• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš: Satversmes tiesas izveidošanai bija liela pretestība

    Dzīvesstāsts
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    19. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš
    Foto: Mārcis Gaujenietis
    Pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš
    Pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs AIVARS ENDZIŅŠ, valsts svētku laikā saņemot ziņu, ka viņam piešķirta Ministru kabineta balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā, domās atceras savas dzīves nozīmīgākās izvēles un notikumus.

    Īpašais novembris

    «Novembris gan Latvijai, gan man personīgi ir ļoti nozīmīgs laiks. Lāčplēša diena, kad pieminam savus brīvības cīnītājus, 18. novembris, kad svinam valsts dibināšanu, mums katram ir ļoti īpaši datumi, kad varbūt vairāk nekā citkārt izjūtam piederību savai valstij un atbildību par to,» saka Aivars Endziņš.

    «Arī manā personiskajā dzīvē novembris ir īpašs. 24. novembrī mums ar sievu ir kāzu gadadiena, šogad – piecdesmit septītā. Ļoti labi atceros šo dienu, kāda tā bija 1963. gadā. Todien bija uzsnidzis pirmais sniedziņš, viss bija balts, un tāda – saulaina un skaista – rādījās visa mūsu tālākā dzīve. Es biju students, Ināra strādāja Berģu kultūras namā par metodiķi. Abi dzīvojām Pārdaugavā un bijām pieteikušies reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā, kas atradās Slokas ielā, bet Ināras kolēģi, uzzinājuši, ka mēs precamies, reģistrāciju bija pārcēluši uz Berģiem – Rīgas rajona kultūras namu. Bija sanākuši visi Ināras pašdarbnieki – koris, pūtēji, dejotāji, sarīkoja jautru ceremoniju.

    Ciema priekšniece mūs salaulāja. Kāzu svinības rīkojām pie manis Baldones ielas dzīvoklītī, kur dzīvoju kopā ar mammu, māsu un tanti. Tās bija pieticīgas, bet ļoti priecīgas. Toruden, dažas dienas pirms mūsu kāzām, visā Latvijas PSR izbeidzās milti. Veikalos nebija baltmaizes, arī paši nevarējām neko izcept – ne pīrādziņus, ne plātsmaizes. Dažādu produktu un preču trūkums padomju sistēmā bija ierasta parādība, ar ko nācās sadzīvot daudzus gadu desmitus.

    Mēs ar sievu esam kara laika bērni, piedzimuši gadā, kad Latvija zaudēja neatkarību. Ināra dzimusi četrdesmitā gada oktobrī, es – decembrī. Sievas astoņdesmit gadu jubileju jau nosvinējām, decembra sākumā atzīmēsim manu. Nekādas svinības šajā ārkārtējās situācijas laikā nerīkosim. Sanāksim kopā ģimene, kas esam gana kupls pulks. Mūsu bagātība ir divi dēli, četri mazdēli, viena mazmeitiņa un viena mazmazmeitiņa. Varam būt pateicīgi liktenim, ka gan mums, gan dēliem un nu jau arī mazbērniem ir stipras un labas laulības.»

    Zemapziņas atmiņas

    «Tēvu zinu tikai no fotogrāfijām, kas mammai bija saglabājušās,» stāsta Aivars. «Mans tēvs Arvīds Endziņš bija Latvijas armijas virsnieks, virsleitnants. Kad ienāca Sarkanā armija, viņu tajā paņēma, bet tēvs aizmuka, slēpās. Vācu laikā iesaistījās pretošanās kustībā, par ko vācieši viņu arestēja, ielika cietumā un vēlāk kā brīvprātīgo aizsūtīja uz Austrumu frontes pirmajām rindām.Viņa dzīve pēc trim mēnešiem aprāvās kaut kur Volhovas purvos – divdesmit deviņu gadu vecumā.

    Mammai atnāca paziņojums, ka viņas vīrs Arvīds Endziņš ir kritis.Daudzus gadus pēc kara satikos ar vienu tēva cīņu biedru, un viņš stāstīja, ka gājuši uzbrukumā, krievu ierakumos tēvs sašauts un no ievainojumiem hospitālī miris. Viņa kapa vietu nezinām. Vietai, kur tolaik apglabāja kritušos, tagad pāri esot uzbūvēts ceļš, tur saceltas mājas. Rūjienas kapsētā tēva dzimtas kapavietā uzlikām viņam piemiņas zīmi.

