Pasaules slavenais komponists Ēriks Ešenvalds: Cilvēki kļūst labāki caur ciešanām

Latviešu mūziķi pasaulē
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
26. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Komponists Ēriks Ešenvalds
Foto: Valdis Ošiņš
Komponists Ēriks Ešenvalds
Komponists ĒRIKS EŠENVALDS sapni par mūziku loloja tikai savā sirdī. Jo šķita – tas nekad nepiepildīsies. Taču no sava aicinājuma aizbēgt nav viegli. Tas aicina, vilina, skaļi sauc un pielabina. Šobrīd tikai retajā valstī nezina Ērika vārdu un viņa radītos skaņdarbus.

Dabas spēks

«Bērns piedzimst kā balta lapa, un svarīgi, kas šai lapā ir pirmie rakstītāji…» saka komponists Ēriks Ešenvalds. «Man liekas – es jau piedzimu ar mūziku. Mana mamma bija soliste Priekules pusē, sovhoza ansamblī. Kad paaugos, vakaros viņa mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem, un es skraidīju starp skatītāju krēsliem. Mamma dziedāja Raimonda Paula un citu slavenu komponistu dziesmas, bet es dungoju līdzi. Atceroties vēl tagad dzirdu tās skaņas vibrācijas. Man tik ļoti patika gan melodijas, gan mammas balss! Tā manī jau agrā bērnībā tika ielikta mūzikas sēkla.

Bet paralēli tai vienmēr klātesošs bijis dabas spēks. Atceros kādu spilgtu epizodi – gar omes māju laukos tecēja skaista, maza upīte. Mēs, mazie bērni, tur vasarā plunčājāmies, gatavojām ūdensdzirnavas, kuras grieza tekošais ūdens. Bieži vien tur spēlējos viens pats, vakaros izliku naktsāķus un no rīta skrēju skatīties, ko esmu noķēris. Bieži vien turp skrēju taisnā ceļā no gultas.

Man bija pieci seši gadi, kad reiz rīta agrumā iebridu upītes dzestrajā ūdenī un piedzīvoju ko īpašu.

Bāžu roku zem ūdens, meklēju savu žilku un pēkšņi ieraugu, ka saule tik krāšņi spoguļojas pret ūdens virsmu. To skatu atceros vēl šodien. Saule, ūdens, vējš fonā… Šie dabas sajušanas brīži ir mani laimes mirkļi, vienalga – kāpju Skotijas kalnos vai staigāju pa Latvijas takām. Pandēmijas laikā ar ģimeni katru nedēļas nogali braucām un staigājām pa kādām takām. Pirmo reizi aizbraucām uz Kubeseles taku pie Krimuldas baznīcas. Nokāpju lejā, eju pa gravu, ieleju un, ieraugot, cik daba skaista, atkal piedzīvoju laimes mirkli. Tik ļoti ar dabu esmu saaudzis – es bez tās nevaru.

Arī mūzikā – temps, plūdums, ieklausīšanās, tas viss nāk no dabas. Es ieklausos, meklēju savā mūzikā tīras harmonijas. Kad sāku komponēt, harmonijas ir par biezu, tāpēc es tās tīru un tīru, un tīru, līdz beidzot ir tik ļoti iztīrīts, ka jūtu – ir labi. Mūzika kļūst daudz spilgtāka. Un arī savu intuīciju, talantu sajūtu kā daļu no dabas. Jau no mazām dienām esmu jutis – es ļoti ātri uztveru, saprotu lietas. Šī sajūta man asociējas ar vēju. Kad ātri jāatbild, jāpieņem lēmums, es vienkārši jūtu, kā šis vējš man iet gar ausīm, gar matiem, un es saprotu – vajag tā.»

