un slimnīcā teicu, ka esmu izlēmusi par abortu. Bija jānoformē dokumenti.

Mani aizsūtīja uz ultrasonogrāfiju, un varu tikai pateikties dakterei, kura man parādīja, kā pukst meitiņas sirds, un pateica tikai vienu vārdu: «Cīnītāja!» Manī pamodās mamma, un pateicu nē abortam. Cīnījāmies mēs abas. Pirmos trīs mēnešus es tikai gulēju kā mēbele, bet ar ārprātīgu nelabumu mocījos visu grūtniecības laiku.

Deviņus mēnešus Jānis solīja, ka tūliņ dabūs naudu un vismaz sakārtos apkuri un izremontēs guļamistabu. Nekas no tā nenotika, tāpēc divas nedēļas pirms dzemdībām es pati skrūvēju rīģipsi un līmēju tapetes.

Kad ar meitiņu braucu mājās, ārā bija mīnus divdesmit, bet istabu sildījām ar elektrisko sildītāju, jo apkures nebija.

Iztikšana bija tik grūta, ka aizgāju strādāt, kad meitai bija pusgads, bet vīram palīgos pieskatīt bērnus atbrauca viņa mamma. Viņa nauda bija viņa nauda, bet mana nauda bija mūsu kopējā nauda. Viss bija kļuvis par smagu. Kad internetā ieraudzīju ierakstu, ka viņš ir izkrāpis naudu kādai sievietei, novilku laulības gredzenu, noliku to uz galda un atpakaļ tā arī neuzvilku. Teicu, ka mums jāšķiras. Biju izlēmusi nopirkt dzīvokli un dzīvot tur. Tieši tolaik pazuda visi mājas dokumenti. Es taču sapratu, ka tos paņēmis viņš.

Kad teicu, lai netur mani par muļķi, Jānis pret mani pacēla roku. Dēls, to redzēdams, atskrēja no virtuves ar nazi un kliedza, lai laiž mammu vaļā. Vīrs atlaida mani, bet iesita puikam. Man pietika. Domāju: to, ka man darīja pāri, es piecietīšu, bet pacelt roku pret bērnu – to es tā neatstāšu. Izsaucu policiju, uzrakstīju iesniegumu un kopā ar bērniem muku pie brāļa. Jutu, ka arvien vairāk sāk sāpēt roka, un devos uz traumu punktu. Tur, ieraugot manu traumu, mediķi izsauca policiju, un inspektors mani pierunāja uzrakstīt vēl vienu iesniegumu.»

Dzīve saplīsa gabalos

«Atgriežoties mājās, mani tur sagaidīja vīrs, viņa māte un patēvs, un, protams, visi bija nikni uz mani par policijai uzrakstītajiem iesniegumiem. Teica, lai priecājos, ka vēl staigāju uz abām kājām. Katru dienu mani terorizēja, draudot ierosināt krimināllietu pret manu dēlu, jo viņš Jānim draudēja ar nazi. Man pietrūka juridiska padoma, ko darīt, un arī drosmes, man nebija ticības saviem spēkiem un bija bail izlēkt no šī mežonīgā vilciena.

Viss, ko es dzirdēju, bija sliktie scenāriji: tev atņems bērnus, tev atņems māju, tev viss būs slikti.

Bija jāpaiet ilgam laikam, kamēr es sapratu – patiesībā taču es jau tagad esmu viena un ar visu tieku galā. Vīrs apzināti noskaņoja pret mani bērnus – solīja viņiem zelta kalnus un stāstīja, cik ar mani kopā viņiem klāsies slikti. Jo vairāk mani kaut kas sāpināja, jo vairāk Jānis tieši to arī darīja. Man nebija ne draugu, ne paziņu, biju no visiem izolēta. Tiklīdz man uzradās kāda draudzene, vīrs teica: viņa noteikti tikai grib izjaukt mūsu ģimeni! Biju norobežojusies pati no savas ģimenes. Man nebija ne jausmas, kur meklēt palīdzību, un nesapratu arī, vai tā man vispār pienākas, jo vienmēr taču var pateikt: pati esi vainīga! Tomēr izdevās atrast kādu labdarības biedrību, kas man palīdzēja, un sāku rīkoties.

