Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sociālantropoloģe Aivita Putniņa skaidro, ka mūsdienās laulības uz vēlāku laiku (vai uz visiem laikiem) tiek atliktas dažādu iemeslu dēļ: vēlāk tiek iegūta ekonomiskā patstāvība; mainījušies attiecību standarti un vērtības; ne valsts, ne baznīca vairs nešķiet svarīgas, plānojot personīgās dzīves notikumus. Tiesa, parādās kustības (piemēram, Īsta mīlestība gaida), tāpat arī reliģiskas kopienas, kas popularizē atturēšanos no dzimumattiecībām līdz laulībām, kas jauniešus varētu mudināt attiecības reģistrēt agrāk. Protams, ir arī pāri, kas apprecas divdesmit gadu vecumā vai vēl agrāk, tomēr tas ir ļoti netipiski.
Ozoliņu pāra stāsts sākās, kad abi piedalījās Rīgas Skolēnu domes seminārā par līderismu. Estere tolaik bija Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas pašpārvaldes prezidente, bet Reinis – Rīgas Skolēnu domes juridiskās un finanšu komitejas vadītājs. Īsā stāsta versija – saskatījās, parunājās un tad sāka satikties. Bet Reinis apgalvo, ka viņu stāsts tomēr ir daudz interesantāks.
«Tajā seminārā man tika nozagts džemperis,» atklāj Reinis. Estere gan uzreiz iebilst – par to, vai džemperis tiešām tika nozagts, vēsture klusējot. Kad tika jautāts, kam pieder konkrētais džemperis, neviens neesot atsaucies, tāpēc Estere to paņēmusi līdzi uz savu skolu. Līdz nākamajam semināram atradies arī džempera īpašnieks Reinis. Tā nu viņi satikās, un Estere atdeva Reinim džemperi, bet Reinis pateicībā uzdāvināja viņai šokolādi.
Tā sākās saruna, un tālāk jau sekoja uzaicinājums uz randiņu romantiskajā tējas namiņā Rīgas centrā. Pēc vairākiem randiņiem un garām sarunām sākās Esteres un Reiņa attiecības. «Bija arī attiecību pauze,» stāsta Estere. Lēmums par šķiršanos nācis no Reiņa puses, tomēr, apzinājušies, ka tā ir kļūda, pēc trijām nedēļām abi atjaunojuši attiecības. «Arī laikā, kad mums bija šis pārtraukums, tāpat gan vienam, gan otram bija sajūta, ka tās nav beigas,» atzīstas Estere. «Atjaunot attiecības nav tas pats, kas tās turpināt,» stāsta Reinis. Pēc tam mūsu attieksme pret tām jau bija kļuvusi daudz nopietnāka, tās uzskatījām par prioritāti, ne fona lietu.»
Un vēl pēc kāda laika Reinis jau plānoja bildinājumu: «Es sāku saprast savas jūtas un jau drīz biju nolēmis – gribu ar šo sievieti pavadīt visu savu dzīvi,» bilst Reinis.
«Draudzene ir viens, bet sieva – kas pilnīgi cits. Tas ir statuss, tā ir nopietnība.» Sapratis, ka bildinās Esteri, Reinis ilgi meklējis īsto saderināšanās gredzenu, līdz atradis perfekto. Reinis pats sevi definē kā klasiski ieturētu džeku, tāpēc pirms bildinājuma devies pie abu vecākiem lūgt svētību.
Silts vasaras vakars, viegls vējiņš, zvaigžņotas debesis, jūras šalkoņa un Gaujas plūsma – bildinājumam Reinis bija izvēlējies vietu, kur jūra tiekas ar Gauju. Tur Reinis metās uz ceļa un bildināja Esteri. «Stress bija nenormāls – tāda man vēl nekad nebija bijis,» atceras Reinis. «Ne par to, ka Estere varētu pateikt nē, bet gan par lielo atbildību – apzinājos, ka šāds notikums var būt tikai vienu reizi dzīvē un nebūs iespējas to atkārtot. Man, vīrietim, tas nozīmēja ļoti daudz – mesties uz ceļa tās sievietes priekšā, kuru mīlu.»
Savukārt Estere atceras, cik milzīga bijusi emociju gamma: «Tas bija man tik negaidīti, tik pārdomāti. Katra detaļa bija precīza – gan vieta, gan vārdi, ko viņš tobrīd izvēlējās.»
Pāris nolēma, ka kāzas būs netradicionālas – tikai viņi divi un liecinieki. «Sapratām, ka vēlamies tās rīkot sev, nevis viesiem. Vecāki par šādu lēmumu bija neizpratnē, tomēr ar laiku saprata, iedeva mums savas runas, ko būtu teikuši kāzās, un atbalstīja. Grūtāk bija ar čomiem, tie gan bija sāpināti,» stāsta Reinis.
Abi par savu kāzu dienu sajūsminās vēl joprojām. «Mūsu kāzas bija nereālas,» raksturo Reinis.
