Par ko raudāja Bille? Dzejnieces un rakstnieces Vizmas Belševicas skaudrais liktenis

Leģendas
Anete Piņķe
Ieva
Ieva
6. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Vizma Belševica
Foto: no Vizmas Belševicas arhīva un grāmatas Ugāles pagasta stāsti
Vizma Belševica
Basas kājas zib pa Vārnu ielas bruģi. Un atkal jau mammucis sabrēc un nosauc par lēvuru un kraupi. Stāstu ciklu, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā, VIZMA BELŠEVICA rakstīja, atceroties savu bērnību. Nomales meitene izauga par talantīgu dzejnieci. Daudz ir rakstīts par Belševicas radošām un personīgām vētrām pilno dzīvi un viņas apbrīnojamo bezkompromisa stāju. Šis būs stāsts par bērnību – zemi, no kuras viņa nākusi. Un stāsts par Billes mammuci, papuci, mīļotanti un Anitu īstajā dzīvē.

Viņa sēdēja gultā ar cietu spilvenu aiz muguras, rakstāmdēlis klēpī. Istabas gaiss biezs no cigarešu dūmiem. Rakstāmmašīnas klaboņu un pirkstu dauzīšanu viņa necieta, tāpēc vienmēr rakstīja ar roku. Arī Bille tapa ar lodīšu pildspalvu. Kopš 1987. gada 5. februāra traģēdijas, kad mīklainos apstākļos, izkrītot pa Dubultu Rakstnieku nama devītā stāva logu, dzīvību zaudēja vecākais dēls, 28 gadus vecais dzejnieks Klāvs Elsbergs, viņa dzeju vairs nerakstīja: «Pēc Klāva nāves, man it kā nav vairs sirds, nav vairs sprieguma.»

Klāva bojāeju viņa uzskatīja par politisku slepkavību, un, kad gadu vēlāk krājumu Dzeltu laiks izvirzīja Valsts prēmijai, Belševica paziņoja: «Kamēr nav atrasti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.» Turpmāk galvenais projekts līdz mūža beigām viņai bija Bille.

Par spīti nomāktībai, slimībām viņa saņēmās un citu pēc cita uzrakstīja trīs stāstu ciklus par Sibillu Gūtmani. Vilšanos un asaru virkne, kā arī nesamākslotā bērna pasaules attēlošana Billi aiznes savrup no citiem latviešu autoru bērnības aprakstiem, kur cīruļi trallina un rasa vizuļo.

Belševica atzinusi, ka viņu kaitinājis mūsu rakstnieku bērnības atmiņu idilliskums, kas, viņasprāt, radies, jo cilvēkiem nav atmiņas.

«Es zinu, ka bērnība un jaunība ir ļoti traģisks laiks cilvēka dzīvē,» viņa teikusi, piemetinot, ka nekad negribētu atgriezties savā bērnībā.

Nomales stāsti

Svētdiena Grīziņkalnā. Pie Pērnavas un Vārnu ielas stūra apstājušās trīs mašīnas melniem logu stikliem, pie tām vīri skaidrojas. No stūra tirgotavas iznākusi pārdevēja, smēķē un no droša attāluma vēro ar, ko tas beigsies. Vārnu ielas abās pusēs pelēki, laika noskrambāti nami, kur par 21. gadsimtu liecina vienīgi grafiti ķēpājumi. No 6. numura vārtrūmes, par kuru Bille teikusi, ka tur allaž velk ledains caurvējš, iznāk vīrs, padusē iespiedis šņabja pudeli.

Kaut gan Gļeba Panteļejeva veid

Ar māti.
Ar māti.

otā skulptūra – Billes galviņa – rotā ielas nama fasādi, tomēr īstā Billes māja ir sētā. Tajā uz palodzes božas plušķains kaķis, pie durvīm nolikta sarkana balti punktota bundža ar uzrakstu Cukurs, kur samest izsmēķus. Kaķu smaka te sajaukusies ar piedeguša cukura smaržu no netālu esošās saldumu fabrikas Staburadze. Bet saule neiespīd gandrīz nekad. Un tās retās reizes, kad šaura gaismas svītriņa, izlauzusies pa spraugu blakusnamu sienās, sildīja kāpnes, Billei bija notikums.

