Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Vienmēr esmu bijusi ļoti lepna par to, ka mans vecvectētiņš ir Aleksandrs Grīns,» saka Anna Pētersone, vēsturiskā romāna Dvēseļu putenis autora mazmazmeita. «Manā bērnībā viņš mūsu ģimenē bija tikpat kā dzīvs caur vecmāmiņas stāstiem par viņas bērnību – kā tēvs pa dienu strādājis par žurnālistu un pa naktīm diktējis savai sievai literāros darbus; kā viņš reizēm naktīs iznesis kādas grāmatas koridorā, jo licies pārāk smagi ar tām gulēt vienā istabā; kā viņa draugi, citi rakstnieki un dzejnieki, piemēram, Edvarts Virza, nākuši pie viņiem ciemos.
Tikpat spilgta figūra manā bērnībā vecmāmiņas stāstos bija Jānis Grīns, Aleksandra brālis. Kādreiz, strādājot Valtera un Rapas apgādā, viņš aicināja manu vecmāmiņu pie sevis uz darbu un atļāva ņemt grāmatas, ko lasīt. Tāpēc, kad es biju maziņa, ar vecmāmiņu Zentu bieži devāmies uz Valteru un Rapu un viņa man pirka grāmatas. Tās ir lielākais mantojums, kāds man no senčiem atstāts, – grāmatas, grāmatas, grāmatas… Mana istaba mūsu ģimenes mājās Baltezerā pārtapusi par mazu bibliotēku, kur visas kopā mīt arī mana vecvectēva grāmatas.»
Aleksandram Grīnam izdoti desmit romāni, stāstu un noveļu krājumi, taču Grīnu uzvārds grāmatu lasītāju prātos laiku lokos ne reizi raisījis apjukumu – kurš ir kurš, jo tas dažādos laikmetos piederējis arī vairākiem franču, krievu, angļu un vācu literātiem. Arī tam Aleksandram Grīnam, kurš uzrakstīja Sārtās buras, kuras netika slēptas no lasītājiem padomju gados.
Latviešu literatūras vēsture zina divus – brāļus Jāni Grīnu un Aleksandru Grīnu, kuram pieder sentence: «Tikai tas cilvēks pazīst sevi, kas pazīst savu senču mūžus.» Vēlāk rakstīja arī Jāņa Grīna dēls Ervīns, ar pseidonīmu Rihards Rīdzinieks izdots viņa romāns Zelta motocikls, bet Jāņa mazmazdēls Miks Grīns ir iztulkojis igauņu valodā Jāņa Joņeva Jelgava 94.
Rakstnieka un tulkotāja gēns izrādījies dzīvīgs.
Radošums savukārt ir visu pēcteču asinīs. Annas mamma Nora Romana 2013. gadā ir nodibinājusi Aleksandra Grīna fondu.
Radu daudz
Divus gadsimtus Biržu tuvumā Kalna pagastā vairāki saimnieki nesuši Grīna uzvārdu. Visi viņi bija radi un dzīvot te bija sākuši jau ap 1700. gadu sākumu. Brāļu Grīnu tēvs Jēkabs Ziedu vecsaimniecību bija saņēmis trīsdesmit gadu vecumā no sava tēva Jāņa, kurš te uz dzīvi bija ienācis 1850. gadu sākumā. Māja bija jauna, ar šķindeļu jumtu, tajā bija istabas kalpiem, meitām, saimniekam, arī jumta istabiņa. Saimniecībai bija 150 pūrvietas, parasti tajā turēja trīs zirgus un līdz desmit slaucamām govīm. Arvien bija divi kalpu pāri un divi gani. Jēkabs bija neliela auguma, spēcīgs, saticīgas dabas. Izdarīgo un drošo stalto bruneti Annu viņš mājās atveda no kaimiņu pagasta, no Dignājas Slates Miglāniem – Dvēseļu putenī aprakstītās mājas atbilst Annas mājām. Tur bija plašs un arhitektoniski izdevies pagalms.
Jēkabs un Anna laulājās 1886. gada Jāņu dienā. Abu senčos bija muižas stārasti, pagasta vecākie, izdarīgi rīkotāji, labi stāstnieki. Arī pats Jēkabs pildīja dažādus pagasta amatus, viņam bija daudz draugu un paziņu. Kā saimnieks viņš prata uztaisīt un salabot visu, ko vajadzēja, kopt tīrumus un dārzu. Reizēm viņš apstāvēja kapsētā mirušos, jo prata labi runāt. Mājas valdniece tomēr bija Anna.
Ziedus Grīni pārdeva pēc Pirmā pasaules kara, kad atgriezās no bēgļu gaitām Veļikije Lukos, kur Anna turēja tējnīcu, audzēja un baroja cūkas pārdošanai. Atgriežoties atrada, ka no Ziediem izvazātas lauksaimniecības mašīnas un mēbeles. Annai gan pietika uzņēmības braukt pa pagastu miliča pavadībā tās meklēt, bet, tā kā ģimenei toreiz piederēja arī viņas dzimtā māja, vajadzēja izšķirties, ko darīt tālāk. Jēkabs noprasīja dēliem, vai kāds no viņiem nāks uz laukiem saimniekot. Lai gan Jāni nedaudz vilināja saimniekošanas racionalizācija, tomēr atteicās arī viņš, un tēvs pieņēma lēmumu. Sievas mājās bija lielāka lauku platība, visas ēkas veselas, tāpēc tur bija vieglāk atsākt dzīvi. Jēkabs mira 1929. gada vasarā. Anna savu Jēkabu pārdzīvoja par sešiem gadiem. Abu kapavietas ir Slates Ļūcānu kapsētā. 1994. gadā te uzstādīts piemineklis ar uzrakstu «Rakstnieku Jāņa un Aleksandra (Jēkaba) Grīnu dzimta». 1995. gadā pie Ziedu mājas tika atklāta piemiņas plāksne, jo tieši šajās mājās piedzima Annas un Jēkaba dēli. 2011. gadā apmēram kilometru no mājām sākta piemiņas vietas iekārtošana, bet Kalna pagasta Doktorāta mājā var paviesoties Aleksandra Grīna piemiņas istabā, lai aplūkotu fotogrāfijas no abu brāļu dzīves.
Brāļi bija trīs
Jānis bija vecākais. Rotaļājās ar mājas kalpu bērniem. Cūkas ganīt negribēja, bet makšķerēšana, riekstošana un sēņošana kopā bija ikdiena. Iemācījies lasīt, gribēja izlasīt visu, ko vien varēja atrast. Viņa sestajā mūža gadā 3. augustā piedzima Jāņa brālīši–dvīnīši, kurus nokristīja par Mārtiņu un Jēkabu. Kad dvīņubrāļiem bija divi gadi, Mārtiņš smagi saslima. Viņš apbedīts Kalna pagasta Ērgļu kapsētā. Palika Jēcītis – tā lielais brālis Jānis sauca Jēkabu. «Viņš raudzījās caur pieri kā aunelis, bija spītīgs. Brālītis rādīja flegmatisku raksturu, kamēr es biju sangviniķis,» atcerējās Jānis Grīns mūža otrajā pusē. Viņa atmiņas izlasāmas grāmatā Redaktora atmiņas, kuras apkopoja dēls jau pēc tēva nāves un izdeva Stokholmā 1968. gadā. Turpat viņš rakstīja: «Reiz mūsu ģimenē notika vienošanās par to, ka es esot mantojis mātes figūru un tēva dabu, bet jaunākais brālis Jēkabs – tēva figūru un mātes dabu.»
Arī Jēkabs agri iemācījās lasīt. Labprāt lasīja par karavadoņiem, lielām zemēm un tautām, ievērojamiem cilvēkiem un svarīgiem notikumiem. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka viņš ir kreilis, bet pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus. Agri Jēkabam pamodās interese par vecākiem cilvēkiem, kas māk ko pastāstīt. Tie mēdza ierasties arī Ziedos, un, kad tie sāka savus nostāstus, Jēcis bija uzmanīgākais klausītājs. Jānim tolaik tādi stāsti patikuši mazāk.
Abi izbaudīja arī mazās Muižgala pamatskolas burvību, kas iemācīja patstāvību. Tur ikvienam bija sava gultiņa, ēdamistabā pārtikas lādīte ar nedēļas provīziju – maizes puskukulis, ciba ar sviestu un biezpienu, kāds gaļas gabaliņš. Vasarās tur iemācījās vēžošanu – ar roku izraujot vēzi no alas. Jānim šī vēžu ķeršanas kaislība palika uz visu mūžu. Bet ne tikai to deva skolas laiks. Muižgala un pēc tam Jēkabpils skolu bibliotēkas tika izlasītas krustu šķērsu. Jānis pat tika pie skolas pārziņa grāmatu skapja romānu blāķiem un visam mūžam apguva prasmi lasīt ātri un lielos vilcienos uztvert saturu, kas viņam palīdzēja vēlāk, kad vajadzēja lasīt un vērtēt citu autoru manuskriptus. «Man noveidojās īpata lasīšanas metode, ar kuru skrēju cauri lappušu simtiem. Tad man bija 10–12 gadi. Kas ir rakstu māka, to sāku apjaust vēlāk. Vīra gados lasīju divējādi – labus stilistus lēnām, izgaršojot, bet sliktākus ātrāk, dažus gluži zibenīgi. Tomēr saturu, kaut lielos vilcienos, paturēju allaž labā atmiņā. Īpaši strādādams lielajā Valtera un Rapas firmā, rediģēdams Daugavu, izlasīju milzumu visdažādāko manuskriptu. Līdzīgi tas bija teātrī ar lugu autoriem.» Tādas atmiņas atstājis Jānis Grīns. Viņa skološanās beidzās 1905. gada pavasarī, tad, vasaras mācībā nogājis, iesvētījās Biržu baznīcā. Togad vecais Grīns bija pagasta vecākais un revolucionāri, gribēdami piespiest viņu atteikties no amata, divreiz mēģināja dedzināt mājas. Tikmēr Jēkabs mācījās vēl pagastskolā, bet pēc gada iestājās Jēkabpils Tirdzniecības skolā, kur viņa tieksmi uz literatūru pabojāja skolotājs, runājot vien par Veco Stenderu un garīgo rakstniecību. Tāpēc te Jēkabs vairāk ieinteresējās par dabas zinātnēm. Zināms, ka goda neparādīšanas dēļ skolotājam viņu no skolas izslēdza un viņš prātoja: bēgt ar kuģi vai tapt par lopu pārraugu. Tomēr no abiem nodomiem nekas neiznāca, un viņš aizbrauca pie Jāņa, kurš tobrīd bija Rūjienā, kas bija viena no pieturvietām viņa privātskolotāja gaitās, mācot ģeogrāfiju un vēsturi, bet pēc pusgada devās uz Cēsu proreālskolu. Te mitinājās skolas biedra Edvīna Medņa, vēlākā pulkveža un literāta, mammas. Cēsu laikā Jēkabs daudz lasīja tolaik populāros modernos rakstniekus. Ļoti viņam patika Oskars Vailds un Edgars Po, abus gan viņš lasīja krievu tulkojumā, tai pašā laikā pats mēģināja tulkot latviešu rakstnieku gabalus krievu valodā.
