Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Divirbuļu vilkābele (Crataegus laevigata (Poir.) DC.) ir liels krūms vai zems, līdz 8 metriem augsts koks, kam raksturīgas sīkas, 1,5–3 centimetrus garas, sekli daivainas lapas, īsi 1–1,5 cm gari ērkšķi. Galvenā pazīme, kas to labi atšķir no citām Latvijas savvaļas vilkābelēm – divi irbuļi ziedā, turklāt šo pazīmi var redzēt arī augļu laikā, līdz ar to arī divas nevis viena sēklas nelielajā ābolā jeb precīzāk – ābolveida kaulenī.
LDB zinātniskais sekretārs Pēteris Evarts-Bunders stāsta, ka vilkābeles Latvijā pētījis izcilais latviešu dendrologs Raimonds Cinovskis (1930–1998), kurš par šo ģinti sarakstījis monogrāfiju Baltijas vilkābeles.
«Šī gada koks – divirbuļu vilkābele – tiek veltīts slavenā latviešu dendrologa Cinovska piemiņai un godinot viņu 90.dzimšanas dienā. Gribam īpaši uzsvērt arī faktu, ka Cinovskis bija vairāku Latvijā pazīstamu mūsdienu paaudzes dendrologu un LDB biedru skolotājs un idejiskais iedvesmotājs,» sacīja Evarts-Bunders.
Šī Latvijā retā un aizsargājamā suga, kas ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas otrajā kategorijā, ir ar gana interesantu izpētes vēsturi. Senākā literatūrā parasti tika lietos sugas vecais, Linneja dotais epitets C. oxyacantha, ko vēlāk noraidīja kā neprecīzu un pārprotamu, jo Linnejs ar šo nosaukumu saprata arī citas vilkābeles, tai skaitā plaši izplatīto vienirbuļa vilkābeli C. monogyna un abu šo sugu hibrīdu – vidējo vilkābeli Crataegus x media.
Divirbuļu vilkābele Latvijā savvaļā sastopama ļoti nelielā teritorijā Vērgales apkaimē.
Sugai raksturīgās augtenes tiešā veidā ir saistītas ar Baltijas ledusezera stāvkrastu – krūmainām, kaļķainām nogāzēm. Latvijā suga sasniedz sava izplatības areala ziemeļu robežu. Citviet Eiropā sugas izplatība ir ļoti plaša – no Spānijas un Britu salām līdz Čehijai un Ungārijai. Daudzviet šo vilkābeli uzskata arī par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo sugu.
Dekoratīvaja dārzkopībā plaši izmanto galvenokārt šīs sugas dekoratīvās šķirnes – 'Paul’s Scarlet’, 'Rosea’ un citas, pamatsuga kultūrā sastopama reti.
Tajā pašā laikā saistībā ar divirbuļu vilkābeli, kā arī ar vilkābeļu ģinti kopumā joprojām ir vairākas neskaidrības. Vilkābeles ir plaša un sarežģīta Ziemeļu puslodē izplatīta kokaugu ģints, kurā izdala vairākus simtus grūti atšķiramu un savstarpēji hibridizējošu sugu. Problemātiku uzskatāmi parāda fakts, ka Latvijā un pat Baltijā nav īstas skaidrības par šeit sastopamo sugu skaitu, sugu morfoloģiskajām robežām un to floristisko statusu, stāsta Evarts-Bunders.
Viņš skaidro, ka šai Latvijā retajai kokaugu sugai joprojām nav pilnīgi skaidrs floristiskais statuss, vai tā ir vietēja suga vai varbūt tomēr cilvēku ievests un kultivēts arheofīts. Vairākas citas līdzīgos biotopos Rietumlatvijā sastopamās kokaugu sugas (Zviedrijas pīlādzis, klintāju pīlādzis) tiek uzskatītas par vikingu laiku arheofītiem – cilvēka sen ievestām svešzemju sugām. Vai tas tā ir arī šajā gadījumā? Ja arī suga ir Latvijas savvaļas floras elements, vairākus desmitus gadu nav vērtēts sugas populācijas lielums un vitalitāte, apdraudošie faktori, nav zināma populācijas dinamika apsaimniekošanas režīma, klimata un citu faktoru ietekmē.
Zināmās sugas atradnes ir ar nepietiekamu aizsardzības režīmu – tās nav iekļautas nevienā īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā, to nesargā arī Ministru kabineta noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
LDB gada koku izraugās no 2001.gada, kad gada koka godā bijā parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia L). Pērn gada koks bija Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L).
LDB aicina ziņot par divirbuļu vilkābeles savvaļas un kultivētajām atradnēm portālā Dabasdati.lv vai rakstot uz e-pastu [email protected].