Šai Vārnu ielas sētas mājā Vizma Belševica dzīvoja no trīs līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Uz šo adresi pēc vairākiem gadiem pienāks vēstule no Anglijas, kas ziņos par papuča nāvi. Uz šejieni dzejniece un rakstniece Belševica nāks mūža nogalē, kad strādās pie sava atmiņu stāstu cikla Bille. Un šeit, šai pašā vecajā koka mājā uzņemtas arī režisores Ināras Kolmanes spēlfilmas Bille epizodes.

«Ne man kas bijis, ne būs»

Pašās agrākajās atmiņās ir Valmieras iela. Pat ne iela, māja vai istaba, bet stāvas kāpnes šaurā, augstā dēļu būdā gar mājas ārpusi un asā smarža. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tā bijusi svaigi mazgātas grīdas un kaķu smaka kopā.

Vizma Belševica piedzima Rīgā 1931. gada 30. maijā. Ulmaņlaiku piena upes, kas tecēja ķīseļa krastos, viņu ģimenei, tāpat kā daudziem citiem grīziņkalniešiem, meta līkumu. Meitene staigāja no mammas vecajām pāršūtās kleitās. Ģimenei skaidras naudas nekad nebija, bet bija nīsta zila parādu burtnīciņa, ar kuru Billi sūtīja pēc maizes un kuru veikalnieks Bānītis, allaž viebdamies, satvēra kā beigtu peli.

Bet trūkums bija tikai pusbēda. Vēlāk Belševica teiks, ka viņai «pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna. Es ticēju.» Lēvurs, kraupis, ķēms, jēlnadzis no bērna – mīļvārdiņi, ko dāsni dalīja māte un vecāmāte. «Smuka tu neesi, bet dumja gan,» skanēja mammuča iecienīts joks. Meitene tika kritizēta, sunīta un iedunkāta, par to varam lasīt katrā grāmatas nodaļā. Smeldzīgi izskan atziņa: «Kas Billei, tas vienmēr ļoti neglīts.»

Šī mazvērtības apziņa ir pārmantota paaudzēs, un katra nākamā māte to centīgi nodevusi savai meitai.

Tieši vecāmāte – Belševicas mammas mamma – mazās Vizmas apziņā ietetovējusi: «Ne tev kas bijis, ne būs.» Spriedums, ko vecāmāte gan attiecinājusi uz sevi, gan veltījusi ikvienam, kas dalījies ar saviem sapņiem un nākotnes plāniem. Vēlāk Belševica atzinusi, ka skaista dzīve, skaisti cilvēki un mantas viņai patikuši, bet viņa to visu uzlūkojusi bez skaudības, vien ar estētisku baudu, jo tāpat vienmēr zinājusi: «Ne man kas bijis, ne būs.»

Šerps humors un lupatiņu kaudzes

Māte, kas grāmatā tiek saukta par mammuci, bija ļoti sarežģīta personība, un Belševica izteikusies, ka par viņu vajadzētu rakstīt atsevišķu romānu: «Viņa bija nomales māte. Tas, starp citu, bija arī tāds audzināšanas princips, ka bērnu sunīja nepārtraukti, labu vārdu neteica. Bille bija privileģēta meitene, viņu vismaz nesita.»

Paradoksāls cilvēks – par savu vecomāti saka Belševicas jaunākais dēls, dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs.

Kaut gan vēlāk intervijās rakstniece uzsvērusi, ka tā, kas grāmatā, nav viņas māte, bet gan Vera Gūtmane, tomēr abām ir daudz kopīga.

