Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pērn rudenī Swedbank Finanšu institūts publicēja pētījumu par vidusslāni Latvijā, un šogad to pētīs atkal. Kā stāsta institūta vadītājs Reinis Jansons, šādi pētījumi ir vajadzīgi, lai politikas veidotājiem atgādinātu, ka domāt par vidusslāni ir ne mazāk svarīgi kā gādāt par trūcīgajiem. Redz, spēcīgs vidusslānis ir kā glābšanas riņķis cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk, – tie, kas jau izrāpušies sauszemē, var padot roku un palīdzēt izķepuroties tiem, kam ūdens jau gandrīz smeļas mutē, piemēram, viņiem var dot darbu, no viņiem var pirkt dažādus pakalpojumus utt.
Kas tas par putnu – vidusslānis?
Lai arī vidusslānis ir bieži lietots termins, interesanti, ka pasaulē nav vienotas definīcijas tam, kas tieši ir šie cilvēki un kādiem kritērijiem viņiem jāatbilst. Bet, ja labi padomā, to var arī saprast. Katrā valstī taču ir citāds atalgojuma līmenis, citi ieradumi un turības vai nabadzības pazīmes – vidusslānis Latvijā noteikti nav un nebūs tas pats, kas vidusslānis Luksemburgā vai Singapūrā.
Tieši tādēļ katrā valstī un katrā laikā mēģina noteikt, kas tieši te un tagad uzskatāms par vidusslāni, savukārt citu valstu pieredze vai principi noder tikai idejai.
Respektīvi – nav iespējams izpētīt Latvijas vidusslāni atbilstoši tam, kā vidusslāni mēra pasaulē, jo šādu mērījumu nemaz nav.
Pamēģināsim domāt nevis kā ekonomisti, bet kā cilvēki, kas ikdienā strādā, pērk, pārdod un redz, kā dzīvo vecmamma un mamma, bijušie klasesbiedri, kaimiņi, kolēģi un bērna skolasbiedru vecāki. Tavu tuvāku vai tālāku paziņu lokā noteikti ir kāds pavisam trūcīgs cilvēks, kuram tā vai cita iemesla dēļ nepieciešams dāsns pašvaldības un valsts atbalsts. Noteikti zini arī kādu cilvēku, kuram ik pa laikam ir pagrūti tikt galā ar ikdienas maksājumiem un saistībām – aizkavējas maksājums te par elektrību, te par bērna pusdienām skolā.
Vēl ir cilvēki, kuri dzīvo no rokas mutē – no algas līdz algai jeb, kā mēdz teikt, nevis dzīvo, bet izdzīvo. Un tad ir cilvēki, kuri nopelna un var atļauties vairāk: pēc tam, kad nomaksāti visi rēķini, var tā bišķīt ar šiku uzdzīvot – aiziet uz restorānu, teātri, koncertu, aizbraukt ceļojumā. Gan jau zini arī kādu, kas nesaprot, ko tu tur raudi par nākotnes pensiju – sak, esi taču gudra meitene, atliec ik mēnesi 500 eiro atsevišķā kontā, un varēsi vecumdienās staigāt raibos šortos pa dienvidu kūrorta pludmali kā dāma!
Un tev jau neērti atzīties, ka mēnesī vari atlikt labi ja piecdesmit – bet drīzāk tikai piecus – eiro nākotnes pensijai.
Secinājums ir acīmredzams: sabiedrībā sadzīvo cilvēki ar visdažādākajiem ienākumu līmeņiem un tērēšanas un krāšanas paradumiem un iespējām. Tomēr jautājums paliek atklāts: kurā brīdī cilvēku Latvijā jau var uzskatīt par piederīgu vidusslānim? «Ir ļoti grūti pateikt, kas īsti ir vidusslānis, kur tas sākas un kur beidzas,» atzīst Reinis Jansons.
Ne tikai darba alga
Varētu domāt: visu nosaka ienākumi. Vidējā alga Latvijā ir maķenīt virs 1000 eiro. Vai tas nozīmē, ka visi tie, kas nopelna 1000 eiro mēnesī, ir uzskatāmi par vidusslāni? Izrādās – viss nebūt nav tik vienkārši. Salīdzināsim divas ģimenes ar diviem pelnītājiem, kur katrs saņem 1000 eiro mēnesī. Tātad – mēnesī viņiem ir 2000 eiro. Viena ģimene ir pāris bez bērniem – jaunie profesionāļi, kuri ar 2000 mēnesī var tīri labi iztikt: viņi īrē nelielu dzīvokli par trim simtiem mēnesī, ēd mājās gatavotu ēdienu un bez īpašas piepūles var sakrāt ceļojumiem divatā. Tas ir viens dzīves līmenis.
Savukārt otrā ģimenē ar diviem pusaudžiem un kredītā iegādātu četristabu mājokli situācija būs pavisam citāda.
Ar 2000 eiro mēnesī ģimenei vien pietiks – kredītmaksājums ir pieci simti mēnesī, pārtikai šajā ģimenē tērē daudz, dēlam jaunās bikses neder jau pēc mēneša, un arī meitai atkal un atkal vajag jaunu jaciņu. Galu galā no 2000 eiro nekas pāri nepaliek.
«Šis piemērs apliecina, ka tikai cilvēka ikmēneša ienākumi nevar būt vienīgais kritērijs, lai izvērtētu – tu piederi vidusslānim vai tomēr ne,» saka Reinis Jansons. Tātad – tur ir jābūt kaut kam citam!
Tā kā nav vienotas pieejas, kā noteikt, kas ir vidusslānis, katrs pētnieks izvēlas savu metodiku. Tā Finanšu institūts savam pētījumam par vidusslāni Latvijā izvēlējās pavisam neparastu ceļu. Tika aptaujāti 1015 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem. Vispirms cilvēkiem lūdza definēt, kas, viņuprāt, Latvijā uzskatāms par vidusslāni. Tad noskaidroja, vai šie cilvēki paši sevi uzskata par vidusslāni.
Un visbeidzot salīdzināja, vai tas, kā šie cilvēki reāli dzīvo, atbilst viņu pašu priekšstatam par to, kas ir vidusslānis. Interesanti, ka apmēram puse aptaujāto uzskata, ka viņi pieder vidusslānim, savukārt, sākot iztaujāt par to, ko viņi uzskata par vidusslāni, izrādās, ka šiem nosacījumiem viņi tomēr neatbilst. Visticamāk, cilvēkiem vienkārši ļoti gribas būt vidusslānī…
Pētījuma rezultāti liecināja, ka par vidusslāni Latvijā tiek uzskatīti cilvēki, kuru mājsaimniecībā vidējie ikmēneša ienākumi uz vienu cilvēku ir vismaz 811 eiro. Savukārt par turīgiem uzskatāmi tie, kuriem ienākumi uz vienu cilvēku ir vismaz 2500 eiro mēnesī. Tāpat tika nosaukti vairāki citi nosacījumi, kam jāatbilst cilvēkiem, kuri uzskatāmi par vidusslāni.
Ko domā sabiedrība?
Apkopojot aptaujāto cilvēku viedokli, var noformulēt, kas pašlaik Latvijā īsti uzskatāms par vidusslāni. Lūk, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst.
Dzīvošana savā īpašumā
Un nav svarīgi, vai tas ir mantots, nopirkts vai arī par to joprojām tiek maksāts kredīts. Protams, var diskutēt, cik liela nozīme ir tieši savam īpašumam, jo mūsdienās ir populāri mitināties arī īrētā mājoklī, tomēr dzīvošana savā īpašumā pašlaik Latvijā ir augstākā vērtē. Iespējams, sakārtojoties īres tirgum, tas vairs nebūs tik svarīgi, jo – kāpēc gan pirkt, ja vari ērti un izdevīgi īrēt, bet patlaban tam, ka ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, tiek piešķirta liela nozīme.
Dzīve bez parādiem
Te būtiski nošķirt, kas ir parādi un kas – saistības. Proti, ir tikai normāli, ja cilvēkam ir saistības, piemēram, kredīts, kam bez problēmām tiek nomaksāti ikmēneša kārtējie maksājumi. Savukārt parādi ir pavisam kas cits – tie ir kavētie maksājumi, kādu nevajadzētu būt cilvēkam, kas atbilst vidusslānim.
Vismaz nedēļu garš ceļojums reizi gadā
Tas nozīmē – nevis tā fiksi aizskriet neplānotās brīvdienās uz AHHA centru Tartu Igaunijā vai uz Druskininkiem Lietuvā, bet izbraukt un atpūsties tā no sirds, pilnībā aizmirstot par kreņķiem darbā un pelēko ikdienu. Tiesa, ceļojumiem gan pieļaujamas arī citas alternatīvas. Piemēram, vakariņas restorānā vismaz reizi mēnesī, regulāri SPA apmeklējumi vai kāda līdzīga dzīves baudīšana. Tas nozīmē – cilvēkam jābūt naudai, ko ne vien tērēt ikdienas vajadzībām, bet arī bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem tā forši notriekt, nedomājot, ka pēc tam mēnesi brokastīs būs svaigs gaiss, pusdienās mīlestība, bet vakariņās uzsildītas brokastis.
Uzkrājumi
Nevar sevi uzskatīt par vidusslāni, ja pa mēnesi tiek iztērēts viss nopelnītais un nepaliek nekādu rezervju. Vidusslānim ir uzkrājumi.
Klasiskais ieteicamais uzkrājumu apjoms ir trīs mēnešu ienākumi.
Var gan diskutēt – jāuzkrāj tik, cik trīs mēnešos nopelni, vai tik, cik reāli iztērē, jo šie abi skaitļi var atšķirties, bet – atkal jau: vienas definīcijas nav. Jo lielāki ienākumi, jo proporcionāli mazāk ir nepieciešams uzkrāt, un otrādi – jo mazāki ienākumi, jo proporcionāli vairāk jāuzkrāj, lai drošības spilvens būtu mīkstāks.
Nu, un tagad vari mērīt un svērt – piederi vidusslānim vai ne. Ja tev šie kritēriji šķiet pavisam aplami un tu domā citādi – arī viss kārtībā! «Nekur nav teikts, ka vidusslāni Latvijā var formulēt tieši tā un ne citādi – šis ir mūsu aptaujas redzējums,» uzsver Reinis Jansons.
Vidusslānis ne vien krāj, bet arī tērē
Pēc Swedbank aplēsēm, Latvijā visiem aptaujāto izvirzītajiem vidusslāņa nosacījumiem – savs īpašums, ceļojumi, uzkrājumi un dzīve bez parādiem – atbilst vien 10% iedzīvotāju. Maz, vai ne? Stabils vidusslānis ir problēma ne tikai Latvijā.
Plaisa starp turīgajiem un nabadzīgajiem ir liela, bet vidusslānis – mazs, jo visā pasaulē bagātajiem ir tendence vairot savu bagātību, tā attālinoties no nabadzīgajiem.
Tiem, kas paliek pa vidu, ir jānoturas kā uz līdztekām. Bet paskatīsimies uz saulaino pusi! Tad, ja ceļojumus ļaujam aizvietot ar regulāru restorānu vai SPA, kino vai teātru apmeklējumu, vidusslāņa kritērijiem atbilst jau 18% Latvijas iedzīvotāju. Bet, ja vidusslānī ierēķinām cilvēkus, kas nevis tērē, bet uzkrāj, tad ir veseli 35%! Varētu priecāties, ka nu jau skats uz dzīvi kļūst gaišāks, tikai… šie 35% tomēr vairs nebūs vidusslānis šī termina klasiskajā izpratnē. Ar krāšanu vien par vidusslāni netapsi.
Tu teiksi: kā tad tā – strādāju, pelnu, neko lieku nepērku, jo krāju nebaltai dienai, bet – ja neeju uz restorāniem vai nebraucu garos ceļojumos, tad mani par vidusslāni neuzskata! Kāpēc tā? Izrādās – vidusslāņa būtība ir ne tikai pelnīšanā, bet arī tērēšanā. Proti – vidusslānim ir būtiska nozīme valsts ekonomikā, jo cilvēkiem, kas uzskatāmi par vidusslāni, ir nauda, ko tērēt ne tikai pirmās nepieciešamības, bet arī citām precēm un pakalpojumiem – izklaidei, kultūrai, izglītībai.
Ja cilvēks pēc darba nīgri sēž mājās, skaita savu sūri grūti pelnīto naudiņu un to netērē, nē – tas tomēr īsti nebūs vidusslānis.
«Protams, pašam krājējam taupīšana nāk par labu, jo viņš kļūst turīgāks, bet tas nekādā veidā neveicina valstij tik svarīgo ekonomikas izaugsmi,» saka Reinis Jansons. Interesanti, ka Latvijas situācija bieži ir tieši tāda – ir cilvēki, kas krāj, un cilvēki, kas, piemēram, brauc ceļojumos vai bauda kultūru, bet gan krāšanai, gan atpūtai ienākumi tomēr ir par mazu. «Līdz ar to stabila un pamatīga vidusslāņa Latvijā tomēr praktiski nav,» atzīst Reinis Jansons.
Cilvēki, kas zina naudas vērtību
Vidusslānis ir sabiedrības daļa, kas uztur valsts iekšējo ekonomiku – jo tas lielāks un vairāk naudas gan nopelna, gan iztērē, jo valsts straujāk attīstītās. Ap vidusslāni var attīstīties mazā uzņēmējdarbība, jo aug vietējais patēriņš, šie cilvēki samazina plaisu starp nabagajiem un bagātajiem, jo neprasa papildu valsts vai pašvaldības atbalstu, līdz ar to mazinās sociālā nevienlīdzība.
Būt vidusslānī nozīmē zināmas privilēģijas – tu dod ekonomikai, un tu vari kaut ko prasīt arī pretī. Vidusslānis nav izbijušie bagātnieki, kas reiz dzīvojuši kā putni zelta būrītī un nu diemžēl kļuvuši nabadzīgāki.
Drīzāk vidusslānis ir cilvēki, kas ir mācījušies, attīstījušies un kļuvuši turīgāki. Īsāk sakot – tie, kuri pratuši izsisties un spēj pašu sasniegtajā līmenī noturēties.
Tie ir cilvēki, kuriem ir labi tepat – uz ārzemēm viņi ir gatavi doties strādāt vienīgi savā specifiskajā specialitātē, bet ne jau, lai no rīta līdz vakaram tur strādātu mazkvalificētus darbus. Tie ir cilvēki ar pašapziņu. Prasīgi pret darba devēju, jo apzinās savu vērtību – ja pazaudēs šo darbu, nekas, gan atradīs citu. Šiem cilvēkiem ir gan zināšanas, gan pieredze un ambīcijas. Parasti vidusslāni veido cilvēki ar labāku izglītību, tāpēc viņi arī rūpējas par to, lai laba izglītība ir viņu bērniem, un tas savukārt nozīmē, ka arī vidusslāņa jaunā paaudze izaugot daudz vairāk dod sabiedrībai un ekonomikai.
Šiem cilvēkiem nauda nav nokritusi no gaisa – ir ieguldīts darbs, lai nopelnītu, tāpēc naudu viņi tērē, bet nešķiežas, jo apzinās tās vērtību. Vidusslānis prasa kvalitāti – rūpīgi piedomā, lai nopelnīto iztērētu nevis šā vai tā, bet ar glanci. Šie cilvēki ir prasīgākie klienti – ja ēdiens, tad labs; ja teātra izrāde, tad profesionāla: nepatiks – pēc pirmā cēliena vilks mēteli un ies prom, jo nav vērts bezjēdzīgi izšķiest savu laiku. Šie cilvēki ir tie, kas klauvē pie pašvaldības durvīm un atgādina: mums vajag sakoptu vidi, konteinerus atkritumu šķirošanai un drošus rotaļlaukumus bērniem. Īsāk izsakoties – novēlēsim sev būt vidusslānī, bet tās, kas tajā jau ir, uzmundrināsim: dāmas, turiet buru! Jūs mums esat vajadzīgas!
