• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, Z vējš, 1.03 m/s

    Noras Bumbieres pielūdzējs: Viktors viņas klātbūtnē izskatījās puņķains puika

    Atmiņu stāsts
    Kaija Zemberga
    3. decembris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Bija laiks, kad dziesminieks Kārlis Ārgalis-Straumēns katru vakaru zvanīja Raimondam Paulam, lai no Maestro izlūgtos dziesmu, savukārt estrādes mūzikas dīvai Norai Bumbierei sekoja ar kinokameru, līdz viņā iemīlējās.

    Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2015. gada 1. numurā.

    Ložu krustugunīs

    Dulliem pieder pasaule, bez viņiem ikdiena zaudētu krāsas – tā gribas teikt par dziesminieku Kārli Ārgali-Straumēnu, kas uz sarunu ierodas švītīgi tērpies, ar leijerkasti plecā. Viņa stilu veidojis un butaforisko instrumentu apgleznojis mākslinieks Jānis Anmanis. Iedevis arī kurpes, lai stils ieturēts no matu galiņiem līdz papēžiem. Dziesminieks leijerkastē ieliek nelielu atskaņotāju, un atskan Kārļa Ārgaļa-Straumēna balss. «Esmu rīdzinieks,» viņš saka, ieinteresēti aplūkojot izdevniecības Santa māju, ko atceras no savas bērnības. Tolaik gan ēkā atradās uzņēmums Latvijas papīrs. «Kad vecāki izšķīrās, mamma mani ņēma līdzi uz savu darbu, uz Latvijas papīru, kur strādāja par grāmatsējēju. Gulēju šīs ēkas ceturtajā stāvā uz galda, tantes cienāja ar konfektēm, bet es teicu – gribu gaļu.

    Muzikalitāti esmu mantojis no vecākiem. Mamma dziedāja korī. Karā tēvam sašāva roku, un viņš vairs nevarēja spēlēt vijoli. Kad diriģents un vijolnieks Alnis Zaķis ciemojās tēvamājās Purvciemā, tēvs viņam atdeva kaudzi nošu, ko bija saglabājis no Ulmaņlaika.» Kārlis mācījās Rīgas 77. vidusskolā un dziedāja skolas ansamblī Cantuss. «Skolā sāku solista karjeru, dziedātāja Ērika Kamarūta sieva bija man klases audzinātāja. Šobrīd dziedu Stabu ielas orķestrī, kura sastāvā trīs gadus esmu piedalījies šlāgerfestivālā Bīriņu pilī. Orķestra mēģinājumi notiek netālu no manas bijušās skolas.»

    Dziesminieks stāsta, ka armijā par mata tiesu paglābies no afgāņu lodes. «Gribēju spēlēt Zvaigznītē, bet majors Beķeris mani nepaņēma. Iesēdināja lidmašīnā, knapi paguvu pateikt ardievas mīļajai Latvijai, un nosūtīja uz Kazahijas galvaspilsētu Alma-Atu. Diendienā runāju krieviski, apguvu arī kazahu valodu, un kazahi mani pieņēma. Mūs aizsūtīja uz mācībām Afganistānas pierobežā. Lodes svilpoja gar ausīm, bet mani nenošāva. Noripoju pa uzkalnīti lejā, un lode aizspindza garām. Armijas daļa bāzējās sešus kilometrus no Ķīnas robežas. Reiz nejauši iemaldījos Ķīnā. Robežsargi mani varēja likvidēt par nelikumīgu robežas šķērsošanu vai spiegošanu. Atkal palaimējās – mani izdeva krieviem. Armijas orķestrī situ lielās bungas. Neviens slaists negribēja rīta razvoda laikā tās stiept. Ar orķestri lidostā sagaidījām gan dienesta biedru pīšļus cinka zārkos, gan Leonīdu Brežņevu, kad viņš ieradās vizītē Kazahijā. No Afganistānas mājās cinka zārkā atgriezās arī mans labs draugs. Pēc traģēdijas viņa ģimene negribēja, lai atgriežos Latvijā. Drauga mamma teica: «Paliec man par dēlu.»

    Tā kā biju apguvis kinomehāniķa specialitāti, svētdienās rādīju ģenerāļiem filmas. Pirms seansa uzklāju galdu, uz kura bija konjaks un uzkodas. Vispirms tika rādītas slepenās dokumentālās filmas, piemēram, kā krievi izmēģina ķīmiskos ieročus, pēc tam – mākslas kino. Man lika parakstīties, ka neizpaudīšu dokumentālajās filmās redzētos kadrus. Pēc seansa izdzēru man atstāto konjaciņu, uzvilku privātās drēbes, pārlēcu pāri armijas daļas žogam un vazājos pa pilsētu. Brīvdienās sāku dziedāt pilsētas orķestrī. Reiz ballītē dziedāju Ļistja žoltije nad gorodom kružatsja…, piebrauca armijas patruļa – aha, re, mūsējais dzied! –, apcietināja un – gubā iekšā! Labi, ka atļāva dziesmu nodziedāt līdz beigām. Trīs dienas nosēdēju aiz restēm par reglamenta pārkāpumu. Ģenerāļi, kam rādīju ķīnīti, sāka interesēties – gģe latiš propal (kur latvietis pazudis – krievu val.)? Uzzinājuši, ka sēžu cietumā, lika atbrīvot, jo nebija neviena, kas viņiem kino rāda.»

    Kārli, dzer vairāk šņabi!

    Atgriezies no armijas, dziesminieks gadu spodrināja balsi Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā. «Mediņos mācījos kopā ar Nauri Puntuli. Apmeklēju privātstundas pie vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas. Pie viņas mācījās arī Olga Rajecka un citi pazīstami dziedātāji. Grietēnas konkurējošā firma bija Leonīds Zahodņiks, pie kura balsi nostādīja Žoržs Siksna, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Laima Vaikule. Viens otru aprunāja, vērpa intrigas, bet, ja kādam ansamblim bija vajadzīgs solists, zvanīja Grietēnai vai Zahodņikam.»

    Kārļa muzikālā karjera veidojās viļņveidīgi. Viņš nevienā ansamblī ilgi nenoturējās un bija spiests pelnīt iztiku, strādājot par maizes krāvēju, kūdras ieguves palīdzstrādnieku, sargu, kokrūpniecības strādnieku, lopkopēju fermā. Lai gan nespēja nostiprināties estrādes mūzikas spicē, pamest bohēmisko, radoši mutuļojošo mākslas vidi arī nespēja. Viņš ir uzrakstījis piecdesmit dziesmas un uzņēmis divdesmit kinofilmas. «Pirmo dziesmu Pie ezeriem ziliem, kas Viktora Lapčenoka izpildījumā Mikrofona aptaujā ieņēma 16. vietu, uzrakstīju armijā pie ezera. To studijā esmu iedziedājis arī pats, un šī dziesma ir mana mobilā telefona melodija. Reiz izdzirdu melodiju un meklēju pa māju telefonu, bet, izrādās, tā skan pa radio… Divus gadus biju Latvijas Filharmonijas deju ansambļa Daile solists, ar dejotājiem izbraukāju visu Padomju Savienību. Divas reizes ieguvu 3. vietu Vissavienības pašdarbnieku konkursā Gaujas atbalsis, un Zigurds Razevskis mani iekārtoja dziedāt krogā.

    Padomju laikā muzikantiem bija ļoti interesanta dzīve – nedēļas nogalēs aicināja spēlēt visās Latvijas malās, bet pēc koncerta visi kopā pasēdēja, mazliet iedzēra. Atceros, kā kopā ar Kasparu Dimiteru skatījāmies porņikus, turpat tusējās Sandra Ozolīte. Viņi kopā dziedāja. Man visi tā laika pazīstamākie solisti, muzikanti un komponisti ir draugi,» saka dziesminieks. Kā apstiprinājumu teiktajam rāda plašu autogrāfu kolekciju. «Kad satiekamies, Raimonds Pauls jokojot saka: «Kārli, dzer vairāk šņabi!» Viņš zina, ka man patīk pavairāk iedzert.

    Labi, ka Maestro piedevis manus grēkus.

    Savulaik viņam nedevu mieru – katru vakaru zvanīju, lai man uzraksta dziesmu. Tā viņš līdz šim nevienu nav iedevis. Reiz gan teica: «Kārli, dari ar manām dziesmām, ko gribi.» Biju apvainojies uz viņu, domāju – nedziedāšu nevienu Paula melodiju, taču bez viņa gabaliem Latvijā koncertos nevar iztikt. Maestro paliek Maestro. Cepuri nost viņa priekšā! Toties Uldis Stabulnieks man uzrakstīja divas dziesmas. Regulāri sazvanāmies ar Žoržiku. Olga Rajecka pēc pirmā Turaidas rozes koncerta VEF kultūras pilī uztraukusies, trīcošām rokām pienāca man klāt un jautāja: «Kārlīt, kā es nodziedāju?» Mierinot teicu: «Labi, viss ir štokos!» Tagad es ar Olgu nerunāju, viņa pārāk lidinās pa mākoņiem.

    Man patika Larisas Mondrusas balss, es par viņu fanoju, un, kad viņa uzstājās Kongresu namā, pēc koncerta piegāju pie viņas kafejnīcā. Dziedātāja sēdēja kopā ar Egilu Švarcu. Uzdāvināju viņai savus diskus, un mēs no sirds kādu pusstundu parunājāmies.»

    Mana dieviete – Nora

    Ciešākā draudzība Kārlim Ārgalim-Straumēnam izveidojās ar dziedātāju Noru Bumbieri. «Viņa man mīļa joprojām. Kad dzirdu Noras balsi, pagriežu radio skaļāk. Bieži klausos viņas ierakstus. Kad Nora aizgāja no dzīves, izdeva kaseti ar viņas dziesmām, un es no viņas vīra Arsena Suleimanova to dabūju.

    Mana fanošana par Noru Bumbieri sākās 1981. gadā, kad atgriezos no armijas. Viņa dziedāja Pļaviņu ansamblī Drīz, ko vadīja komponists Ēriks Vegners. Pirms armijas biju dziedājis Vegnera ansamblī Vefiešu balsis, un gribēju dziedāt arī grupā Drīz, bet tur man būtu jāizpilda baigais smagais roks, ko negribēju. Braucu līdzi uz koncertiem. Darbojos VEF Tautas kinostudijā un nolēmu veidot filmu par Noru Bumbieri.

    Sekoju viņai ar kinokameru plecā un nejauši iemīlējos.

    Tas ir ļoti viegli – iemīlēties tik spēcīgā personībā. Reiz viņa man jautāja: «Tu mani mīli kā mākslinieci vai kā sievieti?» Teicu, ka mīlu kā labu cilvēku, kolosālu draugu. Mūsu starpā seksiņš nebija, bet mīlestība, protams, bija. Sekss ir intīma lieta – tas vai nu ir, vai nav. Viņa man bija platoniskā mīlestība. Mums bija trīspadsmit gadu starpība. Kad Nora dzīvoja kopā ar Lapčenoku, Viktors viņas klātbūtnē izskatījās puņķains puika, par viņu jaunāks, lai gan abi bija viena vecuma. Nora ar Viktoru bija baigi foršais pāris, bet Viktors man stāstīja, ka viņa bijusi ļoti greizsirdīga uz viņa pielūdzējām. Nora bija valdonīga, bet mani saista stipras sievietes, ar raksturu. Es esmu gļēvāks. Man patiktu, ja mani bildinātu, nevis otrādi.

    Nopietnāka draudzība izveidojās deviņdesmito gadu sākumā, kad Nora dziedāja Harija Užāna ansamblī, bet mēs ar Sandru Ozolīti bijām ārštata dziedātāji. Dziesma Dievmātei, ko izpildīju kopā ar Sandru, 1992. gadā Mikrofona aptaujā ieguva 2. vietu. Duetā ar Noru Bumbieri studijā iedziedājām Rudenī vēlu, vēlu un Grieze.

    Mēs kolosāli sapratāmies. Viņa kā māksliniece nebija iedomīga, pat ļāva pirms koncerta uzkavēties viņas ģērbtuvē. Mums bija daudz kopīga. Viņa bija atvērta, sirsnīga, labsirdīga sieviete. Arī man ir plaša sirds. Viņa bija spēcīga personība ar traģisku likteni, piedzīvoja vilšanos privātajā dzīvē. Noras vecāko dēlu Romualdu smagi piekāva uz ielas, un viņš no gūtajām traumām mira. Arī es esmu nelaimes putns. Visur, kur parādos, ir nepatikšanas, tāpēc nekam vairs nepieķeros. Nora Bumbiere mēdza jokot: vispirms mana sirds pieder Žoržam, pēc tam – Kārlim. Kopā ar Arsenu devāmies uz viņas koncertu Operetē. Pie ieejas jautāja, kas mēs esam. «Esmu Noras vīrs,» teica Arsens. «Bet kas tu tāds?» biļešu kontroliere vērsās pie manis. «Es arī,» neapmulsu. Mūs ielaida, un skatītāju zālē sēdējām blakus.

    Trīs gadus Tirzā, Lejasciemā un Cēsīs rīkoju festivālu Gaujas laivinieks. Uz laiku atjaunojās Lapčenoka un Bumbieres duets, Pauls viņiem uzrakstīja dziesmu Smaidas, un es abus 1992. gadā aicināju uz Gaujas laivinieku Velēnā. Lapčenoks negribēja braukt, jo viņam bija sarunāta haltūra Mārupē. Aizgāju pie viņa uz dzīvokli Ziepniekkalnā un teicu: «Viktor, netaisi mēslus, Nora ir ar mieru braukt, un tev jābrauc.» Viņš atteica. Uldis Stabulnieks nolūza jau ceļā uz Velēnu. Nolikām viņu atpūsties manu lauku māju siena šķūnī, un komponists uz skatuves tā arī neuzkāpa. Pēc festivāla Nora un Arsens pārnakšņoja manās mājās, bet otrā rītā paēdām brokastis un četratā braucām uz Gulbenes klubu spēlēt balli. Stabulnieks spēlēja klavieres, mēs ar Noru dziedājām, bet Arsens bija skaņu režisors.

    Atklātības brīžos Nora man stāstīja to, ko nevarēja atklāt tuvākajiem, arī vīram ne.

    Viņa uzskatīja, ka var uzticēties diviem cilvēkiem – Sandrai (dziedātāja S. Ozolīte – aut.) un man. Nora uzlika man galvu uz pleca un izraudājās. Citi rakstīja – viņa neesot varējusi pārdzīvot to, ka Pauls viņu pametis. Es uzskatu, ka viņa līdz mūža galam bija pirmā lieluma zvaigzne, primadonna kā Alla Pugačova. Pēc Paula citi komponisti viņai rakstīja skaistas dziesmas. Viņai negāja privātajā dzīvē. Nora gribēja meitiņu un attiecībās ar Arsenu šo sapni piepildīja. Domāju, ka sākumā abi mīlēja vienu otru, bet, kad iemīlēšanās fāze pāriet, attiecības vai nu pāraug stiprās jūtās, vai noplok. Manuprāt, viņu kopdzīvē ar gadiem bija izveidojies pieradums.

    Kad piedzima Beatrise, Noriņa bija ļoti laimīga. Viņa dzīvoja bērna dēļ. Noras meitiņa peciņa bija skaista, maza princesīte. Manā filmā redzams arī Noras dēls Georgs. Viņš tagad dzīvo Anglijā. Gandrīz vienlaikus ar Beatrisi manā ģimenē ienāca pirmais dēls Vilis. Nora dusmojās, ka neuzaicināju viņu uz kāzām. Smējos, ka negribēju viņu sāpināt.

    Manās kāzās bija Harijs Užāns, Jānis Sildegs, uzdziedāju arī pats. Ar sievu Lindu Straumēnu iepazinos Ropažu krogā Jugliņa, kur es dziedāju. Veltīju viņai dziesmu Uz strauja Gaujas krasta, ko nofilmēja Latvijas Televīzija. Pēc kāzām pieņēmu viņas uzvārdu, jo man tas ļoti patika. Bija forša sajūta, kad Anglijā dziedāju ārzemju latviešu centrā Straumēni. Linda bija kolhoza vetārste, bet es Ropažu fermā strādāju par slaucēju. Ar aparātiem slaucu piecdesmit govis. Dzīvoju sešus kilometrus no pagasta centra un uz Ropažiem braucu ar riteni. Dziedāju kolhoza korī, deviņdesmitajā gadā piedalījos Dziesmu svētkos. Slaucot govis, piens bija vienmēr, mums ar sievu bija arī pašiem sava saimniecība. Izgriezu krējumu, un divas, trīs reizes nedēļā braucu uz Imantas tirgu tirgot krējumu, biezpienu, pienu. Kad iebraucu Rīgā, vispirms Purvciemā apciemoju Noru. Viņa zināja, kad pienāk autobuss, un mani gaidīja. Ja viņas vīrs, kurš strādāja par kurpnieku, bija prom, es zvanīju pie viņas dzīvokļa durvīm. Nora vienmēr bija sapucējusies, durvis atvēra, tērpusies garos, sarkanos samta rītassvārkos. Tajā laikā viņa ar ansambļiem dažreiz brauca padziedāt, bet pārējo laiku pavadīja mājās. Es viņai aizvedu svaigus piena produktus, aiznesu kādu puķīti. Kopā paēdām brokastis, izdzērām mazo pudelīti šņabja vai brendija – štrunts vien tas bija! – un parunājāmies. Tas mums bija ierasts rituāls. Pēc tam es braucu uz tirgu.

    Nora nebēdājās par karjeras norietu, viņai vajadzēja tikai parādīties cilvēkos un visi viņu dievināja. Viņa pārdzīvoja vīra neuzticību, bet nevienam to neizrādīja. Arsens viņu krāpa ar bērnu auklīti Andželu. Man jau ar’ tā auklīte patika! Forša meitene – jauna, maza auguma, skaista. Pēc Noras nāves Andžela ar Arsenu pārcēlās uz Ameriku. Inetas Meimanes grāmatā par Noru Nepalikt vienai tumsā auklīte bildē ir miesās izplūdusi.

    Priecājos, ka man uzsmaidīja laime būt kopā ar Noru. Viņa bija mana dieviete. Noras pēdējā dzīves posmā biju aizņemts savā lauku saimniecībā Velēnā, un mēs tikāmies retāk. Viņa man neko neteica par slimību. Zinot, ka man vienai kājai bijusi vēnu operācija, sacīja, ka viņai arī esot problēmas ar kājām. Par dzelteno slimību neko nezināju. Par to uzzināju, kad viņa gulēja slimnīcā. Ar komponistu Grigoriju Zilberu aizgājām viņu apciemot. Tikšanās bija bēdīga. Nora bija ļoti skaista, uzpucējusies, nogrimējusies. Turējās, bet es sapratu, ka tās ir beigas. Zilbers gribēja viņu glābt. Vāca līdzekļus, lai varētu turpināt ārstēšanos Vācijā. Cilvēki palīdzēja, bet naudas nepietika. Nora Bumbiere nomira 1994. gada 12. janvārī, Maestro dzimšanas dienā. Biju viņas bērēs Jelgavā. Kad esmu viņas dzimtajā pilsētā, aizeju pie Noras un uz viņa kapa nolieku dzeltenus ziedus. Norai patika dzeltenā krāsa.»

    Izliek uz ielas

    Pēdējie gadi dziesminiekam bijuši vilšanās un sāpju pilni. «Mani vecāki izšķīrās, kad man bija četri gadi, un es no Lindas aizgāju, kad vecākajam dēlam Vilim bija četri gadi. Tas ir liktenis,» likteņa loku saskatījis Kārlis Ārgalis-Straumēns. «Linda piekrāpa mani ar manu labāko draugu, šlāgeraprindās zināmu muzikantu. Kad tēvs nomira, pārdevu viņa māju un 2000. gadā Kalnciemā nopirku lauku īpašumu Skudras. Uzradās tipa draugs, tipa blēdis V. Būdams ar labu sirdi, viņam uzticējos. V. izzāģēja manu mežu, aizņēmās septiņus tūkstošus latu, ko drīz atdeva. Uzskatīju, ka V. ir godīgs. 2006. gadā Jelgavas slimnīcā man veica kāju vēnu operāciju. Ieradās V. un piedāvāja noslēgt aizdevuma līgumu. Viņš no bankas gribēja aizņemties nepilnus piecpadsmit tūkstošus latu, ieķīlājot manu māju, solīja gada laikā naudu atdot, bet pazuda. Nevarēju atdot bankai parādu un pazaudēju mājas. 2009. gada 9. septembrī banka mūs ar draudzeni Astrīdu būtu izlikusi no mājas, bet Skudras iegādājās cits īpašnieks, kas ļāva mums tur dzīvot un pieskatīt māju. Piecus gadus dzīvojām uz čemodāniem. Šovasar saimnieks sameklēja īrniekus un paziņoja, ka 1. augustā īpašums ir jāatstāj. Izkāru pie mājas Latvijas karogu ar sēru lenti… Esmu ticies ar advokātu, jo vēlos sniegt prasību tiesā par apzinātu kaitējumu un krāpniecību. Advokāts teica, ka es varu pieprasīt no V. dubultu summu. Pateicoties savai labajai sirdij, esmu daudz zaudējis.

    Devos pat pie bandītiem, lai uzsūtītu burlakus tam, kas mani piečakarēja, bet krāpnieku nevar atrast.

    Kā ūdenī iekritis. Tajā laikā arī pats cīnījos ar parāda piedzinējiem, ko man uzsūtīja bijusī sieva. Viņa gribēja man atņemt Skudras, jo nemaksāju uzturlīdzekļus abiem dēliem, bet uzzināja, ka esmu mājas jau zaudējis. Kad saņēmu tiesas spriedumu, ko atsūtīja uz manu darbavietu (veikalā Prizma stumju iepirkumu ratiņus), visu dienu raudāju. Varu pelnīt, cik gribu, bet uz rokas saņemu 160 eiro mēnesī, jo man ir jāatmaksā uzturlīdzekļu parāds. Labi, ka mammai ir pensija, un varam samaksāt par dzīvokli. Kad mūs izlika no mājas, Astrīda pārcēlās pie draudzenes, bet es pārvācos pie mammas uz divistabu dzīvokli Imantā. Virtuvē nakšņo jaunākais dēls Krišjānis. Vilis dzīvo Anglijā. Vairākas reizes esmu mēģinājis darīt sev galu. Nevaru. Dievs mani neņem pretī, jo neesmu vēl visu paveicis uz zemes. Vienreiz gāju pāri Lielupes vecajam tiltam un gribēju mesties ūdenī. Piezvanīju draugam un izstāstīju par savu nodomu, bet viņš teica: «Nelec, tev ir jādzied!» Mamma vēl ir dzīva. Nedrīkstu viņai to nodarīt. Viņai ir 87 gadi, viņa to nepārdzīvos… Ja es dabūtu no tā blēža naudu, nopirktu laukos māju un tur dzīvotu.

    Labi, ka mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Visu laiku kaut kas notiek. Esmu saticis Jeļenu, ar kuru iepazinos simtlatniekos. Jeļena mani apciemo, sagaida pēc darba. Veikalā stundas ir garas, bet kolektīvs ir kolosāls. Prizmā strādāju jau divus gadus, tik ilgi nevienā darbā neesmu noturējies. Apnīk».

    Dziesminieks ir izvadītājs bērēs. «Kalnciemā esmu izvadījis kādus piecus cilvēkus. Parasti tā bijusi aizgājēja vēlēšanās: «Kad nomiršu, gribu, lai mani izvada Kārlis.» No tuviniekiem uzzinu īsu biogrāfiju, teksts man ir sagatavots atkarībā no tā, vai mirusi sieviete vai vīrietis. Esmu izvēlējies piemērotas dziesmas, runāju tekstus no Bībeles, pastāstu, ko esam darījuši kopā ar aizgājēju. Vai esmu ticīgs? Dievs ir manī. Katru gadu braucu uz Aglonas svētkiem. Tas man ir kā rituāls. Svētceļojumā neeju, jo esmu ļoti aizņemts cilvēks. Braucu ar vilcienu. Vienu gadu minos ar riteni, nakti pārlaidu siena gubā. Braucot no Aglonas, apciemoju radiniekus Preiļos un Līvānos. Veceļos ir manas mammas dzimtas mājas, kur bērnībā pavadīju vasaras. Ēka ir tukša un pamesta, tāpat kā vēl četras mājas tai blakus. Aizeju uz kapiem, apciemoju mirušos radus, pārnakšņoju kaimiņos siena šķūnī un atgriežos Rīgā. Ja man būtu pensija, no kā dzīvot, varētu atgriezties mammas mājās. Bet man nākamgad būs tikai 55. Gribu izdot disku, sarīkot jubilejas koncertu. Jauno disku rakstu pie Harija Užāna. Žoržiks apsolīja iedziedāt vienu dziesmu, gribu, lai Sienāzīti iedzied Busulis. Zvanīju viņam, stādījos priekšā kā Kārlis, bet viņš izbrīnīts jautāja: «Kas tu tāds?» Teicu: «Uzprasi Paulam!»

    Mani aicina dziedāt prezentāciju pasākumos, bet uz ielas dziedāt kauns, jo visi mani pazīst. Lai gan… šovasar pie Puškina pieminekļa nodziedāju krievu romanci un ārzemnieku pāris iemeta divus eiro. Aliņam sanāca. »

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+