Vizmas māte Ieva Cīrule piedzima kalpu ģimenē 1910. gadā. Gaišā galva meitenei ļāva ar izcilību pabeigt Nītaures sešu klašu skolu – fakts, ar ko viņa turpmāk allaž lepojās. Vēlāk Rīgā bijusi mācekle pie smalkas modistes, taču no karjeras sapņiem palikušas pāri vien samta un tilla lupatiņas. Jo, gluži tāpat kā Billes mammucis, nav varējusi «būt cilvēkos.»

«Šerpa. Bērnam jau viss, kas notiek ar viņu, šķiet normāli, viņš to pieņem. Bet, ar laika distanci atceroties, tomēr liekas – baigi īpatnējā vecenīte,» savu vecomāti raksturo Jānis Elsbergs. Ar diezgan šerpu humoru, pēc vārda nav bijis kabatā jāmeklē. Vecāmātei bijis grāmatu komplektiņš, kuras viņa katru gadu pārlasījusi: Šveiks, 12 krēsli, Brāļi Karamazovi. Un šujmašīna, kas izmantota drēbju remontiem un pāršūšanai. «Viņa bija trūcīgo ļaužu šuvēja. Tās lupatiņu kaudzes arī atceros,» stāsta Jānis.

Padomju laikos īsi pastrādājusi par apkopēju un vēl šur tur, bet algotu darbu tā arī nekad nav strādājusi. Vēlāk auklējusi Klāvu. Groša, Gro – tā savu vecomāti sauca Klāvs un Jānis. Klāvam Groša bijusi ļoti nozīmīgs un tuvs cilvēks, un savu meitu viņš nosaucis par godu tieši vecaimātei. Laiks, kas ar vecomāti pavadīts viņas Lucavsalas dārziņā, vēlāk Klāvu iedvesmojis dzejoļu ciklam.

Dārziņā izaudzēto viņa vedusi uz Matīsa tirgu, kur šeptējusies un andelējusies ka prieks. «Asteres un gladiolas pirmajā septembrī – pļaujas laikā, pie bijušā gaļas paviljona, kur gar sienu bija puķu rinda,» atceras Jānis. No citām tirgus sievām viņa nesusi mājās stāstus. Sēņu vecene Dullā Paulīne un kapu puķu zagle Burbeķīša Belševicas krājumā Nelaime mājās nākušas tieši no mātes tirgus stāstiem. Tā kā Belševicas māte nekur oficiāli nebija strādājusi, arī pensijas viņai līdz 80 gadu vecumam nebija, un meita, sākot no arodskolas stipendijas laika, viņu ir lielā mērā uzturējusi.

Nespēju «būt cilvēkos» no mammas mantojusi arī Belševica. «Es nevaru savu nervu dēļ strādāt kantoros un iestādēs, nespēju būt kopā ar cilvēkiem, vismaz ne ilgstoši. Man nekas cits neatlika, jo nekam citam nederu,» viņa vēlāk pamatoja savas profesijas – tulkotāja – izvēli. Kaut gan strādāja Belševica nemitīgi, vienīgais štata darbs bija divi īsi periodi avīzes Pionieris redakcijā.

Pati Belševica vēlāk teikusi, ka Billes pirmizdevumam Amerika un trimdas latviešu auditorija izvēlēta finansiālu apsvērumu dēļ, jo tur solīts tūkstoš dolāru liels honorārs uz rokas, ko Latvijas apgādi ne tuvu nevarēja piedāvāt. Jānim Elsbergam ir otra versija – Belševica baidījusies, ka grāmatu izlasīs viņas māte, kas tajā portretēta izteikti skarba. Tomēr pēc trim gadiem, kad grāmata izdota Latvijā, māte Billi izlasījusi un… vienīgi noburkšķējusi, ka daži fakti nav akurāt precīzi. Tad rakstniecei nācies mātei skaidrot, ka tas tomēr nav gluži dokumentāls darbs.

