Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
8
-
1
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
PIETURZĪMES
Andžejs Reiters
- Personības izaugsmes treneris.
- 45 gadi.
- Dzimis Varakļānos (jo todien Madonas slimnīcā bija karantīna).
- Bērnību pavadījis Meirānos pie Aiviekstes.
- Pārzina fitnesu un tekvondo, Latvijas čempions ugunsdzēsības sportā, bijis profesionāls glābējs.
- Vada seminārus uzņēmumiem un sniedz konsultācijas.
- Vada ekspedīciju grupas.
Mūsu intervija sākas, sēžot pļavā, kur Andžejs man piedāvā paklāt savu gaišo ādas jaku, bet pats nometas neērtā pozā uz ceļiem. Vēlāk sarunājamies staigājot, un liekas, ka pašas no sevis pretī nāk dažādas zīmes maniem jautājumiem un viņa atbildēm.
–Teici, ka esi pārcēlies uz laukiem un stādi kokus – kas īsti notiek tavā dzīvē?
– Es devos projām dabā, jo nespēju samierināties ar lietu kārtību, kad atnāca tas, ko es ne reizes neesmu nosaucis vārdā, bet dēvēju par mērgli. Tas bija mans iekšējais protests pret visādām izolācijām un karantīnām. Ja es uzturētos pilsētas dzīvoklī un neietu no tā ārā, tad melotu, bet es varēju no visiem aizbraukt uz vietu, kur nemeloju un esmu pats. Tā ir vieta, kur es veidoju savu mežadārzu. To biju sācis jau agrāk, bet šis dīvainais laiks visu paātrināja. Jau pāris gadus no dažādām pasaules valstīm vedu koku stādus. Un tie pie manis diezgan labi pārziemo, pa šo laiku tikai kādi trīs aizgājuši bojā.
Mans mežadārzs atrodas Cesvaines tuvumā, ne pārāk tuvu apdzīvotām vietām. Man nav īpašas piesaistes šai vietai, vienīgi tas, ka netālu ir manas bērnības mājas, kuras es gribu kādreiz atgūt.
– Ko tas īsti nozīmē – mežadārzs?
– Tā ir robeža starp divām pasaulēm – mežu un pieradināto dabu, kuru es iekopju. Tāda pati robeža ir dzīvē, kur mana iekšējā telpa sastopas ar ārējo, sabiedrisko, un man jāsaprot, cik es sargāju savu dvēseli. Man patīk tā robežas sajūta, es to visu laiku pētu, cik tālu esmu es pats.
Plānoju izveidot vairākus tādus mežadārzus – gan Latvijā, gan citās valstīs. Esmu jau sameklējis domubiedrus. Kādā no saviem mežadārziem es dzīvošu, citi būs pieejami visiem – kā dabas dziednīcas, dārzi, rotaļlaukumi bērniem, vietas sarunai ar sevi.
Mežadārzā visam jābūt neizskaistināti – kā mežā. Es tikai iestādu, un pēc tam iestādītais dzīvo savu dzīvi. Tieši tie koki, kurus es uz ziemu sasedzu, jutās slikti, un trīs no tiem nosala. Savukārt tie, kuriem neveltīju nekādu vērību, pārziemoja labi. Piemēram, kivi koks. Bet tā ir mana attieksme pret lietām principā. Kad vedu grupas ekspedīcijās, es cenšos neauklēties ar cilvēkiem, un tāpat neauklējos ar sevi, ar savām slimībām vai traumām. Tās ir, bet es eju un iešu uz priekšu.
Kad vairs nevarēšu, tad būs beigas. Cilvēkam ir jābūt dzīvīgam.
Tieši tāpat es izturos pret dabu. Ja būtu balva par viszaļāko dārzu, tā stabili tiktu man, jo mans dārzs ir zaļa pļava, tikai es pats zinu, kurā vietā aug kartupeļi vai bietes. Un tā tikai vēl trūka, ka es kaut ko ravētu!
– Ko īsti tu tur dari, ja ar augiem neauklējies?