Jā, bet kāpēc viens dabas skaistumu redz, bet cits ne? Vienu tas iedvesmo, citu nepavisam ne? «Domāju – dažkārt uz to pamudina ciešanas, dažkārt tas vienkārši ielikts šūpulī. Šķiet, man tas gan ielikts šūpulī, gan daļēji to mācījušas saskatīt ciešanas – mani vecāki izšķīrās. Tas notika, kad man bija viens gadiņš, un es it kā neko neatceros. Tai pašā laikā psiholoģija saka – bērna zemapziņā tiek ieprogrammēts viss. Tomēr visi bērni izaug: gan tie, kuriem ir ciešanas, gan tie, kuriem to nav, gan tie, kuriem ir abi vecāki, gan tie, kuriem nav. Cilvēki kļūst labāki caur ciešanām, un tad šķiet – gandrīz vai jāpriecājas par to, ka ģimenei ir kāds trūkums, ka nav iespējams dot visu. Un tad bērni caur šo trūkumu kādā brīdī varēs pacelties, novērtēt īstās vērtības. Tāpēc arī saviem bērniem nereti saku – vai, cik labi, ka neesam ideāla ģimene!»

Saprast īstās vērtības

Līdz atrada savu aicinājumu, Ēriks izgāja vairākus gadus ilgu meklējumu ceļu. «Nevienam to nenovēlu, jo ir ļoti grūti iet ceļu, kas nav tavējais. Nav lidojuma sajūtas, un ceļš nav spilgts. Turpretī tad, kad atrodi dzīves aicinājumu, tu esi laimīgs. Gribas rakt dziļāk un dziļāk.

Kad man bija trīspadsmit gadu, sāku domāt par saviem mērķiem, ideāliem, uztvēru to ļoti nopietni un dziļi. Tobrīd Latvija kļuva brīva, un piepeši bija atvērtas visas baznīcas. Un svētdienas skolas – tās bija pārpildītas! Klasesbiedrs Uldis uzaicināja uz baptistu baznīcas svētdienas skolu. Uzreiz šo aicinājumu noraidīju – tas nav man!»

Ērikam šķitis, kam viņam vēl svētdienas skola, ja viņš jau tā ir diezgan perfekts cilvēks – teicamnieks, apmeklē mūzikas skolu, dzied solo.

Taču klasesbiedrs neatlaidās un pēc mēneša Ēriku aicināja vēlreiz. Tikmēr no klases jau kādi pieci seši bērni bija sākuši apmeklēt dažādu draudžu svētdienas skolas, un pats galvenais – arī klasesbiedre Anda. «Arī viņa, tāpat kā es, bija teicamniece, un starp mums valdīja vārdos nenosaukta sāncensība. Nolēmu – ja reiz viņa turp dodas, tad varbūt sev ko noderīgu atradīšu arī es. Aizgāju turp gan kā vērotājs, gan kā meklētājs,» atceras Ēriks. Svētdienas skolas apmeklējumu viņš tik ilgi bija atlicis, ka ieradās tieši uz mācību gada noslēgumu. Kūkas, svinēšana! Tai pašā reizē tika izziņota svētdienas skolas vasaras nometne, un Ēriks tai pieteicies. «Nometne bija kolosāla – piedzīvojām gan Dieva vārda piepildītas dienas, gan nakts jampadračus. Mācītājs Arnolds Šterns parasti gulēja tik dziļā miegā, ka varējām skriet, spiegt, trakot uz nebēdu. Tur sapratu – mēs visi esam vienādi, gan skolā, gan svētdienas skolā,» saka Ēriks.

Pēc puiša četrpadsmitās dzimšanas dienas mācītājs delikāti norādījis, ka nu laiks atvadīties no svētdienas skolas, jo pastāv iespēja apmeklēt jauniešu pulciņu. Ar prieku! «Kad pirmo reizi uz to aizgāju, ieraudzīju: tur ir ne tikai mācītājs, bet arī skolēni no manas skolas – gadu, divus vecāki –, un arī skolas labākie skolēni. Tas man lika aizdomāties – kāpēc, ko tieši viņi te meklē.» Ēriks neslēpj – jauniešu vakari krietni ietekmējuši viņa domāšanu, dzīves uztveri. «Tur runājām par dzīves jēgu, ko katrs gribam dzīvē sasniegt. Kuras ir mūsu sliktās īpašības, ieradumi. Varējām dalīties savos pārdzīvojumos, izjūtās. Izrādījās, katram ir kāda problēma – kādam tēvs alkoholiķis, vairākiem vecāki šķīrušies. Noslēgumā vienmēr runāja mācītājs, un mēs viņa runu ļoti gaidījām. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks – savulaik izsūtīts uz Vorkutu, ar milzīgu dzīves pieredzi, zināšanu bagāžu. Daudz cietis, tomēr izturējis. Bet pats galvenais – viņš jau bija pensijā, un viņam vienmēr bija laiks mums. Viņš rīkoja foto pulciņu, nometnes, izbraucienus… Tā viņš mūs visus pieskatīja.

