Ornitologs Jānis Ķuze: Purvā ir drošāk nekā pilsētā

Putni
Indra Ozoliņa
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
5. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Ornitologam, Latvijas Dabas fonda padomes loceklim JĀNIM ĶUZEM sākušies karstākie darba mēneši. Viņš ir no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuri ikdienā dara to, kas tuvs sirdij.

 «Visu savu mūžu esmu interesējies par putniem, un man kā ornitologam par tiem arī daudz ko prasa. Visbiežāk jautājums ir apmēram šāds: es redzēju tādu mazu putniņu, kas tas, tavuprāt, varētu būt? Ja nav pievienota fotogrāfija, e-pastā var izvērsties gara sarakste, un bieži tā arī netiekam skaidrībā. Pēc apraksta atpazīt putnu ne vienmēr ir iespējams. Piemēram, kāds reiz stāstīja, ka putns ēd no barotavas, bet stāv uz zemes. Un izrādījās, ka bija pienākusi dzērve.»

Bērnības atklājumi

«Man ir paveicies, jo interesi par dabu ir izdevies saglabāt no agras bērnības. To pavadīju Mētrienā netālu no Teiču purva, bet vairāk dzīvojos pie Aiviekstes upes. Tur bija arī mazs ezeriņš ar purvainām malām, ko mēs, puišeļi, bijām pārmaluši no viena gala līdz otram. Ziemās bradājām pa niedrājiem, meklējām vecas ezera ķauķu un niedru strazdu ligzdas. Nākot mājās no skolas, kāpu kokos un čamdīju putnu ligzdas. Tas bija nepārtraukts izzināšanas process.

Mans tēvs, aizrautīgs makšķernieks un mednieks, ņēma mani līdzi gan makšķerēt, gan medīt. Dažkārt ar velosipēdu uz upi braucu divreiz dienā. Biju salicis putnu būrus gan mazputniņiem, gan pūcēm un ar milzīgu aizrautību vēroju, kas tajos notiek. Katra jauna putnu suga, kuru man izdevās atklāt, bija kā milzīgs piedzīvojums un pārsteigums – citādāks nekā jau pieauguša cilvēka vecumā.

Bērnībā pagasta bibliotēkā biju izlasījis visu dabas grāmatu plauktu no viena gala līdz otram. Vislielāko iespaidu no vietējiem autoriem uz mani atstāja Kārļa Vilka grāmata Atmiņas par putniem. Viņš bija ornitologs amatieris, taču ļoti labi pazina putnus.»

Purvā drošāk nekā pilsētā

 «Man vairāki gada mēneši paiet fiziski smagā darbā, kāpjot kokos. Augstākā jūras ērgļa ligzda, pie kuras esmu kāpis, bija vairāk nekā 34 metru jeb desmitstāvu mājas augstumā. Lai gan esmu rāpies kokos kopš bērnības, man ir liels respekts pret augstumu. Baidīties gan nevaru atļauties, jo bailēs var pieņemt neracionālus un bīstamus lēmumus. Protams, izmantoju drošības aprīkojumu.

Manuprāt, pilsēta var būt bīstamāka nekā purvs vai mežs.

Rīgas centrā, pasperot soli sāņus, būsi zem mašīnas. Turklāt pilsētā ir rajoni, pa kuriem nakts laikā labāk nestaigāt. No šāda viedokļa daba ir nesalīdzināmi drošāka. Protams, man ir gadījies mežā apmaldīties. Pāris reizes no tām atceros diezgan spilgti, lai gan dabā nekad neesmu juties apdraudēts. Jo vairāk staigāju pa purviem, jo labāk saprotu, kuram slapjumam labāk apiet apkārt vai mēģināt pārlēkt.

 Mežā visvairāk jāuzmanās no ērcēm. Esmu vakcinējies pret ērču encefalītu, bet Laimas slimību dabūjis sešas reizes. Atceros, bērnībā, kad tēvam bija piesūkusies ērce, tas likās liels notikums. Taču mūsdienās, siltā vasaras dienā izejot cauri jaunaudzei, parasti nolasu desmitiem ērču. Visticamāk, tas ir saistīts ar klimata izmaiņām, turklāt pie mums ienāk jaunas ērču sugas.    

Karstās vasaras dienās, brienot garos gabalus purvā ar smagu somu plecos, burtiski gaidu, kad parādīsies salīdzinoši tīrs akacītis, kur, nebrienot pa sfagnu zupu, varēšu smuki ielaisties iekšā atveldzēties. Pēc tam gan jādomā, kā tikt laukā, jo krasti ir līgani, taču, uzmetoties uz malas virsū ar krūtīm kā ronis, var izlīst ārā.

Purvā nekad nav problēmu padzerties. Ūdens gan ir skābs un ne visai garšīgs, bet, kad līdzi paņemtais ūdens ir beidzies, var iespiest sūnās bedrīti, pasmelt plaukstās ūdeni un veldzēt slāpes. Lai gan tajā mēdz būt duļķes un sfagnu kripatiņas, var droši dzert.

Mūsdienās jaunas iespējas rada globālā pozicionēšanas sistēma jeb GPS, kas ļauj mežā strādāt efektīvāk. Atceros, kā savulaik objektus meklējām, ar kompasu rokā skaitot soļus. Protams, precizitāte bija nosacīta, taču tagad ar labu GPS aparātu konkrētu punktu var atrast ar pāris metru precizitāti. Tas palīdz nemaldīties un kolosāli taupīt laiku, kas ir īpaši svarīgi, apskatot daudzas putnu ligzdas vairākas dienas pēc kārtas. Protams, gadās, ka aparāts pārtrauc darboties vissvarīgākajā brīdī, tāpēc man vienmēr rezervē līdzi ir otrs.

Priecājos arī par to, ka tagad ražo krietni vieglākus binokļus. Agrāk liela palielinājuma binoklis svēra vismaz kilogramu, un, nēsājot to kaklā katru dienu no rīta līdz vakaram, it īpaši karstā laikā, kad gar tā siksnu tecēja sviedri un sabira skujas, smagums kļuva nomācošs.

Vasarā mājās parādos epizodiski, taču, ko darīt, ir visu cauru gadu.

Plēsīgo putnu ligzdas vislabāk meklēt ziemā, kad kokiem nobirušas lapas.

Ja zeme sasalusi un nav biezs sniegs, var staigāt arī pa vietām, kuras vasarā ir pieejamas salīdzinoši grūtāk.

Dažreiz ekspedīcijas ilgst trīs vai četras dienas. Kādreiz gribas atgriezties pie civilizācijas un kārtīgi nomazgāties. Guļot teltī, jūtos diezgan komfortabli, izņemot gadījumus, kad tā uzbūvēta ekstrēmā vietā. Viena no aizraujošākajām ekspedīcijām bija pirms 15 gadiem Krievijas pierobežā – purvainā mežā, kur saulrieta gaismā ieraudzījām divas ziemeļpūces. Pirms tam šie putni Latvijā bija manīti tikai apmēram pirms simts gadiem. 

Vecās gvardes ornitologi un mani skolotāji Uģis Bergmanis, pūču pētnieks Andris Avotiņš seniors, Māris Strazds un Juris Lipsbergs par svētu lietu uzskata lauka piezīmes, ko esmu pārņēmis arī es. Rakstu speciālās kladēs ar tušu, lai piezīmes neietu zudumā, iekrītot ūdenī. Tagad man ir žēl, ka to rakstīšanu kā obligātu, tāpat kā zobu tīrīšanu pirms gulētiešanas, sāku uztvert tikai kopš 1999. gada. Tagad senākus pierakstus būtu pārlasījis ar milzīgu interesi.»