Nolādētās Gūtmaņu asinis

Papucis Billei bija mīļais un labais. Mammucis allaž brēca un apsaukāja, bet papucis mierināja, ar savu lielo, silto roku sabužināja galvu un reiz pat iedeva divus latus, lai meitēns kārtīgi uzdzīvo. Grāmatā Žanis Gūtmanis, dzīvē Jānis Belševics (1907–1959) bija ātras dabas neveiksminieks. Pēc tam, kad paputēja viņa konditorejas bizness, viņš strādājis gadījuma darbus. Ziema vai vasara – ar trīsriteni, kam piestiprināts grozs, izvadāja restorāniem vīnus. Un tur nedeva dzeramnaudu, bet dzeramo – katrā vietā pa mēriņam. Kad piedzērās, varēja arī sakauties. Un, kad mammucis pārlieku bruka virsū, tika arī viņai.

Vizmas Belševicas tēvs - Jānis Belševics
Vizmas Belševicas tēvs - Jānis Belševics

Sākoties karam, Jānis Belševics 1941. gadā iestājās vācu dienestā. Jau pirmās grāmatas pirmajās lappusēs mammucis Billi lamā par «nolādētajām Gūtmaņu asinīm», bet, kad papucis pārnāk mājās frencī, kam uz atloka asins traips piecu santīmu lielumā, Billei jādomā vai šoreiz tās ir sakaušanās asinis. Vai arī TĀS asinis?

1944. gadā Jānis Belševics tika nosūtīts uz fronti, ievainots Kurzemes katlā un nokļuva Vācijas kara hospitāli. Pēc tam nonāca Anglijā, kur strādāja par ogļraci, iestājās Daugavas vanagos, bet 52 gadu vecumā no ogļu putekļiem nomira – viņu pieveica vēzis.

Laikā, kad tapa triloģijas otrā grāmata Bille un karš, Belševica dienasgrāmatā ierakstīja: «Strādāju pie grāmatas un baidos. (..) Jāatklāj tēvs. Tam sekos rakņāšanās, no kuras man bail, jo pasaulē ar vulfsonveidīgajiem panākts, ka latviešus uzskata vairs tikai par vienīgajiem kara noziedzniekiem. Un es – pavisam noteikti noziedznieka meita.»

Kaut gan Jānis Belševics apglabāts Anglijā, Dērbijā, viņa vārds tika iegravēts līdzās meitas un sievas vārdam piemineklī, kas uzstādīts ģimenes atdusas vietā Raiņa kapos. Taču jau pāris nedēļu pēc tā uzstādīšanas tēlnieks Vilnis Titāns saņēma rakstnieces vīra Zigurda Elsberga lūgumu Jāņa Belševica vārdu no pieminekļa izkalt – Vizmas tuvinieki jau pēc viņas nāves Andrieva Ezergaiļa grāmatā par holokaustu atrada Jāņa Belševica vārdu Arāja komandas sarakstā. Tātad rakstnieces aizdomas un nojautas par savu tēvu bija apstiprinājušās.

Konkrētu pieradījumu un liecību tam, ka viņš bija kara noziedznieks, gan nav izdevies atrast, tomēr, lai neaptumšotu sievas piemiņu, Zigurds Elsbergs nolēma Jāņa Belševica vārdu no ģimenes kapakmens izdzēst.

Balta mājiņa un baltas vistiņas

«Kad bērnībā draudzenes sapņoja kļūt par aktrisēm vai vismaz par skolotājām, es sapņoju apprecēties ar jaunu saimnieku laukos, kam būtu tāda neliela mājiņa, balta, un viņam pašam būtu gaiši mati un zilas acis, liela auguma, un mums būtu daudz, daudz bērnu − visi ar baltām galviņām. Un baltas vistiņas būtu. Padomju iekārta atņēma man tādu iespēju. Nebija vairs to jauno saimnieku. Nu, un tad man nekas cits neatlika,» tā jokojoties Belševica vēlāk skaidrojusi, kāpēc kļuva par dzejnieci.

Savu pirmo dzejoli drukātiem burtiem uzrakstījusi, uz palodzes sēdēdama, – par to, ka vecāki negrib pārcelties uz laukiem un viņai jādzīvo trokšņainā pilsētā.