Jaunieši jau nespēj paši izvērtēt riskus – nespēj novērtēt bīstamību, kādas sēklas tas sēj nākotnē.

Mācītājs mums gan ļāva pārkāpt robežas, gan arī pieskatīja un uzlika uz pareizā ceļa. Cilvēks, kurš manā dzīves grāmatā ierakstījis ne vienu vien lappusi,» uzsver komponists. Un šādi vērtīgi ieraksti, kurus dzīves grāmatā veikuši vecāki, mācītājs, skolotāji, likuši domāt – negribas savu dzīves lapu iztērēt nepārliecinošām lietām, ierakstiem. Jo no šīs grāmatas saķēpātās lapas nav izplēšamas… «Tai pašā laikā es neesmu tā lapa, kuru šie cilvēki aprakstījuši. Es esmu tas, kurš šo lapu lasa, uz šo lapu skatās.»

Varbūt sākt komponēt?

«Pabeidzu pamatskolu un ar Dievu uz pusēm bērnu mūzikas skolu Priekulē. Vienīgais, kas man tiešām veicās, – solfedžo. Bet tas savukārt liecina, ka ar muzikālo dzirdi viss kārtībā – tu sadzirdi harmoniju, kā jāatrisina intervāli, sadzirdi mi bemolu un fa diēzu. To sapratu jau kopš pirmās klases. Klavieres… Pirksti strādāja, ar spēles tehniku viss bija labi, bet – slinkums! Nesapratu arī, kāpēc jāmācās no galvas notis. Tagad zinu – tikai tad, ja nošu materiāls iemācīts no galvas, var sākt pa īstam muzicēt. Tu vari aiztaisīt acis, izveidot frāzējumu, veselu nianšu jūru. Bet, ja jāskatās lapā, nekas tāds nav iespējams.»

Mūzikas skolas direktors Kārlis Klucis Ēriku mēģinājis pierunāt mācības turpināt Liepājas Mūzikas vidusskolā. «Taču bija pārmaiņu laiki, un mēs ar mammu izlēmām – kultūrai ir maz naudas, būt par mūziķi, kam maksā grašus… Nē, paldies! Pieņēmu lēmumu mācīties Liepājas 1. vidusskolā un koncentrējos uz matemātiku, fiziku. Abi ar mammu sapņojām – varbūt reiz būšu pasniedzējs universitātē, varbūt pat profesors!»

Mūzika palika vienkārši kā hobijs – Ēriks spēlēja pavadījumu baznīcas ansamblim un korim. Nu jā, un arī mazliet komponēja, ja to tā var dēvēt… «Mūzikas skolā garlaicības dēļ reiz uzskicēju dažas notis, apakšā parakstīju – la – la – la, la – la – un parādīju skolotājai. Viņa to izspēlēja uz klavierēm, un tas neskanēja ne pēc kā.

Tomēr skolotāja ierosināja – Ērik, varbūt tev vajadzētu sākt komponēt?» Komponēt? Tiešām?!

No otras puses – kāpēc gan ne? Tolaik slavas zenītā bijusi Vitnija Hjūstone – jaunieši ne tikai klausījušies, bet arī dziedājuši līdzi viņas dziesmām. Tikai viena problēma – nav nošu. «Es kā labs pianists liku lietā savu dzirdi un iemācījos populārākās dziesmas nospēlēt uz klavierēm. Ja tas izdevās, varbūt tiešām jākomponē?! Paanalizēju Hjūstones skaistās dziesmas un sapratu – tās sastāv tikai no pieciem, sešiem akordiem… Pašmācībā atklāju dziesmu radīšanas noslēpumu un sāku Hjūstones dziesmu akordus mainīt vietām. Tā padsmit gados sāku ķimerēties pie klavierēm un rakstīt dziesmiņas muzicēšanai baznīcā. Oficiāli šis uzskatāms par aizsākumu komponēšanai.»

