Neparastā Līga Eglīte – no raganas par zāļu sievu

Netradicionālā medicīna
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
19. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Dārzniece Cēsu viduslaiku pils dārzā, lai gan īpaša, nebūt nav neparastākā LĪGAS EGLĪTES nodarbošanās. Savulaik viņa bijusi pat ragana. Zvārtes ragana. Viena no tām viedajām sievām, kas daudz zina par Latvijas augu spēku.

Pirms pāris numuriem Kokneses zāļu sieva Sandra Iubule mūsu žurnālā stāstīja, ka apstarošanas laikā iegūtos ādas apdegumus viņai palīdzējusi dziedēt «draudzenes Cēsu dārznieces Līgas Eglītes ziede ar asinszāli, kas šādam gadījumam ir neaizstājama. Man patīk zāļu, vaska un sveķu smarža ziedēs, bet Līgai sanāk nepārspējami, īpaši kopā ar laba vēlējumiem».

Līga nav parasta dārzniece, un dārzs, par kuru viņa rūpējas, arī nav parasts. Tas ir Cēsu viduslaiku pils dārzs, iekārtots aptuveni tā, kā varēja būt pirms piecsimt gadiem. Arī audzē tajā to, kas varēja augt pirms piecsimt gadiem. Dārzs ir potager (franču valodā – sakņu dārzs) jeb podā sautējamo augu dārzs. Viduslaikos sautējumā lika pastinaku, burkānu, rāceni, pupas – pat 14 dažādus augus, arī cigoriņu, kura sakni viduslaikos ēda, nevis grauzdēja kafejai.

Robeža starp savvaļas un dārza augiem nav bijusi stingra, un gan vienus, gan otrus izmantoja arī dziedināšanai.

Piemēram, izops lielās devās ticis lietots, lai mūki varētu nomākt vīrieša dabisko vajadzību pēc sievietes. Savukārt lupstājs bijis pretējs līdzeklis, kas vairojis vīru varēšanu. No savvaļas ņemts baldriāns, asinszāle, parastā vībotne un raudene. Ieraugot apiņus, kas vijas ap zaru slieteni, dažs gudrinieks pārliecināti apgalvojis dārzniecei, ka tie esot vīnogulāji, to nu viņš zinot skaidri, paša dārzā arī augot. Cits pamācījis, ka rabarberam ziedkāts gan būtu jāizgriež. Bet tas atstāts tīšuprāt, jo kur gan citur mūsdienu cilvēki lai redz, cik vareni rabarbers zied? Kur lai parāda bērniem?

Jo sevišķi šogad, kad ceļošanas iespējas sarukušas un rosīšanās dārzā kļuvusi par modes lietu, viduslaiku pils dārzs ir vieta, kur var ne tikai izstaigāties un atpūsties, bet arī daudz noderīga iemācīties. Viduslaiku dārzs bija ļoti mūsdienīgs – dabisks, bez ķīmijas, jo tādas vienkārši nebija. Tā kā dārzs atradās pils mūru iekšpusē, vietas un arī auglīgas zemes bija maz. Tāpēc stādīja augstās dobēs – starp citu, tas ir ļoti mūsdienīgi arī tajā ziņā, ka kopjot nav zemu jāliecas, un ērti un viegli strādāt ir gan vecākiem ļaudīm, gan cilvēkam ratiņkrēslā. Dobes piepildīja ar visu, kas varētu pārvērsties augsnē, – dārzeņu mizām, alus darīšanas pārpalikumiem, pelniem, pakaišiem no zirgu staļļa, dūņām, kas iegūtas, tīrot dīķi. Augus varēja stādīt ciešāk, lai saknes brīvi ietu uz leju, augi palīdzētu cits citam un tā mazā pleķītī tiktu pie lielākas ražas.

Lai gan Līgai ir arī mūsdienu darbarīki – mūslaiku lāpstas vienkārši ir asākas, un ar tām var padarīt vairāk un ātrāk –, viņa tērpjas pašas darinātos senlaiku tērpos un dārzu kopj ar senajiem paņēmieniem, izmantojot gan pelnus, gan augu uzlējumus. Sēj un stāda, rok un ravē, pieskata savus lolojumus un gandrīz katru dienu uzraksta savus piedzīvojumus un vērojumus Zāļu sievas piezīmēs savā feisbuka profilā. Reizēm vada arī nodarbības par kādu īpašu aspektu, piemēram, par augiem, ko senos laikos izmantoja higiēnai vai kosmētikai, vai savvaļas augiem ēdienos. Bet kur pati Līga smēlusies zināšanas par augu spēku?