– Es daudz rakstu. Man iznākušas divas grāmatas, bet pašlaik rakstu rakstus, daļu atdodu publicēt, daļu lieku kaudzītē. Man patīk tā sajūta, kad vārdi saliekas teikumos. Man patīk rakstīt arī krieviski.
Vēl veidoju kaut ko no koka, staigāju dabā, pētu. Domāju arī par maršrutiem nākamajiem ceļojumiem – tas aizņem kādu ceturto daļu manas dzīves. Un nav jau gluži tā, ka dzīvoju tikai mežā – joprojām pasniedzu jogu un cīņas mākslas, tikai individuāli, ne grupām. Ir darbi, treniņi, konsultācijas, tikšanās.
Dzīvojot mežā, man arī katra ēdienreize prasa pusotru stundu. Ja no rīta gribas kafiju, vispirms jāiekurina ugunskurs. Ar vakariņām tāpat.
– Ugunskurs? Tev nav krāsns?
– Nē, nav. Un mājas nav. Es dzīvoju dabā. Pašlaik gan veidoju konstrukcijas, kas ar laiku varētu līdzināties mājai, bet kopš šī gada februāra dzīvoju reāli ārā. Reizēm cilvēki saka, ka dzīvo dabā, bet īstenībā dzīvo lauku mājās – tā man liekas mānīšanās. Lauku mājā ir silti un ērti, ļoti daudziem tur ir elektrība un viss pārējais.
Lietainā laikā es gulēšanai starp kokiem novelku pārvalku un apakšā lieku konstrukciju no virvēm un dēļiem.
Kad bija auksts un slapjš sniegs, gulēju ekspedīciju džipā. Bet, ja laiks sauss, nolieku paklājiņu un guļu uz zemes vietā, kur tā no ugunskura sasilusi. Tas viss izskatās gana estētiski, tas nav bomzīgi.
Man ļoti patīk gatavot, un arī tas notiek savvaļā. Man, protams, ir produkti no veikala, bet daudz atrodu tepat dabā. Re, tur zālē aug raspodiņš – to var apēst. Vai jaunās skujas. Arī nātres es ēdu, neapplaucējot. Man nav grūti dzīvot ārā dabā. Kad visi uztraucas par infekcijām, tas ir tāpēc, ka viņi pieraduši dzīvot sintētiskos siltumnīcas apstākļos. Tur ir silti un ērti, bet, kad tiek ārā, tad uzreiz ir slimība.
– Līdz šim liela tavas dzīves daļa bija ekspedīcijas uz tālām pasaules malām, un šopavasar pasaules durvis pēkšņi aizslēdzās. Ko tas tev nozīmē?
– Globāli neko traku, jo varu dzīvot arī bez tā. Mana iekšējā pasaule ir gana interesanta, nav tā, ka pārtieku tikai no ārējās pasaules. Pirms diviem gadiem bija kāds notikums, kas lika saprast, kā ir tad, kad vispār pazudis tas, kas bija mana stiprā puse, – fiziskais spēks un veiklība. Es cietu avārijā un vairākus mēnešus diezgan bēdīgā stāvoklī biju piesaistīts gultai – traumas bija dzīvībai bīstamas. Tad varēju paskatīties, kas patiesībā esmu. Un tas bija labs treniņš.
Kad jau sāku veseļoties, tik ļoti biju noilgojies pēc pasniedzēja darba, ka uz pirmajām nodarbībām braucu ar visu kakla fiksatoru, un nodarbības laikā domāju – kaut man tagad nenokristu galva!
– Vai tev nav grūti pēc tādām traumām te tā sēdēt zālē uz ceļiem?
– Nē. Tas ir principiāli, jo es nekad nesadarbojos ar slimību. Tikko, fotografējoties IEVAI, es nostājos uz galvas. Tas arī bija pirmais, ko izdarīju pēc rehabilitācijas, jo man bija svarīgi parādīt, ka nebaidos un darīšu tieši to pašu, ko agrāk.
– Tagad daudz domājam par krīzi. Tu esi konsultējis par krīzes menedžmentu, esi konsultējis miljonārus. Ar ko, tavuprāt, īpaša tieši šī krīze?