Vēlāk izteikusies, ka Rīgā vien pārziemojusi un par savām īstajām mājām būtu uzskatījusi mīļotantes laukus, uz kurieni meiteni sūtīja pa vasarām, bet, tā kā tēva māsa Anna bija rentniece, viņas dzīves vieta visu laiku mainījās. Dažās intervijās Belševica pat teikusi, ka viņu audzinājusi tante laukos, jo vecāki bija nabadzīgi un mamma daudz slimoja.

Anna Klievena ir romāna mīļotantes prototips. Audēja, kuras skaistās un izturīgās segas un villaines atceras arī Belševicas dēls Jānis Elsbergs. Arī no mīļotantes varēja dabūt brāzienu un pat rīkstes, taču tas bija pavisam citādi nekā ar mamuci. Kad daudzus gadus vēlāk pēc mīļotantes bērēm Belševica gribēja vēlreiz redzēt bērnības vietas, viņu sagaidīja postaža – pārpurvoti meži, nopostītas mājas, pie vecā bērza pienaglotas zilas vēstuļu kastes.

Māsa Anita?

Kur mīļotante, tur arī Anita. Grāmatā nekur gan nav pateikts, ka Anita, dzīvē Zenta, ir mīļotantes un onkulīša meita, bet tas tāpat šķiet skaidrs. Ar Zentu saistās vēl viens mīklains rakstnieces biogrāfijas fakts. «Tā ir mūsu famīlijas lielākā mistika, ko bērnībā es uztvēru kā pašsaprotamu, bet tagad man tas galīgi neliekas pašsaprotami,» stāsta Jānis Elsbergs, atklājot, ka Zenta nebija vis Vizmas Belševicas māsīca, bet gan jaunākā māsa.

Vizma ar māsu Zentu jeb Bille un Anita

«Stāsts it kā šāds – trūcīgajā ģimenē nav varējuši divus bērnus pavilkt, tāpēc otru atdevuši uz laukiem tēva māsai, kurai pašai bērnu nebija. Bērnībā viņas bija tuvas, bet vēlāk bija ļoti maz kontaktu, paretam kāda vēstule. Atceros kādā vēstulē šādas rindas: «Cik labi, ka tu grāmatu atsūtīji, neesam jau gadus divdesmit tikušās,» stāsta Elsbergs.

Kad Zenta astoņdesmito gadu vidū nomirusi, Vizma nav varējusi tikt uz viņas bērēm, izveidojies kāds pārpratums, un kontakti ar radiem pārtrūkuši pavisam.

Vizmai bija arī brālis Kārlis, grāmatā – Jēkaupiņš. «Ja Jugla būtu jūra, tad jūrmala būtu ļoti tuvu,» sava brālīša izteicienu Vizma piefiksējusi 1948. gada dienasgrāmatā, kad viņai ir 17, bet viņam – seši. «Baigi interesants tips bija,» atceras Jānis Elsbergs. Kaut arī Kārlis pabeidzis tikai pamatskolu un vēlāk strādājis dažādus vienkāršus darbus rūpnīcās, interešu loks viņam bijis ļoti plašs. Padomju laiku populārzinātniskajos žurnālos aizpildījis rubrikas, kur savākti dažādi fakti par zinātni un ģeogrāfiju, atmodas laikā strādājis par žurnālistu Rīgas Balsī. Kad Kārlis izsities par ceha dispečeru un meistaru Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, Klāvs pat kādu brīdi pie viņa strādājis, un dzejolis Valsis ceha dispečeram veltīts mātes brālim, kas jaunā dzejnieka dzīvē bija svarīgs cilvēks.

Skaistā jaunība

Belševica teikusi, ka viņas bērnība beidzās 1940. gadā, kad Rīgā ienāca padomju tanki. Viņa tobrīd bija deviņus gadus veca. Šajā brīdī sākas cikla otrā grāmata – Bille un karš (izdota arī ar nosaukumu Bille dzīvo tālāk), pie kuras rakstniece strādājusi atkārtoti, jo pirmo variantu viņa iznīcināja.