Kā Līga kļuva par raganu

«Tas notika gandrīz vai piespiedu kārtā. Ne mana mamma, ne vecmāmiņa nav bijušas zāļu sievas. Protams, kā jau gandrīz katrā latviešu mājā, arī mums bija iztikas minimums – pelašķi un liepziedi. Toties esmu mežsaimniece trešajā paaudzē – gan mans tēvs, gan vectēvs bija mežsargi, un es arī. Desmit gadus nostrādāju par mežsardzi Gaujas nacionālajā parkā. Mana Gaujas apgaita bija ļoti skaista – no Raunas ietekas Gaujā gandrīz līdz Cēsu robežai, ar Ērgļu klintīm, Kazu gravu un brīnišķīgām ainavām. Pārzināju arī kolēģu apgaitas, jo, kad jāizzīmē koki lielākai cirsma, mežsargi iet cits citam palīgā un dara to vairāki kopā. Arī ziemā, kad mežsargam jāiet medniekiem līdzi medībās, mežus izstaigājām krustu šķērsu. Kad daba un mežs visapkārt, gluži likumsakarīgi iepazīsti gan kokus, gan citus augus.

Esmu mācījusies arī gan Ogres meža tehnikumā, gan LU Ģeogrāfijas fakultātē. Tajās abās bija jāapgūst botānika un jāgatavo herbāriji. Kursa biedriem tas likās visbriesmīgākais, man – visinteresantākais mācību uzdevums.

Desmit gadus strādājot par mežsardzi, no meža nekad mājās nenācu tukšām rokām. Vienmēr man līdzi bija kāds groziņš vai maisiņš, un pa ceļam vienmēr salasīju to, kas nu katrā gadalaikā paņemams. No priežu pumpuriem un ziedošām meža zemenītēm ar ogu aizmetņiem pavasara pusē līdz aveņu kātiem un savvaļā pārgājušo upeņu zariem ziemā.

Dabā kaut ko noderīgu var atrast un vākt visu gadu.

Reizēm bija jāpavada arī kāda tūristu grupa, un, lai būtu, ko viņiem stāstīt, arī jāpamācās kaut kas vairāk, nekā ģeogrāfos un mežiniekos botānikā apgūts. Tur vajag skolotāju, ar kuru kopā paskatīties lapiņu, ziediņu – vai tā ir tā puķe vai tomēr cita. Nacionālajā parkā bija ļoti laba botāniķe Ilze Čakare, man bieži viņai bija kas jautājams. Viņa arī mācīja uz katru augu skatīties kā uz personību.

Tad nāca Gaujas nacionālā parka lielā administratīvā reforma un piedāvājums vai nu no mežsarga kļūt par dabas aizsardzības inspektoru, vai iet strādāt tūrisma informācijas centrā. Par inspektoru nepavisam negribēju būt, nejutu sevī vagara un cīnītāja aicinājumu. Man jau mežsardzes gados bija grūti kādam aizrādīt. Cēsīs, tāpat kā citur, bija kooperatīvi un lietoto mantu veikali. Stāvēja tās mantas tirgū mēnešiem, un, kad vairs neizskatījās ne pēc kā, gudrinieki tās vienkārši aizveda uz mežu. Eju uz savu cirsmu un skatos – gar meža ceļa maliņu rindā saliktas kurpes, zaros sakārtas jakas. Vairākas dienas cirsmā strādāju un vēroju, kā pamazām visām lietām atrodas jauni saimnieki, kas tās pa vienai vien savāc un aiznes.

Citā reizē vismaz mēnesi mežā nostāvēja vecie lampu sistēmas televizori ar apdauzītiem kineskopiem. Skaidrs, ka tos bija izmetis kāds, kurš sniedza remonta pakalpojumus, jo nevar taču vienās mājās būt 12 televizori un vēl visādas radiotehnikas detaļas. Un tikai retu reizi izdevās mēslotāju, kā saka, paņemt pie dziesmas un panākt, ka viņš savus atkritumus arī savāc.

Viens gadījums izvērtās īpaši laimīgs. Vietējā avīzē uzrakstīju, ka aiz Meža kapiem mežā izgāzti akumulatori un apbērti ar zāģu skaidām. Un jau nākamajā dienā zvanīja cilvēks, kuru tie interesēja, un viņš akumulatorus savāca ar visām skaidām. Acīmredzot zināja, kur tādu mantu tajos laikos lietderīgi izmantot.

Tā kā par inspektoru būt negribēju, no mežsardzes kļuvu par tādu kā preses sekretāri, kas sūta avīzēm un žurnāliem ziņas: šodien mēs darām to, rīt mums pasākums. Bet tas netraucēja turpināt interesēties par augiem. Pasākumos klausījos, ko cilvēki gatavo vai lieto citādi, nekā daru es, un ko arī varētu pamēģināt. Tā tapa, piemēram, asinszāles izvilkums eļļā, kas vēlāk nokļuva arī Sandras pieminētajā ziedē.

Ar eļļām darboties ir interesanti, jo ne jau visas izvilkuma gatavošanai der.

Tās vai nu sarūgst, vai notiek vēl visādi brīnumi, un paiet laiks, līdz izdodas atrast īsto.

Tad izveidoja Dabas aizsardzības pārvaldi, un man piedāvāja strādāt pie Zvārtes ieža. Tūrisma informācijas centrā – namiņā, kurā pārdod biļetes Zvārtes ieža teritorijas apmeklējumam un tiem, kas ceļ teltis. Tur bija nopērkams saldējums, kafija, tēja – vajadzēja iemācīties strādāt ar kases aparātu, kases grāmatām un citiem dokumentiem. Bet tur bija arī brīnišķīga daba – tieši tas, pēc kā biju ilgojusies, mana paradīze. Pie Zvārtes ieža satiku interesantus cilvēkus no visas pasaules – arī no tik tāliem nostūriem, ka likās, no turienes jau nu gan neviens pie mums neceļo. Piemēram, burvīgi tīrā latviešu valodā runājošus tautiešus no Tasmanijas salas.

Zvārtes ieža namiņā jau pirms manis bija tradīcija pie sienas kārt zāļu buntītes. Pat pavasarī, kad pēc ziemas prombūtnes, jaunajai sezonai sākoties, atvēru namiņa durvis, pretī vēdīja burvīgā zāļu smarža. Cilvēki skatīja, šķirstīja: ā, tādu es pazīstu, tādu nepazīstu. Sāku uzklausīt, ko ceļotāji stāsta par augiem. Kā tos lieto Somijā, Zviedrijā, Itālijā.

Pie Zvārtes ieža es biju pilnīgi viena pati. Iztēlojieties: iebrauc vairākas vieglās mašīnas – visi kārtīgi iereibuši, mūzika rīb un atbalsojas no visām meža malām, kāpj ārā grīļodamies un prasa, vai man ir alus. Iznāku pa durvīm smaidīdama un saku: alus nav, bet man ir saldējums, man ir kafija – kaut kas taču ir jāpiedāvā, lai cilvēkus nomierinātu. Kāds nospļāvās un aizgāja, cits pateica, ko par mani domā. Grūtākais bija iekasēt biļešu naudu no tiem, kas iet uz iezi. Protams, cilvēki piktojās, jo visiem taču šķiet, ka par skatīšanos uz dabu nav jāmaksā. To, ka viss sakārtots, katrs konfekšu papīriņš un cigarešu gals, un čupačupa kociņš uzlasīts, viņi neredz. Bija jātīra tualetes, jāsavāc milzīgi daudz atkritumu. Tur pietiktu pat vielas pētījumam, ko cilvēki ņem līdzi uz pikniku un ko viņi izmet, kas ir populārākais šašliks, populārākās desiņas, populārākais alus, stiprais alkohols, saldumi…

Teicu: labi, nemaksājiet, bet Zvārtes raganas likums ir tāds – nākamajā vietā, kur iebrauksiet, samaksāsiet divtik. Vienalga, vai tas būs benzīntanks, vai cita vieta, kāds jūs aptīs ap pirkstu.

Tā es kļuvu par raganu.