Jūras ērgļi – vistuvākie

«Jau pirms vairākiem gadiem pabeidzu doktorantūras studijas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, taču neesmu uzrakstījis disertāciju. Nezinu, kad būs laiks tai nopietni pievērsties, varbūt pensijas gados. Disertācijas tēma ir saistīta ar jūras ērgļu ligzdošanu Latvijā. Šo putnu monitoringu pārņēmu pirms 14 gadiem no ērgļu pētīšanas vecmeistara Jura Lipsberga un šai putnu sugai esmu veltījis visvairāk laika. Nodarbojos ar zināmo ligzdu kontrolēšanu, jaunu ligzdu meklēšanu, strādāju pie aizsardzības ligzdošanas vietām. Jūras ērgļu ligzdu meklēšana ir īpašs pasākums: maršruts tiek saplānots, analizējot satelītkartes, iepriekš izpētīta informācija par mežaudzēm – cik tās vecas, kādi tajās koki.   

Skats uz jūras ērgļiem no tiešsaites kameras
Skats uz jūras ērgļiem no tiešsaites kameras

Pēdējo pāris gadu laikā meklēju arī mazo ērgļu ligzdas. Katrai no šīm sugām ir atšķirīgas ekoloģiskās prasības. Mazais ērglis mīt lauku malās un mazos meža pudurīšos. Savukārt jūras ērglis var ligzdot arī ļoti dziļi meža masīvos un tālu lidot pēc barības, pat 40 kilometru attālumā.

Ļoti interesantus datus par jūras ērgļu pārvietošanos guvu, kad ar igauņu un krievu kolēģiem četrus gadus bijām ekspedīcijās Krievijā, Uļjanovskas apgabalā, – ķert jūras ērgļus, lai aprīkotu tos ar raidītājiem. Domājām, ka mātīte Kirilla ligzdos turpat pie Volgas, bet viņa pavasarī pārlidoja pāri Urālu kalniem gandrīz divus tūkstošus kilometru līdz Karas jūrai un tur ligzdoja pie vienas no Obas upes pietekām.

Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā simts jūras ērgļu pāru – vismaz trīs reizes vairāk nekā tad, kad sāku ar tiem darboties.

Vēl pagājušā gadsimta 60. gados nebija zināma neviena ligzda. Šie putni atkal saradās, aizliedzot lietot padomju gados plaši izplatīto pesticīdu DDT jeb tā saukto dustu, kā arī pārstājot tos šaut un sākot aizsargāt ligzdošanas vietas.»

Kā top ligzdas

«Esmu uzbūvējis apmēram simts mākslīgo ligzdu lielajiem putniem. Īpaši produktīva bija aizvadītā ziema, kad kopā ar palīgiem uzbūvējām četras ligzdas melnajiem stārķiem, piecas klinšu ērgļiem un divdesmit mazajiem ērgļiem. Šajā darbā liela loma ir pieredzei. Par daudzām ligzdām, kuras būvēju sākumā, putni neizrādīja nekādu interesi. Taču tās, kuras esmu taisījis pēdējos gados, ir daudz apdzīvotākas.

Visvairāk enerģijas esmu ieguldījis klinšu ērgļu ligzdu būvēšanā. Latvijā tos pareizāk būtu saukt par purva ērgļiem, jo pie mums tie uzturas purvu masīvos, kuru mums nav daudz, un tur trūkst piemērotu koku, kur tie varētu ligzdot. Parasti gatavoju ne tikai rāmi, bet arī ligzdas vainagu. Klinšu ērglim pietiktu tikai ar rāmi, vainagu viņš uztaisītu pats, bet purva piekūns un pūces paši ligzdu nevij, tāpēc vainagu veidoju biezāku un ieberu tajā zemsedzes kūdru un koku mizas, lai tā patiktu arī citiem. Melnajam stārķim ligzda jātaisa dziļi mežā un jānovieto koka vainagā tā, lai būtu paslēpta no augšas.

Ūpim ligzdā tiek ietverts koka stumbrs, lai putnam būtu kur piespiesties.

Klinšu ērglim ligzdas būvēšana prasa visu dienu. Turklāt ilgu laiku vajag, kamēr tiekam līdz šai vietai un pēc tam laukā no purva. Bet mazajiem ērgļiem, kad dienas kļūst garākas, būvējam pa divām ligzdām dienā. Vienkāršu dabiskās ligzdas kopiju var uztaisīt divās trijās stundās, tikai svarīgi atrast pareizu koka žākli, mazliet piezāģēt kādu zaru. Protams, paši putni to dara ilgāk, paiet pāris nedēļas.»

Lepojos ar fotogrāfijām

«Pirms 10–15 gadiem daudz laika veltīju putnu fotografēšanai. Sanāca īpašas bildes, ar kurām joprojām lepojos, lai gan pasaule tagad ir pārpludināta ar labām dabas fotogrāfijām. Ūdensputnu bildēm savulaik dominēja skats no augšas uz leju, taču mani interesēja rakurss no peldoša putna augstuma. Centos izdomāt, kā tiem piekļūt iespējami tuvāk, turklāt mazāk traucējot. Pirmais Latvijā uzbūvēju peldošo slēpni – gulbja modeli –, kas ir sena indiāņu metode.  Putuplasta rāmi pārvilku ar baltu audumu, knābi uzkrāsoju ar lūpukrāsu un acis – ar skropstu tušu. 

Ar šo gulbi esmu piedzīvojis tik fantastiskus mirkļus, ka pat grūti aprakstīt. It īpaši pavasaros, kad ezeri atkusa tikai marta beigās, kas sakrita ar ūdensputnu migrācijas laiku. Devos ķert kadrus Kaņiera ezera lāsmeņos, kur pulcējas pirmās ūdensputnu masas. Pats biju gandrīz pilnībā ūdenī. Parasti, trīs stundas atrodoties starp ledus gabaliem, nosalu, kaut mugurā bija siltais hidrotērps. Taču brīnišķīgo sajūtu, atrodoties kopā ar putniem pārpilnā nelielā ūdens laukumā, pat grūti aprakstīt.

Pagāja laiks, kamēr sapratu, kā slēpni lietot, lai putni nemuktu malā. Varēju just, ka viņi to neuztver kā īstu gulbi.

Reiz jūras kraukļi uzsēdās virsū, taču dabā tie nemēdz ceļot gulbjiem uz muguras. Būvēju arī slēpņus koku zaros, lai kokā dzīvojošos putnus fotografētu no augšas uz leju. Ķemeru Nacionālā parka dumbrājā izveidoju barotavu un virs tās uztaisīju slēpni. Skatoties un fotografējot no augšas, redzēju, kā dzeņi un zīlītes nāk pie barotavas, un pamanīju arī, ka blakus kokā dzeņiem ir bungotava. Tas ir atsevišķs stāsts, jo dzeņiem viņu teritorijās ir iemīļotie koki, kurus putni izmanto daudzu gadu garumā, kamēr ir laba skaņas rezonanse.

Pēc tam uzbūvēju citu slēpni – astoņpadsmit metru augstumā – melnalksnī, trīs metru attālumā no apses galotnes, kur bija dzeņa bungotava, un atklājās brīnišķīga iespēja paskatīties uz to. Agri pavasarī daudzus rītus pavadīju šajā slēpnī. Bungot nāca vairāku sugu dzeņi, un pat konkurēja savā starpā. Šādi uzbūvēju slēpni arī pie melnās dzilnas bungotavas, un vēl man ir sapnis tikt pie baltmuguras dzeņa un trīspirkstu dzeņa bildēm.

 Daudzus gadus esmu sēdējis slēpņos arī zivju dīķos, kad tos rudenī nolaiž un tie uz dažām nedēļām kļūst par nozīmīgām putnu pulcēšanās vietām. Fotografēju ērgļus, nakts tumsā brienot pa dubļiem dīķī, izliekot zivis apkārt, sagaidot rītu un visu dienu sēžot sakņupušā pozā ar fotokameru. Kad sāk svīst rīta gaisma, atlido pirmais ērglis un nolaižas turpat netālu, laika atskaite izslēdzas. Un tad vienā brīdī sākas pilnīgs ņudzeklis, ērgļi apkārt kaujas, plēšas par zivīm. Kad aizlido pēdējais putns un paskatos pulkstenī, pāris stundas ir vienkārši pagaisušas mežonīgā ātrumā.                  

Jābūt pacietīgam un gatavam daudzas stundas un pat dienas pavadīt pa tukšo. Ja pēc pirmās reizes met plinti krūmos, tad arī šos brīnišķīgos brīžus nevar piedzīvot.»

Motivācija turpināt

«Pateicoties mūsdienu tehniskajām iespējām, pirms deviņiem gadiem mēs, Latvijas Dabas fondā, sākām nodrošināt tiešraides no putnu ligzdām. Viens no iemesliem bija tas, ka man vajadzēja vākt datus pētījumam par jūras ērgli, un otrs – tas vienkārši bija interesanti. Vispirms pielikām kameras jūras ērgļa un zivju ērgļa ligzdai. Laika gaitā to skaits ir pieaudzis līdz desmit un izdevies uzlabot arī izmantoto tehnoloģiju.

Bez pārspīlējuma varam teikt, ka Latvija ir tiešsaistes kameru lielvalsts pasaulē.

Mums raksta vēstules, zvana, prasa, kā esam to dabūjuši gatavu. Dažās valstīs, no kurām ir bijusi interese, nekas tāds nav uzsākts, jo nav līdzekļu un cilvēku, kuri būtu gatavi to darīt. Sākumā mums izdevās piesaistīt naudu Latvijas– Igaunijas pārrobežu programmas EstLat ietvaros, vēlāk tas lielā mērā ir noticis, pateicoties sabiedrības atbalstam un ziedojumiem. Šogad pagaidām vienīgie pasaulē ar tiešsaistes kameru sākām nodrošināt tiešraides no melnās klijas ligzdas. Pielikām to, pirms putni bija atgriezušies no ziemošanas vietām Āfrikā.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, lai varētu nodrošināt tiešraidi, ir elektrība. Tikai dažviet to var dabūt no rozetes – kā Rīgā pie vistu vanaga ligzdas. Citur elektrība jāražo uz vietas. Viena no metodēm ir saules paneļi, bet ziemā izmantojam speciālus elektrības ģeneratorus, kas ļauj darbināt kameru visu cauru gadu. Tas nozīmē, ka mežā vai purvā jāienes vairākus simtus kilogramu smags aprīkojums. Ir ērtas vietas, kur no mašīnas līdz ligzdai jāiet vien pārsimt metri pa sausu mežu, bet līdz citām jābrien vismaz kilometrs pa purvu. Parasti esam četri vai pat vairāk, lai darbu paveiktu ātrāk.

Ne vienmēr ir iespējams strādāt dienas gaismā, piemēram, Durbes jūras ērglim sistēmu būvējām janvāra naktī. Pavadīju kokā laiku no vienpadsmitiem vakarā līdz trijiem naktī. Šie putni savā teritorijā vairāk vai mazāk uzturas visu cauru gadu, taču nedrīkst pieļaut, ka viņi mūs pieķer pie ligzdas. Lai putni neko nepamanītu, strādājam naktīs un izmantojam sensorus ar ļoti mazu priekšējo lēcu, kurus labi nomaskējam koku zaros. 

Labi, ka Latvijā pat nomaļās vietās, koka galotnē uzliekot rūteri, varam dabūt brīnišķīgu 4G pārklājumu un nodrošināt datu pārraidi no ligzdas. Mūsu tiešraides skatās vairāk nekā simts pasaules valstīs, pērn tām bija četri ar pusi miljonu skatījumu. Daudziem tās ir sniegušas pirmo un, iespējams, vienīgo priekšstatu par Latvijas dabu.

Pirms pāris gadiem mūsu Durbes jūras ērgļa kameru rekomendēja skatīties National Geographic. Tika izceltas piecas kameras pasaulē, un visas pārējās atradās Ziemeļamerikā. Tas rada lielu gandarījumu un motivāciju iesākto turpināt.»

Jāsargā arvien vairāk

«Mani ļoti uztrauc tas, ka daļa sabiedrības ne pārāk novērtē dabas aizsardzības nozīmi. Pēdējo 5–10 gadu laikā to arvien skaudrāk parāda izmaiņas Latvijas ainavā. Jādomā, kā putnus pasargāt no iznīcības, taču bieži saprotam, ka rokas ir par īsām.

 Kolhozu laikos, ja kaut kur aizgāja ciet meliorācijas kolektors un noplūda puse lauka, neviens par to nelikās ne zinis. Savā piemājas kolhozā redzēju, ka šādi applūduši kolektori stāvēja gadiem ilgi un pamazām lauksaimniecības zemju vidū radās mitrzemes kā tādas mazas Eldorado, kur ligzdoja ķīvītes, mazie dūkuri, rudeņos peldēja caurceļojošās pīles, niedrājos parādījās dziedātājputni.

Mūsdienās redzam pretējo – Latvijā ar milzu ātrumu notiek lauksaimniecības zemju atkarošana, ar pilnu sparu darbojas meliorācija, un dabai paliek arvien mazāk vietas. Ja, braucot mašīnā un vērojot ainavu apkārt, pamanu mazu mitrzemi uz lauka, uzreiz iedomājos, ka tur varētu ligzdot ziemeļu gulbis, gar slapjuma malām dzīvot ķīvītes, taču redzēt, ka tās pazūd, ir ļoti sāpīgi. 

Pašlaik lauksaimniecībā un mežsaimniecībā diemžēl dominē ekonomiskās intereses.

Meliorācijas rezultātā pie izbagarētajām upītēm zaudējam palienes, kur nārsto zivis, atpūšas caurceļojošie ūdensputni, var ligzdot ķikuts un grieze. Man ir liels gandarījums, ka Ķemeros 2005. gadā palienes atjaunošanas nolūkā izlīkumojām Slampes upīti Dunduru pļavās un panācām, ka pavasarī daļa no pļavas atkal ir zem ūdens. Pirms diviem gadiem izlīkumojām arī Skudrupīti un atjaunojām tai piegulošo palieni, kur atkal dzīvo putni.»

Torņu cīņas kļūst populāras

«Tuvāko aptuveni desmit gadu laikā Latvijā sasniegsim 400 reģistrēto putnu sugu robežu. Ir tādas, kas Latvijā parādījušās tikai dažas reizes kā maldu viesi – putni, kuri kādu apstākļu dēļ pie mums ieklīduši, un tie papildina mūsu putnu sugu sarakstu. Iespējas atklāt jaunas putnu sugas palielina aktīvo putnu vērotāju skaits. Nekad iepriekš nav bijušas tik labas iespējas gūt labus fotodokumentus. Internetā visplašākajā klāstā ir pieejami putnu noteicēji. Par tādām iespējām es savā bērnībā varēju tikai sapņot.

Mani priecē, ka pirmajās putnu vērošanas sacensībās Torņu cīņas, kas Latvijā notika 2002. gadā, piedalījās trīs komandas, bet pagājušajā gadā jau 16 komandas profesionāļu klasē plus vēl vairākas tautas klasē. Tas liecina par sabiedrības briedumu, šajā ziņā pamazām tuvojamies valstīm ar senākām dabas izzināšanas tradīcijām kā, piemēram, Lielbritānija un Zviedrija.

Pats pirmajās Torņu cīņās nepiedalījos, taču vēlāk pēc pārtraukuma tās reanimēju un astoņus gadus organizēju, bet pēdējā laikā izbaudu, ka varu būt tikai dalībnieks. Piemēram, esmu daudzus gadus ar kolēģiem 24 stundas sēdējis tornī un gaidījis, kad sāks krēslot, lai kilometra un pat lielākā attālumā ar teleskopiem pār koku galotnēm meklētu pāri lidojošās slokas. 

Putnu vērotāju pieaugumā Latvijā liela loma ir interneta platformas www.dabasdati.lv izveidošanai, ko uztur Latvijas Dabas fonds un Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Tajā ikviens interesents var ziņot par saviem novērojumiem un saņemt par tiem speciālistu skaidrojumu. Novērojumu skaits ir pārsniedzis 800 tūkstošus un domāju, ka nākamgad sasniegsim miljona atzīmi.»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+