Paldies savedējam — internetam! Spēkavīra Aleksandra Radzeviča un Larisas mīlestības stāsts

Intervija
Agnese Meiere
18. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Aktieris un spēkavīrs ar nestandarta augumu ALEKSANDRS RADZEVIČS un viņa dzīvesbiedre pirmsskolas skolotāja LARISA iepazinās internetā, vietnē oho.lv. Aleksandrs remdēja bēdas pēc šķiršanās no draudzenes, savukārt Larisa portālā savu bildi bija ielikusi joka pēc, kopā ar draudzeni īsinot laiku. Pārvarot dažādus pašu un dzīves radītus šķēršļus, abi kopā ir jau vienpadsmit gadu.

It kā pa jokam…

Aleksandrs neslēpj – viņš sapņojis par stabilām attiecībām, taču nav uzdrošinājies cerēt, ka tās izdosies izveidot jau tik drīz: «Prātoju – gan jau ar kādu sievieti saiešu kopā, taču tad būšu jau krietni gados, kad izskatam vairs nav lielas nozīmes. Biju izdomājis – satiksimies divi tādi vecīši, lai mūža nogalē ir, ar ko parunāt.» Taču viss noticis pavisam citādi.

«Ar Larisu satikāmies iepazīšanās portālā. Man tikko bija beigušās vienas attiecības, iegāju paskatīties, kas notiek internetā. Apsveicu svētkos daudzus portāla lietotājus – kādai bija dzimšanas, kādai vārda diena. Viena no jubilārēm izrādījās Larisa, kurai todien bija dzimšanas diena. Viņa pateica paldies, tā sākās mūsu saruna. Saruna, kas turpinās līdz pat šim brīdim,» ar smaidu stāsta Aleksandrs. Tikko iepazītajā sievietē Aleksandru uzrunājusi sirsnība un starp rindiņām lasāmā inteliģence.

«Iepriekš man attiecībās visādi gājis – raibi un daudz, bet te intuīcija pateica priekšā, ka drīkstu uzticēties.»

Larisa pēc vīra bojāejas divpadsmit gadu viena audzināja savus bērnus – dēlu Aivaru un meitu Agnesi. Viņa neslēpj – bija piekususi no lielās atbildības, kas visu laiku jāuzņemas vienai. «Tomēr internetā es attiecības nemeklēju, vienkārši ar draudzeni jokojot nofotografējāmies un ielikām savas bildes, tas arī viss.

Arī uzsākot saraksti ar Aleksandru, neloloju nekādas tālejošas domas – vienkārši patika parunāties, izbaudīt uzmanību,» atceras Larisa. Viņu uzrunājusi Aleksandra sirsnība, neviltotā interese. «Aleksandrs man nemaz neļāva attapties – vasarā strādāju ziedu veikalā tepat, Penkulē, un kādā dienā pēkšņi viņš stāvēja manā priekšā ar konfekšu kasti. Viņš bija ne tikai uzmanīgs – ikreiz atnesa kādu ziedu, mazu dāvaniņu –, bet arī ļoti neatlaidīgs. Man tas ļoti patika!» smaidot atzīst Larisa.

«Viņš te ir lieks…»

Abi iepazinušies 2008. gada jūnijā, bet nākamā gada 7. martā jau svinējuši kāzas. Mazpilsētā šī savienība, protams, bijusi sensācija – gluži kā vulkāna izvirdums. Cilvēks ar nestandarta augumu, turklāt visā Latvijā labi zināms no izrādēm, filmām un televīzijas pārraidēm! Daži interesi izrādījuši atklāti, citi lūrējuši ap stūri.

«Bet es pat lāgā nezināju, kas viņš ir. Domāju, droši vien kāds pasniedzējs,» smejas Larisa. Nu jau pie sabiedrības uzmanības sen pierasts, un ne vienam, ne otram vairs nešķiet svarīgi ziņkārīgie skatieni un piezīmes. Kā uzsver Larisa, Aleksandra nestandarta augumu viņai nekad nav uzskatījusi par problēmu – cilvēki taču ir dažādi. Daudz svarīgākas šķitušas vīrieša rakstura īpašības, nevis fiziskie dotumi.

Turklāt Aleksandrs taču ir spēkavīrs, kuram nav nekā neiespējama.

Vārda tiešā nozīmē – viņš māk pacelt, uzcelt, uztaisīt, salabot visu, kas nepieciešams. Starp citu, arī ģimenes lauku māja tiek celta paša spēkiem.