Panācu tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību – Jānis vairs nedrīkstēja tuvoties ne man, ne manam īpašumam. Tad viņš aizgāja dzīvot kaimiņmājā, bet turpināja mani terorizēt. Uz ceļa regulāri tika bērtas naglas, viņš slepeni iekļuva mājā, reiz pat atgrieza gāzes balonu. Tad izlēmu kopā ar bērniem tomēr mukt pati no savām mājām. Aizslēdzu durvis un devos ar bērniem prom, pie mājām uzliku novērošanas kameras. Ar tām man izdevās pierādīt, ka Jānis tuvošanās aizliegumu pārkāpj, un par to viņu sauca pie kriminālatbildības. Mana dzīve sāka ritēt, nemitīgi tiekoties ar bāriņtiesu, psihologiem, advokātiem un tiesnešiem.

Pēc pāris mēnešiem uzzināju ko tādu, kas manu dzīvi sasita gabalos.

Vecākā meita man izstāstīja, ka Jānis viņu gadiem ir seksuāli izmantojis. Sākumā man pat bija šaubas un neticība, jo meitai bija tikai 14 gadu. Bet tas, ko man viņa stāstīja, tomēr lika noticēt. Mēs atkal braucām uz policiju. Meitas liecības apstiprinājās, tika savākts daudz pierādījumu. Jāni aizturēja, viņš apcietinājumā pavadīja pusgadu.»

Tēvs grib satikt bērnus

Šobrīd Jānis ir brīvībā, jo lieta līdz tiesai vēl nav nonākusi. Šķiršanās dažādu iemeslu dēļ tiek atkal un atkal atlikta, piemēram, tādēļ, ka neierodas advokāts. Bet par to neuztraucos – pienāks laiks, un mēs būsim šķirti. Bet manas bažas ir par bērniem. Advokāts laikam Jāni ir samācījis, ka jāizrāda īpašas rūpes par saviem bērniem, jo tad ir iespēja saņemt mazāku sodu. Viņš par bērniem nav licies ne zinis veselu gadu, bet nu ir pieprasījis saskarsmes tiesības ar viņiem trešās personas – savas māsīcas – klātbūtnē. Tātad – atbrauks sveša tante un mazos bērnus vedīs tikties ar tēti, kas patiesībā viņiem ir svešs onkulis!

Turklāt onkulis, kurš apsūdzēts par seksuālu vardarbību. Visticamāk, viņš būs paņēmis līdzi končiņas un mīlīgi runās! Man tas šķiet tik absurdi! Kā lai es bērniem to izskaidroju?

Bet bāriņtiesā man atbild: jūs nedrīkstat tēvam liegt saskarsmi ar bērniem. Man šie mūsdienu likumi šķiet tik nesaprotami un tik nepieņemami!

Bet citām sievietēm es iesaku uzdrīkstēties un pacelt galvu. Es zinu, kā rīkojas varmāka. Viņš iegalvo, cik svarīgi ir nešķirties un saglabāt ģimeni. Bet tā ir tikai manipulācija! Neklausies, bet mūc, ko kājas nes! Un, ja vīrietis atnāk un stāsta kaut ko sliktu par savu sievu, tad varu droši apgalvot: tādā pašā situācijā drīz vien būsi tu pati.

Tagad es nevienam vairs neticu. Arī meita nevienam netic un neuzticas. Mana pašapziņa ir sagrauta, man ir sajūta, ka neviens tā īsti man nemaz negrib palīdzēt. Esmu cēlusi, nesusi, vilkusi. Eju pie psihologa, lai mēģinātu aizmirst, bet vienlaikus man ir jāapmeklē tiesas sēdes, kur man jāatceras, jāatceras, jāatceras… Un man ir tikai viens mierinājums. Varbūt tas skan ļauni, bet es tiešām gaidu to brīdi, kad mans vīrs nonāks cietumā un katru vakaru izjutīs tādas bailes, kādas savulaik no viņa izjutu es un mana meita.»