    Par tēvu man zemapziņā saglabājusies viena atmiņa. Es guļu gultiņā, un tēvs, pirms dodas prom uz fronti, pienāk pie manis atvadīties. Man varēja būt nepilni trīs gadi. Atmiņā iespiedušās arī dažas kara laika atmiņas. Līgatnē, kur vēlāk pie mammas vecākiem pavadīju visas bērnības vasaras, mēs pārlaidām kara laiku. Atceros, kā vāciešu kravas mašīnās braucām uz Rīgu, kad, tuvojoties sarkanarmijai, vācieši sāka atkāpties. Zemapziņā no brauciena palikusi kāda aina.

    Bija noticis uzlidojums, liesmu pārņemta dega māja, kuras pagalmā izkārta vējā plandījās izmazgāta veļa un, izmisumā plēsdama matus, raudāja sieviete.

    Atceros, ka uz Vidzemes šosejas pie Inčukalna, kur vēl arvien ir no sarkaniem ķieģeļiem celta skola, piedzīvojām jaunu uzlidojumu. Sakritām grāvī, mamma, mani sargājot, uzgūlās man virsū. Šķiet, ka palikām tur pa nakti. Atceros, kā skrējām uz blindāžu, kas Baldones ielā bija izrakta kaimiņu pagalmā, kad, vēstot par uzlidojumu, sāka kaukt sirēnas. Kādā reizē jau rāpos laukā no blindāžas, kad atskanēja milzīgs blīkšķis, un es pa trepēm noripoju lejā. Atmiņā palikusi petrolejas smarža, kas mājā nāca no koridorā noliktas petrolejas plītiņas. Tādas miglainas agrās bērnības atmiņas, kas saglabājušās uz visu dzīvi.

    Kādus pāris kilometrus aiz Rūjienas Rūjas upes krastā ir tēva dzimtas mājas, kurās kādu bērnības laiku pavadīju, bet atmiņās vairāk palikusi Līgatne un mammas vecāki. Vectēvs man aizvietoja tēvu. Pirmā pasaules kara laikā ģimene bija evakuējusies uz Igauniju. Tur piedzima mana mamma un viņas māsa.  Reizēm, kad vecmamma un vectēvs, kā arī mamma ar savu māsu negribēja, lai bērni saprotam, viņi runāja igauniski.

    Vectēvs bija savam laikam izglītots cilvēks. Strādāja Līgatnes papīrfabrikā par grāmatvedi. Jaunībā bijis aptiekāra māceklis. Lasot grāmatas no vectēva plašās bibliotēkas, man radās interese par vēsturi. Viņam bija pa gadiem iesietas Atpūtas. Tās visas izlasīju. Mācījos Rīgas 5. vidusskolā, kas tagad ir Rīgas Valsts vācu ģimnāzija. Man viss labi padevās. Biju sportisks, spēlēju basketbolu, rokasbumbu, nodarbojos ar vieglatlētiku, biju skolas fizkolektīva priekšsēdētājs. Skolas laiks man palicis prātā ar labām atmiņām.»

    Pirmais mēģinājums neizdevās

    «Gribēju kļūt par izmeklētāju. Varbūt arī kriminālromānu un detektīvliteratūras iespaidā, ko lasīju. Tādi darbi man patika. Pēc vidusskolas stājos juristos, bet netiku. Izkritu latviešu valodas un literatūras eksāmenā. Biļetē pirmais punkts bija Andreja Upīša dzīve un literārā darbība vienā noteiktā laika posmā. Upīts man nekad nav paticis, tie viņa vairāku lappušu garie teikumi, kuros nav dinamikas, mani garlaikoja. Upīti nezināju un līdz valodas jautājumiem, kurus būtu atbildējis, netiku. Konkurss uz juristiem bija ļoti liels.