Apvedceļš…

Matemātika, fizika, tāpat kā pārējie priekšmeti Ērikam padevās labi. Bet tomēr – ko darīt tālāk? Izrādījās, ka jaunajai Latvijai pēkšņi ļoti vajadzīgi psihologi, kuru tobrīd nav. Tātad – jāmācās! «Izturēju konkursu, kurā piedalījās 300 studētgribētāju un ar trešo labāko rezultātu tiku uzņemts augstskolā. Brīnišķīga Dieva vadība, vai ne? Metos studijās ar neizsakāmu enerģiju un entuziasmu, bet… aplauzos. Pirmkārt, izrādījās, ka nemācīšos Latvijas Universitātes galvenajā ēkā! Tās vietā nokļuvu padomju laika celtnē, kas atrodas pat ne meža, bet mākslīgi stādītas birztalas vidū, un tur nekad neiespīd saules gaisma… Arī jādzīvo turpat uz vietas, kopmītnēs. Sākotnējais entuziasms ātri vien apsīka, bet nolēmu – izturēšu četrus gadus, iegūšu bakalaura grādu un tad mēģināšu tikt uz ārzemēm.»

Tomēr pēc mēneša Ēriks studijas pameta. Liktenīgas sakritības dēļ – pēkšņi nomira viņa istabas biedrs, un Ēriks notikušo ļoti pārdzīvoja.

Patiesībā nespēja tikt vaļā no ainas, kā puisis, ar kuru nesen būts kopā, miris guļ uz sporta zāles grīdas.

Lai tiktu vaļā no šīs ainas, neirolingvistiskās programmēšanas pedagoģe piedāvāja programmēšanas treniņu, lai atmiņā iestrēgušo ainu aizstātu ar kādu citu. «Pēc šī treniņa it kā kļuva labāk. Bet tas man reizē lika domāt – kāpēc man, augstu lidojumu alkstošam garam, jālien šādā, gandrīz vai tehniskā profesijā, kur vienu bildīti iespējams aizstāt ar citu? Sapratu – te nav mana vieta, šo noteikti nevēlos.» Kurp iet un ko mācīties? Oktobrī uzņemšana augstskolās un universitātēs jau beigusies. Gadu neko nedarīt, meklēt darbu? Kādā telefonsarunā mācītājs Arnolds Šterns ierosināja – varbūt vērts mācīties Teoloģijas seminārā? «Ja Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē piedzīvoju pilnīgu reālismu, šeit sekoja otrs grāvis – mēs dzīvojām kā tādā siltumnīcā. Vienā ēkā bija gan studiju telpas, gan kopmītnes. Katru rītu sākām ar svētbrīdi, tad mācījāmies. Tā bija gandrīz vai mūka dzīve, garīgums. Pirmais gads man ļoti patika, bet… Otrais mācību gads izrādījās absolūti garlaicīgs. Jutu, ka mani mācības vairs vispār neinteresē». Atzinīgus vārdus viņš velta Teoloģijas semināra vadītājam direktoram Ilmāram Hiršam, kurš godīgi jaunietim pateicis – tu nebūsi mācītājs. «Lai gan mācītāju Latvijā tobrīd trūka, ļoti novērtēju direktora godīgumu. Ja tā nebūtu, kas zina, kur es būtu šobrīd.»

Tikmēr kāds pamudināja Ēriku viņa komponētās dziesmas (to skaits jau bija krietni pieaudzis) parādīt kādam Mūzikas akadēmijas pasniedzējam. «Es tās aiznesu komponistam, pasniedzējam Romualdam Kalsonam. Viņš apskatījās un noteica – talants jums ir, bet zināšanu gan nav pietiekami. Es varot gadu mācīties sagatavošanas kursā un tad stāties akadēmijā. Protams, piekritu!» Paralēli Ēriks nesis pasniedzējam savus jaunsacerētos skaņdarbus korim. «Kalsons sacīja – nē, saceriet nevis korim, bet simfoniskajam orķestrim.» Pasniedzējs arī norādījis, kā sevi iedvesmot komponēšanai – aizvērt acis, uzlikt roku klavieru taustiņiem…

«Piedzīvoju to pašu, ko savulaik ar Vitnijas Hjūstones dziesmām – kaut kas pēkšņi sāka veidoties.

Uzrakstīju poēmu, aiznesu, un pasniedzējam patika. Tad sekoja vēl un vēl. Pēc gada jau biju pilntiesīgs Mūzikas akadēmijas students.»

Kādu vakaru akadēmijā Ēriks piedzīvojis laimes brīdi. «Biju pēdējais students, apkopēja gandrīz ar varu mani dzina laukā. Eju pa garo gaiteni, gaismas jau izslēgtas, un pēkšņi jūtu – te ir mana vieta. Tāda laime! Tā pati sajūta, laimība, kas pie vecmammas upītes…»

Nedodiet man balvas!

«Pirmā kursa otrajā pusgadā es uzrakstīju skaņdarbu Iespaidi Sāremā, trīsdaļīgu ciklu klarnetei un čellam. Biju ekskursijā Sāremā un tur safotografēju niedres, kadiķus… Izvēlējos trīs dažādus foto un uzrakstīju muzikālus stāstus Rītausmas stāsts, Kadiķu vientulība un Jūra un klints. Šis darbs bija kā starta šāviens – pēc tam mūzika no manis sāka plūst, velties, ripot kā tāds kamols pa grīdu. Un atkal – daba, ieklausīšanās, sajūtas. Īstums.» Šis darbs iekļuva Starptautiskās klarnešu asociācijas konkursa finālā, starp trīssimt darbiem sešniekā. «Pētīju, analizēju, kāpēc šis darbs izpelnījās žūrijas uzmanību. Sapratu – man, cik vien iespējams, jāapgūst tehnika. Un tad jāliek lietā talants – spēja sadzirdēt, izdomāt, sajust. Un šie abi – talants un zināšanas viens bez otra nevar iztikt.»

Akadēmiju Ēriks pabeidza un arvien biežāk uzvarēja arī dažādos konkursos. «Tad sākās lielie pasūtījumi – Radio korim, Valsts korim, Alter veritas instrumentālajam sastāvam, Rīgas festivāla orķestrim. Saņēmu arī savu pirmo Lielo mūzikas balvu, kas man bija pārsteigums. Bet svarīgāk par visu iepriekšminēto bija tas, ka nu biju izkļuvis lielajos ūdeņos, mūzikā, un mācēju tajā peldēt,» uzsver komponists. Īpaši cilvēki šai ceļā bijuši Romualds Kalsons, Selga Mence, Juris Karlsons un citi.

Sekoja vēl viena Lielā mūzikas balva, tad vēl viena. «Bet es vairs negāju uz pasniegšanas ceremoniju. Man ir gandrīz visas Latvijas balvas – Autortiesību bezgalības balva, balva Kilograms kultūras, Dienas balva Zelta kartupelis… Balvu atkārtošanās ir viena garlaicīga padarīšana, un es nesaku to tāpēc, ka sevi paaugstinu vai manī trūktu pazemības. Taču dzīvē ir svarīgākas lietas – zāle jāpļauj, bērni aug, jākomponē.

Un ko mainīs tas, ka es būšu ieguvis vēl vienu balvu?

Ceļa sākumā – jā, tas bija svarīgi, bet nu vairs ne.»

Ja balvas nav Ērika iepriecinājums, zvaigžņu stunda, tad kas ir? «Saredzēt, sajust pasauli, dabu. Uzkāpt Honkongā kalnā, četras dienas braukāt pa Ņūfaundlendas lašu upēm, mazajiem zvejnieku ciematiņiem ar baltām mājām un baltiem krustiem kapsētās jūras malā. Jaunzēlandes vulkāni, Islandes daba, ziemeļblāzma… Esmu vizuālists, manas smadzenes ir ražīgas, kad esmu kustībā – braucu ar vilcienu, lidoju ar lidmašīnu. Tajā vienmēr sēžu pie loga, jo gribu redzēt mākoņus, vērot okeānu, no augšas redzēt Grenlandi, ja lidoju uz Ameriku. Kad esmu kustībā, manas acis iegūst impulsu, man raisās idejas,» paskaidro komponists.

Laiks Kembridžai!

Īpašs notikums Ešenvalda dzīvē bija stipendijas iegūšana vienā no prestižākajām pasaules augstskolām – Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžā –, kur divus gadus viņš bija rezidējošais mākslinieks. «Par to man jāpateicas Uģim Prauliņam, kurš bija Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs. Nav noslēpums, ka ik pa laikam Latvijā ierodas pasaules mēroga diriģenti, mūzikas entuziasti, uzmeklē Komponistu savienību, dodas uz Musica Baltica nošu veikalu un citur, jo grib atrast ko jaunu, neparastu, interesantu. Stīvens Leitons, Trīsvienības koledžas diriģents, ir viens no šiem meklētājiem, un jau pirms laika viņš bija atradis Uģa Prauliņa komponēto mūziku. Taču ar to nebija gana, viņš gribēja vēl, un Uģis bija iedevis arī manus ierakstus. Kādā dienā saņēmu zvanu – lai es nosūtu viņam visus savus ierakstus, nē, labāk lai es aizbraucot uz Kembridžu,» atceras Ēriks. Turp viņš devās kopā ar sievu Inesi un nokļuva pavisam citā – ļoti smalkā – pasaulē. Vakariņas, kas servētas uz sudraba traukiem, smalki apģērbi un sabiedrība. Bet pavisam drīz arī pats kļuva par vienu no šīs sabiedrības.

Kā Ēriks kļuva par rezidējošo mākslinieku? Izrādās, Trīsvienības koledža, prestižākā starp 30 citām, regulāri dāvā iespēju kādam radošam māksliniekam divus gadus dzīvot Kembridžā un sevi attīstīt – gleznot, apmeklēt dievkalpojumus, lasīt, radīt… Turklāt māksliniekam tiek nodrošināta alga, ēdināšana un dzīvesvieta. Taču, lai tas notiktu, jāiztur milzīgs konkurss. Turklāt konkursam nevar pieteikties, uz to tikai uzaicina. «Veiksmīgi izturēju pirmo kārtu, tai sekoja otrā, vissarežģītākā – intervija.

Kāds ungāru profesors man uzdeva jautājumu – kādas mūsdienu ungāru operas varu nosaukt? Protams, ka nevienu…

Saucu tās, kuras zinu no mūzikas vēstures. Nē, vajagot mūsdienu. Un tad es nekaunīgi pavaicāju, lai profesors nosauc mūsdienu latviešu operas. Viņš nevienu nevarēja nosaukt… Uz jautājumiem atbildēju un noslēgumā pateicu – sliņķis neesmu, esmu darbarūķis. Ja ko apņemos, to daru. Līdz šim mans darbs bijis augsti novērtēts gan Latvijā, gan pasaulē – tā es strādāju.» Pēc intervijas juties slikti, mocījies pārdomās, ko un kā varēja labāk. «Apsēdos parkā upes krastā, no spriedzes asaras birst. Pēc dažām stundām man zvana telefons – Stīvens Leitons. Viņš klausuli nodeva komisijas vadītājam, kurš paziņoja, ka konkursu esmu izturējis.» Komponists neslēpj – pār viņu tobrīd gāzies milzīgs prieka vilnis. «Dzīvē pienāk brīži, kad ir jālec. Un es lēcu – stipendiju pieņēmu, un tas bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē.» Skrejceļš starptautiskajā apritē.

Kaut mazliet piebremzēt

Ērika darbus pasūta un klausās visā pasaulē. Taču koronavīrusa dēļ mazliet apstājies arī viņa darbs. Tiesa, ne radošums. Aprīlī Ērikam divas reizes vajadzēja būt Amerikā, maijā kā vieslektoram – Kanādā. Šie braucieni pandēmijas dēļ tika atcelti. Tāpat arī braucieni uz Šveici, Jaunzēlandi. «Paldies Dievam, pasūtījumi ir arī pandēmijas laikā – no Austrālijas, Amerikas, no Lietuvas. Kultūrkapitāla fonds atbalsta manu darbu, es komponēju jaunu baleta izrādi Meitene ar dažādu krāsu acīm.» Tas ir stāsts par zvaigžņu plejādēm, septiņām māsām. Katra no viņām mīl kaut ko uz zemes, bet cita citai nestāsta par to. Viena no māsām – ar dažādu krāsu acīm – uz zemes iemīlējusi kādu vīrieti. Tikai… Viņa ir mūžīga, bet viņš nē. Kad pārējās māsas uzzina, ka māsa mīl mirstīgo, tās viņu izsmej. Zvaigzne tik ļoti saskumst, aizvainojas, ka viņas gaisma kļūst bālāka un bālāka, kamēr zvaigzne sevi apsedz ar šķidrautu. Leģenda beidzas ar vārdiem – tieši tāpēc mēs redzam plejādi jeb Sietiņu, kurā sešas zvaigznes ir spožas, bet septītā – blāva.

Komponists prāto, ka šī leģenda spilgti sasaucas ar pasaulē notiekošo – pastāvēt par to, ko mīli, nebaidīties.

«Visa pasaule bija kā ratos iejūgts zirgs – bez atelpas. Tāpēc šis apstāšanās brīdis ir ļoti labs, slikti tikai, ka ir tik daudz upuru un ciešanu. Un vēl – kas notiks tālāk? Kad viss norimsies, vai apgriezienus atkal neuzņems rietumnieciskais pasaules iekārtojums? Gribas, lai viss notiek kā pirms koronavīrusa, tai pašā laikā – lai temps nav tik straujš. Lai valda kvalitāte, miers, nevis sasteigtība. Varbūt jādzīvo kā profesoriem Amerikā – viņiem katrs septītais ir sabata gads. Varbūt katram Eiropas iedzīvotājam mērķtiecīgi jākrāj nauda, lai vienu gadu ik pēc sešiem mierīgi varētu izdzīvot atpūšoties, tikai ar ietaupījumiem?»

Šobrīd Ēriks vada laiku kopā ar sievu un četriem bērniem un smejas – tētis ģimenē ir kā zibensnovedējs. Ja kas noticis – nav piena, maizes vai kas aizmirsts –, pie visa vainīgs tētis, un viņš šo lomu labprāt uzņemas. Vecākajai meitai Emīlijai ir jau divdesmit gadi, Elizabetei – septiņpadsmit, Mārtiņam četrpadsmit, bet mazajam Tomiņam pieci gadi. «Vienīgais, ko prasām no bērniem – jums ir jāizdara savs minimums. Tās ir labas atzīmes skolā. Neprasām, lai viņi pēcpusdienas pulciņos ir vislabākie dziedātāji un dejotāji vai šaha čempioni. Bet skolā gan atzīmēm jābūt no septiņi līdz desmit. Un darām to tikai tāpēc, ka redzam – viņi var.

Abi ar sievu esam piedzīvojuši problēmas vecāku attiecībās, tāpēc gribam, lai mūsu bērni no tā necieš. Bērniem vajadzīgi abi vecāki. Vīrietis ir pragmatiskāks, ne tik ekspansīvs, divreiz nomērīs, pirms griezīs. Bet tas mīļums, ko var dot mamma, maigums, skaistums – neviens to nevar aizstāt. Bērniem vajadzīgas abas šīs daļas. Lai kas notiktu, visu cenšamies pārrunāt, izrunāt. Un neizlikties, ka problēmu nav, jo rētas mūs padara par labākiem cilvēkiem,» uzskata komponists.

Viņam ir arī sava recepte, kā uzturēt attiecības. Runājot. «Par visu ir jārunā un jāieklausās otrā. Jāzina, kas otram ir svarīgs, un tas jārespektē.»

 

 

 

 

Projektu «Latviešu mūziķi pasaulē» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Latviešu mūziķi pasaulē» saturu atbild «Žurnāls Santa».

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+