«Svinīgas pusdienas, pirmais kāzu valsis industriālā ainavā, izklaides drifta hallē – darījām visu, ko paši vēlējāmies. Nebija nekādu konkrētu laiku, kur un kad mums jābūt, vienkārši pilnībā baudījām dienu,» stāsta Estere. «Vakara izskaņā nonācām viesu namiņā, un tur jau busiņš un visas ceļojuma mantas bija pilnā gatavībā doties medusmēnesī. Arī medusmēnesi pavadījām spontāni, vispirms aizbraucām uz Varšavu, tad izdomājām, ka gribam uz Prāgu, tālāk uz Vīni, Parīzi, Ivisu, Monako – kur vien sirds vēlējās.
«Tomēr nebija tā, ka dzīvojām kaut kādā eiforijā. Jau medusmēnesī sākām strādāt pie attiecībām, jo apzināmies, ka tās nav nekas pašeksistējošs,» atklāj Reinis. «Ja notiek kaut kas labs, tad tikai tāpēc, ka mēs paši par to esam parūpējušies.
Ja iestājas rutīna, somas mašīnā, un – aiziet, dodamies ceļojumā!
Kādreiz braucām uz Eiropas valstīm, tagad ceļojam pa Latviju. Vēl šogad mainījies ir tas, ka vairāk vakariņojam mājās, viss pārējais rit ierastajās sliedēs. Vēl joprojām esam aktīvi un baudām dzīvi,» stāsta Estere.
Un Reinis viņai pievienojas: «Mēs esam par jaunu garlaicīgai dzīvei! Nesaprotu, kāpēc cilvēki mēdz teikt: izbaudiet jaunību, kamēr vēl varat, iztrakojieties! Mēs lieliski izbaudām jaunību – laulībā! Mēs trakojam kopā, tas ir vislabākais, ko var darīt!»
SPECIĀLISTA KOMENTĀRS
Kāpēc precas divdesmitgadnieki?
Laulības no sociālantropoloģijas viedokļa skaidro filozofijas doktors KLĀVS SEDLENIEKS:
«Mīlestība pastāv neatkarīgi no laulībām. Jautājums – kāpēc vajadzētu tieši kādā konkrētā mirklī nostiprināt oficiālo statusu? Viens no iemesliem – dažādās ideoloģijās, piemēram, kristīgajā pasaules uzskatā raksturīga izpratne, ka laulības nodrošina Dieva svētību. Civillaulībā šādas lietas it kā nav – valsts nenodrošina svētību. Tomēr daļā cilvēku baznīcas domāšana par to, kas ir laulība, tiek attiecināta arī uz civillaulību. Redzam – pastāv liela ticība tam, ka oficiāli noslēgtas laulības ir kvalitatīvākas nekā vienkārši kopā būšana. Nepārprotami redzama Dieva svētības apziņas dominance.
Lai gan ir pāri, kas precas agrā jaunībā, tomēr kopumā mūsdienās laulības tiek noslēgtas diezgan vēlu. Iemesls, kāpēc cilvēki precēšanos atliek, lielā mērā saistīts ar pieņēmumu, ka ģimene jādibina tad, kad būs sakārtoti materiālie apstākļi, iegūta izglītība, izveidota karjera, – tad kaut kad vēlāk varēs apprecēties un kā tādu odziņu uz kūkas dabūt arī bērnus. Taču tas prasa paļaušanos uz to, ka tev tam visam ir dots laiks. Ja kādu iemeslu dēļ ilgtermiņa perspektīva sāk šķobīties, būtu jāpalielinās īstermiņa hedoniskajai tendencei.
Proti, ikvienas krīzes laikā dominē hedonisms – ir vēlme izdarīt visu, ko vien var, pēc iespējas ātrāk, jo perspektīva, iespējams, saīsinās.
Nedomāju gan, ka tas varētu būt raksturīgs tieši šai krīzei, jo vismaz teorētiski jauniešus tā skar vismazāk. Tomēr var gadīties arī tā.
Otrs jautājums – kāpēc tieši laulības. Jo pašas par sevi tās nekādu prieku nerada. Tikpat labi var nodarboties ar seksu vai uzturēt patīkamas attiecības bez laulībām. Lai to saprastu, jāskatās mazliet plašāk. Ikdienas sarunās bieži tiek uzsvērts, ka laulības uzdevums ir nostiprināt saikni starp diviem cilvēkiem. Tomēr, plašāk skatoties, laulības mērķis ir nevis kaut ko labu izdarīt diviem cilvēkiem (nevar gan izslēgt, ka laulība dod arī papildu pārliecību par otra uzticību), bet pamatā deklarēt šo divu cilvēku attiecības sabiedrības vai valsts institūciju acīs. Savukārt šī publiskās atbildības uzņemšanās partneriem dod papildu pārliecību par to, ka otram var uzticēties un tā tālāk. Bet būtībā galvenais ir paziņojums – mēs esam pāris!»