Speciālistu viedoklis

  • Vai tiešām seksuālā vardarbībā apsūdzētam tēvam jāļauj tikties ar bērniem?

IVITA KRASTIŅA, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte:

«Nezinot precīzus lietas juridiskos apstākļus un sievietes un viņas bērnu juridisko statusu, iespējams tikai vispārējs komentārs par vecāku saskarsmes tiesībām ar bērniem. Civillikums paredz, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem.

Vienlaikus Civillikums paredz, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka lūguma pieprasot attiecīgās bāriņtiesas atzinumu un uzaicinot tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē, kā arī noskaidrojot bērna viedokli. Tiesa saskarsmes tiesības var gan ierobežot, gan uz laiku atņemt, ja tā kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams. Tātad tēvam ir tiesības prasīt saskarsmes tiesības ar saviem bērniem, bet par to, kā un vai vispār tēvs varēs tikties ar bērniem, lems tiesa, ņemot vērā visus apstākļus.»

  • Ko iesākt, ja tēvs draud mātei atņemt bērnus?

DANA RONE, zvērināta advokāte:

«Šāds drauds ir ļoti biedējošs, bet tam jāturas pretī un jāmūk no vardarbīgām attiecībām, cik vien ātri iespējams. Jārīkojas ļoti strauji: jāatrod vieta, kurp doties (draudzene, radinieki, krīzes centrs, patversme), un vienā mirklī – vislabāk, kad varmākas nav mājās, – jādodas prom. Promiešana labi jānoorganizē – tā, lai šeit vairs nav jāatgriežas.

Nekavējoties tiesā jāiesniedz prasība par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mammas. Jāskatās patiesībai acīs un jāsāk cīņa, lai arī kādā stāvoklī sieviete ir tajā brīdī. Ja vien viņa nav nodzērusies, ja rūpējas par saviem bērniem un ja viņi turklāt vēl ir mazi – nevajag baidīties, ka par to, pie kura vecāka bērniem dzīvot, lems tiesa. Diez vai draudētājs izrādīsies tas ideālais tēvs! Baidīties no tā, ka mammai atņems bērnus, noteikti nevajag!»

  • Ko darīt, ja varmāka draud ar pašnāvību?

IRINA MAZURIKA, biedrības Centrs MARTA pakalpojumu daļas vadītāja:

«Pašnāvības draudi ir spēcīgs manipulācijas veids, jo nekad nav īsti skaidrs – tā ir uzmanības pievēršana vai reāli draudi. Tomēr jāatceras, ka mums katram ir atbildība par SAVU dzīvi, nevis par citiem.

Vēl šādā situācijā vērts sadalīt atbildību: informēt par Jāņa teikto viņa tuviniekus; saukt ātro palīdzību reizēs, kad tiek izteikti pašnāvības draudi – tas liks vīrietim saprast, ka sieva personīgi vairs neiesaistās viņa problēmu risināšanā, mazinās viņas bailes un iespējamo vainas izjūtu. Jāizvairās palikt ar šādu cilvēku vienatnē vai slēgtā telpā. Ja tas tomēr noticis un viņš pēkšņi, piemēram, ķeras pie asiem priekšmetiem, vispirms jārūpējas par savu drošību un jābēg.»

Kur meklēt palīdzību?

  • Savas pašvaldības sociālajā dienestā.
  • Ieskaties mājaslapā www.pretvardarbibu.lv – tur ir gan norādes, kur meklēt atbalstu, gan ceļvedis soli pa solim, kad, ko un kā darīt.
  • Diennakts krīzes tālruņi: 67222922, 27722292, 116006.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+