«Ir ārkārtīgi grūti uzrakstīt par divkāršās okupācijas periodu, kur man kā mazam bērnam ir jānoskatās, kā uz ielas nosit cilvēku, un kur vajadzēja staigāt garām līķu kaudzēm.»

Jau skolas solā viņa rakstījusi rīmētas paskvilas par skolotājiem, vēlāk 7. klasē liriskus dzejoļus, kad pamanījusi kāda zēna zilās acis. Kad Vizma savus personīgām emocijām pilnos dzejoļus aiznesusi uz Pionieru pils Literatūras pulciņu, tā vadītājs Valdis Lukss tos izbrāķējis gan formas, gan satura ziņā. «Es biju ļoti ticīgs bērns − jau uz nākamo reizi apguvu rakstīšanu saistītos pantos un atskaņās.»

Trūkuma dēļ nācās pamest mācības Rīgas 7. vidusskolā, un Vizma iestājas poligrāfijas arodskolā – tuvāk grāmatām. Meitene arodskolas šinelī – viņa vēlāk teiks, ka uz rakstnieku aprindām noteikti atstājusi interesantu iespaidu. Belševicas pirmais publicētais dzejolis Zemes atmoda iespiests laikrakstā Padomju Jaunatne 1947. gada 30. aprīlī. Tajā pašā gadā viņa iestājās komjaunatnē. «Tā nolēmu, redzot, ko izdarījuši vācieši. Es tajā laikā vēl biju bērns, un bērniem liekas, ka beigās labais vienmēr uzvar ļauno. Un vācieši man tolaik bija nepārprotami melnais spēks, un krievi – baltais. Tā nu es kļuvu par pārliecinātu komjaunieti un rakstīju tādus dzejoļus, kā vajadzēja. Beigās mana ticība sabruka, kad uzzināju, ka tā vara nav gluži balta.»

1950. gadā viņa jau ir apprecējusies ar kādu Ļeņingradas virsnieku, kara žurnālistu, bet pēc trīs gadiem izšķīrusies. Vēl pēc tam – iestājusies Literatūras institūtā Maskavā, 1955. gadā iznāk viņas pirmais krājums Visu ziemu šogad pavasaris. No Maskavas atbrauc jau cita dzejniece Belševica. Viņas personība, asais, dzīvais prāts, bezkompromisu nostāja viņu padara par kulta personību, un 60. gados leģendāras kļūst Vizmas ceturtdienas jeb Pegaza salons viņas mazītiņajā Gorkija ielas dzīvoklītī, kur gaisā peldēja cigarešu dūmi, skanēja dzeja un līdz rīta gaismai tika spēlētas kārtis. Vēl nāks leģendārā runa Rakstnieku savienības kongresā, čekas veiktās kratīšanas, publicēšanās aizliegums.

Vasaras ar vecomāti

80. gados Belševica jau bija sākusi atgūties no drukas aizlieguma. 1981. gadā Latvijā tika svinēta viņas 50 gadu jubileja, un Raimonda Paula dziesma ar Belševicas vārdiem Kamolā tinēja Imanta Skrastiņa izpildījumā kļuva par hitu. Belševica nopirka māju Piebalgā, Lejas Kliģēnus, un varētu šķist, ka īstenojies sapnis par mājiņu laukos ar baltajām vistiņām. Taču viņa pati to skarbi noraidījusi, sakot, ka īpašumu iegādājusies bailēs no ekonomiskās katastrofas, ko radīs Padomju Savienības sabrukums. Tāpēc vajadzīgs kakts laukos ar gabaliņu zemes, kur iestādīt kādu kartupeli, nevis tādēļ, lai «tur varētu skaisti un bajāriski dzīvot».

