Precības 20 gados – mīlestība vai neprāts? Robina un Oskars Dravnieki: Laimes asaras bira abiem

Laulība
Lelde Grabe
25. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
Turpinam stāstu sēriju par pāriem, kuri apprecējušies jaunībā, un meklējam atbildi – tas ir jaunības neprāts vai tomēr īsta mīlestība? Robinas un Oskara Dravnieku stāsts apliecina, ka īsta mīlestība un pārliecība par to, ka būs arī kāzas, var būt jau no 13 gadu vecuma.

Šis pāris satikās, kad abi mācījās 6. klasē – laikā, kad aktuālas kļūst pirmās simpātijas, skūpsti skolas stūrīšos un bezgalīgi ilgas sarakstīšanās –, un tā arī viens otru nav palaiduši vaļā. Paši gan tagad smejas, ka nekas nopietns tādā vecumā nevar būt, tomēr tieši kopš tā laika abiem ir neizsīkstošas jūtas.

«Es atceros, ka jau tad mēdzām sapņot par to, kā precēsimies, par bērniem un mūsu kopdzīvi. Draudzenes vienmēr teica, lai beidzu fantazēt, jo tas taču nav iespējams – apprecēties ar pamatskolas mīlestību,» stāsta Robina.

Vai tiešām no 13 gadiem nešķirami? Protams, kā visiem pāriem, arī Robinai un Oskaram bijuši kašķi, asaras – šķiršanās periodi. Pirmo reizi – 14 gadu vecumā. «Sagaidījām mūsu pirmo draudzēšanās gadadienu un tad arī izšķīrāmies,» smejas Robina. Taču, lai kā arī būtu gribējies pēc šķiršanās noslēpties kādā stūrī un būt pēc iespējas tālāk no sava bijušā, satikties nācies katru dienu, jo abi mācījās vienā skolā. Šķirti bijuši līdz pat 11. klasei.

Lai gan pēc pamatskolas katrs aizgājis mācīties uz savu vidusskolu, ceļi tāpat krustojušies, jo abi spēlēja basketbolu un nācās tikties skolu superlīgas sacensībās. Tagad abi apstiprina, ka, tiekoties sacensībās, vienmēr ir bijusi dīvaina sajūta – itin kā vēders piepildītos ar lidojošiem tauriņiem. Vidusskolas laikā gan vienam, gan otram bijušas attiecības ar citiem, bet jūtas nekad nav bijušas tik spēcīgas kā toreiz, trīspadsmit gadu vecumā. Oskars uzskata – tieši pateicoties šīm citām attiecībām, abi ir sapratuši, ka tā pirmā mīlestība arī ir īstā un visspēcīgākā un ka patiesībā jau viņi viens otru nekad tā īsti nav palaiduši vaļā.

Neilgi pēc attiecību atjaunošanas Robina un Oskars uzsāka kopdzīvi. Iegādājās sunīti – Lolu. Abu vecāki bija ļoti atbalstoši, palīdzēja arī finansiāli. Pirmā nopietnā saruna par kāzām notika laikā, kad Oskars bija aizbraucis uz Angliju ciemos pie māsas. Abi runājušies Facetime, un Oskars vienkārši pajautājis, vai Robina vēlas ar viņu precēties. Atbilde bija – jā, bet pēc tam par kāzām nekādu sarunu vairs nav bijis.  Līdz dienai, kad Oskars Robinu aizveda vakariņās un bildināja, pasniedzot gredzenu. Robina teica jāvārdu, un sākās kāzu plānošana.

«Bildinājums notika maijā, un precēties mēs gribējām 27. septembrī, mūsu attiecību septītajā gadadienā,» stāsta Robina.

«Tā kā vēl nebijām finansiāli neatkarīgi, liela nozīme kāzu plānošanā bija vecākiem. Viņi arī sedza lielāko daļu izdevumu.»

Kāzas bija nelielas, sirsnīgas, ar pašu gatavotu ēdienu. Arī naktī pirms kāzām abi bija kopā, savās mājās. Kopā gatavojās, palīdzēja viens otram pucēties un pašķīrās tikai pirms ceremonijas. «Biju dzirdējusi stāstus, ka kāzu diena ir, kas neaizmirstami skaists, bet pati tad vienmēr domāju – kas gan tur būt tik īpašs,» atceras Robina. «Tagad zinu, cik neaprakstāmas izjūtas rada kāzas. To nevar izstāstīt, to var tikai piedzīvot. Kad nodevām zvērestus, laimes asaras bira abiem.» «Viss bija tik sirsnīgi, tik īsti! It kā jau tu redzi to cilvēku katru dienu, bet tajā dienā ieraugi viņu pavisam citādi. Tas ir gluži kā iemīlēties vēlreiz,» piebilst Oskars.

Vai attiecības pēc kāzām ir kaut kā mainījušās? «Trīs nedēļas pēc kāzām dzīvojām laimes ekstāzē, bija forša sajūta, ka mums tagad ir viens uzvārds, esam vīrs un sieva, esam ģimene,» stāsta Robina. Bet Oskars uzskata, ka kāzas ir mīlestības svētki, kas attiecībām piešķir otro elpu – nokārtojot formalitātes, tu paud savu pārliecību, ka vēlies ar šo cilvēku pavadīt visu savu dzīvi, veidot ģimeni un augt kopā.

Protams, sadzīviski strīdi ir neizbēgami. «Robina, piemēram, dusmojas, ka mašīnu tīru biežāk nekā māju. Bet tādi strīdiņi iedod attiecībām asumiņu,» smejas Oskars.

Tagad abiem stipra mīlestība, laulība, māja, divi skaisti suņi, finansiāla neatkarība, un nu jau trīs mēnešus – arī dēliņš Kristiāns. Bērniņa gaidīšana un ienākšana pāru dzīvēs par rutīnu lika aizmirst.

«Mēs laikam esam pāris, kam šis kovida laiks nav dzīvē ieviesis izmaiņas,» min Robina. «Oskaram visu laiku ir darbs, es jau kopš februāra nemainīgi esmu mājās.

Bērns piedzima mājdzemdībās, un mums viss notiek tieši tā, kā plānots.

Un tagad ir pat daudz vieglāk būt jaunajiem vecākiem nekā parastos apstākļos, jo apkārt vairs nekas nenotiek, tāpēc nav arī sajūtas, ka mēs kaut ko palaistu garām ģimenes dzīves dēļ.» Dravnieki ir sajūsmā par šo savu jauno un interesanto dzīves posmu. «Dzīvojam laimīgu ģimenes dzīvi. Bez problēmām.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+