• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, A/DA vējš, 1.54 m/s

    Pārsteidzošās Rīgas Doma ērģeles

    Mūzika
    Gunta Šenberga
    Gunta Šenberga
    25. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ērģeļu meistars Mikus Dzenītis milzīgā instrumenta iekšpusē
    Foto: Uldis Muzikants
    Ērģeļu meistars Mikus Dzenītis milzīgā instrumenta iekšpusē
    Lai cik bieži apmeklētu koncertus vai dievkalpojumus Rīgas Domā, izrādās, ka slavenās Doma ērģeles mēs tā arī nemaz neesam redzējuši. Jo tas, kas redzams altārim pretējā baznīcas galā virs ieejas, ir tikai ērģeļu prospekts jeb dekoratīvā fasāde. Bet pašas ērģeles – būve piecstāvu mājas augstumā – slēpjas dziļumā.

    Lai gan šīs nav pirmās Rīgas Doma ērģeles, arī to mūžs jau tuvojas otrā gadsimta pusei. Tās būvētas 19. gadsimta astoņdesmitajos gados. Līgums par ērģeļu būvi ar vācu firmu Walcker & Co noslēgts 1881. gadā, ērģeles uzbūvētas 1883. gadā un iesvētītas 1884. gadā.

    Iesvētīšanas brīdī Rīgas Doma ērģeles ar 124 reģistriem bija lielākās pasaulē. Un tās pārsteidz vēl arvien.

    Iespējams, ka mūsdienās, kad daudz ko mūsu vietā izdara datori, pat vēl vairāk nekā tapšanas brīdī. Cik ģeniāliem gan bija jābūt cilvēkiem, kuri spēja panākt, lai šī milzu mašīna gan viegli darbotos, gan skaisti skanētu.

    Ielūkoties instrumenta iekšējā pasaulē palīdz viens no Doma ērģeļu meistariem Mikus Dzenītis. Viņš Domā strādā jau vairāk nekā desmit gadu. «Es šeit ienācu ar milzīgu bijību, un tā ir saglabājusies vēl aizvien. Doma ērģeles nav ikdienišķs instruments, bet gan pasaules ērģeļu būves virsotne, kurai tu drīksti pieskarties un kalpot. Pieskarties šādam instrumentam – tas tiešām ir īpaši. Tā ir unikāla iespēja – šeit būt.

    Šis instruments ir unikāls tehnisks piemineklis. Ļoti gudri uztaisīts. Savulaik milzīgi Walcker firmas instrumenti bija gan Hamburgā un Frankfurtē, gan Ņujorkā un citur pasaulē. Šodien no tiem vairs nekas nav palicis pāri.

    Otra tāda instrumenta nav ne tikai Eiropā, bet vispār nekur pasaulē.

    Rīgas Doma ērģeles ir unikālas. Ikviens ārzemju ērģelnieks, kas šurp atbrauc, ir stāvā sajūsmā par tām. Turpretī mēs, vietējie, varbūt esam mazliet par daudz pieraduši, ka mums tās ir. Es domāju, ka ar šo unikālo instrumentu mēs lepojamies daudz par maz.»

    Arī fotogrāfs Uldis Muzikants, kurš jau piecus gadus bildē Domu visdažādākajās situācijās, atzīstas, ka, lai gan ērģeles ir redzējis no visām pusēm, tomēr vienā bildē parādīt to varenību pagaidām bijis nepaveicams uzdevums. Un diezin vai tas vispār ir paveicams. Jo nav nevienas tādas vietas, no kurienes ērģeles būtu redzamas kopumā. Arī mēģinot izstāstīt, kādas tad ērģeles ir, sajūties kā viens no tiem aklajiem, kas dabūja aptaustīt ziloni. Kādam tika kāja, kādam – snuķis, kādam – auss, vēl kādam – astīte. Katram gabaliņš no ziloņa. Bet vai tāds bija zilonis?

    Vareno ērģeļu neredzamā iekšējā pasaule ir ne tikai noslēpumu pilna, bet arī visai trausla. Arī tāpēc ērģelēm jātuvojas piesardzīgi – vienkārši, lai kaut ko nesalauztu.