    Augstskolā nebiju iestājies, un tas nozīmēja, ka būs jāiet armijā. Ināra stājās Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Vidusskolā mēs mācījāmies vienā klasē, bet vēl nebijām pāris, tikai draugi. Kopā spēlējām teātri, dziedājām. Aizgāju armijā. Pateicoties tam, ka nodarbojos ar sportu, mani atstāja dienēt Rīgā. Dzīve bija kazarmās Abrenes ielā, kur tagad Tiesu nams. Tās ir vecās kazarmas, kas bija jau Latvijas armijai. Kad tur ierīkoja Tiesu namu, teritorijā novāca garāžas un citas piebūves, bet pati ēka ir tikai pārbūvēta.

    Trīs gadus nodienēju un vēlreiz stājos juristos. Dienesta trešajā gadā, tam ejot uz beigām, man deva iespēju apmeklēt kursus, lai sagatavotos eksāmeniem. Kad tos noliku un mani uzņēma, saņēmu paziņojumu, ka tieku atvaļināts no armijas. Eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Pēdējais bija angļu valodā. Man pietika ar trijnieku, lai uzņemtu.

    Kad atbildēju biļeti, komisija teica, lai eju apsēsties, jo jāapspriežas, kādu atzīmi likt – četri vai pieci. Man bija milzīgs atvieglojums un vienalga, kādu ieliek.

    Lielākā daļa uzņemto jau pirmajā kursā aizgāja projām. Netika galā ar mācībām. Man grūtību nebija, bet problēmas radīja finanses. Biju jau apprecējies ar Ināru, un otrajā kursā pārgāju uz vakara nodaļu, lai varētu strādāt. Dabūju bankā inkasenta darbu. Pistole pie sāniem. Vislielākie naudas maisi bija svētdienu vakaros no Centrālā universālveikala Vecrīgā. Tad mums ar šoferi brauca līdzi arī vēl trešais ar automātu.

    Kādu pusotru gadu nostrādāju par inkasentu, un tad studiju biedrs pierunāja iet uz Rīgas pilsētas Komjaunatnes komiteju par instruktoru. Tur bija lielāka alga, un es piekritu. Biju atbildīgs par sportu, arī par darbu ar nepilngadīgajiem, un mani no turienes uzaicināja strādāt Iekšlietu ministrijas Galvenajā milicijas pārvaldē. Arī kriminālmeklēšanas nodaļā bija darbs ar nepilngadīgajiem. Pabeidzot Universitāti, mani rekomendēja aspirantūrai. Latvijā tādas nebija, braucu studēt uz Maskavas Valsts universitāti, kur pavadīju četrus gadus.»

    Jauns sākums

    «Sievai tas nebija viegls laiks. Mums jau bija piedzimis dēls. Arvīdam bija četri gadi. Pirmajā aspirantūras gadā, atbraucis uz mājām sagaidīt Jaungadu, nokļuvu slimnīcā. 1969. gada 1. janvārī mani ar dzelteno kaiti aizveda uz Infektoloģijas slimnīcu. Biju pirmais jaunā gada pacients. Kādus trīs mēnešus tur nogulēju. Tad atkal projām uz studijām. Sieva brauca apciemot. Tā tie gadi pagāja.

    Pēc aspirantūras aizstāvēju juridisko zinātņu kandidāta disertāciju. Atgriežoties man piedāvāja pasniedzēja vietu Latvijas Universitātē. Lasīju lekcijas, biju jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Tiesību zinātņu sektorā, un topošo juristu izglītošana uz ilgiem gadiem kļuva par manu galveno darbošanos, kuru tikai pirms gada esmu beidzis. Tagad biznesa augstskolā Turība esmu palicis vēl vadošā zinātniskā pētnieka statusā. Vislielāko laiku esmu bijis saistīts ar Latvijas Universitāti, tad Policijas akadēmiju, kur tiku ievēlēts par profesoru. Tajā laikā lasīju lekcijas arī Turībā, uz kurieni pavisam pārgāju, kad likvidēja akadēmiju.

    Ar atmodu sākās lielas pārmaiņas tautas un arī manā dzīvē. Kad dibināja Tautas fronti, viena no pirmajām tās nodaļām jurista Edgara Meļķīša vadībā izveidojās Universitātē. Tautas fronte arī panāca, ka mani ievēlēja par partijas komitejas sekretāru. Vēlāk daudzkārt kā mans melnais plankums tika piesaukts šis partijas sekretāra amats, kuram mani pierunāja, un es piekritu, jo tolaik bija svarīgi sašķelt komunistu vienotību. Universitātes partijas komiteja kopā ar Kirova rajona partijas komiteju, ko vadīja Mārīte Rukmane, panāca progresīvās daļas atdalīšanos no Rubika un interfrontes komunistiem, un pirmajā Tautas frontes kongresā 1987. gadā mēs bijām ļoti lielā skaitā. Kongresā mani ievēlēja par Mandātu komisijas priekšsēdētāju.

    Kad 1990. gadā vēlēja Augstāko Padomi, tas bija ļoti sarežģīts laiks. Augstākās Padomes prezidijs pirms tam izveidoja darba grupu, kurā aicināja arī mani, lai izstrādātu vēlēšanu likumu, kurā panācām, ka demokrātiskās vēlēšanās viens vēlētājs ir viena balss, bet nevarējām panākt, ka nebalso armija, kas Latvijā bija ļoti lielā skaitā, jo te atradās Baltijas Kara apgabala štābs. Daudzos padomiski noskaņotos apgabalos Tautas frontes izvirzītajiem kandidātiem nācās sacensties ar interfrontes un armijas pārstāvētajiem.

    Sākumā es nebiju kandidāts. Tautas frontes vadība kā savu kandidātu no Universitātes virzīja zināmu filozofu, bet tad pie manis atnāca vietējie tautfrontieši, teica, ka izvirzītajam kandidātam ir maza iespēja uzvarēt, jo viņš nepārliecinās cilvēkus. Pierunāja kandidēt mani, un es piekritu.

    Priekšvēlēšanu sapulcē bijām četri kandidāti, par kuriem balsoja, un es saņēmu visvairāk balsu.

    Proletāriešu rajona Tautas frontes nodaļa pēc tam sprieda – atbalstīt mani vai neatbalstīt, jo esmu taču komunists.

    Beigās tomēr gāju uz vēlēšanām kā Tautas frontes pārstāvis un 66. vēlēšanu apgabalā, kas atradās Mežciemā, tiku ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu.»

    Ieraksti vēsturē

    «Biju darba grupā, kas izstrādāja Neatkarības deklarāciju, kuru pieņēmām, 1990. gada 4. maijā nobalsojot par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī darba grupā, kas izstrādāja 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Šo 4. maiju nav iespējams izdzēst no atmiņas, un tas ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Neaizmirstamā atmiņā, protams, palicis Baltijas ceļš. Tā laikā ar ģimeni biju Rūjienā. Mūs nosūtīja uz Igaunijas robežas pusi, kur tajā posmā bija mazāk cilvēku. Akcijai beidzoties, Igaunijas pusē notika liels pasākums, uz kuru ieradās arī Dainis Īvāns un Edgars Savisārs. Bija ugunskuri, runas, prieks un milzīga pacilātība.

    Augstākā Padome darbojās līdz 1993. gadam, kad notika 5. Saeimas vēlēšanas. Tās laikā biju Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Tiku ievēlēts arī 6. Saeimā un 1996. gada decembrī noliku mandātu, kad, izveidojot Satversmes tiesu, mani ievēlēja par Satversmes tiesas tiesnesi. Satversmes tiesas izveidošana bija mans sapnis. Latvijas laikā tādas nebija, baltvācieši bija izteikuši iniciatīvu īpašas valsts tiesas izveidei, kas skatītu likumu atbilstību, bet toreiz tā iecere neizdevās. Augstākā Padome 1989. gadā izveidoja darba grupu, kurai vajadzēja izstrādāt Konstitucionālās tiesas likumprojektu, kas tika izdarīts, bet tālāka virzība tam nenotika.

    5. Saeimas laikā, kad premjers bija Valdis Birkavs un tieslietu ministrs Egils Levits, valdība iesniedza Saeimā Satversmes tiesas likumprojektu. Tas nonāca līdz trešajam lasījumam, bet brieda jaunas vēlēšanas, partijas cerēja, ka 6. Saeimas vēlēšanu rezultātā varēs nostiprināt savu ietekmi, un plenārsēdē, kad bija jāskata trešais lasījums Satversmes 85. panta grozījumam par Satversmes tiesas izveidošanu un tās tiesībām, daļai deputātu nebalsojot, jautājums tika nostopēts.

    Satversmes tiesas izveidošanai bija liela pretestība. Visvairāk tieši no nacionāli noskaņoto deputātu puses. Acīmredzot biedēja iespēja, ka Satversmes tiesas kompetencē būs atzīt kāda Saeimas pieņemta likuma vai Ministru kabineta noteikuma, jebkura normatīva akta neatbilstību Satversmei un tiesa to atzīs par spēkā neesošu. Satversmes tiesas izveidošanas jautājuma skatīšana 6. Saeimā gāja ilgi, tikai 1996. gada jūnijā likums beidzot tika pieņemts, taču reāli tiesu izveidoja pēc pusgada. Toreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs 9. decembrī sasauca pirmo tiesas sēdi, kurā ievēlētie tiesneši aizklātā balsojumā nobalsoja par mani kā Satversmes tiesas priekšsēdētāju.

    Sākums bija ļoti sarežģīts. Nekustamo īpašumu aģentūra, ko tolaik vadīja Jānis Motte, ilgi nevarēja atrast mums piemērotas telpas vai arī nebija vēlēšanās to darīt. Mitinājāmies pagaidu telpās Aspazijas bulvārī. Kad Itālijas vēstniecība atteicās no tai rezervētās ēkas Alunāna ielā 1, sāku cīnīties, lai to dabūtu Satversmes tiesa, bet toreizējais valdības vadītājs Guntars Krasts un finanšu ministrs Roberts Zīle nevēlējās jautājumu par Satversmes tiesas telpām iekļaut valdības sēžu darba kārtībā.

    Biju spiests griezties pēc palīdzības pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa. Viņš nosūtīja Krastam vēstuli ar brīdinājumu – ja jautājums par Satversmes tiesas telpām netiks iekļauts Ministru kabineta sēžu izskatāmo jautājumu grafikā, viņš būs spiests izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības un sasaukt valdības ārkārtas sēdi, kurā šo jautājumu izskatīt. Valdības vairākums ēkas nodošanu Satversmes tiesai atbalstīja, bet Krasts atteicās lēmumu parakstīt. To, būdams arī Ministru prezidenta biedrs, izdarīja satiksmes ministrs Vilis Krištopans.»

    Aizkulises

    «Desmit gadus biju Satversmes tiesas priekšsēdētājs un esmu izjutis aizkulišu politiskās vienošanās. Kad pēc ģenerālprokurora pieteikuma Satversmes tiesā nonāca lieta par Nekustamo īpašumu aģentūras darījumiem, kad dzīvokļi tika piešķirti vajadzīgiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem un draugiem, pie manis atnāca advokāts Andris Grūtups un teica, ka viņš pārstāvēs aģentūru un manos spēkos ir apturēt lietas izskatīšanu vai to pat nepieņemt.

    Saeimas spīkers Jānis Straume, kurš no Nekustamo īpašumu aģentūras bija dabūjis lielu dzīvokli Aspazijas bulvārī un pēc tam par smuku naudiņu pārdevis, zvanīja man, ka grib tikties. Spiediens Mottes aizstāvībai bija milzīgs – gan no zvērinātiem advokātiem, gan kādreizējiem Tautas frontes aktīviem dalībniekiem, gan dažiem Saeimas deputātiem. Bija pat visādi draudi, mēģinājumi pagriezt šo lietu kā vēršanos pret aģentūru un tās vadību, jo tā atteicās piešķirt dienesta dzīvokli vienai Satversmes tiesas tiesnesei, kura bija ievēlēta no Bauskas un nevarēja katru dienu izbraukāt uz darbu. Es sasaucu preses konferenci, visu izklāstīju, bet Motte tikai pasmējās. Apzinājās, ka viņam ir spēcīga politiskā aizmugure.

    Esmu piedzīvojis dažādas negācijas. Valdis Birkavs, būdams tieslietu ministrs Andra Šķēles valdībā, presē publicēja demagoģisku rakstu, kas apšaubīja Satversmes tiesas lietderību, un abi ar premjeru nāca ar ideju, ka Satversmes tiesa nav vajadzīga, tos jautājumus varot izlemt visu līmeņu tiesas.