Arī Jānim skolotāja gaitās radās vēlme pašam rakstīt. Tieši Cēsīs iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Pirmdiena. Un Cēsīs viņš sastapa arī zobārsti Alvīni Jannau, un viņa vēlāk kļuva par Alvīni Grīnu. Alvīne bija dzimusi Drustu Auļukalnā un jaunībā bija viena no Jelgavas latviešu Piektā gada paaudzes nemierīgajām ģimnāzistēm.
No Jēkaba par Aleksandru
Drīz pēc tam, kad 1914. gadā iznāca Jāņa otrais dzejoļu krājums Rožu ugunī, bet Jēkabs laukos gatavojās latīņu valodas eksāmeniem, lai ietu studēt uz Tērbatu, aizsākās tālaika jauniešiem liktenīgais pasaules karš. Jēkabs aprīlī devās savā pirmajā garākajā braucienā uz Maskavu, kur iestājās Alekseja karaskolā, kuru pabeidzot viņu aizsūtīja vispirms uz rezerves bataljonu, bet pēc tam uz Galīcijas fronti un iedalīja kājnieku pulkā. Vēlāk viņš no šī krievu pulka pārcēlās uz latviešu strēlnieku rezerves bataljonu Tērbatā. No tā viņu aizsūtīja uz Rīgu un ar visu rotu sākumā nometināja Kalna ielā 4. Te Jēkabs iepazinās ar Rīgas pašpuikām, viņu bravūrīgo omu un bezbailību briesmu priekšā. Pēc piecām nedēļām viņu nosūtīja uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas stāvēja pie Smārdes. Te Jēkabs sastapās ar Aleksandru Plensneru, vēlāko pulkvedi un žurnāla Latvijas Kareivis redaktoru, kurš vēlāk viņa dienesta lietā atstāja raksturojumu: «Virsleitnants Grīns pieder tiem nedaudzajiem virsniekiem, kas Latvijas patstāvības idejas propagandējuši jau pirms Latvijas valsts proklamēšanas.» Un te viņš no Jēkaba tapa par Aleksandru. Arī tāpēc, lai ar brāli nebūtu vienādi paraksti J. Grīns un par to notiktu ne tikai vārdu kaujas.
1916. gada slavenās Ziemassvētku kaujas viņu tieši neskāra, bet jūlijā, kādā rītā atgriežoties no lauku sardzes, vāciešu lode no sāniem ieurbās viņa plecā, izskrēja caur kaklu un mutes dobumu un iespiedās degunā. Kāds strēlnieks viņu pār pleciem iznesa no ugunslīnijas. Rīgā Grīnu operēja, bet, kad Rīgai tuvojās vācieši, pārveda uz Pēterpili. Pēc izveseļošanās medicīniskā komisija viņu atzina par nederīgu ierindas dienestam. Ievainojums atstāja runas defektu un dziļu rētu.
Jānis šai laikā ar Alvīni dzīvoja Cēsīs, netālu no pasta, palīdzēja bēgļiem un bija iesaistījies avīžu darbā, rakstīja stāstus un ar Jāni Ezeriņu sakārtoja lasāmo grāmatu Valoda un ābeci Valodiņa, no kurām mācījās divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijā. 1918. gada 17. janvārī piedzima viņa un Alvīnes vecākā meita Rasma. 1919. gadā Jānis no Cēsīm pārnāca uz Rīgu, sākumā viens pats un dzīvoja Skolas ielā. Kad beidzās bermontiāde, rakstniekus pulcēja armijas virspavēlnieka štāba Informācijas nodaļā, visi tur esošie kļuva par kareivjiem. Arī Jānis šai laikā uzvilka karavīra tērpu, tomēr viņš nepiedalījās ne strēlnieku kaujās, ne cīņās pret Bermontu. Viņš pārzināja karavīru dzejoļus un stāstiņus, prata jokot un pat kādam pamanījās iestāstīt, ka krievu dēku stāstu autors A. K. Grīns esot viņa, latvju Grīna, tēva brālis. Šai laikā Latvijas Kareivja redakcijā kūsāja dzīvība, rakstnieki un mākslinieki nāca un gāja. Jānis vēlāk atcerējās, ka bohēmiskākas, jautrākas redakcijas par šo latviešiem nav bijis.
Jāņa un Alvīnes otra meita Rūta piedzima jau Rīgā, 1921. gada 19. janvārī, bet rudenī Jānis aizgāja par Literārās nodaļas vadītāju jaunajā laikrakstā Latvis un cītīgi studēja tieslietas Latvijas Universitātē. 1925. gadā Jaungada dienā pasauli ieraudzīja dēls Ervīns, bet Jānis kļuva par Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāda direktoru un gādāja, lai firma izdod vērtīgas grāmatas, pēc tam – par vadītāju literārajā žurnālā Daugava, kuram viņš atdeva savu sirdi un dvēseli. Viņš prata ieraudzīt talantus. Reiz īgnumā gan bija atzinis, ka lielie un mazie nederīgu manuskriptu blāķi apnikuši tāpat kā viņa kundzei cauri zobi. Alvīne šai laikā Rīgas sabiedrībā bija iecienīta zobārste. Dažas dzejnieces esot pie viņa galda gauži raudājušas par noraidītiem darbiem. Bija arī ceļojošs daugaviešu salons, kas nozīmēja pulcēšanos pusnopietnās, pusjautrās sanāksmēs dažādos dzīvokļos. Mājastēva un mātes pienākums bija kafija, maizītes un dažas dzērienu pudeles.