    Unikāli meistari

    Par ērģeļu labsajūtu ikdienā rūpējas divi ērģeļu meistari – jau piesauktais Mikus Dzenītis un Viesturs Ilsums, kurš Domā strādā vēl ilgāk nekā Mikus. Latvijā nav speciālas vietas, kur mācītu ērģeļu meistarus, un arī pašu meistaru nav daudz, tikai dažas brigādes. Meistari mācās cits no cita, un cits citam palīdz. Mikus vispirms kļuvis par ērģelnieku. Sešpadsmit gadu vecumā iestājies Teoloģijas semināra Ērģeļu klasē, ko vadīja Juris Griņēvičs, un trīs gadus mācījies pie ērģelnieces Vitas Kalnciemas. Pēc tam Mikus vēl četrus gadus mācījies ērģeļu spēli Lutera akadēmijā, un divdesmit gadus bijis Slokas baznīcas ērģelnieks. Zināšanas papildinātas Vācijā, kur ir gan daudz vairāk ērģeļu, gan arī savas meistaru skolas.

    Ērģeļu meistaram jāprot un jādara daudz kas. No visnetīrākā apkopēja darba, līdz tehniskām zināšanām, kas ļauj izprast instrumenta uzbūvi, daudzveidīgām amatnieka prasmēm un tik smalkai lietai kā instrumenta skaņošana.

    Katrs ērģelnieks, kas šeit spēlējis, atstāj savas piezīmes Rīgas Doma ērģeļu uzraudzības žurnālā. Ieraksti dažnedažādās valodās ir varen aizraujoša lasāmviela. Lūk, daži piemēri.

    • Kauc! – Tas nozīmē, ka, izvelkot vienu reģistru, bet, nenospiežot nevienu taustiņu, tomēr kaut kas skan.
    • Pedālis neslēdzas. Tikko vēl bija. Ērģelnieks spēlē ne tikai ar rokām, bet arī ar kājām. Bet nu – ar kājām neskan.
    • Taustiņu priekšpuse nobridusies. Varētu notīrīt, ja būtu spirķiks paķēries līdzi. Citādi viss apbrīnojami tīri, nebūs pat profilaksē lāga ko darīt.
    • Laimīgu Jauno gadu! Jauns gads, jauna dzīve, bet principāls numur 9 tik skan un skan, toties Burdon 16 – neparko! Principal un Burdon ir reģistri.

    Ķeksītis pie katras piezīmes liecina, ka meistari defektu ir novērsuši.

    Ar tik lielu un sarežģītu instrumentu var gadīties viss kas, lai gan tas nepārtraukti tiek pieskatīts.

    Piemēram, pirms katra koncerta meistari novērtē ērģeļu skaņojumu. Lai gan iepriekšējo reizi ērģeles skaņotas pirms nedēļas un to tonis bija pilnīgi tīrs, var gadīties, ka tās atkal skan netīri. Jo ir kļuvis siltāks, gaiss arī baznīcā sasilis par diviem grādiem, un temperatūra, tāpat kā gaisa mitrums, ietekmē skaņu.

    Senāk esot gadījies pat tā, ka koncerta laikā meistars ar partitūru rokās sēž ērģelēs, un vajadzīgajā brīdī pieliek roku, lai ieskanētos īstā stabule. Jo sarežģītajā koka skaliņu mehānismā, kas šo rīkojumu no ērģelnieka rokām aiznes līdz stabulei, kaut kas ir salūzis…

    Unikālas balsis

    «Šis instruments ir skaists tieši ar to, ka meistars, kas to izgatavojis, bijis ar bagātu pieredzi. Stabules ir ļoti kvalitatīvi izgatavotas. Intonācijas ir fantastiskas, un stabuļu labskanība nostrādāta līdz perfekcijai. Tā ir augstākā māksla ērģeļbūvē,» stāsta Mikus. «Doma ērģeļu pamatbalsis ir ļoti niansētas. Tās it kā skan vienādā augstumā, bet atšķirīgā tembrā, un tā ir šī instrumenta bagātība: balsis, ar kurām ērģelnieks, kā mākslinieks ar krāsām, var veidot skaņu gleznas.»

    Doma ērģelēm ir 124 reģistri, un to kombināciju skaits – gandrīz bezgalīgs. Tās katrs ērģelnieks var izvēlēties pēc savas fantāzijas.

    Kas īsti ir reģistrs? Enciklopēdija saka: vienāda augstuma, bet dažāda tembra stabules. Varbūt varētu teikt arī – balsis vai noskaņas? Daļai reģistru ir orķestra instrumentu vārdi – flautas, obojas, vijoles. Bet ne tikai. Ērģelēm ir sava pamata balss – Principal –, ap kuru grupējas pārējās. Arī Vox Humana – reģistrs, kas saucas Cilvēka balss.

    Skaņdarbu īpaši Rīgas Doma ērģeļu atklāšanai komponēja pats Ferencs Lists. Tā kā viņa rīcībā bija ziņas par jauno ērģeļu iespējām, tad komponists sniedza norādījumus, kādi reģistri jāizmanto, jauno darbu izpildot.

    Klusuma pauze

    Ērģeļu meistaru uzdevums ir arī to uzkopšana jeb profilakse. Pilsētu instrumenti būtu jātīra reizi piecpadsmit vai vismaz divdesmit gados. Laukos, kur mazāk piesārņojuma un putekļu, var tīrīt retāk – reizi trīsdesmit gados. Taču Rīgas Doma ērģeles pēdējoreiz pamatīgi bija tīrītas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem – 1983. gadā. Taču mēs, vienkāršie klausītāji, pat nepamanījām, ka pēdējos desmit gadus nemaz nedzirdam tīru ērģeļu skaņu. Ko maitāja putekļi, to līdzsvaroja meistaru prasme, ērģeles skaņojot, un ērģelnieku prasme spēlējot.

    Ērģeļu stabules, kuras skaitā ir 6718, ir ļoti cilvēciskotas. Līdzīgi kā cilvēki, tās spēj runāt. Stabulēm ir mute – spraudziņa, pa kuru izplūst gaiss –, un mutei ir ne tikai augšlūpa un apakšlūpa, bet pat bārdiņa, kas piedalās skaņas veidošanā. Tāpat kā cilvēkiem, arī stabulēm ir kājas, ar kurām tās balstās uz vējlādes, no kuras ieplūst gaiss.

    Stabules ir izgatavotas gan no koka, gan metāla. Pārsvarā izmantots skuju koks, visvairāk priede. Savukārt metāls ir svina un alvas sakausējums dažādās proporcijās. Gadsimtu gaitā atzīts, ka tas ir vislabākais materiāls, lai veidotos skaista skaņa. Taču šis materiāls ir arī ļoti mīksts un viegli traumējams, tāpēc pret metāla stabulēm jāizturas īpaši saudzīgi. Pat no roku pieskārieniem uz tām paliek neglīti nospiedumi. Ja, ejot garām, stabulei nejauši piesitīsies kurpe, uzreiz paliks iespiedums. Un, ja stabules izņemtas no vietas, lai iztīrītu, tās nevar vienkārši nolikt horizontāli uz grīdas. Tā guļot, pašu svars stabuli saplacinās, un tā no apaļas kļūs ovāla un, protams, vairs labi neskanēs. Tāpēc stabules jātīra ļoti saudzīgi.

    Pašas lielākās Doma ērģeļu stabules ir milzīgas kā skursteņi – desmit metru garas, apmēram 70×40 centimetru platas – tur arī cilvēks varētu iespraukties. Bet iztīrīt tādas nav vienkārši, tāpēc to darīja ar spilvenu. Viens meistars no augšas ielika spilvenu un bīdīja to uz leju, otrs ar putekļu sūcēju gaidīja apakšā pie stabules mutes, kur spaiņiem vēlās laukā gadiem krājušies putekļi. Savukārt pašas mazākās stabulītes tīra ar smalkām otiņām. Bet tām, kas pa vidu, izmanto visvisādu kalibru tīrīšanas instrumentus, arī pudeļu un tualetes poda birstes.

    Baznīcās, kas nav tik pamatīgi būvētas kā Doms, ērģeļu stabulēs var atrast ne tikai putekļus, bet arī mirušus putniņus, sikspārņus un peles.

    Reiz tepat kādā Latvijas lauku baznīcā stabulē sev sūnu migu uzbūvējusi cauna – acīmredzot tā viņai šķitusi gana droša ala.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+