    Kad par viņu nostādni publiski runāju ar presi, viņi taisnojās, ka tas nebijis tā domāts, tieši otrādi, viņi gribot nostiprināt Satversmes tiesu…

    Mēs izmantojām šo situāciju, lai paplašinātu Satversmes tiesas kompetenci un personu loku, kas tiesā var iesniegt pieteikumu. Līdz tam bija ļoti ierobežots loks, kas to varēja darīt. Daudziem mēs bijām neērti. Kad Satversmes tiesa atzīmēja desmit gadu jubileju, premjers Kalvītis mūsu ielūgumam uz svinīgo pasākumu atbildēja, ka viņa darba kārtībā tāda lieta nav paredzēta.

    Aizskaroši bija mēģinājumi mani nomelnot, kad tiku izvirzīts par Valsts prezidenta amata kandidātu. Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka es būtu katastrofa Latvijai. Viņas nepatiku pret sevi izjutu, vēl būdams Satversmes tiesas priekšsēdētājs, kad kritiski izturējos pret atsevišķām viņas darbībām, arī pret mēģinājumu Jūrmalā iegūt zemes gabalu, pret mēģinājumu tikt pārvēlētai pirms Satversmē noteiktā termiņa un vēl dažiem citiem gājieniem.

    Kad man beidzās desmit gadu termiņš un zvēresta nodošanai stādīju priekšā jaunos tiesnešus, prezidente ne ar vārdu nepieminēja Satversmes tiesas darba nozīmi, nepateica paldies par mūsu darbu. Sapratu, ka valsts vadībā ir cilvēki, kurus bīstami kritizēt. Toreiz es izjutu lielu sabiedrības atbalstu un mīlestību. Šodien saku paldies gan saviem nomelnotājiem, gan atbalstītājiem, jo esmu kļuvis tikai stiprāks un apzinos, ka gāju pareizo ceļu.»

    Ticu Latvijai

    «Daudzi notikumi, tos atceroties, rada saviļņojumu un prieku, bet Latvijas atjaunošanas ceļā piedzīvots arī rūgtums un neizpratne, kāpēc cilvēki kādās situācijās tā rīkojas. Atgūstot neatkarību, daudz kas jau sākotnēji tika sabojāts. Tika pieļautas daudzas kļūdas, kuras vēl šobaltdien nevaram atrisināt. Reizēm tas noticis nezināšanas un muļķības, bet bieži – personīgo interešu un savtības dēļ. Privatizācijas process izvērtās par prihvatizāciju, kad daudz kas tika izsaimniekots un visas tautas sastrādātais nonāca vienas mazas daļas rokās, un mums pēkšņi radās miljonāru saujiņa.

    Arī tauta ir kāpusi uz grābekļiem, un katrās vēlēšanās, uzķeroties uz skaistiem solījumiem, atkal uz tiem pašiem uzkāpj.

    Katra jauna partija nāk ar lozungiem visu mainīt, iznīdēt korupciju, godīgi strādāt, bet turpina vecās, iestrādātās shēmas. Diemžēl!

    Un tomēr es ticu savas tautas veselajam saprātam, ticu Latvijas nākotnei, kas ir jauno paaudžu rokās. Mums ir gudri un talantīgi jaunieši, kuriem ir vīzija, kādā valstī viņi grib dzīvot un kādu valsti atstāt saviem bērniem.

    To es redzu savā ģimenē pie saviem dēliem un mazdēliem. Visi ir palikuši Latvijā, neviens nav aizbraucis. Atraduši savu ceļu dzīvē. Visu sasnieguši pašu spēkiem un godīgā ceļā. Vecākais dēls Arvīds ir metālmākslinieks, Metālmākslas un dizaina katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Jānis ir jurists, Rūpniecības un tirdzniecības kameras valdes priekšsēdētājs.

    Par savu dzīves ceļu es nevaru sūdzēties. Laiks gan ir skrējis ļoti ātri. Tas cipars astoņdesmit, kas tuvojas, ir ļoti satraucošs un pilnīgi neticams, jo katra diena man vēl arvien ir piepildīta, darbīga un interesanta. Pateicos Latvijas valdībai par mana darba augsto novērtējumu un, cik vēl atļaus mani gadi un veselība, centīšos rosīties mūsu mīļās Latvijas labā.»

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+