Jo īpaši Jānis Grīns necieta valodas kļūdas. Par valodas nepareizībām viņš varēja iekaist. Reiz, kad Aleksandrs Čaks atnesis sludinājumu, kur kāda izdevuma tituls minēts nepareizā locījumā, sitis kāju pie zemes un kārtīgi sakliedzis. Arī vēlāk, uzņemdamies Nacionālā teātra vadību, kur sabija trīs gadus un pirmizrādēs vilka fraku, gribēja iznīdēt aktieru runas klūdas, ieskaitot Rīgas žargonu «kā es satikos ar viņas»… Visi līdzgaitnieki, kas vēlāk par viņu rakstīja, atcerējās Jāni kā gaišu un humora pilnu cilvēku, taču viņš varēja iedegties dusmās, ja kāds ieņēma vietu, kas neatbilda viņa spējām vai arī bija liekulīgs.
Laimīgie gadi
Kamēr Jānis vēl bija Cēsīs, Jēkabs, nu jau neoficiāli saukts par Aleksandru, aizdevās uz Tērbatu studēt medicīnu. Kad Latvijai nāca virsū lielinieki, brauca mājās, bet te 1919. gada martā viņu mobilizēja, un nu bija jākalpo par pretgāzu aizsardzības pārzini Dubultos, kur viņš uz brīdi kļuva par sarkano strēlnieku. Kad lielinieki atkāpās, Grīns slēpās Taurkalnes mežos, tad pārbēga Baloža brigādes 2. Jelgavas rotā, ar kuru ienāca Rīgā. Bermontiādes laikā viņš Rīgā strādāja Operatīvās daļas Preses nodaļā par Kara cenzūras nodaļas vadītāju. Šai laikā viņš imatrikulējās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Tomēr karš un strēlnieku dzīve bija viņa mūža lielākais piedzīvojums, no kura viņš nevarēja tikt vaļā, jo tas bija veidojis raksturu un atraisījis iedzimtās dēku dziņas. Jau 1920. gadā tika publicēts viņa pirmais stāsts Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas. Pēc tam vēsturiskie stāsti seko cits aiz cita. Pēdējais amats Latvijas armijā viņam bija žurnāla Latvijas Kareivis redaktora palīgs, no tā viņš pēc savas vēlēšanās 1924. gadā demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē un vēl pēc gada apprecējās ar Alūksnē dzimušo Alīdi, kura arī bija medicīnas studente. Abi satikās uz universitātes kāpnēm, samainījās pāris ķircinošiem teikumiem, un jaunā studente virsleitnantam iepatikās. Ikdienā mazrunīgajam džentelmenim šī satikšanās izrādījās liktenīga un laimīga. Alīde līdzdarbojās korporācijas Gundega dibināšanā un aktīvi tajā darbojās, bet gundegu piecpadsmit gadu jubilejā Aleksandrs Grīns veltīja noveli Trīs un viena. Tostarp savu kāzu gadā viņš rediģēja un izdeva arī jautru žurnālu Vecpuisis, izmantojot segvārdus Homo Grisenbergensis un Skribanovičs. Bet viņa humoreskas un feļetoni parādījās ne tikai te. Avīzē Latvis ir atrodama viņa feļetonu sērija par Antiņu zemes (Latvija) un Sumpurnijas (PSRS) attiecībām.
Abu pirmā meita Zenta piedzima 1926. gada 25. decembrī. Jaunākā meita Ilze –1935. gada 17. decembrī. Par Grīna ģimenes dzīvi Jānis Sudrabkalns vēlāk Atpūtā rakstīja, ka Grīna dzīvoklī Zaubes ielā ienācēju sagaidīja mājīgums, sirsnība un saliedēts ģimenes gars. Alīde bija viesmīlīga un atsaucīga, laba saimniece, un daudzi bieži iegriezušies pie Grīniem pusdienās. Kad mājās bija viesi, skanēja mūzika, jo bija patafons un plates.
Alīde bija arī laba izpalīdze vīram. Kā mašīnrakstītāja viņa pierakstīja visu, ko rakstnieks diktēja, – no romāniem līdz līgumiem. Viņa bija arī padomdevēja un pirmā vērtētāja, un viņas spriedumam vīrs uzticējās. Neviens medicīnas studijas gan nebeidza un ārsta diplomu nedabūja, taču zināja, kāda terapija vajadzīga cilvēku dvēselēm. Kad Grīns, tekstus diktējot, bija izceļojies pa dažādām zemēm, kad viņa galvai izauļojuši cauri vēstures karapulki, viņš laimīgs modās savā mājā, kārtīgi paēda un paņēma klēpī mazo Ilzīti un sapņoja par laukiem. Lai gan to gadu Rīgai piemita maģisks pievilkšanas spēks, Grīns īpaši nepriecājās par pilsētas izpriecām, kas gribēja aprīt viņa laiku.
Paralēli vēsturiskajiem stāstiem viņš rediģēja un praktiski uzrakstīja Pasaules vēsturi, paralēli atainojot atbilstošo laiku Latvijā. Pasaules ģeogrāfijas atlantos dažādu zemju kartēs viņš bija iezīmējis to robežas atšķirīgos vēstures posmos. Pēc tam kopā ar zinātniekiem tapa Zeme un tautas par pasaules ģeogrāfiju. Ap 1932. gadu sākās grūtāki laiki, bet paglāba lielā romāna Dvēseļu putenis iespiešana un vēlāk iestāšanās Brīvās Zemes redakcijā. Pēc tam viņš rediģēja laikrakstu Rīts, un, kad 1934. gadā pēc 15. maija uzvirmoja Aleksandra Grīna popularitāte, materiālie apstākļi uzlabojās. Aizstāvot Ulmaņa 15. maija apvērsumu, sauca to par trešo Atmodu.
Šai laikā Grīnu ģimene Valmieras tuvumā iegādājās lauku mājas Pikāti, kur atpūsties rāmā mierā. To solīja lielā apšu, ošu un liepu gatve, rīdziniekiem māju pirmo reizi ieraugot. Zeme kādreiz bija piederējusi Matīšu krodziniekam un veikalniekam. Te lauku klusumā Grīns varēja ražīgi rakstīt un domāt, arvien tik nosakot: kaut visu varētu uzrakstīt! Laukus apstrādāja rentnieks, bet mājā viņš ieguldīja naudu, ko saņēma par romāniem, lugām un vēstures grāmatām. Pikāti viņa sapņos solījās būt meistardarbs, kur romantika un dzeja savienojas ar praktiskiem zemes labumiem, mēnesnīca un rozes ar sviestu un sivēniem. Arī Alīdei likās, ka tik laba skata uz mēnesi nav nekur citur pasaulē. Grīnam pašam pievakarē vislabāk patika nosēsties uz mazā balkoniņa kāpnēm mājas otrā pusē, kur redzēja upīti, milzīgus melnalkšņus un tālumā laukus. Viņam likās, ka izdodas pagriezt muguru ne vien lielceļam, bet visai pasaulei. Grīns sapņoja, ka upīti varēs aizdambēt, ierīkot salas, uzcelt lapenes, un tur veidosies Versaļa vai hercogu Jelgava. Viņš cerēja dzīvot mierīgu dzīvi savā dārzā. Arī pie šīm mājām šobrīd ir piemiņas akmens, bet māja nepieder Grīniem.
Zenta tobrīd jau bija pusaudze un vēlākās atmiņās atzina, ka tēvu labi atceras, jo viņš bija mīļais tēvs, taču allaž ļoti aizņemts. Mamma bija stingrāka, un reizēm nācās no viņas saņemt arī kādu sodu. Tas likās nepelnīti, un Zenta sūdzējās tēvam. Viņš vienmēr ļoti diplomātiski strīdu izlīdzināja. Ja svētdiena tēvam bija brīva, abi labprāt staigāja pa Vecrīgu un vēroja skatlogus, ieejot kādā no daudzajiem antikvariātiem. Zenta no piecu gadu vecuma mācēja lasīt, bet tēvs arvien pamācīja, ka grāmatas ir dzīvas, tās jāmīl, tāpēc nedrīkst burzīt vai šķirstīt taukainiem pirkstiem. Labprāt stāstīja par vēsturi un ieinteresēja iemācīties vācu valodu, vēl pirms Zenta sāka iet skolā. Pats taču bija daudz no vācu valodas tulkojis, tai skaitā Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām ir viņa tulkots. Arī par Latvijas vēsturi daudz stāstīja, un Nameja gredzenu Zenta gandrīz no galvas zināja. Gatavojoties romānam Atdzimusī cilts, viņš bija savācis plašu grāmatu klāstu par meža zvēriem un putniem, pats zīmējis pēdu nospiedumus. Mājās bija arī franču grāmatas.
1939. gadā sāka iznākt viņa kopotie raksti, un viss gads solījās būt gaišs laiks. Viņš bija norīkots par Brīvās Zemes korespondentu Parīzē, tāpēc abi ar Alīdi apmeklēja franču valodas privātstundas. Kara dēļ tam nebija lemts piepildīties, un laika pulkstenis tikšķot vēstīja, ka Aleksandra Grīna radošajam darbam atvēlētie divdesmit gadi iztek. Viņš manīja, ka ir daudz vietējo kangaru un nodevēju, bija par to satriekts un, lai gan bija cenzūra, jau togad bija uzrakstījis rakstu par draudiem Baltijas valstīm. Analizējot situāciju, viņš tomēr neticēja, ka draudošās briesmas būs tik lielas. «Ja vectēvs būtu zinājis par patiesajām briesmām, viņš, visticamāk, būtu izglābies un aizbraucis, bet viņš neticēja, ka būs tik traki – visu atņems, pašus izsūtīs, nošaus,» šodien vērtē viņa mazmeita Nora.
Lieta Nr. 25908
Saprotot, ka politiskā situācija Eiropā ir nemierīga, Grīns atgriezās Latvijas armijā un Parīzes vietā 1939. gadā tika iecelts par Armijas štāba Apmācības daļas 3. nodaļas priekšnieka palīgu, bet nedaudz vēlāk – līdzīgā amatā Audzināšanas daļā. Meitenes tika aizsūtītas uz laukiem. Pēc valsts okupācijas pirmās pārmaiņas Armijas štābā skāra tieši Audzināšanas daļu, un 8. jūlijā kapteinis Grīns tika ieskaitīts Apmācības daļas virsštatā. Drīz pēc tam Latvijas armija tika likvidēta. 1940. gada 4. oktobrī bijušais Audzināšanas daļas priekšnieks pulkvedis Ādolfs Kontrovskis Grīna atestācijā atzīmēja: «Plaši pazīstams literāts. Šādā savā darbā strādājis ar ļoti labām sekmēm. Militārās zināšanas novecojušas. Bez atkārtošanas kursa ierindas amatus ieņemt nevar. Fiziskā ziņā ar vāju veselību. Morāliskā ziņā trūkumi nav novēroti. Labs.»
Pēc okupācijas padomju vara Latvijas virsniekus it kā uz vasaras nometni nometināja Litenē. Viņa krimināllietā konstatēts, ka apcietināts par kontrrevolucionāru darbību 1941. gada 16. jūnijā Jaungulbenes pagastā topogrāfisko uzmērījumu darbu laikā. Ar vēl diviem virsniekiem viņš aizvests uz Rīgu un ieslodzīts sākumā čekas pagrabos Stabu ielā, pēc tam Centrālcietumā. Jūnijā jau pēc PSRS un Vācijas kara sākuma kopā ar citiem ieslodzītajiem lopu vagonā viņu nogādāja no Rīgas vispirms uz Krjažas cietumu, pēc dažām nedēļām liellaivā pa Volgu ieslodzītie aizvesti uz Astrahaņas cietumu. Grīna likteņbiedrs leitnants Jānis Zariņš, kurš kopā ar viņu bija kopš apcietināšanas, atcerējās, ka ceļā no Rīgas dzelzceļa arestantu vagonā kapteinis Grīns bez vēlēšanām atzīts par vecāko. Kad kāds jauns kriminālists nolamājis Zariņu, rakstnieks bargā balsī viņu apklusinājis sakot: «Kā jūs uzdrošināties apsaukāt Latvijas armijas virsnieku!» Arhīva materiālos čekas safabricētā lieta ir ar numuru 25908.
Jau 10. novembrī viņu tiesāja kara tribunāla slēgtā sēdē un atzina, ka viņš ar saviem sacerējumiem veica pretpadomju propagandu, apmeloja padomju varas orgānus un veica aktīvu darbību pret revolucionāro kustību Latvijā. Pratināšanās Grīnam cita starpā pārmesta kontrrevolucionāras dumpinieka dziesmas sacerēšana dienesta laikā teritoriālajā korpusā un savu kareivju noskaņošana pret padomju iekārtu. Tiesa piesprieda augstāko kriminālo sodu – nošaušanu ar visu Grīnam piederošās mantas konfiskāciju. Lai gan varēja, viņš nelūdza apžēlošanu un pats atzina, ka vienmēr bijis latviešu nacionālists. 25. decembrī Aleksandru Grīnu 46 gadu vecumā nošāva.
Nelaime
Zentas atmiņas vēsta, ka tēva arests apstādināja mammas dzīvi un izsita no sliedēm arī meitas. Karavīri, kas bija aresta aculiecinieki, nodeva ģimenei vien pāris piemiņas lietu. Iespējams, ja nebūtu ienākuši vācieši, arī viņas izsūtītu nākamajā akcijā, kas bija plānota. No laukiem atgriežoties Rīgas dzīvoklī, viņas ieraudzīja, ka daudzas lietas, arī grāmatas, manuskripti un pieraksti, jau iznīcinātas vai konfiscētas. Tās tā arī nekad netika atgūtas. Alīde pārdzīvoja, ka bija cilvēki, kas no viņām novērsās, tostarp Jānis Sudrabkalns, kurš pirms tam nāca pusdienot, bet, ienākot padomju karaspēkam, vairs nepazina Grīnu ģimeni un, ieraugot Alīdi uz ielas, pārgāja pretējā pusē. Alīde reaģēja asi un meitām teica: «Ja viņš kādreiz vēl man sniegs roku, es viņam pasniegšu kāju.» Kara laikā ar apģērbu un pārtiku Grīnām palīdzēja gundegas, bet vīra zaudēšana, karš un cilvēciskā nekrietnība ietekmēja Alīdes optimismu. Alīde vēl cerēja, ka vīrs atgriezīsies. Pēc kara beigām Rīgas dzīvokļa durvis viņām atvēra čekists ar Grīna cilindru galvā un nelaida iekšā. Alīde mēģināja sūdzēties, gāja pie ierēdņa Deglava, bet viņš teica: «Pilsone, tā ir jūsu nelaime. Pret čeku mēs neko nevaram darīt.»
Alīde neko nedabūja no vīra mantām, arī nepabeigtos manuskriptus. Šodienas acīm skatoties, kad daudzi devās bēgļu gaitās prom no Latvijas, Alīdei ar meitām vajadzēja to darīt, taču viņas devās atpakaļ uz Pikātiem. Rīgas atstāšana tomēr nedeva cerēto patvērumu, un 1949. gadā visas trīs Grīnas izsūtīja uz Sibīriju, uz Amūras apgabalu, Kaganovičas rajonu. Alīde tur mira ar sirdstrieku 1951. gada 9. maijā. Ilze tikai atbrīvota 1955. gada 22. augustā. Atgriezusies ilgāku laiku nevarēja dabūt darbu, tad strādāja par tramvaja vadītāju, taču kāda negadījuma dēļ izlēma šķirties no dzīves. Londonas avīze 1960. gada 27. maijā rakstīja: «Traģisks liktenis piemeklējis rakstnieka Aleksandra Grīna meitu Ilzi. Viņas vadītais tramvajs sadūries ar kāda partijas biedra mašīnu, un viņa atlaista ne vien no darba, bet viņai vajadzējis maksāt arī zaudējuma atlīdzību 6000 rubļu apmērā. Nonākusi bezizejā, Ilze nošāvusies.»
Zenta pēc atbrīvošanas 1956. gada 16. jūnijā atgriezās Latvijā, pierakstījās Valmierā, bet dzīvoja Rīgā, sāka studēt medicīnas laborantu skolā, bet pa naktīm strādāja – adīja jakas. Vēlāk ar LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Kārļa Ozoliņa atbalstu viņa nokārtoja arī pierakstu Rīgā, uzsāka studijas Medicīnas institūtā ar specializāciju tuberkulozē un strādāja par nakts laboranti. 1964. gadā viņa apprecējās un kļuva par Zentu Romani, pēc gada piedzima Nora. Tikai paši tuvākie draugi zināja, kas bija viņas tēvs. Aleksandra Grīna arhīvs bija izpostīts, darbi padomju laikā bija aizliegti, tāpat kā viņa vārda pieminēšana. Ilgus gadus viņa strādāja par rentgenoloģi dispanserā Vecrīgā. Brīvajā Latvijā Zentas vaļasprieks bija ceļošana pa Rietumeiropu, jo agrāk tas viņai nebija ļauts.
Grāmatas vāca no jauna
Zentas meita Nora Romana stāsta: «Mana mamma Zenta mira 2010. gadā, esmu viņas vienīgā meita. Laiks, kad vectēva vārds netika Latvijā pieminēts, bija garš. Mamma arvien bija liela grāmatu lasītāja, lasīja ne tikai latviski, bet arī angliski, franciski un vāciski, viņai bija dotības uz valodām, lai varētu lasīt grāmatas. Angļu valodu pat apguva pašmācības ceļā. Grāmatu mūsmājās vienmēr bija daudz. Domāju, kad Sarkanā armija ienāca Rīgā, čekisti Grīna savākto bibliotēku, kuru atcerējās mamma, sadedzināja. Mamma tēva rakstītās grāmatas pamazām vāca no jauna, bija cilvēki, kas atdeva savas. Kad biju maza, mēs dzīvojām Juglā. Mammas skolas biedrene, mana krustmāte, dzīvoja Amerikā un mums palīdzēja grūtos laikus pārdzīvot. Mammai tā nezuda arī saikne ar brīvo pasauli. Man tika smukas kleitiņas, Bārbijas, kas tajā laikā bija liels brīnums, un leļļu māja. Literatūras muzejā ir arī tā laika Jāņa Grīna vēstules manai mammai.
Dzīvoklī, kuru Grīni īrēja Zaubes ielā pie ārsta Oskara Alka, nekad neesmu bijusi. Rīgā viņam pašam nekas nepiederēja. Ar vectēva grāmatām iepazinos pēc studijām. Nedomāju, ka mamma speciāli man nedeva Grīna grāmatas, bet viņai tās bija milzīgs dārgums, ko bija atradusi, sakārtojusi, pārlasījusi. Šais grāmatās bija tēva tēls, un viņa ar to dzīvoja. Spilgtā atmiņā man ir vectēva simtgades izstāde 1995. gadā, tad arī vairāk iepazinos ar visu, kas saistīts ar Grīniem, sāku lasīt grāmatas. Izstādei uz planšetes uzzīmēju ciltskoku, gribētos to tagad atrast, lai glabājas piemiņas istabā. Toreiz arī pirmoreiz aizbraucu uz Sēliju apskatīt vietas, kas saistītas ar vectēva dzīvi. Tas palīdzēja sajust saknes. Vectēva sarakstītās grāmatas ir pieaugušo literatūra, varbūt izņemot Tobāgo. Dvēseļu putenis prasa viedumu, pati lasīju pa posmiem, bet grāmata ļoti vērtīga un palīdz saprast, ja ir vēlēšanās to saprast, 18. novembra būtību tiem, kas šobrīd šaubās par Latviju. Izlasot, cik grūti bija izcīnīt savu valsti, pēc tam ir neērti čīkstēt. Pat brīvprātīgie, kas piedalījās filmēšanā ziemas masu skatos, atzina, ka bija grūti. Bet kā tad bija patiesībā? Kad mammas vairs nebija, man nācās pārņemt autortiesības, iedziļināties un pieslēgties. Arī mans tēvs bija no izsūtītajiem, vēlāk studējis un kļuvis inženieris. Tā kā izsūtītajiem nebija viegli iestāties augstākajās mācību iestādēs, mani vecāki uzskatīja, ka izglītība ir svarīgākā, un man bija nopietni jāmācās. Esmu beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas vides mākslas nodaļu, šobrīd strādāju mākslas skolā. Tagad pati vācu senču vēsturi ģimenes hronikai. Domāju, ka ļoti spēcīga personība bija mana vecvecmāmiņa Anna Grīna. Pati varēja braukt ar zirgu, viņai pat bija ierocis, jo bija bīstami laiki. Mācēja tikt galā ar visām problēmām, mācēja pastāvēt par sevi, un tas man liekas dzīvē svarīgi. Lai kādas būtu grūtības, jācenšas nenokārt degunu. Meitai vārdu Anna ielikām viņai un arī vīra vecmāmiņai par godu. Tas ir stiprs vārds. Mums par piemiņu palicis zīmoggredzens ar iniciāļiem AG, un domāju, ka tas ir vectēva.»
Kad dzimtene palika aiz jūras
Padomju laikā no cilvēku atmiņas mēģināja svītrot ne tikai Aleksandra Grīna, bet arī Jāņa Grīna vārdu. Viņam izdevās kara beigās no Latvijas aizbraukt. Dēls Ervīns Rīgas 1. ģimnāziju bija beidzis kara laikā un 1943. gadā iesaukts darba dienestā, pēc tam Latviešu leģionā, no kura nokļuva gūstā. Kad ar vecākiem izdevās nometināties Stokholmā, viņam bija divdesmit.
Zviedrijā Grīns turpināja strādāt žurnālistikā un rakstniecībā, cik vien spēja, iesaistījās latviešu emigrantu sabiedriskajā dzīvē, bet mūža nogalē, slimodams ar cukurslimību, rakstīt un lasīt vairs nevarēja. Būdams Latvju Ziņu redaktors, viņš atkal meklēja jaunus talantus. Nav brīnums, ka tēva iespaidā par žurnālisti kļuva Rasma, viņa jau Rīgā bija pastrādājusi laikrakstu redakcijās, un Ervīns, kura pirmie sacerējumi parādījās tēva rediģētajā avīzē Stokholmā. Alvīne arī Zviedrijā turpināja strādāt par zobārsti, viņas pacienti bija ne tikai latvieši, bet arī citu tautu trimdinieki, un reizi nedēļā uz zobārstniecības kabinetu viņa gāja līdz pat dzīves nogalei. Viņa mira nepilnu gadu pēc vīra nāves.
Ervīna jaunākais dēls Tots Grīns stāsta: «Mana saite ar vecajiem Grīniem satrūka, kad 1984. gadā mira tēva māsa Rasma. Zinu, ka manā bērnībā viņa bija strādājusi Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā, bet piecdesmitajos gados gados arī Amerikas Balsī, kas man arvien licies ļoti dēkaini. Rasma 1984. gadā nomira, un es Stokholmā pārņēmu viņas dzīvokli, to pašu, kurā bija dzīvojuši Jānis un Alvīne. Kad man 1990. gadā dzima dēliņš Miks, izdevās samainīties tā, ka brālis Jēkabs šo dzīvokli dabūja sev, un viņš vēl šodien tur dzīvo. Vecvecāki šais mājās, ko cēla pēc kara, bija saņēmuši īres dzīvokļus. Mans tēvs centās uzturēt dzimtas kopīguma sajūtu. Otrajos Ziemassvētkos arvien ciemos gaidīja Jēkabu, kuram agri radās sava ģimene, Aleksandru – Ali – ar ģimeni un Rasmu. Alis bija palicis bez vecākiem, un tas bijis Alvīnes lēmums – pieņemt viņu par audžudēlu, viņam pagājušajā decembrī palika 80. Viņš strādāja par celtniecības inženieri, pārsvarā dzīvoja zviedru sabiedrībā, kamēr mēs ar brāli tomēr vairāk esam uzturējuši saiknes ar latviešiem. Es gan uzaugu ar mātes radiem, ar kuriem bija ļoti ciešas saites. Mana māte Ināra, dzimusi Eihe, bija bibliotekāre un piecus gadus jaunāka par Ervīnu, un tēvs teica, ka apprecējis Stokholmas skaistāko sievieti. Starp viņiem bija arī nesaprašanās, tāpēc kādu laiku viņi dzīvoja šķirti, tomēr vēlāk māte atzina, ka citu nav tā mīlējusi kā Ervīnu. Mani bērnības draugi slavē tēvu kā vienu no labākiem skolotājiem latviešu skolā, jo viņš prata interesanti stāstīt. Kad ar latviešu draugiem sarunājāmies zviedriski, tētis allaž no otrās istabas rājās, un vajadzēja runāt latviski. Atceros, ka viņš man taisīja vītola svilpi, ko esot iemācījies Latvijas laukos. Viņam patika sēņot, un vēl mēs gājām uz muzejiem. Vēstures muzejā bija Rīgas makets un arī kaulu zāģis, ar ko tētis karā šāvis. Mazam man likās traki, ka tētim kājā ievainojuma rēta. Tēvs devās uz Vāciju strādāt laikrakstā Latvija, kad man bija vienpadsmit, pēc tam Ņujorkā bija viens no laikraksta Laiks redaktoriem. Tur viņš 1979. gada 4. jūnija rītā mira. Man tad bija četrpadsmit, tāpēc nesanāca viņu vairāk izprašņāt par ģimenes vēsturi.
Zinu, ka tēva māsa Rūta bija mācījusies glezniecību, taču 1957. gadā Londonā, kur atveseļojās pēc nervu slimības, izlēma aiziet no dzīves pati. Ģimenē maz par to runāja, zinu, ka tēvs dusmojās uz māsu, bet ko nu dusmoties, bija grūti laiki. Jēkabs izvācās no mājām, kad man bija pieci gadi. Mums ir trīspadsmit gadu starpība. Viņš saka, ka abi esam uzauguši vienbērna ģimenē, lai gan ar manu dzimšanu ļoti esot cerējis, ka varēsim futbolu spēlēt. Tas prasīja daudzus gadus, kamēr pie tā tikām! Viņš ir ķīmijas doktors, visu mūžu nostrādājis Stokholmas Universitātē. Jēkabam ir trīs bērni: Aigars, Maira un Jana. Bija precējies ar Aniku, Alberta un Valentīnes Lasmaņu meitu. Aigaram ir divi bērni, pats strādā informācijas tehnoloģiju jomā. Maira kādreiz studēja drāmas pedagoģiju, arī kādu laiku Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa ir daudzbērnu māmiņa, pārgāja pareizticībā, un vīrs ir Azerbaidžānas izcelsmes mācītājs, Jana ir studējusi angļu valodu un psiholoģiju, nav precējusies. Pats uzaugu Sulnā, kas tagad saaugusi ar Stokholmu, skolā bija zviedru draugi, nedēļas nogalēs biežāk latviešu. Reizēm šķitis, ka esmu latvietis, dažreiz – ka tomēr zviedrs, beidzot laikam samierinājos, ka esmu divu kultūru maisījums. Jau trīsdesmit gadu strādāju ar informācijas tehnoloģijām. Ģimenē pirmais apprecēju sveštautieti Annu. Spriedām, uz kurieni doties, kad Baltija būs brīva. Tā kā sieva bija izdarīgāka, nonācām Igaunijā. Mums ir trīs bērni: Miks mācās semiotiku Dānijā, Lauris filoloģiju un literatūras vēsturi un Marta jurisprudenci Igaunijā. Anna nomira 2013. gadā, bet esmu paguvis no jauna apprecēties, tāpēc Igaunijā esmu uz palikšanu. Igaunija ir starp Zviedriju un Latviju, tāpat kā es.»