Lai sevi aizsargātu. Pēc mēneša, kopš strādāju Zvārtē, pirmo reizi pārkāpu nekur nerakstīto reglamentu, ka ikdienā, darba pienākumus veicot, klientu apkalpošanas operatorēm jāvalkā salātzaļais polo krekliņš ar Gaujas nacionālā parka uzšuvi. Diena bija karsta un es tērpusies tā, kā Zvārtes namiņa saimniecei ērtāk un labāk piedienas – linu kreklā un linu svārkos. Nu jutos daudz tuvāka videi, kurā tobrīd gan spēlēju spēli, gan dzīvoju. Sākumā draugos, pēc tam jau feisbukā rakstīju arī Zvārtes raganas piezīmes

No raganas – par dārznieci

«Ap vasaras saulgriežu laiku sāku rīkot brīvdabas seminārus par ārstniecības un ēdamajiem augiem. Vispirms pie Zvārtes ieža, tad Āraišu ezerpilī. Semināros uzstājās dažādi speciālisti: gan farmaceite, zinātniece Vija Eniņa, gan dakteris Artūrs Tereško, gan Ventspils zāļu sieva Līga Reitere un daudzi citi. No katra es esmu ko mācījusies, un tagad varu arī pati vest cilvēkus botāniskās ekskursijās un stāstīt par augiem.

Tā es kļuvu par zāļu sievu.

Vienmēr ieskatos arī farmācijas profesores Vijas Eniņas grāmatās par ārstniecības augiem. Kad izveidoju kādu jaunu tējas maisījumu, šad tad esmu viņai arī jautājusi, vai tas ir pareizi, jo tomēr pastāv principi, kā augus savienot. Manis pašas pieliekamā kambara tumsā uz plaukta – 40–50 stikla burkas dažādām vajadzībām. Dažas mūsu ģimene pat nelieto, bet es pietaupu, pieturu – ja nu kādam ievajagas. Zāļu tēja tumsā, slēgtā traukā var glabāties trīs četrus gadus un savu vērtību nezaudē.

Un tad pirms dažiem gadiem Cēsu pils Viduslaiku dienā mani ataicināja kaut ko pastāstīt par augiem. Dārzs jau bija iekārtots, un es pat aizrādīju: kāpēc nav izravēts? Bet man saka: viduslaikos nezāles bija arī ēdamas. Vēl pēc laiciņa uzaicināja uz pārrunām. Vadāja pa pili, visām mūra augšām un prasīja par visiem lakstiem, kas tur aug – kas ir tas un kas šis? Lai gan nekā īpaši nebiju gatavojusies, gandrīz visus pazinu. Tad man teica: nākamajā sezonā gaidām jūs par viduslaiku dārza dārznieci! Man sirds aiz laimes gluži vai kūleni apmeta: tik lielisks piedāvājums ne tikai divreiz, bet pat vienreiz mūžā katram negadās.

Veselībai un kārumam

Lai gan nereti mēdz teikt, ka zāles jāvāc saulgriežu laikā, tā gluži nav. Dažs augs vēl nav sasniedzis īsto gatavību, cits jau ir tai pāri. Un arī gluži fiziski nav iespējams dažās dienās savākt visu, kas vajadzīgs. Mums vēl ir priekšā gara vasara.

Pati parasti dzeru jauktās tējas, kurās ir uzmundrinošā pūķgalve – tā gan neaug savvaļā, toties tiek audzēta Cēsu viduslaiku pils dārzā. Kad jūtu, ka aukstums iet caur kauliem, jauktajā tējā lieku gan pīlādžogas un ābeļziedus, gan vīgriezes, avenes un upenes, gan piparmētras un upesmētras. Vārdu sakot, veidoju pabiezu kokteili no daudzām sastāvdaļām un dzerot piedomāju, ka vajadzētu būt labi. Šeit nosauktie augi nav tik spēcīgi, lai, lietojot saprātīgos daudzumos, nodarītu ko sliktu. Tikai labu. Dabas spēks mums visiem šogad vajadzīgs!»

Meža zemene. Lasu tos ķekariņus, kuros ir kāds zieds, aizmetusies odziņa un klāt lapiņa. Ja kāda oga jau gatava, to iemetu mutē. Tīru meža zemeņu tēju nedzeru, zemenītes aromātam lieku pie jauktajām tējām.

Rasaskrēsliņš. Noder kā diurētisks līdzeklis, palīdz pie nieru un urīnpūšļa iekaisumiem. Šā auga nosaukums angļu valodā Lady’s mantle, burtiski tulkojot, nozīmē lēdijas apmetnis. Un tiešām – ja lapu pavērš ar kātiņu uz augšu un, mazliet saspiežot, paceļ, tā izskatās kā apmetnis. Laikam ne jau velti rasaskrēsliņš zināms arī kā sievu zāle, kas līdz pie dažādām ginekoloģiskām vainām, lietojot gan iekšķīgi – kā tēju, gan ārīgi – skalošanai.

Vīgrieze. No šā auga ar ļoti spēcīgo smaržu vācami gan ziedi, gan pirmās augšējās lapas. Tīru vīgriežu tēju vakaros var iedzert, lai atbrīvotos no dienas stresa un labāk nāktu miegs. Bet man labāk patīk tai pielikt klāt mazliet no citronmelisas vai upesmētras, jo tā ir saldena, mazliet kumelītes, un lietot pret saaukstēšanos.

Meža avene. Avenājus var vākt visu cauru gadu un jebkurā stadijā – gan neizplaukušus, gan ar pirmajiem pumpuriem, gan ziedošus, gan ar ogu aizmetņiem. Tikai jāuzmanās, lai ziemā nepaņemtu tos, kuros pērnajā gadā bija ogas, jo tie jau pārvērtušies par sausiem žagariem. Sagriež 40 centimetrus garus zarus ar pusgatavām avenēm, kam sāni metas mazliet sārti, sasien pa pieciem sešiem un pakar vietā, kur brīvi cirkulē gaiss – pie griestiem virtuvē, dzīvojamā istabā vai varbūt bēniņos. Kad ogas, lapas un pumpuri sakaltuši, tos nolupina no zariem. Odziņas var izlasīt atsevišķi – mazītiņa burciņa ar kaltētām avenēm būs brīnišķīga dāvana kādam īpaši mīļam cilvēkam. Aveņu augļus un lapas lieto tējai pret saaukstēšanos, kā sviedrējošu un temperatūru pazeminošu līdzekli, ja slimo ar gripu.

Sarkanais āboliņš. Vācu ziedus ar pirmajām trejlapiņām, kas nāk tiem līdzi. Zināms, ka āboliņš ir labs gan pretiekaisuma tējā, gan pie sieviešu kaitēm, un esot arī ļoti labs palīgs menopauzes laikā. Bet man vislabāk patīk no tā gatavot sīrupu. Vajadzīga trešdaļa ziedu un divas trešdaļas uzvārīta, atdzesēta ūdens. Ūdeni uzlej savāktajiem ziediem, uz litru pievienojot viena citrona sulu. Pa nakti atstāj ne pārāk vēsā vietā, normālā 15–20 grādu istabas temperatūrā. Tur šķidrums nepaspēs sarūgt, bet paspēs no āboliņa izvilkt visādas labas vielas. Nākamajā dienā šķidrumu nokāš, un tas ir maigi rozā krāsā. Uz litru šķidruma pievieno nepilnu kilogramu cukura un vāra, līdz sīrups sanāk diezgan spēcīgs un biezs. Turklāt tas smaržo un garšo pēc āboliem! Laikam ne jau velti āboliņam ir tāds vārds. Izmērcētās āboliņa galviņas gan jāsūta uz komposta kaudzi.

Vējkaņepe jeb šaurlapu ugunspuķe. Vējkaņepju audzē savācu tikai lapas – ziedus stublāja galā atstāju, lai aug un izplata sēklas. Lapas samaļu gaļasmašīnā, ielieku biezā māla podā, kārtīgi sastampāju, lai izspiestu laukā gaisu, uzlieku vāciņu un cepeškrāsnī izkarsēju, lai notiek fermentācijas process. Kad no krāsns sāk smaržot pēc rudzu maizītes, izkrata no poda cepešpannā, izlīdzina un liek uz kāda plaukta, lai žūst. Lieto kā tējas ceremonijā – ielej krūzē verdošu ūdeni un uzliek vāciņu, lai krūze izkarst. Tad ūdeni pārlej citā traukā, lai tas mazliet padziest, un karstajā ieliek pustējkaroti fermentētās ugunspuķes. Uzliek vāciņu, un tēja krūzes karstumā atveras un pamostas. Pēc pāris minūtēm uzlej ūdeni no blakus krūzes. Izmaisa, vēl dažas minūtes paiet, līdz tēja ievelkas. Kad tā ir labas melnās tējas krāsā, nokāš caur sietiņu. Tā ir īsta možuma tēja.

Pelašķis ir mums visiem no bērnības pazīstama tēja, ko mammas un vecmāmiņas lika dzert, kad bijām saaukstējušies. Taču rūgtuma dēļ tā mums negaršoja. Mammas un vecmāmiņas nezināja, ka tējai patiesībā vajadzīgi tikai ziedi. Aplieti ar karstu ūdeni, tie jauki smaržo un arī garšo labi, nepavisam ne rūgti. Tāpēc pelašķus var kaltēt, pakārtus pušķīšos. Kad izkaltuši, ziedus ar pirkstiem izburza, lapiņas atstājot pie kātiem – neviena lapiņa līdzi nenāk. Pelašķu ziedu tēja ir tīra skaista, aromātiska, smaržojoša.

Upenes. Arī upenes ir visu gadu vācams augs. Turklāt tās var savākt arī savvaļā, kur tās bieži sastopamas gar upju krastiem. Tikai jāiemācās atšķirt no jāņogām, kas arī mēdz iesēties mežā. Upeņu pumpuri ir rozīgi, jāņogu – melni un pelēki. Var arī paburzīt un pasmaržot, lai sajustu raksturīgo upeņu smaržu. Upeņu zarus var vākt gan ar lapām, gan bez. Visērtāk sagriezt ar dārza šķērēm. Lapas noplūc un kaltē atsevišķi. Zariņus sagriež centimetru vai pusotru garos gabaliņos. Arī tēju pagatavo atsevišķi un atšķirīgi. Lapām pietiek ar apliešanu, zariņi jāpavāra. Ikvienai tējai tie piešķir lielisku aromātu un garšu.

Āboli. Šogad būs bagāts ābolu gads, un lieliska ir ābola mizu tēja vai arī plānās, plānās šķēlītēs sagriezti un izžāvēti āboli. Pat nevajag speciālu žāvētāju. Var darīt tā: ja ir plīts vai kāda cita dabiska sildvirsma – krāsniņa vai mūrītis, vai pirtskrāsniņa, – plānās ābolu šķēlītes saliek lielā māla vai porcelāna šķīvī, un izžūst pa vienu dienu. Jauktai tējai dod fantastiski maigu garšu, un arī cukurs nav vajadzīgs. 

Baldriāns. Izmanto baldriāna sakneņus. Tam piemīt gan nomierinošas, gan, ja ieņemts pavairāk, arī uzbudinošas īpašības, un tas arī uzlabo gremošanu. Savukārt lakstus lieto dārzkopji – sagriež lakstus, sastampā, izspiež sulu un ar to salaista kompostu. Arī sliekas steidz ķert vieglo baldriāna reibumu un tā ātrāk pārvērš kompostu vajadzīgajā substancē. Cēsu pilī ar baldriāna sakni sacienājām melno kaķīti, lai, darinot vēsturiskās flīzes, viņš tajās klausīgi atstātu savu smuko kaķpēdiņu nospiedumus.

Pīlādzis. Tējā lietoju kaltētas pīlādžu ogas un arī pīlādžu lapas, kas, tāpat kā bērzu un ābeļu lapas, der tējai pret saaukstēšanos – visas kopā vienā maisījumā. Vāc, kad jau izaugušas, bet vēl jaunas.

! Strutene – īpaša. Strutenei gadsimtu gaitā uzpotēti dažādi mīti, piemēram, ka tā ir raganu zāle – paredzēta vai nu raganu aizbaidīšanai, vai pievilināšanai, vai raganas pašas aizsardzībai. Taču patiesībā strutene ir ļoti spēcīgs ārstniecības augs. Tās vislabāk zināmā vērtīgā īpašība – dzeltenoranžā sula palīdz atbrīvoties no kārpām. Bet katru dienu apēsta maza – apmēram eiro lieluma – svaiga strutenes lapiņa palīdzot apturēt pat ļaundabīgā audzēja augšanu. To neesmu mēģinājusi, tikai saklausījusies gudrības semināros par ārstniecības augiem. Kad strutene kārtīgi izkaltēta, nažagalu aplej ar karstu, bet ne verdošu ūdeni, nostādina un lēnām, pa malciņam visu dienu dzer. Tas palīdzēs atbrīvoties no augu putekšņu izraisītas alerģijas – ja acis asaro un jāšķauda, kad pavasarī lidinās bērzu dzeltenīgie putekšņi vai vēlāk zied pļavas zāles.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+