Te, Lejas Kliģēnos, tapa Bille. Te pa vasaru kopā ar vecomāti dzīvojās arī Klāva bērni – Matīss un Ieva. «Mazbērni man nevarēs pārmest kā Kristofers Robins, kurš līdz mūža galam bija sašutis, ka viņš ir tikai grāmatas materiāls. Tad, kad viņš bija bērns, par viņu nelikās ne zinis, bet vēlāk uzrakstīja grāmatu,» Belševica teikusi. Viņas vārdus apstiprina arī mazmeita tulkotāja Ieva Elsberga. Viņa atceras vecomāti, nevis rakstnieci Vizmu Belševicu. Vecomāti, kas lielāko daļu pavadījusi pie plīts, ievērodama savu principu, ka ģimenei jābūt labi pabarotai, un kas rūpējās par to, lai tiktu ievērots kārtīgs dienas režīms.

Reiz viņa izvārījusi rabarberu zupu – nevis to variantu, kas aprakstīts stāstā par skopo radinieci Pie bagātās tantes, bet gan gardo zupu, ko Billei gatavoja mīļotante.

«Viņa to darīja pēc atmiņas. Bija ļoti garšīgi. Esmu pēc tam domājusi, kā to gatavo, jo Billē proporcijas nav aprakstītas, bet neviens mūsu ģimenē recepti vairs nezina,» stāsta Ieva. Vecāmāte mazbērniem lasīja priekšā gan nodaļas no tobrīd topošās Billes, gan pašas tulkotos Kiplinga Blēņu stāstus maziem bērniem un pašas sarakstīto Zem zilās debesu bļodas. Un vēl – iemācīja Ievai un Matīsam spēlēt zoli. Nekad bērni nav raidīti prom, aizbildinoties, ka jāstrādā. Un tikai vēlāk Ieva sapratusi, ka tas, ka vecāmāte mēdza aizsūtīt mazbērnus uz vairākus kilometrus tālo Inešu veikalu, bijis ar nolūku izbrīvēt kādu brītiņu rakstīšanai.

Noslēgums

Trešās grāmatas – Billes skaistā jaunība – rakstīšanu ietekmēja mikroinsults. Ar divām pirmajām viņa bija apmierināta, bet par šo izteicās, ka katram rakstniekam ir tiesības mūžā uzrakstīt vienu vāju grāmatu. «Nu nav jau grāmata vāja, bet mazliet pārlūst uz pusēm. Viņa bija salīgusi ar izdevniecību, bet 1999. gadā, kad jau termiņš dega, piedzīvoja mikroinsultu, par kuru uzzināja tikai pēc gada, kad pārcieta lielo insultu. Viņa bija ļoti savārgusi, ļoti švakā formā, un tikai pēdējiem spēkiem grāmatu aizdabūja līdz galam. Otrajam izdevumam kopā gājām cauri, mēģinājām mazliet pielabot,» atceras dēls Jānis.

Kopš Billes pēdējam teikumam bija pielikts punkts, Belševica vairs nerakstīja.

Pēc insulta viņa devās uz rehabilitācijas klīniku, taču pēc atgriešanās nepildīja ārstu uzdevumus – nevingroja, nemasējās. Viņa sēdēja mājās, dzēra džinu ar toniku, sekoja notikumiem pasaulē, pārdzīvoja. 2005. gada 6. augustā, lasot grāmatu par Staļina laika deportācijām, lai precizētu faktus, no plaukta saviem spēkiem izcēla trīs latviešu padomju enciklopēdijas ķieģeļus. Viņas pēdējie vārdi bijuši: «Laikam vajadzēs mirīt nost.»

Pati rakstniece dienasgrāmatā atzinusi, ka viņas atmiņas īpatnība ir atcerēties tikai melno, «jo nav taču tā, ka manā dzīvē nav bijis gaišu mirkļu. Tikai tos es neatceros. Nodzēsušies». Un, lai arī Billē patiešām nav gandrīz neviena stāsta, kurā nebūtu tumšu krāsu, daudzi šodienas lasītāji, kas paši nav piedzīvojuši viņas aprakstīto laiku, tomēr spējuši izveidot ciešu saikni ar mazo Billi. Ar bērna pasauli, kas vienmēr mazliet būs vientuļa sala.

Raksta tapšanā izmantoti par Vizmu Belševicu publicētie raksti un intervijas. Paldies par atsaucību dēlam Jānim Elsbergam.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+