Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
19
-
0
-
0
-
7
-
0
-
2
-
0
-
Pirmo reizi tavu vārdu mēs izdzirdējām pirms pāris gadiem, kad acīgie slavenību ziņu ķērāji pamanīja, ka viens no Rīgas visvairāk iekārotajiem vecpuišiem operas solists Jānis Apeinis uz sava motocikla vizina noslēpumainu, skaistu bruneti. Tevi! Mēs zinām, ka esi francūziete un operdziedātāja. Pastāstīsi mums par sevi, savu ģimeni?
Esmu dzimusi Francijā, Lionā, pirms pārcelšanās uz Rīgu astoņus gadus dzīvoju Parīzē. Mana bērnība pagāja jaukā un gana tipiskā franču ģimenē – mans tētis tirgoja automašīnas, mamma bija sekretāre, man ir četrpadsmit gadu vecāks brālis un desmit gadu vecāka māsa. Es esmu vienīgā profesionālā mūziķe ģimenē. Tiesa, pavisam nesen mana māsa Karolīna kļuva par mūzikas skolas vadītāju. Patiesībā, tieši pateicoties māsai, esmu dziedātāja. Karolīnas sapnis bija kļūt par mūziķi, bet viņa to apjauta un sāka pārāk vēlu, tāpēc uzstāja, lai es mācos. Sāku ar klavierspēli, un deviņu gadu vecumā māsa mani aizveda uz noklausīšanos Lionas operas korī. Mani uzņēma, un drīz vien piedāvāja solo lomas. Pirmā bija Grietiņa Ansītī un Grietiņā. Tikai jau pieaugusi es sapratu, ka, ja vien es nebūtu bijusi jaunākais bērns un saņēmusi milzīgu ģimenes atbalstu, visticamāk, šā agrā starta operā man nebūtu. Vecākiem tas prasīja ļoti daudz laika un ieguldījumu, jo mēģinājumu bija daudz, izrādes bieži beidzās ap pusnakti, nākamajā diena bija skola. Tas bija ļoti interesanti, bet ne vienmēr vienkārši.
Tas nozīmē, ka tev nav bijušas citas idejas par profesiju?
Kamēr kā bērns vēl dziedāju operas korī, es gribēju būt stiliste, tad skatuves tērpu māksliniece. Šis skaistums mani aizrāva. Aptuveni 15 gadu vecumā pa īstam sapratu, ka mūzika ir mans ceļš. Un tad es tajā devos ļoti mērķtiecīgi – agri iestājos Lionas mūzikas konservatorijā, ātri ieguvu diplomu un uzsāku karjeru.
Un tagad mēs visas gribam dzirdēt, kā tu iepazinies ar Jāni!
Krievijā mēs kopā dziedājām Jevgeņijā Oņeginā. Es dziedāju Tatjanu, un viņš – Oņeginu. Šķiet, šis ir vienīgais happy ending, kad abi šie galvenie varoņi paliek kopā (smejas). Mūsu tikšanās ar Jāni bija neplānota, negaidīta, un, jāatzīst, es nebiju brīva.
Tu biji precējusies?!
Nē, nē! Bet es biju ilgās attiecībās, no kurām aizgāju, jo mēs abi ar Jāni sapratām: tas, kas notiek ar mums, ir daudz nopietnāk, nekā abi līdz šim esam piedzīvojuši. Pēc pavisam īsa laika Jānis man tā vienkārši teica: «Brauc kopā ar mani uz Rīgu!» Un es piekritu.
Visu pametu – savu Parīzes dzīvokli, otru vīrieti – un atbraucu. Šovasar būs trīs gadi, kopš esmu Latvijā.
Man patīk tādas drusku trakas lietas. Man šķiet, Jānim arī. Strauji izlemt un riskēt, ja izdosies, izdosies, ja ne – ne.
Ko teica tavi vecāki, kad Parīzi iemainīji pret Rīgu?
Viņi nebija stipri pārsteigti. Es pat mazliet par to apvainojos (smejas). Kad tētim izstāstīju, ka es pārceļos, viņš teica: «Ā, tu pārcelies. Un droši vien viņš nav francūzis, vai ne?» Mani vecāki mani pazīst.
Tu jau droši vien zini, ka Jānis bieži vien figurēja iekārojamāko vecpuišu sarakstos.
Tagad zinu gan, un man tas šķiet jautri. Es Jāni satiku tālā Krievijas nostūrī un neko par to visu nenojautu. Man viņš bija kolēģis, dziedātājs, šarmants vīrietis, ar tikpat traku humoru kā man.
Jūsu meitiņa tikko nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu. Viņa pieteicās ļoti drīz pēc kopdzīves sākuma. Bērns tomēr ir nopietns lēmums, nevis: ja būs, būs, ne – ne.
Protams! Mums vairs nebija divdesmit pieci, kad satikāmies. Man šķiet, kad tev ir 35 vai 40, tu jau no pieredzes zini, ko vēlies, bet, jo īpaši, ko pilnīgi noteikti nevēlies. Mums abiem, teiksim tā, ir gana bagāta attiecību pieredze, tāpēc abi bijām nonākuši punktā, kur bijām gatavi nopietnām saistībām. Jo vai tad var būt kaut kas vēl nopietnāks par kopēju bērnu?
Mēs tiešām ātri sapratām, ka vēlamies bērnu.
Atklāti sakot, ideālajā variantā es gribēju vēl mazliet nogaidīt, jo man, tāpat kā daudzām dziedātājām, vienmēr šķita, ka vēl šis darbs jāizdara, vēl tas jānodzied – nav īstais brīdis. Bet laikam jau Louise bija gaidījusi, kad varēs pie mums atnākt, jo viņa pieteicās ļoti ātri. Tas, protams, ietekmēja daudzas lietas. Pirms tam es biju ieradusies vien ar dažiem koferiem, bet nu atvedu visas savas mantas. Tāpat tas pasteidzināja mājas remontu. Dažus mēnešus pirms manas grūtniecības Jānis bija nopircis un sācis atjaunot šo māju tuvējā Pārdaugavā, pēc meitas pieteikšanās viņš visus darbus izdarīja neticamā ātrumā. Es ļoti vēlējos palīdzēt, jo man patīk visas lietas, kas saistās ar mājas veidošanu un iekārtošanu, bet sanāca tā, ka mēs darbus sadalījām: es būvēju bērniņu, viņš – mums māju. Jānis pa dienām strādāja mājā, vakaros dziedāja operā. Lai rastos priekšstats, cik lielu darbu viņš ir izdarījis, – te, kur mēs tagad sēžam viesistabā, auga koki. Māja bija īstas drupas. Smejos, ka Jānis ir kā mašīna, jo tagad, kad māja ir pabeigta, viņš tomēr nevar apstāties un dārza stūrī vēl būvē pirtiņu.
Man šķita ļoti interesanti, ka jūsu meitiņai ir franču vārds un tas nav latviskots, kā pie mums parasti dara.
Birokrātisku iemeslu dēļ es nevarēju Louisei iedot savu uzvārdu. Ja viņa būtu dzimusi Francijā un tiktu reģistrēta vispirms tur, viņai būtu gan Jāņa, gan mans uzvārds. Šeit tas nebija iespējams, jo nevienam no mums nav abu dubultuzvārds, bet bērnam nevar iedot kombināciju no abiem. Tāpēc viņai ir tēta uzvārds un no manas puses franču vārds, kas būs viņas mazā, neparastā lieta Latvijas dzīvē, kas viņu mazliet atšķirs.
Kad meitiņa ies dārziņa vai skolā, es ļoti vēlētos, lai viņu sauc Louise – ar franču izrunu.
Kad meitiņai bija vien dažas dienas, un Jānis bija aizbraucis reģistrēt viņas vārdu, viņš man zvanīja no dzimtsarakstu nodaļas, jo darbiniece bija likusi vēlreiz pārjautāt, vai tiešām mēs tā vēlamies saukt savu meitu. Jā, mēs vēlamies! (Smejas.)
Ar vārdu latviskošanu man ir gadījušās komiskas situācijas, kad es uz afišas neatpazīstu kāda man labi zināma mākslinieka vārdu. Katrā ziņa tāpēc mani vienmēr iepriecina, ja mana vārda latviskajai versijai blakus norāda oriģinālrakstību.
Bet, runājot par Louisi, kad uzzinājām, ka gaidām meitu, bijām izdomājuši, ka sauksim viņu par Tatjanu – par godu mūsu iepazīšanās stāstam. Bet sekoja vairāku interesantu notikumu virkne, kas mums lika pārdomāt.
Kas tas bija?
Pastāvēja doma, ka viņa negrib, lai viņu tā sauc. Grūtniecības beigās viņa negribēja apgriezties, kā bēbīšiem jādara pirms piedzimšanas. Mēs izmēģinājām dažādas metodes, bet nekas nelīdzēja. Mani aizveda pie kāda ārsta, es biju sapratusi, ka viņš nodarbojas ar akupunktūru, bet realitātē viņš runājās ar bēbīti mana vēderā un apgalvoja, ka meita negrib, lai viņu tā sauc, tāpēc nepagriežas. Tas šķita mazliet savādi, bet mēs bijām gatavi pieķerties šai idejai. Vēlreiz caurskatījām mūsu vārdu sarakstu, un Louise tajā bija. Tagad meitai ir rotaļlieta cūciņa Tatjana.
Pag, bet pēc vārda maiņas viņa apgriezās?
Nē! (Smejas.) Bet mēs jau bijām pārslēgušies uz vārdu Louise, un man īstenībā ļoti patīk – tas būs viņas neparastais vārds, mazais franču šarms.
Zinu, ka bērnu gaidīji Latvijā un ne vienmēr tev viss šeit bija viegli.
Man izskatījās, ka šeit vienkārši ir cita pieeja grūtniecībai un topošajai mammai. Turklāt tobrīd es biju nesen ieradusies Rīgā un daudz ceļoju darba dēļ – beidzu strādāt mēnesi pirms dzemdībām un atsāku mēnesi pēc. Tāpēc tobrīd es pazinu maz cilvēku un nezināju, pie kā vērsties. Tas viss bija mazliet rokenrols, bet, kā mēs redzam, Louise ir šeit, sveika, vesela un ar dzīvi apmierināta, tātad viss ir labi.
Pēc meitas piedzimšanas tu paņēmi tik īsu atpūtas brīdi?
Kādreiz man šķita, ka dziedātājas karjera un bērns – tas ir gandrīz nesavienojami. Bet patiesībā – tas ir lieliski, jo es nestrādāju birojā, mans darbs ir ļoti elastīgs. Pirmā uzstāšanās pēc meitas piedzimšanas bija mazs koncerts Madonā, kur dziedāja arī Jānis. Louise mums brauca līdzi un ratiņos klausījās mūziku.
Pirms Louises man šķita, ka nekad nav īstais brīdis bērnam, jo es taču visu laiku strādāju, visu laiku esmu ceļā un izrādes notiek dažādās pasaules malās. Bet patiesībā vienkārši ir mazliet vairāk jāorganizējas, jāimprovizē un – galvenais – nedrīkst stresot, jo viss sakārtojas. Tiesa, Louise ir arī ir ļoti laba ceļabiedre jau kopš dzimšanas, jo viņa vienmēr ir labā omā, mierīga un smaidīga, viņu viss interesē. Gandrīz kopš dzimšanas meita gandrīz nekad neraud.
Kad sapratu, ka patiesībā tas ir patiešām iespējams, man bija svarīgi to parādīt arī citām dziedātājām, kuras domā par bērnu un ģimeni, bet šaubās – tāpat kā es savulaik. Tāpēc es pamainīju savu sociālo tīklu politiku un sāku likt bildes, kur mēs abas ar meitiņu esam kopā ceļojumos.
Gribu iedrošināt citas dziedātājas nekavēties ar ģimenes dibināšanu un bērnu radīšanu – tas ir iespējams, un tas ir jauki.
Man meita nekad nav bijis iemesls atteikties no kāda interesanta darba piedāvājuma. Tieši pretēji – esmu laimīga, ka jau no tik agra vecuma varu ar viņu dalīties savā mīlestībā uz mūziku.
Jūs kopā jau daudz esat ceļojušas?
Pirmais viņas ceļojums bija uz piecām dienām uz Ukrainu, kad viņu vēl ēdināju ar krūti. Koncerta pauzēs ar visu savu skatuves tērpu un grimu paēdināju meitiņu, samīļoju viņu un gāju atpakaļ dziedāt, bet Louise ratiņos apmierināta klausījās. Starp citu, arī mājās, gulēt ejot, meitai patīk, ka viņai dziedam fragmentus no operām.
Mums ir ļoti paveicies ar superauklīti Dārtu. Viņa ir mūzikas studente, Jāņa skolniece, kas ir kļuvusi mums par ģimenes draudzeni. Sākumā viņa pieskatīja Louisi, kad es gāju uz operu tepat Rīgā skatīties, kā Jānis uzstājas. Kad man piedāvāja darbu Itālijā, jautāju Dārtai, vai viņa vēlētos braukt kopā ar mani. Man bija ļoti svarīgi, lai šos pāris mēnešus Dārta runātu ar Louisi latviešu valodā, jo Jānis pie mums brauca, kad varēja, bet nebija visu laiku blakus. Savukārt es Dārtai varēju pasniegt dziedāšanu, un viņa – redzēt, kā notiek mēģinājumi pasaulē. Šobrīd Dārta mums ir kļuvusi par vienu no ģimenes un piedalās arī visās ģimenes svētku reizēs.
Labi, mazulis ir mierīgs un guļ ratiņos, bet kā tu to varēji izturēt?
Lai arī Louise ir ļoti mierīgs bērns, protams, kamēr tu ēdini ar krūti, sanāk mosties vismaz trīs reizes naktī. Bet, zini, es tik ļoti mīlu savu darbu, dziedāšanu, ka man tas nebija grūti. Turklāt es biju priecīga to darīt kopā ar savu meitu. Tas dod milzīgu enerģiju.
Protams, mūsu dzīve ir drusku rokenrols, bet tas iekļaujas manā konceptā par to, kāda mamma es vēlos būt. Redzi, Louise man piedzima 36 gadu vecumā, kas ir mazliet vēlu. Kā jau teicu, pirms tam man vienmēr šķita, ka karjeras dēļ nav īstais brīdis, turklāt, būsim godīgas, es arī gaidīju vīrieti, ar kuru vēlēšos veidot ģimeni. Lai arī man dzīvē ir bijušas mīlestības, līdz Jānim es nekad nejutos tā, ka ar kādu vīrieti vēlētos bērnu.
Esmu redzējusi, kā bērni ienākuši manu draugu un radinieku ģimenēs. Un man ir bijis laiks saprast, kāda mamma vēlos būt. Ja es nevarētu dziedāt, visdrīzāk justos nelaimīga. Bet nelaimīga mamma nekad nav bijusi par labu bērnam. Turklāt, lai gan bieži mēs uzskatām pretēji, patiesībā šis ir darbs, kas ideāli ļauj to apvienot ar bērna audzināšanu. Kamēr mācos lomu, varu strādāt mājās. Tā kā meita ir tik mierīga, viņa var nākt līdzi uz mēģinājumiem. Šobrīd gan viņa rada mazliet vairāk trokšņa, jo grib dziedāt līdzi, staigā apkārt, bet tas ir jauki. Ja bērns ir kopā ar savu mammu, un mamma ir laimīga, tad arī bērnam ir labi – tas ir mans mammas koncepts. Protams, ne vienmēr viss notiek, kā esam iecerējuši, bet tā es jūtos harmonijā. Iespējams, tas arī nāk ar gadiem, jo tagad es jūtos daudz mierīgāka nekā agrākos gados. Jāatzīst, arī Jānis man tajā ir daudz palīdzējis, jo viņš manā dzīvē ieradās ar savu vientuļnieka dzīvesstilu (tāpat arī es viņējā!), un mums abiem bija jāpielāgojas.
Tevi satiekot, uzreiz ir jūtams, ka tev ir ļoti spēcīgs raksturs, arī ar pašapziņu viss ir kārtībā. Arī Jānis ir ar raksturu…
Viņš ir gan, jā! (Smejas.)
Kā jūs abi tādi sadzīvojat?
Tas ir tikai mans viedoklis, viņam varbūt tas izskatās citādi. Patiesībā pārsvarā mēs abi esam ļoti mierīgi – mēs nekad neuzvelkamies. Bet, ja tas tomēr notiek, tad galīgi nav labi. Bet, zini, pārī tas būtu savādi, ja nekad nebūtu konfliktu. Bet kopumā mēs labi sadzīvojam, jo abi esam arī ļoti neatkarīgi, mums patīk, ka katram ir savas aktivitātes, savas lietas. Man ir manas draudzenes un manas iziešanas, viņam ir hokejs, mājas celtniecība. Man šķiet, ir ļoti būtiski neatņemt otram viņa brīvību. Es viņam ļauju laiku viņa lietām, un viņš tāpat man. Ja viņš iet uz hokeju, es neiebilstu. Ja es ar draudzenēm gribu iet uz restorānu, viņš pieskata Louisi, un es eju. Un Rīgā ir daudz labu restorānu, tāpēc mēs ejam bieži!
Mans TOP3 ir: Muusu, 3 Restorāns un Kolonāde. Man kā izbijušai parīzietei šķiet, ka Rīgā ir brīnišķīgi restorāni par saprātīgām cenām.
Rīgā vispār dzīves kvalitāte ir ļoti laba. Man patīk, ka mēs varam ātri aizbraukt uz jūru. Parīzē tas vienkārši nav iespējams. Parīzē ir citas skaistas lietas, bet, piemēram, pastaigāties mierīgā vietā – tas nav iespējams.
Tev mēdz uznākt ilgas pēc Parīzes?
Ikdienas dzīvē man Rīgā nekā nepietrūkst. Mūsu dzīves kvalitāte Rīgā ir pat labāka, nekā tā būtu iespējama Parīzē. Mūsu dzīvesstils te ir daudz tuvāks dabai, mierīgāks. Bet, ja man uznāk nostalģija pēc Parīzes – galvenokārt pēc maniem draugiem, kas tur dzīvo, – mēs ar Louisi iesēžamies lidmašīnā un turp aizlidojam uz pāris dienām. Louise sēž ratiņos, mēs satiekam cilvēkus, izstaigājam pilsētu kā tūristes, arī iepērkamies.
Tev šīs sievišķīgās lietas iet pie sirds, vai ne? Lai arī esi mājās, tev kājās ir kurpes, nevis čības un tu esi uzkrāsojusies.
Jā, tas ir reti, kad neuzkrāsojos. Tas ir manam priekam, es gribu būt sieviete, kādai man pašai patīk būt. Un es arī gribu, lai Louise redz skaistu mammu. Kad biju stāvoklī, es tā pucējos! Man bija skaistas kleitas, kas izceļ punci, vienmēr mazliet uzkrāsojos. Es tik ļoti izbaudīju to laiku!
Runājot par sievišķīgajiem priekiem – jā, es esmu simtprocentīga meitene! Man patīk iepirkties, īpaši mazajos veikaliņos, kuru Parīzē ir daudz, bet Rīgā vēl ne tik ļoti. Man patīk SPA, masāžas, tērpi, kūkas!
Taisnība, ka Louises pirmajai dzimšanas dienai kūku cepi tu pati?
Izdomāju, ka tā būs mūsu tradīcija – lai arī neesmu liela kūku cepēja, uz meitas dzimšanas dienām vienmēr mēģināšu izcept skaistu un garšīgu kūku. Šoreiz izdevās – bija gan skaista, gan garšīga ciparkūka.
Tūlīt – pāris dienu pēc tam, kad iznāks šis žurnāls, – tu pirmo reizi uzstāsies uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, dziedāsi Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi jauniestudējumā. Kādas ir tavas emocijas par to?
Esmu bezgalīgi pateicīga, ka Mārtiņš Ozoliņš man piedāvāja šo lomu. Tā ir viena no operām, ko es dievinu. Tā ir brīnums. Stāsts ir dramatisks, bet tik skaists, un mūzika – neparasta un ļoti ievelkoša. Agrāk esmu dziedājusi Konstances lomu, un es jau ļoti sen vēlējos interpretēt Blanšas lomu. Viss ir sakritis tik labi, cik vien iespējams, – es esmu laimīga, ka dziedāšu šo franču operu savās mājās Rīgā.