Radzeviči neslēpj – kopdzīves sākums nav bijis viegls. Pirmkārt, katram bijusi sava dzīve un savi paradumi, to salāgošanai bija vajadzīgs laiks. Otrkārt, lielu pacietību prasījusi Aleksandra un Larisas bērnu, tobrīd pusaudžu, sarašana. «Ilgu laiku bijām dzīvojuši trijatā, un nu ģimenē ienāca svešs cilvēks – bērni uzskatīja, ka Aleksandrs ir lieks,» atceras Larisa. Aleksandrā par piedzīvoto rūgtuma nav, viss sen piedots un aizmirsts. «Ar laiku viss sakārtojās, bērni pieauga, un nu ir trīs laimīgas ģimenes.»

Egoisms jādala uz trijiem

Šobrīd Aleksandra un Larisas dzīves centrs un jēga ir abu dēls, desmitgadīgais Aleksis. Puisēns ar gaišiem matiem, lielām zilganpelēkām acīm un savu skaidru izpratni par pasaules kārtību un notikumu gaitu. Viņš ieinteresēti klausās mūsu sarunā un brīžam tajā arī iesaistās, precizējot detaļas. «Tēti! Tā nebija, kā tu saki, īstenībā bija tā…»

Runājot par Aleksi vai pat tikai skatoties uz viņu, Aleksandrs iemirdzas kā tāda lampiņa. Tik liela ir viņa mīlestība pret dēlu. Dažbrīd Aleksandrs nemanāmi cenšas noslaucīt asaras, kas sariešas acīs. «Atmiņas, atmiņas…» it kā atvainodamies nosaka Aleksandrs.

Kad Aleksam bija trīs mēneši, viņš pēkšņi vairs nav spējis paelpot.

Larisu izbīlis un izmisums gluži vai paralizējis, viņa ātrumā nav attapusi, ko darīt. Saukusi Aleksandru. «Par laimi, tobrīd biju mājās. Ieraugot, ka dēls neelpo, tūlīt veicu mākslīgo elpināšanu – rīkojos instinktīvi, elpināšanu biju apguvis tikai mazliet, autovadītāju kursos. Kad vērsāmies pēc palīdzības pie ārsta, atklājās, ka dēlam ir veselības problēmas, kuru dēļ nepieciešama operācija. To veica, dēlu ārstēja, taču lēkmes pa īstam beidzās tikai tad, kad no sirds pievērsāmies Dievam, sākām apmeklēt baznīcu,» stāsta Aleksandrs.

Jā, arī Aleksis ir nestandarta auguma, un reizēm tas viņam sagādā raizes. Arī viņa vecākiem – sabiedrības attieksmes dēļ. Tomēr zēnā jaušama pārliecība un drošības sajūta, ko acīmredzami sniedz abu vecāku bezgalīgā mīlestība. Aleksis gan spēlē flautu, gan piedalās amatieru teātra izrādēs. «Dēls – tās ir ne tikai citas dzīves izjūtas, bet arī prioritātes. Iepriekš varēju atļauties būt liels egoists, tagad jādomā vēl par diviem,» uzsver Aleksandrs.

Vai atliek laika arī romantikai? Larisa mazliet kautrīgi atbild, ka tās viņai netrūkstot. Aleksandrs māk izrādīt uzmanību – te pasniedz ziedus, te uzklāj īpašu vakariņu galdu. Katru gadu ģimene dodas kādā ceļojumā – uz Angliju, Zviedriju, Lietuvu. Romantiska ir arī būšana topošajās lauku mājās, tur tiekot pavadītas visas vasaras.

«Vasarā mums ir savi rituāli – ceļamies agri, basām kājām izskraidām pa rasas pielietu āboliņu. Tad strādājam dārzā vai siltumnīcā, pēc tam pusdienas un pelde. Savukārt vakarā kurinām ugunskuru, sildām lielā vannā ūdeni un pie ugunskura mazgājamies. Bet vēlāk ar lukturīšiem rokās ejam skatīties sikspārņus. Vai var būt vēl kas romantiskāks!» sapņaini saka Larisa.

Kopā svinēti Ziemassvētki mežā uz celmiem, rīkota vilciena ekskursija uz zivju paviljonu Rīgā un bijuši vēl neskaitāmi citi kopīgi pasākumi. «Pēc iespējas vairāk būt kopā, un nezaudēt cieņu vienam pret otru – tas ir galvenais,» piebilst Aleksandrs.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs