Padomju laika zvaigzne Anne Veski: Kad viņš iesita pirmo reizi, man vajadzēja saprast, ka tā būs vienmēr

Zvaigznes stāsts
Sandra Eglīte
19. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock un publicitātes materiāli
Kaimiņu zvaigzne popularitātes virsotnes ANNE VESKI sasniedza padomju laikā, kad blondā, zilacainā igauniete pelēkajos televīzijas raidījumos un koncertos atgādināja, ka pastāv arī citāda dzīve.

Anne Veski joprojām dzied. Un ne tikai Igaunijā, bet, ja aicina, pat tik tālajā Austrālijā. Savus gadus, un tie dziedātājai ir vairāk par sešdesmit, viņa pieņem ar pašcieņu. Igauniete necenšas izskatīties mūžam jauna. Intervijās un sarunu šovos Anne joko arī par sevi un neslēpj, ka daudz ko pārvērtējusi. Viņa atstāj par sevi pārliecinātas un ar dzīvi apmierinātas sievietes iespaidu.

Mazpilsētas meitene

Stundas braucienā no Tallinas, Igaunijas vidienē, atrodas Rapla – mazpilsēta ar nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, kuri cits citu pazīst un patur redzeslokā. Tāpēc kaimiņi bija pieraduši, ka Vārmanu meita pēc skolas allaž steidzās, un pat zināja, kurp. Jo Anne apmeklēja galda tenisa treniņus un mācījās arī mūzikas skolā. Kā gan citādi, ja vectēvs ir diriģents, vecāki dzied korī un tētis spēlē akordeonu, bet vecākais brālis Mati mācās mūzikas skolā? Tā nu arī meitu ģimene aizsūtīja uz mūzikas skolas klavierklasi.

Kaut gan Anne smiedamās atceras: «Dziedu, kopš sevi atceros. Mazai man to vislabāk patika darīt… tualetē!»

Kad viņa paaugās, brālis skolā bija izveidojis, kā tolaik teica, vokāli instrumentālo ansambli. Drīz viņi meklēja taustiņinstrumentālistu, un puiši piekrita, lai nāk un pamēģina Mati māsa. Kaut gan viņai veicās itin labi, tomēr drīz vien visi saprata, ka meitenes vieta ir pie mikrofona. Tā Anne – kāda laime! – kļuva par ansambļa solisti.

Skolas laikā viņa muzicējot sāka arī piepelnīties, tiesa, spēlējot klavieres pilsētas dzimtsarakstu birojā. «Par katrām kāzām mans honorārs bija viens rublis, un es to varēju tērēt pēc saviem ieskatiem,» atceras Anne. «Kādā nedēļas nogalē apprecējās 15 pāri. Saņēmusi naudu, skrēju uz mājām un jau no sliekšņa saucu – mamma, mamma, es nopelnīju 15 rubļus! Tolaik laba mēnešalga skaitījās 120 rubļi.

Tētis strādāja par šoferi autobāzē, mamma bija pārdevēja galantērijas veikalā, protams, viņi tādu naudu par dienas darbu nebija redzējuši!

Mamma brīnījās un vēl noprasīja, vai tā ir godīgi nopelnīta. Vecāki ilgi neticēja, ka ar dziedāšanu iespējams nopelnīt.

Līdz pat reizei, kad atbrauca uz manu koncertu un ieraudzīja pilnu zāli.»

Taču tas notika krietni vēlāk, pēc gadiem, kad Anne bija pabeigusi vidusskolu un aizbraukusi mācīties uz Tallinu. Klusībā viņa vēlējās iestāties konservatorijā, bet nesaņēmās tādam solim, pietrūka dūšas.

Turklāt vecāki ieteica apgūt stabilu profesiju, jo dziedāšana – tas jau tāds vaļasprieks vien. Annei padevās un patika matemātika, viņa risināja sarežģītus uzdevumus un piedalījās matemātikas olimpiādēs. Tā nu viņa iestājās Tallinas Politehniskajā institūtā – Ekonomikas fakultātē. Tomēr no sevis jau neizbēgi – kaut gan Anne čakli mācījās, drīz vien viņa atkal bija uz skatuves, nu jau kā institūta ansambļa soliste.  

Pamēģiniet manu Anni!

Kā jau tolaik ierasts, Anne drīz vien apprecējās. «Manos studiju gados studentes baidījās – ja līdz pēdējam kursam neapprecēsies, tad obligātajā sadalē aizsūtīs strādāt uz laukiem, bet tur līgavaiņi – tikai traktoristi… Es apprecējos ar Jāku Veski – jaunu, skaistu un ļoti talantīgu puisi. Tā kā mācījāmies vienā institūtā, satikāmies kādā pasākumā.

Turklāt Jāks bija gara auguma – tādi vīrieši man patika un joprojām patīk.

Uzskatu: ideāli, ja sieviete ir vīrietim līdz plecam, tad var pieglausties un justies drošībā.

Izrādījās, ka abi esam no vienas puses, gandrīz novadnieki. Un vēl viņš rakstīja dzejoļus, ļoti labus dzejoļus. Visas manas pirmās dziesmas, ko dziedu joprojām un kas cilvēkiem aizvien patīk, ir ar Jāka tekstiem.»

Diplomdarbu viņa rakstīja, jau būdama stāvoklī. Pēc augstskolas jauno speciālisti nosūtīja darbā uz tabakas fabriku Leek. Annei bija tikai divdesmit divi, kad piedzima meita, kurai vecāki deva vārdu Kerli. Pēc ierastā dzīves scenārija nu ekonomistei, sievai un jaunajai māmiņai pienācās savu uzmanību un laiku veltīt darbam un ģimenei. Nekā! Anni Veski bija pamanījuši filharmonijas ļaudis un aicināja dziedāt. Vēl vairāk – parūpējās, lai, nenostrādājot obligāto termiņu fabrikā, viņa iekļūtu pat filharmonijas štatā. Kaut mazpazīstama soliste, Anne bija laimīga, ka var dziedāt.

Tā kā vīrs rakstīja dziesmām vārdus, viņš labi pazina daudzus mūziķus. «Mums tolaik darbojās ļoti populārs ansamblis Vitamīns. Puiši meklēja sev solisti, un Jāks, to uzzinot, viņiem teica – pamēģiniet manu Anni!» Pamēģināja un izrādījās – jā, šī ir īstā!

«Man patika būt uz skatuves, sāku izjust uzstāšanās garšu un, ko tur slēpt, vingrināju savu sievišķību.»

«Iztēlojieties: vasara, mēs uzstājamies brīvdabas estrādē, es esmu īsos šortos, pašas tamborētā zilā topiņā… Man patika, ka vīrieši uz mani skatās, jūsmo, bet es esmu tāda nesasniedzama māksliniece! Jo līdz tam es neizjutu pretējā dzimuma pastiprinātu uzmanību. Pēc tam gan daudzi teica, ka esot mēģinājuši man piecirst, bet vai nu es nesapratu to, vai arī viņi to darīja nepārliecinoši.  

Pirmais puisis man bija 9. klasē – mazāka auguma par mani un ļoti iemīlējies. Viņš ir vienīgais, kas man zem loga dziedājis serenādi. Vai es viņu mīlēju, neatceros. Laikam jau biju iemīlējusies, tomēr mums viss beidzās banāli – es aizrāvos ar mūsu skolas ansambļa basģitāristu. Sakiet ko gribat, bet basģitāristi jau ir krutāki. Skrēju uz randiņiem, vecāki uztraucās…»

Neatzīts ģēnijs

Tā jau reizēm notiek – kad karjera uzņem apgriezienus, privātā dzīve sāk buksēt… Jāks nenojauta, ka, iesakot sievu Vitamīnam, viņš patiesībā sarežģīs sev dzīvi. Kā atceras Anne: «Varbūt viņš domāja, ka ar ansambli koncertēsim tikai Igaunijā un es pārsvarā būšu mājās. Tomēr mēs kļuvām populāri ārpus Igaunijas un daudz braukājām gan pa visu milzīgo PSRS, gan uz ārzemēm. Mums bija tik daudz koncertu!

Tā nu mājās vairāk nebiju, nekā biju. Retajam vīrietim kas tāds var patikt – sieva projām, viņš viens mājās, zupa nav uzvārīta.

Vēl arī greizsirdība parādījās – kur biji, ar ko, kāpēc tik ilgi, tik vēlu?» Es nekrāpu vīru. Man tikai patika būt pamanāmai un nesasniedzamai.

Toties Jāks sāka uzdzīvot un dzert… Mājās nemitīgi skanēja pārmetumi, līdz es iesniedzu šķiršanos, bet Jāks pierunāja paņemt atpakaļ iesniegumu.

Tagad domāju, ka mēs vienkārši bijām pārāk jauni, kad apprecējāmies. Ja abi būtu vecāki, vairāk pieredzējuši, tad labāk saprastu sevi un otru, un varbūt mums viss notiktu citādi. Bet varbūt tā ir tikai ilūzija…»

Pēc daudziem gadiem Anne kādā īpaši vaļsirdīgā intervijā izstāstīs to, ko diemžēl piedzīvojušas daudzas sievietes. «Par pirmo laulību varu pateikt vienu, bet nepatīkamu atziņu, un tā ir – cilvēki nemainās.

Kad viņš iesita pirmo reizi, man vajadzēja saprast, ka tā būs vienmēr.

Bet mēs jau esam gudri tikai ar atpakaļejošu datumu… Tas notika pirms kāzām, kad aizgājām uz kādu pasākumu. Jāks uzlūdza dejot citu meiteni. Skatos: mans līgavainis ar viņu dejo vienu deju, otru, trešo un vēl…

Piegāju pajautāt, ko tad tas nozīmē. Jāks pasauca mani laukā un pateica, ka tā ir viņa sena draudzene, kāpēc taisu skandālu, un tā man iesita, ka es nokritu. Jau toreiz vajadzēja saprast, bet… Gāju mājās viena, viņš mani panāca, sāka taisnoties, zvērēt, cik ļoti mani mīl… Protams, kāzas vajadzēja atcelt, taču mamma un tētis gatavojas, kauns viņiem ko tādu teikt, vēl šķita svarīgi, ko citi sacīs. Turklāt Jāks lūdza piedošanu, nožēloja, ka izgājis no rāmjiem, un zvērēja, ka tas vairs neatkārtosies.»

Protams, tā nenotika. Atrisinājums pienāca dramatiski. «Reiz, nojauzdama, ka vīrs mājās pārradīsies piedzēries – bet tad viņš kļuva neciešams –, es ieslēdzos guļamistabā. Mana intuīcija nemeloja: Jāks bija piedzēries, sliktā omā, un viņam ļoti nepatika aizslēgtās durvis.

Sākumā, pieprasot atvērt, pa tām dauzīja ar rokām un kājām. Tad atnesa cirvi un sāka tās cirst.

Kad es no savas puses ieraudzīju durvīs cirvja asmeni, tas kļuva par pagrieziena punktu. Man kļuva skaidrs, ka tā turpināties vairs nevar. Nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts – ja vīrietis pret tevi paceļ roku (un tas notika periodiski), ir sāpīgi un pazemojoši, bet ja viņš paņem cirvi…»

Pēc šī gadījuma Anne aizgāja. Jāks to ļoti pārdzīvoja un centās nolūgties, bet nu jau nesekmīgi. Lai cik sarežģītas bijušas abu attiecības, dziedātāja aizvien uzsver, ka «mūsu meitai viņš bija ļoti labs tēvs un Jāka vecāki – izcili vecvecāki Kerli». Pēc laika dzejnieks apprecējās otrreiz, jaunajā ģimenē piedzima dēls, tomēr alkohols turpināja postīt dzīvi. Jākam Veski bija tikai 37 gadi, kad viņš aizgāja mūžībā.

«Tolaik, kad bijām kopā, es nenovērtēju viņa talanta lielumu,» paškritiski atzīst Anne. «Manuprāt, Jāks Veski ir neatzīts ģēnijs. Diemžēl viņš neatrada sevi vai arī drīzāk kādā brīdī apmaldījās, sevi pazaudēja… Bet, kamēr es dziedu, turpinās arī viņš. Kad dziedu dziesmas ar Jāka vārdiem, saprotu, cik tie ir izjusti, patiesi, nākuši no sirds. Tāpēc jau šīs dziesmas joprojām klausītājus neatstāj vienaldzīgus un uzrunā. Tā ka pirmajam vīram esmu pateicīga gan par meitu, gan manas karjeras sākumu, gan dziesmām, ko aizvien dziedu.»

Es taču esmu zvaigzne!

«Kā man patika būt uz skatuves!» neslēpj Anne, atceroties savas karjeras sākumu. Tā viņa jutās arī reizē, kad dziedāja oficiantu konkursā Tallinas viesnīcā Olimpija. Tur darbojās varietē, kurā, papildus koncertiem, piepelnījās arī Anne Veski. Lūk, un tajā reizē viņa no skatuves pamanīja vīrieti, kurš neatlaidīgi un nekautrīgi skatījies uz dziedātāju.

«Nodomāju – es taču esmu zvaigzne, kā viņš uzdrīkstas mani tik bezceremoniāli aplūkot?! Sāku nenovērsdamās skatīties uz viņu. Pēc uzstāšanās svešais vispirms pie manis atsūtīja savu draugu – ar uzaicinājumu pievienoties kompānijai, lai turpinātu vakaru citā restorānā. Atteicos. Tad pienāca viņš pats, iepazināmies, Benno paskaidroja, ka ir zāles pārzinis Olimpijā. Tā bija sagadījies, ka līdz tam mūsu ceļi nebija krustojušies. Viņš tomēr prata pierunāt mani doties uz restorānu. To vakaru es nekad neaizmirsīšu! Restorānā bija ļoti savāds apgaismojums.

Man zem adītās kleitas bija rozā kombinē, sievietes kādreiz tādus veļas izstrādājumus valkāja.

Normālā apgaismojumā izskatījos lieliski, bet tajā restorānā radās iespaids, ka man kleitas vispār nav, ka esmu tikai kombinē!

Uzreiz gribēju iet projām, bet Benno nelaida. Tomēr vakara gaitā viņš dejoja arī ar citām. Un tad es vēl uzzināju, ka viņš, kaut šķirtenis, dzīvo kopā ar kādu dejotāju no varietē. Sadusmojos – kāds nekauņa un meitu ģēģeris! Rezultātā Benno brālis mani iesēdināja taksī un es saniknota aizbraucu mājās.»

Nākamajā dienā Anne gāja uz Olimpiju pilnīgi pārliecināta, ka jaunais paziņa nāks un atvainosies par sabojāto vakaru. Tomēr Benno neatnāca! Nākamajā dienā – tas pats… Tad nu Anne staigājusi šurpu turpu, lai gadītos zāles pārzinim ceļā, bet nekur viņu neredzējusi. Nenocietusies un painteresējusies, kur tad pazudis, un uzzinājusi, ka Benno esot saslimis.  

Kad pēc nedēļas atveseļojies nekauņa atgriezās darbā, viņš sameklēja Anni un ne tikai atvainojās par neizdevušos vakaru, bet stāstīja, kā slimojot skatījies muzikālo filmu ar Anni Veski galvenajā lomā, jūsmojis un… iemīlējies!

Nekļūdies otrreiz

Abu pirmais īstais randiņš ar garumgarām sarunām par dzīvi noticis pie Jegalas ūdenskrituma netālu no Tallinas.

Benno turp aizvizinājis savā sarkanajā žigulī un, lai atstātu lielāku iespaidu uz Anni, uzvilcis sarkanu kreklu. Rezultāts tika sasniegts – sievietes sirds iekarota, tomēr viņa mocījās pašpārmetumos.

Lai arī vairs nedzīvoja kopā, oficiāli dziedātājas un dzejnieka laulība nebija šķirta. Nu viņa otrreiz iesniedza šķiršanās pieteikumu, un turpmākie notikumi ritēja ļoti strauji.

«Benno ir deviņus gadus vecāks par mani. Maijā sākām satikties, jūlijā apprecējāmies. Protams, mana mamma nesaprata, kā var tik ātri atkal apprecēties. Kaut gan viņa manā dzīvē nekad nejaucās, arī toreiz vien noteica – skaties, nekļūdies otrreiz! Es meklēju stipru atbalstu, un Benno tolaik man šķita tieši tāds, kādu vīrieti es vēlējos līdzās. Kā izrādās – nekļūdījos! Viņš bija un aizvien ir mans atbalsts.»

Pirmās kāzas Annei rīkoja vecāki, īpaši uz tām tika šūta kleita no tolaik populārā žurnāla Burda. Kaut gan jau tad līgava izcēlās ar apdomu – viņa nevēlējās tradicionālo, balto, tērpu, bet izvēlējās puķainu pasteļkrāsas kleitu, kuru vēlāk vilka koncertos. Toties uz otrajām kāzām viņa neko speciāli nešuva. Arī svinēt ar vērienu nevēlējās. «Abi bijām šķirteņi un zinājām, ka ne jau svinību apmērā ir jēga. Nolēmām, ka to izdarīsim klusi. Tā kā biju populāra, laulību pieteikumu iesniedzām Pērnavā, tālāk no ziņkārīgām acīm.

Pat kukuli iedevām, lai dzimtsarakstu nodaļas darbiniece nevienam par mūsu pieteikumu nestāsta.

Kad noteiktajā laikā ieradāmies uz laulības reģistrāciju, mūs tur gaidīja fotogrāfi un ziņkārīgie. Nu, nenocietās un izpļāpājās tā sieviete! Pēc tam abi ieradāmies restorānā, kur jau laikus bijām rezervējuši galdiņu, bet restorāns slēgts! Izrādās, tur apkalpo japāņu tūristus. Nolēmām, ka nepaliksim viesnīcā, kā bijām domājuši, un braucām atpakaļ uz Tallinu. Paņēmām Olimpijā uzkodas un devāmies pie mana brāļa un viņa draudzenes. Sameloju, ka Benno ir dzimšanas diena, bet, kad sēdāmies pie galda, atzināmies, ka apprecējāmies.»

Pārpratumi un necilās kāzas izrādījās veiksmīgs iesākums ilgajai kopdzīvei. Turklāt dziedātāja palika pirmā vīra uzvārdā. Vispirms jaunā sieva pārvācās uz dzīvokli pie vīra, bet tad abi kopā uzcēla māju, kurā dzīvo aizvien. Abi arī kopā strādāja, jo drīz vien pēc apprecēšanās Benno sāka nodarboties ar sievas koncertu organizēšanu un pārraudzīšanu.

Annes Veski mājaslapas igauņu versijā Benno Beļčikovs joprojām norādīts kā dziedātājas menedžeris. «Pat tad, kad mana popularitāte bija sasniegusi virsotnes, mēs abi ne reizi nesastrīdējāmies. Gluži vienkārši tam neatlika laika! Šo vairāk nekā 35 gadu laikā man ne reizi nav gribējies šķirties. Tikai kaut kur viņu pasūtīt gan!» smejoties teic dziedātāja.

Meita un meita

Bet kur šajā stāstā paliek Veski meita Kerli? «Mana mamma, laikam īsti nepadomājusi par sekām, reiz teica: «Ja dziedāsi, es tev vienmēr palīdzēšu!» – bet es to ļoti labi atcerējos. Tolaik jau nebija kā tagad: nolīgsti auklīti un mēnesi ilgajā koncertturnejā brauc kopā ar bērnu. Tolaik priecājos, ka vasarā drīkstēju meitu paņemt līdzi uz Sočiem. Kad sākās skola, kāda līdzi ņemšana?

Tā nu Kerli dzīvoja pie maniem vecākiem, un mani par to sirdsapziņa nemocīja. Es zināju: ja jau mamma izaudzināja tādu skaistuli un gudrinieci kā es, tad arī manu meitu tikpat labi izaudzinās. Tolaik nedomāju, ka bērnam var pietrūkt mammas, jo pati jau vēl biju kā bērns – man meita piedzima tik jaunai…

Iespējams, labāk dzemdēt vēlāk, ap trīsdesmit pieciem gadiem, kad var izbaudīt laiku kopā ar mazuli. Kad ir divdesmit, tu taču skrien, steidzies, baidies kaut ko nokavēt, bet bērni izaug tik ātri. Es pat nezinu, kā ir labāk, taču man bija tā.

Par laimi, ar meitu nekad nebija problēmu, tikai pusaudža standarta spurainums, piemēram, kāpēc man jāklausa Benno, ja viņš nav mans tētis? Kerli vienmēr bija saskarsme un ļoti labas attiecības ar tēti un tēva vecākiem. Man pat prātā neienāca, ka es varētu pret to iebilst! Jau sešpadsmit gados meita uzsāka patstāvīgu dzīvi – aizbrauca uz otru Igaunijas malu mācīties skolā, kurā pasniedza zviedru valodu.

Iespējams, tā bija pašapliecināšanās, bet varbūt viņai patiešām pietrūka manas klātbūtnes. Kerli izauga par brīnišķīgu sievieti, viņai ir divi dēli – Dominiks un Frederiks. Kerli ir diplomāte, strādājusi un dzīvojusi Somijā, Krievijā, un reiz, domājot par abiem saviem dēliem, man teica: «Tagad es saprotu, cik tas viss ir sarežģīti.» Tagad arī es to saprotu, bet jaunībā to tā neuztvēru.»

Savukārt Benno no pirmās laulības ir meita Brigita, piecus gadus vecāka par Kerli. Protams, žurnālisti dziedātājai ir jautājuši, vai viņa otrajā laulībā nevēlējās bērnus. «Kad apprecējāmies, mūsu meitenes bija mazas – trīs un astoņi gadi. Dzīve kūsāja – koncerti, braucieni, mēģinājumi…

Tolaik uzskatīju citādi nekā tagad, tad domāju – mums abiem jau ir meitas, jāpievēršas karjerai, jāizmanto iespējas! Pēc desmit intensīva darba gadiem šķita, ka nu jau par vēlu bērnam.

Tie taču bija citi laiki un uzskati, ar šodienas prātu – nekas nebija par vēlu… Jā, man ir žēl, ka mums ar Benno nav kopīgu bērnu, bet ko nu vairs?»

Savukārt dziedāt viņa ir ar mieru, cik vien ilgi spēs un kamēr būs klausītāji. Vai viņai vēl palicis kāds nepiepildīts sapnis? Uz šo jautājumu Anne atbild iztālēm, itin kā norādot, ko viņa domā par sapņiem: «Ziniet, es, piemēram, nesapņoju, ka uzcelšu māju. Es to vienkārši uzcēlu. Tā ir normāla igauņu rakstura izpausme.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs