• Šobrīd

    weather img

    Rīga -6°C Mākoņains, DA vējš, 1.54 m/s

    Olga Rajecka: Svarīgākais nav lūpas uzšpricēt, bet lai iekšā viss ir kārtībā

    Intervija
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    18. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Lauris Vīksne
    Meitenes, viss vēl priekšā! Pirms pāris gadiem dziedātāja Olga Rajecka visus pārsteidza. Iemīlējās, apprecējās un atrada arī jaunu kaislīgu aizraušanos – tautiskās dejas. Nu un, ka tobrīd viņai jau bija pāri 50?

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2017. gada 44. numurā.

    – Šovasar jūs ar Ivo nosvinējāt trīs gadu kāzu jubileju. Mīlestības pētnieki apgalvo, ka ap šo laiku attiecībās pazūd tauriņi vēderā un iestājas stabilitāte. Kas noticis ar jums abiem?

    – Neskaitu mūsu attiecības no kāzām, bet no tās dienas, kad kļuvām par pāri, – tie mums ar Ivo ir jau četri gadi. Man ir ļoti labs vīrs, viņa mamma labu cilvēku izaudzinājusi. Man netrūkst mīlestības, ziedu un pārsteigumu. Es arī pati tos radu. Kopā sadzīvot ir liela māksla. Labi ir tas, ka mēs kopā strādājam un kopā braucam uz koncertiem. Ivo pieder gaismas un apskaņošanas tehnikas uzņēmums ib versija, un, kad viņš, apskaņojis kādu pasākumu, atbrauc četros no rīta, es mostos un mēs abi runājamies. Pasmejamies, stāstām viens otram savas atziņas. Mana meita Marija dažreiz prasa – nu ko jūs tur darāt, kāpēc neguļat? Mums ir, par ko runāt.

    Svarīgākās sarunu tēmas mums tagad saistītas ar Ivo dēlu Edvardu. Ivo ir labs tētis, ved dēlu uz bērnudārzu un uz Dzintariņu dejot.

    Es kādreiz ļoti gribēju vīrieti, kuram ir bērns. Vajag tikai vēlēties!

    – Tev bija jau pāri piecdesmit, kad atklāji sev jaunu aizraušanos un sāki dejot tautasdejas, sāki jaunas attiecības un apprecējies. Man šķiet, tas daudzām sievietēm ir kā iedvesmojošs karodziņš, – hei, meitenes, viss vēl var notikt!

    – Protams! Meitenes, arī piecdesmit gadu vecumā viss vēl ir priekšā! Galvenais, lai ir forši un ir veselība! Pirms četriem gadiem es sāku dejot tautasdeju ansamblī Rotaļa XO, un man tas patīk. Eju uz mēģinājumiem, dejoju koncertos. Rotaļas dejotājus pazīstu jau sen, es viņiem iedziedāju reklāmas, pēc tam ar grupu Bāze 7 braucu kopā koncertos, un daudziem no Rotaļas esmu dziedājusi kāzās. Arī savam tagadējam vīram Ivo pirmajās kāzās. Ivo man vispār visu mūžu ir bijis kaut kur blakus un bieži ir skaņojis manus pasākumus. Dzīvē gadās visādi, bet esmu priecīga, ka tagad Ivo pirmā sieva Sanita ir sieva Varim Vētram, un mums ir labas attiecības. Man ir labas attiecības arī ar sava pirmā vīra Igora vecākiem, Marijas opi un omi, braucu pie viņiem ciemos un apsveicu visos svētkos, un viņi arī mani nekad neaizmirst.

    Tikko ar Rotaļas un vēl divu deju ansambļu dalībniekiem bijām Gruzijā. Tajā zemē ir tāds plašums un varenums! Mēs dejojām, es vēl arī dziedāju, un tas bija tik emocionāli! Mēs kā kolektīvs bijām stipri, skaisti un vienoti, un to var tikai tad, ja ir labs vadītājs.

    Gruzijā bijām senā cietoksnī, kur viens mūsdienu mākslinieks bija gleznās attēlojis gruzīnu valdniekus. Gids rādīja gleznu un stāstīja, ka tur valdnieks attēlots ļoti neglīts. Bet es savējiem saku – paskatieties, kādas viņam ir labas acis! Cik viņš ir labsirdīgs! Tas jau galvenais.

    Tas īstais skaistums jau ir pavisam cits, arī sievietei. Lai tev dzirkstī acis un tu esi forša, mīļa un jauka. Kā vīrieši saka – galvenais, lai sieviete ir jauka! Lai viņai ir labas acis.

    – Tomēr šajā vecumā sieviete savam vīrietim vairs nevar dzemdēt bērnus.

    – Bet viņam tajā vecumā jau ir bērni, un sievietei pašai ir! Es vienmēr saku, ka sievietēm, kuras ir vienas, jāiet dziedāt korī, jāiet dejot un uz sporta zāli – jāiet no mājas ārā. Kā Mārtiņa Brauna dziesmā: Ir mīla jāmeklē, ir mīla jāauklē, tā nenāks pati, tā neatnāks, ja tu mājās saldi krāc.

    Taču es pazīstu daudzas sievietes, kas ir savā komforta zonā un grib dzīvot vienas.

    – Pirms satiki Ivo, tu daudzkārt teici, ka nožēlo aiziešanu no Marijas tēva. Toreiz viņš strādāja ārzemēs, bet tu paņēmi Mariju un atgriezies Latvijā. Esi domājusi, kāda būtu tava dzīve, ja toreiz būtu tur palikusi?

    – Viss notika tā, kā bija jānotiek. Un es tik un tā dziedātu. Bet citādi man nebūtu to piecpadsmit gadu, kad esmu vadījusi Olgas disenītes, nebūtu Olgas eglīšu, nebūtu darba ar bērniem un jauniešiem. Varbūt Marija nebūtu izaudzināta par kolosālu cilvēku. Es toreiz iespītējos, man vajadzēja pierādīt, ka es varu visu – varu māju uzcelt, varu dziedāt, varu pasākumus organizēt, ar labdarību nodarboties un varu uzaudzināt ļoti labu bērnu, kurš pabeidz visu, ko iesācis, pabeidz mūzikas skolu, iestājas augstskolā un prot arī strādāt.

    Ja tu esi mamma, tad pirmais uzdevums ir būt mammai. Man galvenais ir Marija, lai viņai viss ir labi. Vīrieši būs vienmēr.

    – Marija šogad pabeidza augstskolu un tagad veido videoklipus.

    – Jā, un tikko viņa uzņēma videoklipu grupai Četri vienā.  Tie ir jaunieši no Madonas, un ar vienu no viņiem, Valteru, Marija mācījās kopā mūzikas vidusskolā Mediņos. Vienreiz atbraucu mājās – un Marija viņus atvedusi pie mums ciemos! Tagad esam ļoti sadraudzējušies, kopā uzstājamies. Kad jaunieši atbrauc te, man jāmaļ gaļa un jācep kotletes, lai bērniem ir, ko ēst. Tagad man vajag lielo apaļo galdu, lai visi var sasēsties apkārt. Man patīk, ka māja pilna ar cilvēkiem. Patīk, ka varu nokāpt uz pagrabu, atnest marinētus gurķīšus, brieža gaļas pastēti, ievārījumu un tomātus želejā.

    – Kad tev bija divdesmit pieci, kā tagad Marijai, tu jau diezgan ilgi biji uz skatuves. Ko tu redzi Marijā no sevis toreiz jaunībā?

    – Kad viņa aizraujas ar kādu darbu, tad tā riktīgi aizraujas. Acis mirdz, un jāizdara līdz galam. Viņa ir arī talantīga aktrise, piedalās dažās augstskolas izrādēs. Es pati bērnībā gribēju būt aktrise! Marija uzņem dokumentālās filmas un klipus. Un vēl viņa man ir draudzene, tas ir forši. Kad vajag, parunājamies un paraudam. Mēs kopā esam tik daudz kam tikušas pāri.

    Vēl jau tagad mājās ir tā mazā dzīvībiņa, Ivo dēliņš Edvards, tas mums ir tāds drindindin! Ar viņu ļoti daudz jānodarbojas, viņš ļoti labi runā un dzied. Un dejo. Atnāk mājās no bērnudārza un rāda, kā dejo galopā! Es jau ļoti gaidu mazbērnus.

    – Pēc šķiršanās no Marijas tēva Igora tev bija vairākas citas attiecības.  Vai par tām tev bija sajūta, ka ir īstās un uz mūžu?

    – Man tajā laikā svarīgākas bija citas lietas. Kad biju kopā ar Aigaru, mums abiem bija mūzika un abiem bija mazi bērni. Bija jāaudzina un uz nodarbībām jāvadā bērni, sākās Olgas disenītes. Es par nākotni nedomāju.

    Vīrietis domā, ka par attiecībām izlemj viņš, bet tā nav. Vienmēr jau izlemju es. Ja es attiecībās neesmu galvenā, ja viņam kaut kas cits ir svarīgāks par mani, tad man to nevajag un es nemocīšos. Tas nenozīmē, ka tā ir cita sieviete. Nevienam manam vīrietim, esot kopā ar mani, nav bijušas citas sievietes. Tā ir. Par bērniem nerunāsim, bet lai nav tā, ka viņam ir darbs vai aizraušanās, par kuru viņš runā un uztraucas vairāk nekā par mani.

    Lai es dzīvē esmu pirmajā vietā. Citādi man to nevajag, es eju tālāk!

    Pēc tam man deviņus gadus bija citas attiecības. Ļoti foršs vīrietis. Bet man tajā laikā bija Dāmu pops, Imantdienas, turnejas ar Eoliku, nometnes bērniem. Bet viņš strādāja mārketingā, viņam bija darbs no pirmdienas līdz piektdienai, man – no piektdienas līdz ceturtdienai. Kad viņam bija brīvdienas, es biju projām. Mums labi sapasēja, bet tā mēs novilkām, un viņš mani neapprecēja. Tad es sapratu, ka nekā tur nebūs, un arī neuzstāju. Nu ko es vilkšu garumā? Man vajag pa īstam. Kā nākas!

    – Tev ir tādas stipras saknes, tu nāc no laukiem, tava mamma četrdesmit gadu slauca govis kolhozā Lāčplēsis. No kurienes nāk tavs spēks un pamatīgums?

    – Gēni. Mamma nāk no lielas ģimenes, no Lietuvas, tur viņiem bija daudz zemes, deviņi bērni, lai arī tagad viņas ar manu tanti Nijoli palikušas tikai divas māsas. Un visi daudz strādāja.

    Mamma desmit gadu katru rītu divdesmit govis slauca ar rokām. Vasarā bija jāceļas katru dienu pustrijos, ziemā – pusčetros. Un bez brīvdienām, jo nebija jau neviena cita, kas slauc. Mamma joprojām savā Svitenē ņemas ar lopiem, ar vistām, ar kartupeļiem, ar dārzu.

    Un tad jau vēl tas kosmoss, kuru es citreiz pati nesaprotu.

    Pirms diviem gadiem man atklājās viena tāda īpašība – es, ieskatoties acīs, cilvēkam varu pateikt, kādas viņam problēmas.

    Es arī pasaku, kas jādara. Ja neizdara, tad pats vainīgs. Es vienkārši redzu.

    – Tev no tā nav bail?

    – Mazliet ir. Marija saka: «Šausmas, mamma!» Bet vispār tas ir forši, būs jāiestājas kādos kursos.

    Es arī agrāk daudz ko redzēju. Es zināju, ka Dievs man atsūtīs vīrieti, kurš būs par mani divdesmit gadus jaunāks, un viņš mani sešus gadus nēsās uz rokām. Man viņu atsūtīja un nolika – ņem! Goda vārds. Marija bija izaugusi, viņai bija piecpadsmit un mammu vairs tik daudz blakus nevajadzēja. Radās brīvais laiks. Man bija lielie koncerti ar Liepājas simfonisko orķestri, ar Vidzemes kamerorķestri. Un es ļāvos. Man bija četrdesmit pieci gadi, viņam – divdesmit pieci.

    – Bija vērts? Sievietēm attiecībās nevajag baidīties no jaunākiem puišiem?

    – Protams! Sieviete no tā uzplaukst. Pēc tam viņa tāpat apprecēsies. Tikai varbūt ar citu, jo jaunam čalim vajag savus bērnus. Taču to brīdi vajag izbaudīt. Mēs sarunājām, ka nevienam neko neteiksim, pateiksim tikai tad, kad kādam no mums pirmajam būs citas attiecības. Tāpēc visiem bija mute vaļā – kā, Olga precas?!

    – Un tu zināji, ka tavā dzīvē būs Ivo?

    – Es zināju, ka man būs viens liels vīrietis, kurš mani paņems azotē un aizvedīs. Un jutu, ka sākumā būs grūti. Kad Ivo satiku, man sirds sāpēja, un es nesapratu – kāpēc? Bet tas bija saistīts ar to otru sievieti, kura mani nomelnoja, kad sākās attiecības ar Ivo. Sākumā domāju – man to visu nevajag! Bet Ivo bija ļoti neatlaidīgs. Viņš mani grib, un viss! Pilnīgi ārprāts. Un tā neatlaidība mani iespaidoja. Es domāju – labi!

    – Latvijā vīrieši bieži baidās būt blakus spēcīgai sievietei. Tu esi stipra.

    – Viena svarīga lieta – vīrietis jācildina un jāuzslavē. Lai viņš jūtas kā ģimenes galva. Man jābūt tādai, kas reizēm kaut ko nevar. Labi, es dažreiz kaut ko par spīti uzspridžīju! Bet tik un tā – vīrietis ir ģimenes galva un lai viņš tā arī jūtas.

    Reizēm vīrietis attiecībās ļoti dzer. Viņš to dara, jo jūtas nevajadzīgs. Sieviete vienkārši apēd visu viņa enerģiju. Viņš jūtas nelīdzvērtīgs, viss, ko viņš dara, ir nepareizi. Var redzēt, ka tas cilvēks ir izdzisis. Tad ir baisi – tu redzi, ka viņa tūlīt vairs nebūs. Viņam nav ne dzirksteles, ne prieka.

    – Gribu jautāt par tēvu. Tu ļoti ilgi nezināji, ka patiesībā tevi audzinājis patēvs. Tagad tev māte pateikusi īstā tēva vārdu. Tu mēģināji viņu meklēt?

    – Nē, un arī nemēģināšu. Mēs ar mammu to izrunājām, un viss. Mammai tā bija pirmā mīlestība.

    Tagad ir prieks par katru bērnu, kas piedzimst, bet tajā laikā, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bērns bez tēva bija apkaunojums, kas jāslēpj.

    – Tavs tēvs arī nāk no Lietuvas?

    – Viņš ir pa pusei latvietis, pa pusei polis.

    Arī sieviete stāvoklī bija apkaunojums, nevarēja staigāt apspīlētās kleitiņās kā tagad. Tas bija tabu. Bet es pati, kad gaidīju Mariju, kāpu uz skatuves un dziedāju Ziemeļvējā. Divdesmit koncertus. Man bija meitene aizvietotāja, kas gāja manā vietā uz skatuves pa dienu. Kad es nācu, visi aplaudēja. Es parādīju, ka arī sieviete stāvoklī ir cilvēks, ka tā nav slimība!

    Es arī Marijai saku – ja kas, es vienmēr izaudzināšu, palīdzēšu. Zeme man ir. Man tur tagad bietes aug.

    – Tu pati esi divas reizes zaudējusi bērniņus. Kā tu tam tiki pāri?

    – Tas bija sen, jaunībā. Tad es nedomāju par savu veselību, tāpēc tā notika. Kādreiz bija baigās ziemas, visas tālaika meitenes atceras, ka bija jāvelk bumbierenes. Bet ko mēs? Zeķes, zeķturis – un viss. Un olnīcas apsaldētas! Es arī biju pieļāvusi daudzas kļūdas. Pati biju vainīga, ilgi nevienam neteicu, ka man sāp, jo man bija bail. Mums bija daudz koncertu, es kāpu uz skatuves, bet vēders sāpēja tā, ka grieza. Olnīca plīsa. Pēc tam domāju, ka man vispār nebūs bērnu. Kad paliku stāvoklī, biju tik laimīga, ka viss ir kārtībā! Taču notika tās šausmas – Liepājā koncertā es uzkritu virsū Uģim Rozem un atjēdzos slimnīcā. No rīta atlidoja mans vīrs Igors, bet viss jau bija noticis.

    Tad es divus gadus ļoti centos tikt pie bērna, pieteicās dvīņi, bet atkal nekas neiznāca. Tajā laikā man neinteresēja ne mūzika, ne dziedāšana, es jutos kā nepilnvērtīga sieviete, un tas viss tikai tāpēc, ka jaunībā nedomāju par savu veselību. Sievietes bieži nerūpējas par savu veselību. Un arī tagad mūsu vecumā ir jāiet pie ārsta, obligāti jānodod analīzes vismaz reizi vai divas reizes gadā. Es to iesaku visām sievietēm! Un krūšu pārbaudes! Tas nav tik sarežģīti un dārgi. Nedrīkst aiziet pie ārsta reizi piecos gados un tad uzzināt, ka ir vēzis pēdējā stadijā. Tas ir tik vienkārši – aizej pie ģimenes ārsta, nodod analīzes. Meitenes, nevajag baidīties, citādi pēc tam būs trakāk! Saņemies, izdari un gaidi. Ja vajadzēs – izārstēs. Es esmu ļoti uzmanīga, tehniskā apskate reizi pusgadā.  

    Sievietēm jārūpējas par sevi, un svarīgākais nav lūpas uzšpricēt, bet lai iekšā ir viss kārtībā.

    – Tu esi tāda dzīvesgudra un saimnieciska – latviešu sievietes labo īpašību apkopojums!

    – Nu es jau kādreiz kaut ko arī pasaku. Man bija draudzene burve, nu jau viņa ir aizgājusi, un viņa teica – tu ar savu mēli tik daudz sastrādāsi, ka cilvēki, kam tu pateiksi taisnību, tevi ienīdīs! Bet mani visu laiku aicina uz visādām žūrijām. Un, kad kādu cilvēku visi aprunā un par viņu smejas, es viņam pasaku acīs. Varbūt tā ir labāk? Pasaku, lai viņš labāk dara kaut ko citu! Man nepatīk, kad aprunā un dunci dur mugurā.

    – Vai tu savā dzīvē ar to esi apdedzinājusies un kaut ko nožēlo?

    – Protams! Tāpēc es vairs nepiedalos festivālā Bildes, tur mani vairs negrib redzēt, jo es pateicu, ko domāju. Es, protams, nožēloju un lūdzu piedošanu. Es to daru vienmēr, ja kādam esmu izdarījusi pāri. Es arī savam vīram lūdzu piedošanu, un īstenībā tieši tā mēs arī sākām runāties no sirds. Tas bija pirms pāris gadiem tieši 18. oktobrī. Iepriekš vienā pasākumā – tas bija stulbi, man pēc tam bija tāds kauns – biju par viņu tā muļķīgi pateikusi. Un pēc tam pārdzīvoju. Bet deju kolektīvā mani ar viņu salika pārī. Un, kad Ivo lika skaņu, man no viņa bija bail! Tad mums bija viens labs pasākums, un es teicu: «Ivo, tu man vari piedot par to, ka es toreiz publiski tik stulbi pateicu?» – «Oi, es jau to sen esmu aizmirsis, tu man vienmēr esi patikusi, tu esi tāda žiperīga un ņipra!»

    Bet ne jau viņam, man vajadzēja to piedošanu.

    – Kas no tā, ko tu dari, tev tagad dzīvē šķiet svarīgākais?

    – Manai mammai tagad ir septiņdesmit seši gadi, gribu viņai palīdzēt, cik varu. Gribu, lai viņa atbrauc uz koncertu, lai atbrauc pie mums uz Ziemassvētkiem. Cik varu, tik pie viņas aizskrienu. Man svarīgi, lai Ivo mammai Rotai viss ir forši.

    Man būtiskākais ir mans vīrs un mana meita Marija. Ģimene. Pasākumi un koncerti nāk pēc tam. Es četrdesmit gadus esmu uz skatuves. Esmu iedziedājusi un izdevusi septiņpadsmit albumus, esmu uzrakstījusi grāmatu! Tagad man vairs pat negribas iet uz pasākumiem un prezentācijām – man tas neinteresē. Man primārās ir pavisam citas lietas. Gribas tā forši dzīvot, kaut kur aizbraukt. Ar Mariju aizbraucam slēpot. Ar Aiju Andrejevu bijām Kubā, bijām Kambodžā un vēl citur. Aija par mani ir divdesmit četrus gadus jaunāka, bet mums ir ļoti laba saikne, jo viņa ir īsta un patiesa. Protams, man ir gandarījums no koncertiem un no tā nezināmā, kad es kaut ko jaunu iemācos. Tad ir tāda svētlaime, tad var iedzert šampanieti! Bet nav tā, ka ļoti jāraujas. Es zinu, ka man uz sešdesmit gadiem būs turneja, būs kādi divdesmit koncerti. Es to apsolīju Tīnai Tērnerei.

    Jaunās meitenes nesaprot, ka uz skatuves ir kalni un lejas.

    Ir ļoti labi, tu gatavojies, gatavojies, visu izšauj, un pēc tam pēkšņi nav nekā – tukšums, nekas nenotiek. Bet ir jātiek pāri tam tukšumam. Man jau arī ir augšā lejā kā pa kalniem. Tiem, kuriem nav stabilas ģimenes, grūtāk tikt tam pāri.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+