– Iepriekšējā krīze bija ekonomisks process, burbulis bez naudas seguma. Šai krīzei ir atšķirība, kas saistīta ar cilvēka atkarību no lielajiem procesiem.
Laukos es redzēju, ka cilvēki turpina strādāt – ja viņi to nedarīs, tad nekā nebūs.
Tas pats par manu mežadārzu, kur arī gādāju sev iztiku. Šī pavasara krīze mani pārsteidza brīdī, kad man reāli bija tikai kādi 200 eiro. Man nekad mūžā nav bijis iekrājumu, bet ir bijis tik, cik tajā brīdī vajag. Es sapratu, ka mana realitāte tagad ir 200 eiro un tas, ko varu mežā salasīt vai savām rokam izdarīt. Jo gan pasniedzēja darbs, gan ceļojumu organizēšana bija apturēti.
To es arī teicu divos vebināros: mācieties strādāt ar rokām, apgūstiet kādu taustāmu profesiju! Tik ātri tas nebeigsies. Un šai krīzē būs posms, kuru es jau biju uzsācis, – atplūdi no pilsētām, kur ir visnedrošākā un neprognozējamākā vieta, uz laukiem. Dziednieki runā par pāriešanu uz smalkajiem ķermeņiem un prasmi pārtikt tikai no saules gaismas, bet tas gan tik ātri nenotiks.
Laukos dzīvojot, konstatēju, ka nemaz tik daudz lauku darbu neprotu. Manu prasmju pietiek izdzīvošanai ekspedīcijās, bet ne mājas uzcelšanai. Tāpēc mācījos, prasīju padomus meistaram, un tagad varēšu uzbūvēt savai ģimenei māju. Vīrietim tas jāprot. Mājai nav jābūt lielai, bet man neder arī būdiņa, esmu estēts, man vajag skaisti.
– Tu teici – māju ģimenei. Tas, ko stāstīji līdz šim, rada iespaidu, ka esi viens, brīvs un neatkarīgs. Kā tava sieviete sadzīvo ar to, ka tu mitinies mežā?
– Es mēģinu par ģimeni nerunāt, lai viņus pasargātu. Attiecības veiksmīgi veidojas tad, ja abi cilvēki piepilda sevi profesionāli un attiecības tam netraucē. Mana sieviete darbojas citā sfērā, bet arī ļoti deg par to, ko dara. Viņa ir ļoti dinamiska. Mūsu kopā būšanas laiks kopš paša sākuma nav bijis tik bieži kā citiem.
– Tu esi projām Cesvaines mežā, un viņa vienkārši skumst?
– Neredzu tur pretrunas. Es neesmu pavisam projām no civilizācijas un vēl neizskatos pēc neandertālieša. Man joprojām ir arī dzīvoklis Rīgā, un mēs varam būt kopā manā mežadārzā. Arī tur šī sieviete jūtas pilnīgi organiski. Un šobrīd manā mežadārzā patiešām ir pietiekami komfortabli.
Ar jēdzienu ģimene es domāju arī savus vecākus, par kuriem man jārūpējas. Pat ja es pats varētu dzīvot tikai mežā un mans mežs mani pabarotu simtprocentīgi, man tāpat jānopelna tieši nauda.
– Tev no bijušajām attiecībām ir meitiņa, nu jau paliela. Tu tik daudz esi mācījis svešus cilvēkus. Kā tu audzināji savu meitu?
– Mēs katrs kādā jomā esam atšķirīgi, pat īpatnēji, un mana meitiņa arī. Tā īpatnība, kāda ir viņai, man pazīstama, jo man arī tā piemitusi no bērnības. Es varu atbalstīt tādējādi, ka pieņemu savu meitu tieši tādu, kāda viņa ir. Man pašam no bērnības bijušas vairākas medicīniskas diagnozes. Kādas no tām tādēļ, ka padomju laikos nevarēja saprast, ko nozīmē redzētspēja, bet citas bija medicīniski skaidras – disleksija un zināms autisma paveids man ir joprojām. Bet to ir iespējams trenēt. Arī prasme diezgan viegli sarunāties ar cilvēkiem man ir uztrenēta, jo agrāk tā man nepiemita nemaz.
– Tev bija disleksija un autisms?
– Jā. Joprojām ir. Bija laiks, kad tādi bērni bija vienkārši autsaideri un ar savu sāpi sadzīvoja. Es to apzinājos no bērnības un sapratu, ka man ar to jāstrādā tāpat kā ar visu citu – jāiet tieši iekšā – un nedrīkstu sadarboties ar slimību.
Esmu piedalījies vairākos televīzijas projektos, bet ne visi pamanījuši, ka dažas frāzes man bija grūti izrunāt.
Tāda ir viena no disleksijas pazīmēm – ne visu var izrunāt un lasot ne visu var saprast. Bet esmu ar sevi daudz strādājis.
– Tu vispār esi cilvēks, kas ļoti daudz ar sevi strādā. Pirms intervijas mēģināju noskaidrot, ko īsti tu esi mācījies un kādas tev profesijas. Glābēja profesija, Taizemes bokss, arhitektūra un dizains…
– Arhitektūru un dizainu mācījos kursos, jo tas mani ļoti interesēja, mācījos arī mākslas vēsturi un modes vēsturi, jo mana pirmā sieva bija modes māksliniece. Glābēja darbā man ir nopietna izglītība, ne tikai virsnieku skola, kur saņēmu pakāpi, bet esmu apguvis arī zemūdens glābšanas darbus, alpīnismu, pārrunu vadīšanu… Tagad to visu jau pats mācu citiem. Saistībā ar veselību mana izglītība ir fitnesa akadēmija Maskavā. Par Taizemes boksu – tas ir profesionālais sports un kādu laiku bija mana iztika. Austrumu cīņas apguvu jau no 13 gadu vecuma, un tur pirmo reizi piedzīvoju, ka bija vajadzīgas tās īpašības, kuru dēļ mani iepriekš uzskatīja par nepieskaitāmu, – spēja sajust pretinieku un specifiska uzmanība. Mans vislielākais skolotājs un visilgākās attiecības dzīves laikā ir Austrumu cīņas.
Es tikai tāpēc nenokļuvu cietumā vai debilo namā, ka manā dzīvē ienāca Austrumu cīņas.
Kopš bērnības biju autsaiders, par kuru saka: «Šitais duraks! Redz kaut kādas auras!» Un man pat grūti izstāstīt savas izjūtas brīdī, kad pēc daudziem gadiem man piezvanīja no Stradiņa universitātes un uzaicināja pasniegt starpkultūru komunikāciju, konfliktoloģiju un fizisko pašaizsardzību. Tur bija vajadzīga mana izglītība un prasmes. Man bija tāds gandarījums! Arī pirms tam biju pieprasīts speciālists, bet tas vēl nemainīja iekšējo sajūtu, un iekšējā sajūta bija tas mazais puika, kurš tika saukts par debilu.
– Tu joprojām redzi auras?
– Es redzu citādāk. Redzu, par ko cilvēkam sāp sirds un kas viņam var palīdzēt. Un redzu, kas viņu var pazudināt. Visa informācija par cilvēku dzīvo viņam blakus. Kā kokam – ap viņu ir sajūta, smarža, kas pasaka, kāds viņš ir un kā viņš jūtas. Tāpat cilvēkam – cik viņš iekšēji mierīgs, priecīgs, raudošs, varbūt nezinošs par kādu talantu sevī. Bet esmu drusciņ no tā atgājis un cenšos, lai mani vairs nesaista ar bioenerģētiku, jo tagad cilvēki to ļoti pārprot.
– Vēroju tavus aksesuārus – krāsainās dzijas ap plaukstas locītavu, neparastais gredzens, askētiskā rokassprādze, krustiņš kaklā. Vai tiem ir savi stāsti?
– Tās ir mazliet kā dienesta pakāpes. Rokassprādze nozīmē, ka es piederu sikhiem (Indijā izplatīts reliģisks novirziens – red.). Esmu padzīvojis vairākās sikhu komūnās Amerikā. Negribu lielīties, bet man ir trešā augstākā kundalinī jogas pasniedzēja pakāpe. Bet es neesmu fanātiķis.
Gredzens ar topāzu nāk no vietas Taizemē, kur dzīvo mans skolotājs, – tur satek dārgakmeņi no visas Austrumāzijas. Es bieži vadu grupas uz turieni. Man ir gana daudz gredzenu. Virvītes ap roku es neuztveru kā īpašu aizsardzību, bet, ja esmu aizvedis savu ceļotāju grupu uz templi, tad arī pats dodos pie saviem skolotājiem, un man tās apliek. Viena nāk no Tibetas Kailaša kalna, otra – no Kambodžas, trešā – no Taizemes. Un krustiņš – es esmu pareizticīgais, tā bija mana apzināta izvēle, kristījos mazā baznīciņā Jelgavā.
– Kā tev viss sapinies, dažādas reliģijas un pārliecības!
– Lai būtu pilns komplekts, man ir arī islāma vārds, kurš latviski tiek tulkots kā Tas, kurš neredz pretrunas. Mani interesē reliģijas. Bet tur nav nekā tāda, ko es glorificētu.
– Un tad tu no Kambodžām un Taizemēm nonāci vienkārši Sēlijā.
– Jā, kopā ar Sandiju Semjonovu veidojām filmu Neatklātā Sēlija. Tā izdevās ļoti dvēseliska, nevis par vietām, bet par cilvēkiem. Tagad gatavojos vest uz Sēliju grupas, jo esmu to iepazinis. Taizemē vedu pa vietām, kur sportoju un cīnījos, tāpat Ekvadorā, Sibīrijā, Armēnijā un Gruzijā. Man daudzās vietās ir tuvi draugi, un es pēc viņiem skumstu. Es varu vest cilvēkus tikai uz vietām, kuras pats personiski pazīstu. Tieši tāpat kā nedrīkstu pasniegt neko, par ko neesmu simtprocentīgi pārliecināts un neesmu pats izdzīvojis.
– Tu nesadedz no tā, ka visu dari tik ļoti pats caur sevi?
– Tam ir arī otra puse – man ir diezgan daudz asu izpausmju, un viena no tām ir ātrums un bīstamas situācijas. Es daudz esmu riskējis ar dzīvību. Tā ir samaksa par to, ka daudz ko daru tik personiski. Dziedniekiem ir likums – tu nedrīksti strādāt caur sevi, tu tikai izpildi. Es šajā ziņā gandrīz vienmēr esmu neprofesionāls.
– Re, mums te priekšā uz celiņa kāds izmētājis spēļu kārtis! Izkaisījis zīmes kā Aizspogulijā. Ercena kārts ar sirsniņām – jājautā tev par mīlestību. Tu šķiet tāds pašpietiekams. Ko tev nozīmē attiecības?
– Tu pareizi pateici, man pat ir teikts, ka ar mani grūti veidot attiecības, jo man neko nevajag. Bet es varu pateikt, kāds ir mans ideāls, kādas man gribētos tuvās attiecības ar sievieti un mīlestību – kā Nikolajam un Helēnai Rērihiem. Kad ir kopīgs ceļš uz noteiktu gaismas virzienu, nav laika mājas ķīviņiem un dumjām domstarpībām. Tā es redzu attiecības. Man tā pietrūkst.
Nezinu, kā to pateikt, lai neizklausās augstprātīgi. Esmu diezgan izvēlīgs pret cilvēkiem tuvajā lokā.
Jo es esmu intelektuālā badā, es nevaru dzīvot, ja man nav noteikta līmeņa sarunu.
Tas droši vien nācis no bērnu dienām, no sarunām ar manu vecmammu, kas nāca no mūziķu un aristokrātu ģimenes, no Teodora Reitera dzimtas, ar saknēm cara galmā.
– Tu tagad dzīvo mežā. Ar kuru koku tu sevi salīdzinātu?
– Ar lapegli. Tā ir skaista, kad zied. Ziemā tā nav zaļa, un var teikt, ka tad tās vispār nav. Bet, ja lapegli izmanto mājas būvei, tā ir izturīga un nebojājas. Lapeglei ir savs neparasts aromāts. Tā neliecas, bet lūst. Un man liekas, ka tā skaisti noveco, toņi tik skaisti mainās.
